Emīls Dēliņš, žurnālists un diplomāts, dzimis 1921.gada 15.maijā Rīgā. Beidzis Franču liceju (1940), studējis lauksaimniecību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, ķīmiju Latvijas Universitātē un Štutgartes Tehniskajā augstskolā. Žurnālista gaitas sācis “Latvijas Kareivī” (1939), Vācijā (1945–1947) strādājis “Libekas Vēstneša” un “Latviešu Ziņu” (Eslingenē) redakcijās. Melburnā (1949) nodibinājis “Austrālijas Latvieti”, ko rediģējis un izdevis līdz 2000.gada jūlijam. Daudz rakstījis latviešu un ārzemju presē, referējis par literatūru, tulkojis lugas no franču un vācu valodas.
Latvijas goda vicekonsuls (no 1979.gada), goda konsuls (no 1982.gada) un ģenerālkonsuls (no 1992.gada) Austrālijā, kopš 1993.gada goda konsuls arī Jaunzēlandē.
Emīls Dēliņš divreiz saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu publicistikā, kā arī Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda atzinības rakstu.
Par nopelniem latviešu sabiedrības labā apbalvots ar “Daugavas vanagu” nozīmi zeltā, karalienes Elizabetes sudraba jubilejas medaļu (1979) un Austrālijas Ordeni (1997). Par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (1997). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors (2000).
Emīls Dēliņš bija arī “Latvijas Vēstneša” autors. Ne reizi vien viņš no tālās Austrālijas mums sūtīja profesionālas pieredzes un dziļas dzimtenes mīlestības cauraustus apcerējumus. Emīla Dēliņa personības lielums jo spilgti atklājas viņa publikācijās “Kamēr Baltijas valstis dzied, tikmēr Eiropa ir droša” (“Latvijas Vēstnesis” 19.09.2001.) un “Ar godu Latvijai kalpojot” (“Latvijas Vēstnesis” 26.09.2002.). Savu jaunāko, redakcijas rosināto rakstu “Latvijas Vēstnesim” – par Latvijas diplomātiem padomju okupācijas gados ārzemēs – mūsu autors tā arī nepabeidza.
Savā pēdējā publikācijā “Latvijas Vēstnesī” šā gada 27.janvārī komentārā “Par spīti attāluma tirānijai” Emīls Dēliņš rakstīja: “Attāluma tirānija tomēr spiež smagi, tādēļ nāktos pieņemt, ka arī paredzamajā nākotnē Latvijas un Austrālijas divpusējās attiecības veidosies galvenokārt emocionālā, personisku sakaru plāksnē. Te nu jāatgādina, ka mūsdienu pastāvīgi sarūkošajā pasaulē aizvien lielāku lomu ieņem tūrisms. Nebūtu jāapmierinās ar mūsu pašu “ģimeņu tūrismu” no Austrālijas uz Latviju, kas pēdējos divpadsmit gados skaisti saplaucis, bet jāpadomā arī par to, kā labāk sekmēt austrāliešu tūrismu uz Latviju, kas taču galu galā ir arī ievērojams valūtas avots. No tāda uzņēmīgu austrāliešu tūrisma ar laiku var izaugt arī saites un sakari citās jomās, taču tam nepieciešams pārdomāts un mūsu iestāžu finansēts atbalsts. Tikai tā spēsim cīnīties ar attāluma tirāniju, kas 21.gadsimtā vairs nav moderna.”
Šo vārdu īstenošana būs mūsu labākā piemiņa Emīlam Dēliņam – žurnālistam un diplomātam, bet pāri visam – godavīram, īstam Latvijas patriotam.

Lappusi sagatavojis: Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv