Zenta Mauriņa: “Dzīvs latviešu rakstniecības muzejs.”
Edgars Andersons: “Varbūt pats labākais latviešu trimdas un emigrācijas traģikas attēlotājs.”
Kārlis Egle: “Oriģināla parādība latviešu literatūrā.”
Jānis Grīns: “Dzīvā Misiņa bibliotēka. Divas trešdaļas savu darbu Ērmanis rakstījis par citiem rakstniekiem.”
Dzintars Sodums: “Diletantu patrons.”
Jānis Rudzītis: “Sistemātiski izkoptas spējas uz ilgiem gadiem paturēt galvā faktus, spējas, kas salīdzināmas ar garīgo sportu, kurā Ērmanis diezgan droši varētu pretendēt uz olimpisko zelta medaļu.”
Anšlavs Eglītis: “Nedaudzās rindās Ērmanis noraksturo personības skaidrāk un parāda viņu likteņu kūleņus un mūža drāmu spilgtāk nekā daža monogrāfija.”

Šie tik dažādie spriedumi vismaz daļēji veido priekšstatu par šo neparasto un tiešām maz zināmo personību Latvijas kultūrā. Par savas daiļrades pirmo uzdevumu jaunības gados Pēteris Ērmanis (1893.2.II–1969.8.X) uzskatīja latviešu rakstnieku portretēšanu dzejas formā un darīja to visu mūžu (visintensīvāk 1919.gadā). Tā radusies savdabīga, dažādos krājumos un periodikā izkaisīta literatūras vēsture dzejā; nepelnīti neievērota un maz izmantota.
Ērmaņa absolūto literāro atmiņu (tā radās jau bērnībā, lasot žurnālus “Austrums”, “Mājas Viesa Mēnešraksti”, avīžu literāros pielikumus) apbrīnoja 20.–40.gadu Latvijas literārās aprindas; Kārlis Egle pat satraucās, ka tā dēļ Ērmanis tiek aizmirsts un nenovērtēts kā dzejnieks, stāstnieks un kritiķis. “Es visu dzīvību redzu” – tā saucas viens no viņa 10 dzejoļu krājumiem, un šāda pieeja dzīvei ir raksturīga visai dzejai. Ēkas, koki un oļi, tuvinieki un nejauši garāmgājēji, notikumi un pārdzīvojumi – viss atdzīvojas un kļūst dzejiski pievilcīgs. Grāmatas un sievietes ir Ērmaņa lielā mīlestība, bet pāri visam – dzīvesbiedre Anniņa, viņa labais gars, jo praktiskajai dzīvei dzejnieks pilnīgi nederīgs, “visu mūžu grāmatās nolasījis”.
Kādā dzejolī (1937) Ērmanis mierīgi un apcerīgi piemin laiku, kad viņa vairs nebūs, bet dēls un meita pieminēs tēvu. Likteņa grieži, kas sajauca visu pasauli, arī te negāja secen – dēlu

Kārlis Egle un Pēteris Ērmanis 1935.gada maijā

Andreju paņem karš, bēgļu nometnē Čehijā mirst meitiņa Elga. Izmisuma pilni ir dzejoļi, kas apkopoti krājumā “Svešos kalnos” (1946), tie izsaka gan paša, gan visu bēgļu izjūtas.
Bet var likt lietā savu atmiņu – kopā ar Artūru Plaudi tiek veidots biogrāfiski bibliogrāfisks krājums “Trimdas rakstnieki” (1947). Vircburgas nometnē, kur nokļūst Pēteris Ērmanis, ir samērā daudz latviešu rakstnieku, ir rosīga literārā dzīve, kurā rakstnieks iesaistās, jauki kopīgi vakari, tajos pēc klausītāju izvēles Ērmanis, kā atceras Henrijs Moors, “varēja sniegt jo sīkas ziņas, kad notikusi, piemēram, Nacionālā teātra 71., 83. vai cita izrāde, minēt dalībnieku vārdus, spēles norisi, publikā redzētos paziņas, sava paša garastāvokli un otrā dienā lasītās atsauksmes. Ar burvju mākslinieka vieglumu viņš nolika klausītāju priekšā brīvās Latvijas labāko dienu notikumus, tie atdzima sāpīgā skaidrībā”.
Par laimi, tas nepaliek vien mutvārdos, bet rodas jauna atmiņu forma – sapnis. Literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis uzskata, ka Pētera Ērmaņa atmiņu tēlojumi “Sejas un sapņi” (1955) un “Smeldzīgs smaids” (1958) ir sākums latviešu sirreālistiskajai prozai. Tur ir sapnis par Misiņa bibliotēku,

populāro ēstuvi Sukubu un citām saiešanas vietām, ir sapņi – atmiņas par dziesmām, puķēm, vēstulēm, fotogrāfiem un fotogrāfijām, teātru izrādēm, aktieriem. Rakstnieks mūs paņem savā pasaulē, un mēs jūtam līdz ar viņu šo kultūras pasaules bagātību un skaistumu. Daudzu sapņu beigas – attapšanās Vācijā, bēgļu nometnē. Kontrasts ir briesmīgs, zudušā neizsakāmi žēl.

Tā ir liela kultūrvēsturiska bagātība, kas paveras šajās grāmatās, bet vesela rinda tēlojumu palikuši periodikā. Tur arī tāda forma kā pačalojumi – par pavārgrāmatām, par zobārstiem (atceras zobārstu Smiltenē pirms 50 gadiem, jo, savu kārtu gaidot, krietni palasījās no Hamsuna sējuma), ir tēlojumi par gaiteņiem (skolā, kazarmā, slimnīcā, teātrī, bēgļu nometnē) un par logiem. “Tālo dienu paziņa”, “Mūžam man zudušo nami”, “Sajukuši gadi”, “Sapnis par aizgājēju” u.tml. Viss pagājis, vien atmiņas... Atšķirīgs ir tēlojums “Sapnis par septiņām meitenēm”. Tur skolas biedrenes, kāda kaimiņiene, arī Zenta Mauriņa (saukta par Mariju), bet septītā meitene ir studente Vaira Kanādā, kuru rakstnieks nekad dzīvē nav redzējis, tikai sekojis publicistikai avīzēs, veltījis dzejoli līdz ar vēlējumu atrast vietu brīvajā Latvijā. Šai sapnī viņš jautā: “Vai griba kalpot brīvajai Latvijai vēl ir dzīva?” Un viņa atbild: “Pilnīgi dzīva. Kalpošu Latvijai, cik būs manos spēkos.” Sapnim gaistot, autors vēl dzird meitenes skanīgo balsi: “Ticu Latvijai!” Es šo tēlojumu, kas publicēts 1957.gada “Laika Mēnešrakstā”, sagadīšanās pēc izlasīju 1999.gada jūlijā, kad V.Vīķe-Freiberga nodeva zvērestu, patiesi – sajūta bija sirreāla. Māris Čaklais uz šo tēlojumu atsaucas grāmatā “Izaicinājums”, kura iznāca 2003.gadā.
Pēteris Ērmanis savā mūžā ir sakārtojis J.Poruka, A.Brigaderes, J.Ezeriņa, R.Blaumaņa un K.Skalbes kopotos rakstus. Trimdā nokļuvis, viņš aizvien interesējās, ko raksta tolaik jaunie – Ilze Šķipsna, Baiba Bičole, Modris un Dzidra Zeberiņi, priecājās par katru latviešu žurnālu, avīzi un grāmatu.
Paliek Kārļa Egles nepiepildītais novēlējums, ko tagad var formulēt jautājuma veidā:
“Kad laika gaitā kādreiz parādīsies viņa (Pētera Ērmaņa) literārā mantojuma apkopojums?”