Cik cilvēku, tik pasauļu

Fotogrāfs, fotomākslinieks un meistars Gunārs Binde, piedzīvojis sava mūža 70. dzimšanas dienu, sācis izvērtēt līdzšinējo veikumu un iepazīstināt ar to sabiedrību. “Subjektīvā enciklopēdija” – tā viņš nosaucis izstāžu, akciju un publikāciju sēriju, grandiozu ieceri, kuras īstenošana ilgs vairākus gadus.

Asaras Foto: Gunārs Binde

Gunārs Binde ir, neteiksim, malēnietis, bet malienietis noteikti, jo viņa dzimtās mājas atrodas Alūksnes rajona Malienā. Viņš beidzis Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma elektrifikācijas nodaļu un pēc tam piecus gadus strādājis lauksaimniecības sistēmā. Gunārs Binde bijis arī gaismu meistars teātrī, pirms uz visiem laikiem pievērsies fotografēšanai, kas izrādījusies viņa īstais aicinājums. Mācījies dažādos kursos un lektorijos. Augstskolas, kurā varētu apgūt fotomākslu, tolaik Latvijā nebija un nav arī tagad. Gunārs Binde nu varētu būt profesors šādā mācību iestādē.
1962. gadā tapa fotogrāfija “Psiholoģiskais portrets” – pirmā, kuru autors atzīst par labu un visu turpmāko ceļu aizsākošu, jo tur jau izpaužas viņa stils un domāšanas veids.
Gunārs Binde stāsta: “Manā fotogrāfiskajā darba laukā pamatu pamatos ir cilvēks. Arī tur, kur viņš pats nav redzams, jaušama cilvēka domāšana. Piemēram, bildē “Trauksmainās debesis”. Debesis kā debesis, mākoņi kā mākoņi, bet tikai cilvēciskota jēga, cilvēka klātbūtne padara tās trauksmainas. Bez cilvēka attieksmes vai viņa paša kadrā man fotogrāfija nav iedomājama.
Mani neinteresē konkrēta cilvēka portrets, bet gan psiholoģiskais. Mana fotogrāfija ir nevis attēls, bet – tēls. Teiksim, man ir “Dzejnieces portrets”. Viņa ir konkrēta, bet es vārdā nenosaucu, tas nav būtiski. Man svarīgs ir dzejnieks kā tāds, īpašs cilvēks, kam ir saasināta pasaules uztvere, jūtīgums.
Būtība slēpjas nevis redzamajā, bet jaušamajā. Fotogrāfijā “Apmāns”, piemēram, redzama meitene, kura tiek mānīta, šmaukta. Tieši tas tur tiek atklāts. Fotogrāfijā “Spēle” un vēl citās risinātas vīrieša un sievietes attiecības, spēles, kad iniciatīva ir vienam vai otram, kādas kolīzijas rodas un kas notiek pēc tam, kad jūtas ir pagaisušas, kad ir tā, kā fotogrāfijā “Siena”, kas ir prēmēta un daudz publicēta. Ir arī, piemēram “Slepenā tikšanās”, kur vīrietis ar sievieti tiekas pamestā pilī, aiz loga redzami sniegi un slepenās tikšanās lieciniece – eglīte. Visā šai sērijā svarīga doma, nevis konkrēti cilvēki.
Arī fotogrāfijā, kur skatām Eduardu Smiļģi dzīves beigās, man svarīgākais ir nevis portrets, bet veca cilvēka mūža gala traģēdija. Jebkurš cilvēks dziļi pārdzīvo savu aiziešanu. Arī veca tantiņa, kura nav paspējusi mazmeitai pateikt visu, ko vajadzēja, vai pabeigusi adīt zeķi. Smiļģa mūža beigas bija īpaši traģiskas.”
Par šo darbu Gunārs Binde lielā starptautiskā izstādē Argentīnā 1965. gadā saņēma zelta medaļu. Tā atceļoja pa diplomātiskajiem kanāliem uz Maskavu un tad uz Rīgu un ļoti iepriecināja

Deflorācija	Mātes meita Foto: Gunārs Binde

mūsu fotosabiedrību. Bet autoram šis notikums nesa arī rūgtus mirkļus. Parādījās kritikas, kas apgalvoja, ka Binde attēlojis drūmu, ciešanu pārņemtu padomju cilvēku un par to tad viņam ārzemnieki piešķīruši balvu. “Šausmas, šausmas” – tā kritizētāji bija nosaukuši šo fotogrāfiju. Vēlāk noskaidrojās, ka to safabricējusi kāda Bindem nelabvēlīga žurnāla “Sovetskoje foto” redaktore un mūsu pašu Ilmārs Īverts.
“Subjektīvā enciklopēdija” aptvers vairāk nekā 40 gadu darbību foto jomā. Subjektīva tāpēc, ka atlasi veic autors. Viņš uzskata, ka apmēram 1000 fotogrāfiju ir vērts rādīt sabiedrībai. Enciklopēdija tāpēc, ka ir visaptveroša un veidojas alfabēta kārtībā. Pirmā izstāde, kuras darbu nosaukumi sākas ar “A”, līdz marta beigām vēl būs atvērta Latvijas Fotogrāfijas muzejā. “Ābols”, “Akts”, “Abuladze” (gruzīnu režisors) un citi cilvēki un daudz kas cits redzams ekspozīcijā.
Galerijā “Bonham S. S” šonedēļ vēl var apskatīt izstādi “Erotika”. Interesanti, ka galerijas vadītāja Sarmīte Sīle ir Gunāra Bindes modele jau 50 gadu, jau kopš viņas bērnības. Iespējams, šī saskarsme ietekmējusi viņas izvēli kļūt par mākslas zinātnieci.
Vēl būs daudz izstāžu. Iecerētas arī akcijas, piemēram, vienas dienas demonstrējumi kādā Liepājas ielā vai tikšanās ar lauku ļaudīm. “Varbūt varētu izkaisīt nelielas fotogrāfijas no helikoptera virs kāda ciemata un paziņot, ka esmu tā izdarījis, lai cilvēki paceļ un apskata,” gudro Gunārs Binde. Viņam padomā ir arī pēc katras izstādes laist klajā fotoattēlu burtnīciņu. Beigu beigās, pēc gadiem pieciem, septiņiem varētu tapt enciklopēdija vienā kopīgā grāmatā.
Fotomāksliniekam Bindem raksturīgs kustīgs dzīvesveids. Īpaši tas izpaužas foreļu makšķerēšanā. Tur viņš gūstot sešus labumus: “Tā es tieku vaļā no pilsētas stresa, no radošā darba sasprindzinājuma. Iešana pa upēm man sagādā azartu, un tas dzēš stresu. Otrkārt, tas ir sports. Pa upi piecus, septiņus kilometrus turp un atpakaļ brienot, kāpjot pa akmeņiem, pāri kokiem un pa brikšņiem, tiek nodarbinātas visas muskuļu grupas. Treškārt, tas ir dialogs dabā. Es ar to zivi sarunājos. Zinu, kur un kā viņa dzīvo, kā es viņu un kā viņa mani var piemuļķot. Un dialogs notiek ne tikai ar zivi, bet arī ar putniem un visādiem kukainīšiem, ar visu dzīvo pasauli. Ceturtkārt, tas ir estētisks prieks. Aiz katra līkuma paveras burvīgas ainas. Piektkārt, tā braukājot un ejot, praktiski apgūstu Latvijas ģeogrāfiju. Un beidzot – esmu noķēris kādu zivi, ko var uzcept vai iesālīt.”
Bet pāri visam, protams, ir fotografēšana. Gunāram Bindem ir līgums ar bruņotajiem spēkiem par nozīmīgu notikumu fiksēšanu. Bet mākslas foto joma ir neizsmeļama. Meistars saka: “Fotogrāfija ir bezgala daudzveidīga. Savos 70 gados es varētu ar to tikai sākt nodarboties. Ir liels neaparts lauks priekšā. Ar vienu mūžu nepietiek pat tādai šaurai tēmai kā, piemēram, tauriņa lidojums. Kur nu vēl tik plašai tēmai kā manējā – cilvēks! Cik cilvēku, tik pasauļu.”

Jānis Akmentiņš