
Asaras Foto: Gunārs Binde |
Gunārs Binde ir, neteiksim, malēnietis, bet malienietis noteikti, jo
viņa dzimtās mājas atrodas Alūksnes rajona Malienā. Viņš beidzis Priekuļu
lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma elektrifikācijas nodaļu un pēc tam piecus
gadus strādājis lauksaimniecības sistēmā. Gunārs Binde bijis arī gaismu meistars
teātrī, pirms uz visiem laikiem pievērsies fotografēšanai, kas izrādījusies viņa
īstais aicinājums. Mācījies dažādos kursos un lektorijos. Augstskolas, kurā varētu
apgūt fotomākslu, tolaik Latvijā nebija un nav arī tagad. Gunārs Binde nu varētu
būt profesors šādā mācību iestādē.
1962. gadā tapa fotogrāfija “Psiholoģiskais portrets” – pirmā, kuru autors
atzīst par labu un visu turpmāko ceļu aizsākošu, jo tur jau izpaužas viņa stils un
domāšanas veids.
Gunārs Binde stāsta: “Manā fotogrāfiskajā darba laukā pamatu pamatos ir cilvēks.
Arī tur, kur viņš pats nav redzams, jaušama cilvēka domāšana. Piemēram, bildē
“Trauksmainās debesis”. Debesis kā debesis, mākoņi kā mākoņi, bet tikai
cilvēciskota jēga, cilvēka klātbūtne padara tās trauksmainas. Bez cilvēka
attieksmes vai viņa paša kadrā man fotogrāfija nav iedomājama.
Mani neinteresē konkrēta cilvēka portrets, bet gan psiholoģiskais. Mana fotogrāfija
ir nevis attēls, bet – tēls. Teiksim, man ir “Dzejnieces portrets”. Viņa ir
konkrēta, bet es vārdā nenosaucu, tas nav būtiski. Man svarīgs ir dzejnieks kā
tāds, īpašs cilvēks, kam ir saasināta pasaules uztvere, jūtīgums.
Būtība slēpjas nevis redzamajā, bet jaušamajā. Fotogrāfijā “Apmāns”,
piemēram, redzama meitene, kura tiek mānīta, šmaukta. Tieši tas tur tiek atklāts.
Fotogrāfijā “Spēle” un vēl citās risinātas vīrieša un sievietes attiecības,
spēles, kad iniciatīva ir vienam vai otram, kādas kolīzijas rodas un kas notiek pēc
tam, kad jūtas ir pagaisušas, kad ir tā, kā fotogrāfijā “Siena”, kas ir
prēmēta un daudz publicēta. Ir arī, piemēram “Slepenā tikšanās”, kur vīrietis
ar sievieti tiekas pamestā pilī, aiz loga redzami sniegi un slepenās tikšanās
lieciniece – eglīte. Visā šai sērijā svarīga doma, nevis konkrēti cilvēki.
Arī fotogrāfijā, kur skatām Eduardu Smiļģi dzīves beigās, man svarīgākais ir
nevis portrets, bet veca cilvēka mūža gala traģēdija. Jebkurš cilvēks dziļi
pārdzīvo savu aiziešanu. Arī veca tantiņa, kura nav paspējusi mazmeitai pateikt
visu, ko vajadzēja, vai pabeigusi adīt zeķi. Smiļģa mūža beigas bija īpaši
traģiskas.”
Par šo darbu Gunārs Binde lielā starptautiskā izstādē Argentīnā 1965. gadā
saņēma zelta medaļu. Tā atceļoja pa diplomātiskajiem kanāliem uz Maskavu un tad uz
Rīgu un ļoti iepriecināja
Deflorācija |
Mātes meita Foto: Gunārs Binde |
mūsu fotosabiedrību. Bet autoram šis notikums nesa arī rūgtus
mirkļus. Parādījās kritikas, kas apgalvoja, ka Binde attēlojis drūmu, ciešanu
pārņemtu padomju cilvēku un par to tad viņam ārzemnieki piešķīruši balvu.
“Šausmas, šausmas” – tā kritizētāji bija nosaukuši šo fotogrāfiju. Vēlāk
noskaidrojās, ka to safabricējusi kāda Bindem nelabvēlīga žurnāla “Sovetskoje
foto” redaktore un mūsu pašu Ilmārs Īverts.
“Subjektīvā enciklopēdija” aptvers vairāk nekā 40 gadu darbību foto jomā.
Subjektīva tāpēc, ka atlasi veic autors. Viņš uzskata, ka apmēram 1000 fotogrāfiju
ir vērts rādīt sabiedrībai. Enciklopēdija tāpēc, ka ir visaptveroša un veidojas
alfabēta kārtībā. Pirmā izstāde, kuras darbu nosaukumi sākas ar “A”, līdz
marta beigām vēl būs atvērta Latvijas Fotogrāfijas muzejā. “Ābols”, “Akts”,
“Abuladze” (gruzīnu režisors) un citi cilvēki un daudz kas cits redzams
ekspozīcijā.
Galerijā “Bonham S. S” šonedēļ vēl var apskatīt izstādi “Erotika”.
Interesanti, ka galerijas vadītāja Sarmīte Sīle ir Gunāra Bindes modele jau 50 gadu,
jau kopš viņas bērnības. Iespējams, šī saskarsme ietekmējusi viņas izvēli kļūt
par mākslas zinātnieci.
Vēl būs daudz izstāžu. Iecerētas arī akcijas, piemēram, vienas dienas
demonstrējumi kādā Liepājas ielā vai tikšanās ar lauku ļaudīm. “Varbūt varētu
izkaisīt nelielas fotogrāfijas no helikoptera virs kāda ciemata un paziņot, ka esmu
tā izdarījis, lai cilvēki paceļ un apskata,” gudro Gunārs Binde. Viņam padomā ir
arī pēc katras izstādes laist klajā fotoattēlu burtnīciņu. Beigu beigās, pēc
gadiem pieciem, septiņiem varētu tapt enciklopēdija vienā kopīgā grāmatā.
Fotomāksliniekam Bindem raksturīgs kustīgs dzīvesveids. Īpaši tas izpaužas foreļu
makšķerēšanā. Tur viņš gūstot sešus labumus: “Tā es tieku vaļā no pilsētas
stresa, no radošā darba sasprindzinājuma. Iešana pa upēm man sagādā azartu, un tas
dzēš stresu. Otrkārt, tas ir sports. Pa upi piecus, septiņus kilometrus turp un
atpakaļ brienot, kāpjot pa akmeņiem, pāri kokiem un pa brikšņiem, tiek nodarbinātas
visas muskuļu grupas. Treškārt, tas ir dialogs dabā. Es ar to zivi sarunājos. Zinu,
kur un kā viņa dzīvo, kā es viņu un kā viņa mani var piemuļķot. Un dialogs notiek
ne tikai ar zivi, bet arī ar putniem un visādiem kukainīšiem, ar visu dzīvo pasauli.
Ceturtkārt, tas ir estētisks prieks. Aiz katra līkuma paveras burvīgas ainas.
Piektkārt, tā braukājot un ejot, praktiski apgūstu Latvijas ģeogrāfiju. Un beidzot
– esmu noķēris kādu zivi, ko var uzcept vai iesālīt.”
Bet pāri visam, protams, ir fotografēšana. Gunāram Bindem ir līgums ar bruņotajiem
spēkiem par nozīmīgu notikumu fiksēšanu. Bet mākslas foto joma ir neizsmeļama.
Meistars saka: “Fotogrāfija ir bezgala daudzveidīga. Savos 70 gados es varētu ar to
tikai sākt nodarboties. Ir liels neaparts lauks priekšā. Ar vienu mūžu nepietiek pat
tādai šaurai tēmai kā, piemēram, tauriņa lidojums. Kur nu vēl tik plašai tēmai
kā manējā – cilvēks! Cik cilvēku, tik pasauļu.”
Jānis Akmentiņš