Lietuvas ceļš uz neatkarību

Pirmais pasaules karš tuvojās beigām. No lielajām impērijām pirmā sabruka Krievija – jau 1917.gadā tur notika revolūcija, no troņa atteicās cars un varu pārņēma Pagaidu valdība. Taču drīz to zaudēja – jau 1917.gada oktobrī varu sagrāba sociālisti – boļševiki, kuri balstījās uz tolaik vienīgo reālo spēku, kas nebija demoralizējies un likteņa nejaušības dēļ bija nokļuvis to ietekmē, – uz latviešu strēlniekiem. Krievijā sākās cīņa par varu: vienā pusē stāvēja “sarkanie” – boļševiku partija, otrā pusē “baltie”, lielās, nedalāmās Krievijas aizstāvji un viņu atbalstītājas Antantes valstis – lielās Rietumu demokrātijas. Turklāt abas puses izmantoja vienu un to pašu lozungu: jau 1903.gadā boļševiki savā partijas programmā bija ietvēruši nāciju pašnoteikšanās tiesības, un viņu vadonis V. Ļeņins 1917.gadā, gatavojot valsts apvērsumu, KSDS(b)P Viskrievijas aprīļa konferencē vēlreiz stingri deklarēja: “Jāatzīst, ka visām nācijām, kas ietilpst Krievijas sastāvā, ir tiesības brīvi atdalīties un nodibināt patstāvīgu valsti.” Arī ASV prezidents Vudro Vilsons cīņā par savu amatu un karā nostājoties Antantes valstu pusē savos slavenajos 14 punktos bija pasludinājis tautu pašnoteikšanās tiesības.
Sava nostāja šai cīņā bija jāparāda arī Krievijas nomalēm – arī latviešiem, igauņiem un lietuvjiem. Un tās to arī darīja – baltieši sapņoja par nacionālo neatkarību, kas bija zaudēta pirms gadu simtiem, par savu zemi un brīvību, kas vienmēr bija dzīvojusi viņu sirdīs un domās un ko daudzās svešvaras nebija varējušas iznīdēt garajos gadu simtos.
Pirmie par savas valsts atjaunošanu sāka domāt lietuvieši – jo viņiem bija diža pagātne, ko viņi bija saglabājuši niknās, nemitīgās cīņās par savu valsti – Lietuvas lielkunigaitiju. Apstākļu spiesti, viņi 1569.gadā bija noslēguši Ļubļinas ūniju ar Poliju, izveidojuši apvienoto Polijas – Lietuvas valsti – muižniecības republiku Žečpospolitu, nokļuvuši dzimtbūšanā un zaudējuši savu valsti. Taču brīvības ideja bija dzīva, tā bija saglabājusies, tāpat kā atmiņas par savu seno lielo Lietuvu.
Politiskais stāvoklis Austrumeiropā bija sarežģīts. Reālā vara bija vācu armijai, kura jau 1915.gadā bija okupējusi Krievijas rietumu guberņas, izvietojusi Viļņā okupēto zemju pārvaldi – Ober Ost. Lietuvas inteliģence nolēma balstīties uz Vāciju. Jau 1917.gada 18.septembrī tā Viļņā sasauca konferenci, kurā vienojās par neatkarīgas valsts atjaunošanu un ievēlēja Tarybu – Lietuvas zemes padomi, kuru vadīja A. Smetona. Šo lēmumu atbalstīja ārzemēs dzīvojošie lietuvji – oktobrī Stokholmā sasauktā konference, tāpat arī novembrī Šveicē, Bernē, sarīkotā konference, kas nolēma sadarboties ar Vāciju. Taču šie lēmumi radikāli nemainīja stāvokli – vēl nebija nobriedis laiks Lietuvas valsts atjaunošanai.
Tad pienāca 1918.gads, kad sabruka Krievijas impērija. Lietuva pirmā no Baltijas valstīm nolēma rīkoties enerģiski un mērķtiecīgi. Sanāca zemes padome – Taryba, par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jonu Basanāviču un 1918.gada 16.februārī publicēja Manifestu par Lietuvas neatkarību. Vācija, kuras stāvoklis sakarā ar ASV iesaistīšanos karā pret Centrālvalstīm bija kļuvis smags, martā atzina Taryba lēmumu.
Taču faktiskie notikumi risinājās straujāk, nekā Vācija bija rēķinājusies. Pāri jūrai no Amerikas plūda bruņojums, un Vācijas sagrāve kļuva nenovēršama. Tad jaunieceltais Vācijas kanclers, Bādenes princis Maksimilians darīja visu, lai lietuvji paturētu Vāciju gaišā piemiņā – viņš atteicās no karaļa Mindauga II atbalstīšanas, paziņoja Vācijas lēmumu atzīt pilnīgu, ne ar kādiem nosacījumiem nesaistītu Lietuvas neatkarību un nodot tās teritorijā varu pašiem lietuviešiem. Taryba svinīgā sēdē pasludināja Lietuvas pagaidu konstitūciju un par ministru prezidentu ievēlēja Augustīnu Voldemāru. Vācu iestādes sāka nodot savas pārvaldes funkcijas Lietuvas valdībai.
Taču karš vēl nebija beidzies. Lietuvai, tāpat kā Latvijai un Igaunijai, vēl bija jāiziet garš un smagām cīņām bagāts brīvības cīņu periods, kuru laikā valsts liktenis brīžiem karājās mata galā. No austrumiem tuvojās boļševiku jaunizveidotā Sarkanā armija, kas okupēja arī Latviju līdz pat Ventas upei un Igauniju. Boļševiki ieņēma visu Ziemeļlietuvu un valsts austrumdaļu, aizgāja līdz pat Kauņai. Viņi nodibināja jaunu valstisku veidojumu – apvienoto Lietuvas un Baltkrievijas Sociālistisko padomju republiku. Taču zemes pārvaldīšanā viņi pieļāva daudzas lielas kļūdas, parādīja, ka Marksa mācības dogmas viņi stāda augstāk par lietuviešu un baltkrievu interesēm, nacionalizētās muižas paturēja valsts īpašumā un neievēroja tautas tieksmes pēc zemes. Ar to viņi noskaņoja pret sevi tautas masas un zaudēja tās atbalstu.
Arī Antantes valstu politika bija divkosīga – tā neticēja jaunizveidoto Baltijas valstu dzīvotspējai, nevēlējās atzīt to pašnoteikšanās tiesības un vēlējās atjaunot agrāko lielo, nedalāmo Krievijas valsti. It sevišķi šo viedokli atbalstīja Francija, kuras ietekmē Antantes valstis izstrādāja plānu Krievijas atbrīvošanai no boļševikiem. Viņi šajā plānā paredzēja izveidot no krievu baltgvardiem un vācu “brīvprātīgajiem” Krievijas Rietumu armiju, kuru vadīja pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs, iekļaut šais spēkos arī Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju, kā arī Baltijā saglabājušos vācu spēkus, un virzīt visu šo armiju uz Maskavu.
Krievu Rietumu armija izrādīja klaju nepatiku pret “nomales” valstiņām. Izveidota Kurzemē un Ziemeļlietuvā, Bermonta-Avalova armija 1919.gadā pa ceļam uz austrumiem sāka klaju uzbrukumu Latvijai – ar mērķi to likvidēt un atkal iekļaut “nedalāmajā Krievijā”. Viņi nenovērtēja, ka vāji apbruņotie latvieši spēs izrādīt nopietnu pretestību. Bet tautas morālais spēks izrādījās spēcīgāks par bruņojumu – 1919.gada 11.novembrī latvieši no Rīgas sāka pretuzbrukumu. Cīņās iekļāvās arī Lietuva, uzbrūkot Bermonta armijai Ziemeļlietuvā. Bermonts strauji atkāpās, un tad cīņā iejaucās Antante – lai glābtu Bermonta vadīto Krievijas Rietumu armiju, to izveda no Latvijas un Lietuvas. Tagad jaunajām Baltijas valstīm palika tikai viens ienaidnieks, pret ko cīnīties, – karā novājinātā Padomju Krievija, kurai arī bija nepieciešams miers, lai spētu pastāvēt. 1920.gada 12.jūlijā Lietuva parakstīja ar Padomju Krieviju mierlīgumu, kur tā uz mūžīgiem laikiem atzina Lietuvas neatkarību.
Grūtais atbrīvošanas cīņu laiks Lietuvai bija beidzies – varēja sākt jaunās valsts atjaunošanu. Taču tai laikā vēl notika Padomju Krievijas un Polijas karš, un Polijas armija, vajājot Sarkanarmiju, iegāja Viļņā. Tautu Savienības spiediena rezultātā Lietuva un Polija 1920.gada 7.oktobrī

parakstīja mierlīgumu, atzīstot Viļņu par Lietuvas galvaspilsētu. Taču jau otrā dienā poļu ģenerālis Reļigovskis sarīkoja “puču” pret Polijas valdību, mobilizēja Viļņas poļus un pasludināja Viļņas pievienošanu Polijai. Tā sākās “Viļņas konflikts”, kas ilga līdz pat Polijas likvidācijai Molotova – Ribentropa noslēgtās vienošanās rezultātā un neļāva jaunajām “nomaļus valstīm” apvienoties un izrādīt nopietnu pretestību abiem agresoriem. Pierādījās vecā sakāmvārda patiesība, ka vienprātībā mazas lietas aug, bet nevienprātībā pat lielas iet bojā. Kaut nu tāds nebūtu mūsu turpmākais liktenis.