Bibliotēku nemirstības atslēga

Par bibliotēku sūtību informācijas sabiedrībā, bibliotēkas etalonu tuvākajā nākotnē un Latvijas situāciju pasaules labākās prakses kontekstā sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” stāsta Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.

Andris Vilks Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Pērn decembrī pasaules informācijas sabiedrības veidošanai veltītajā sanāksmē Ženēvā negaidīti daudz tika runāts par bibliotēku informācijas sabiedrības kontekstā. Tai, protams, jāsaglabā tradicionālās funkcijas, bet, attīstoties informācijas komunikācijas tehnoloģijām, paralēli jāuzņemas arī jauni pienākumi.
Pasaulē piekļūšana informācijai un zināšanām diferencējusies tāpat kā iedzīvotāju labklājība attīstītākajās un mazāk attīstītākajās valstīs. Ja runājam par bagātajiem un nabagajiem informācijas vidē, – ir cilvēki, kuru bagātība ir pieeja zināšanām un informācijai, un ir cilvēki, kuru trūkums izpaužas ierobežotā pieejamībā. Šo atšķirību raksturo īpašs termins – digitālā plaisa. Viens no svarīgākajiem līdzekļiem, lai mazinātu digitālās plaisas efektu, ir bibliotēka – vieta, kas var nodrošināt informācijas un zināšanu pieejamību tiem, kam nav citu iespēju. Šī funkcija iezīmē bibliotēku attīstības perspektīvu piecpadsmit, divdesmit gadu tālā nākotnē.
Cits atzinums raksturo robežšķirtni starp bibliotēku vidi, kādu tradicionāli iztēlojamies, un to, kā tā attīstīsies. Proti, informācijas sabiedrības veidošanā ļoti liela nozīme ir informācijas radītājiem – tie ir izdevēji, literāti, žurnālisti utt. Pirmo reizi šim pulkam pieskaitīti arī bibliotekāri. Tradicionāli bibliotekāriem informāciju, kas bija publicēta, tātad akceptēta kā vērtība, atlika vien labi glabāt un piedāvāt lasītājam. Bet elektroniskā formā pieejamā informācija nebūt nav tāda, kas visa bez izņēmuma jāpiedāvā klientam. Ir bezgala daudz informācijas, kurai nav nekāda sakara ar nopietnām zināšanām – tā nav ticama, kvalitatīva un autoritatīva. Tātad bibliotekāram jāsāk vērtēt saturu, ko viņš agrāk nedrīkstēja darīt. Elektroniskā vide radikāli mainījusi bibliotēku darba lauku. Klients taču vēlas zināt, vai informācija ir laba un vai tai var uzticēties, bet tīmeklis pats nenodrošina kritērijus izvērtēšanai.
Ir vēl kāds aspekts, kas liecina, ka bibliotekāri kļūst par informācijas radītājiem. Piemēram, veidojot bibliotēku mājaslapas, tajās izvērtējot un apkopojot informāciju, ievietojot ar attēliem apvienotu digitalizētu tekstu, bibliotēku resursos rodas pavisam jauns informācijas apkopojums. Tikpat nozīmīgas ir bibliotekāru prasmes pakalpojumu sniegšanā par tīmeklī pieejamo informāciju. Proti, vienmēr bijuši un būs cilvēki, kas paši lieliski orientējas internetā, taču gluži tāpat ir cilvēki, kas ne vien grib, lai viņiem sameklē informāciju, bet vēlas arī informācijas vērtējumu, analīzi.

Pieeja bibliotēkā tīmekļa maksas resursiem

Arī autortiesību aizsardzības jautājums, kas kļuvis aktuāls elektroniskajā vidē, ietekmē bibliotēku lomu un vietu modernajā pasaulē.
Protams, tīmeklī ir milzīgi bezmaksas informācijas resursi, taču autortiesību ziņā aizsargāto resursu apjoms arī pieaug. Ar tradicionāli iespiesto informāciju katrā valstī tiek skaidri formulēts, kas ir autortiesību pārkāpums un par ko var sodīt, bet tīmeklī, kur arvien vairāk ieplūst zināšanas un radoši intelektuālas vērtības, režīms, kā tās pieejamas, no autortiesību viedokļa ir samērā nesakārtots.
Taču jau šobrīd ne visa informācija ir pieejama bez maksas un jūtami iezīmējas tendence pieaugt dažādu barjeru skaitam, kas saistītas tieši ar intelektuālā īpašuma aizsardzību. Privātpersonai individuāli sašaurinās iespējas saņemt šīs zināšanas. Sakārtojot autortiesību jautājumu elektroniskajā vidē ievietotajam intelektuālajam īpašumam, daļai iedzīvotāju būs izdevīgāk, ja ar autoru norēķināsies bibliotēka. Proti, lietotājs bibliotēkā noteiktā kārtībā piekļūs tai informācijai, kurai ir ierobežota pieeja maksas attiecību dēļ. Salīdzinājumam – bibliotēka iepērk grāmatas un izsniedz lasītājam, bet tagad tā klientiem nodrošinās arī pieeju resursiem tīmeklī. Par informācijas paketi norēķināsies konkrētā bibliotēka vai bibliotēku kopas. Tā ir brīva izvēle, gluži kā ar grāmatām – pašam veidot mājas bibliotēku un pirkt interesējošos izdevumus vai aiziet uz bibliotēku.

Kultūrvēsturiskā mantojuma digitalizācija

Labākie piemēri, kā jau tagad bibliotēkas spēj strādāt, nodrošinot klientus ar tīmeklī pieejamo informāciju, liecina, ka internets, piemēram, publiskajās bibliotēkās ir bez maksas. Tā izpaužas digitālās plaisas efekta novēršanas funkcija. Latvijā bibliotēkas to vēl nevar atļauties. Bet vai bezmaksas interneta pieeja neizvēršas haosā? Ir dažādas iespējas regulēt tīmekļa izmantošanu. Viena no metodēm – jāstāv kājās. Tātad klients lieki nesērfos tīmeklī, bet lieti izmantos bezmaksas pieeju.
Mūsdienās ļoti nozīmīgs informācijas resurss ir pilnteksta datu bāžu paketes, kuras rada speciāli bibliotēkām un kuru cena līdz ar to ir izdevīga. Te varu atsaukties uz Latvijas praksi. Vairāk nekā divdesmit mūsu bibliotēkās, kurās pieejams internets, klientiem ir iespēja izmantot vairāk nekā 5000 datu bāzu paketi, kas noder studijām un pētniecībai. Attīstītajās valstīs digitalizētās informācijas resursi ir milzīgi. Viena no svarīgākajām jomām, par kurām tos veido, – kultūrvēsturiskais mantojums, piemēram, unikālas dokumentālas vērtības, kas oriģinālā saglabājušās vien dažos eksemplāros. Oriģināli ir neaizskarami, jo jāsaglabā mūžīgi, bet tajā pašā laikā tiem jābūt pieejamiem, jo cilvēki tos vēlas izmantot kultūras tūrismā vai mācību procesā. Un izeja rasta digitalizācijā. Pasaulē kultūrvēsturiskā mantojuma digitālizācija izvērtusies lielos projektos – bibliotēku sadarbībā ar muzejiem un arhīviem notiek interesantas lietas.
Piemēram, komponista Jāzepa Vītola mantojuma – nošu, fotogrāfiju, koncertu afišu, dokumentālo filmu utt. – oriģināli izkaisīti pa desmitiem krātuvju. Bet, ja oriģināliem izveidotu digitālās kopijas un tās apkopotu vienā pieejas punktā, bibliotēku apmeklētājam būtu sniegta iespēja iepazīties ar šo mantojumu vienkopus. Teiksim, datorā skatīties nošu oriģināla kopiju, bet fonā – atskaņojumus. Latvijā šis projekts nav īstenots, bet pēc analoga principa citur realizē neskaitāmus ļoti nozīmīgus projektus un digitālā formā tiem nodrošināta pieeja visā pasaulē.
Minēšu kādu ar oriģināliem saistītu paradoksu. Dānijā nesen izstrādāts digitalizācijas projekts arhitektūras pieminekļiem trīsdimensiju veidolā. Projekta autori papētīja, kas visvairāk izmanto datu bāzi. Izrādījās, 99 procenti ir ārzemnieki. Varētu šķist – internetā telpiski attēlotie objekti apskatīti, un interese par tiem zūd. Nē, gluži pretēji. Pateicoties objektu digitalizācijai un iespējai uzzināt par tiem, interese par oriģinālu neplok. Cilvēki tiecas pēc emocionālās saiknes ar oriģinālu, un vēlme to apskatīt būtiski pieaug. Piemēram, Latvju dainas. Lūdzu, internetā pieejamas. Taču savām acīm redzēt Dainu skapi, Barona pašrocīgi rakstītās zīmītes – to nekad neatsvērs internets. Un tajā pašā laikā tīmeklis ir brīnišķīgs līdzeklis intereses radīšanai par oriģinālu, turklāt tas nodrošina pieeju interesējošajam objektam digitālā formā jebkurā laikā un vietā. Tātad valsts savu kultūrvēsturisko mantojumu šādi tikai popularizē un veicina arī tūrismu.

Moderna bibliotēka un sabiedrības vajadzības

Attīstītajās valstīs bibliotēku sistēmā jau sen beidzies pamatposms modernizācijā, līdz ar to tur iespējams strādāt pavisam citā kvalitātē un domāt tikai par iepriekšminētajām lielajām lietām. Latvijā ir citādi. Mūsu bibliotēkas savā attīstībā atrodas krasi atšķirīgos līmeņos. Piemēram, atsevišķu projektu dēļ, kas saistīti ar digitālās vides veidošanu, Latvija pamanīta pat starptautiski, tajā pašā laikā laukos ne viena vien publiskā bibliotēka nīkuļo. Taču moderna bibliotēka nenozīmē tikai tās attīstību ar informācijas tehnoloģijām. Tā taču ir tikai rīks, ko mēs labāk vai sliktāk izmantojam. Moderna bibliotēka ļoti prasmīgi spēj izprast sabiedrības vajadzības un atrod šo vajadzību nodrošināšanai adekvātus resursus, kas var būt ļoti dažādi – grāmatu iegāde, mājaslapu veidošana, izstādes sagatavošana, programma bezdarbniekiem. Tātad metodes var būt tradicionālas, svarīgākais ir izprast, kas cilvēkiem vajadzīgs, sagādāt to un precīzi pasniegt.
Latvijā ir bibliotēkas, kuras nav spējīgas ne finansiāli, ne profesionāli, ne arī ar informācijas komunikāciju tehnoloģiju infrastruktūru adekvāti reflektēt uz sabiedrības vajadzībām. Bieži gan tā nav pašu bibliotekāru vaina. Gradācija bibliotēku attīstībā ir radikāli atšķirīga, pretpoli ļoti tālu viens no otra. Tiesa, mūsu bibliotēkām ir augsts motivācijas līmenis. Un tas ir svarīgs priekšnosacījums attīstībai. Arī kompetences ziņā esam līdzvērtīgi, atalgojuma ziņā gan....
Latvijas bibliotēkas, īpaši akadēmiskās, zinātniskās, arī Nacionālā, salīdzinājumā ar pasaules labākajiem paraugiem pieejamo informācijas resursu ziņā ievērojami atpaliek. Protams, šīm mūsu bibliotēkām ir krasi atšķirīgas iespējas informācijas ieguvē, tomēr, kopumā vērtējot, dramatiski atpaliekam no attīstīto valstu iespējām. Bet, lai cik paradoksāli tas būtu, mums ir publiskās bibliotēkas, kas jau šobrīd atbilst starptautiskajiem standartiem resursu iegādē. Tajā pašā laikā ir publiskās bibliotēkas ar ļoti niecīgām iespējām. Latvijā viena rajona teritorijā ir publiskās bibliotēkas, kurām informācijas iegādei atvēlētais finansējums var atšķirties vairākus desmitus reižu. Tātad iedzīvotājiem dažādos pagastos ir krasi atšķirīgas iespējas piekļūt informācijai un zināšanām.
Savukārt informācijas komunikāciju vides ziņā ar lielām cerībām raugāmies tuvākajā nākotnē – dažos gados teju vai būsim izlīdzinājušies ar pasaules vidējo līmeni. Paredzams, ka 2007. – 2008.gadā visās bibliotēkās būs bibliotekāro procesu automatizācijas sistēmas un arī internets. Informācijas infrastruktūras attīstībā uz priekšu virzāmies visdinamiskāk, salīdzinot ar iespējām iegādāties informācijas resursus, ar apstākļiem, kādos strādājam, un atalgojuma izaugsmi. Uz jauno Eiropas Savienības dalībvalstu fona nekādā ziņā nejūtamies kā sliktākie.

Izglītība mūža garumā

Sabiedrībā spriež par Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību. Bet ēka nav pašmērķis. Nacionālās bibliotēkas funkcijās ietilpst daudzi pienākumi, kas tieši skar nevis lasītājus, bet visu bibliotēku tīklu. Tas, ko darām, un tas, ko varēsim izdarīt, izmantojot jaunās ēkas piedāvātās iespējas, iespaidos visu bibliotēku sistēmu. Svarīgi, ka ēkas projektam un vienotajai bibliotēku informatīvās sistēmas ieviešanai ir viens finansēšanas avots un vienas uzraudzības padomes kontrole (valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēmas projekta galvenais mērķis – izveidot saskaņotu valsts un publisko bibliotēku informācijas sistēmu, sniegt universālus informācijas pakalpojumus lasītājiem gan informācijas meklēšanā, gan nepieciešamo grāmatu, publikāciju, izziņu un dokumentu piegādē no Latvijas un starptautiskajiem informācijas avotiem). Tātad paralēli tiek apzinātas un risinātas tās iespējas, ko, turpinot stimulēt bibliotēku tīkla attīstību, varēs sniegt Nacionālā bibliotēka pēc ēkas projekta īstenošanas. Interesants paraugs tam, ko sabiedrībai nozīmē nacionālā bibliotēka un vienotais bibliotēku tīkls, ir Singapūra. Šajā valstī, Latviju nedaudz apsteidzot, jau tiek celta nacionālās bibliotēkas ēka un tiek veidots vienotais tīkls. Singapūras projekta atslēgvārds – izglītība mūža garumā. Proti, īstenojot projektu, bibliotēku sistēmā būs visi nepieciešamie komponenti, kas ikvienam sabiedrības loceklim nodrošinās iespēju izglītoties mūža garumā.
Arī mēs tuvojamies jaunam Nacionālās bibliotēkas attīstības posmam vai vismaz domāšanai par šo attīstības posmu – vairs netiek runāts par bibliotēku tikai kā par fizisku vienību, bet gan par nepieciešamību radīt priekšnosacījumus, lai bibliotēka spētu sabiedrībai nodrošināt vienotu pakalpojumu paketi. Tas ir, iedzīvotājam nav svarīgi, kas par bibliotēku, kā to sauc un kur tā atrodas, viņam svarīgi, lai bibliotēku sadarbības rezultātā būtu pieejams integrētais pakalpojums jebkurā valsts vietā.
Šobrīd par Nacionālās bibliotēkas ēkas projektu vairāk vai mazāk jaušama skaidrība, tāpēc aicinu sabiedrību izteikties par vēlamo bibliotēkas saturu. Līdz ar ēkas būvniecību un vienotā informācijas tīkla veidošanu tikpat aktuāli ir risināt ar projekta saturu saistītos jautājumus. Tāpēc nepieciešams apmainīties ar idejām. Iepriekš gadu gadiem notikušās diskusijas, izskanējušie viedokļi, kritiskās piezīmes, jautājumi vispār par ēkas nepieciešamību slēpa sevī kādu būtisku racionālu graudu. Vismaz rosināja domāt, vai kritiskais vērtējums patiesi neslēpj kādu problēmu. Un šī diskusija jāturpina jaunā kvalitātē. Nav jābaidās no jautājumiem. Jābaidās, ka reiz uz kādu no tiem nebūs iespējams atbildēt.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv