“Mainīgums” ir vārds, kas visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu norises mūsdienu pasaulē un valstu iekšienē. Tas kļuvis par vienu no mūsdienu pasauli raksturojošiem atslēgas vārdiem. Savās runās gan Latvijas Republikas ārlietu ministre Sandra Kalniete, gan bijusī ASV valsts sekretāre Madeleina Olbraita minēja būtiskākās pārmaiņas, ar kurām bija jāsaskaras politiķiem pēc aukstā kara sabrukuma, vēlreiz atgādinot, ka valsts ārpolitiskā sekmīguma pamatā ir spēja ieraudzīt un izanalizēt esošo situāciju, kā arī izstrādāt pasākumu kopumu, ar kuriem mazināt transformācijas negatīvās sekas un, iespējams, tās pat izmantot nacionālo interešu labā.
Pēdējie piecpadsmit gadi bija pastāvīgs mainīguma tendenču apliecinājuma posms. Bruka vecās impērijas un valstis, un radās jaunas, krita vieni režīmi, un to vietā nāca citi. Plānveida ekonomiku nomainījusi brīvā tirgus saimniekošana. Sevi pieteikusi jauna paaudze, radušās jaunas vērtības un dzīves veids.
Gandrīz ikvienu cilvēku skar tādas starptautiskas parādības kā globalizācija, sadarbība valstiskā un nevalstiskā līmenī, terorisma un infekcijas slimību draudi. Vēl salīdzinoši nesen politiķi uzdeva jautājumu, vai bijušās PSRS republikas tiks uzņemtas Eiropas Savienībā (ES) un NATO, patlaban jau piedalāmies kā vienlīdzīgi partneri diskusijās par šo organizāciju nākotni un lēmumu pieņemšanas procesā. Vēl pirms dažiem gadiem uzklausījām pamācības no Rietumu kaimiņiem, kā veidot demokrātisku valsti, tagad jau paši dalāmies pieredzē ar Balkānu, Kaukāza un Vidusāzijas valstīm. Ņemot vērā mainīguma izpausmes iekšpolitikā un ārpolitikā, aplūkošu tikai dažus jautājumus: kas mainās starptautiskajā sistēmā un kas – valstu iekšējās struktūrās?

Kas mainās
starptautiskajā sistēmā?

Aukstais karš jau kļuvis par starptautisko attiecību vēstures pētījuma objektu. Kaut arī tas atstāja negatīvas sekas valstu un tautu likteņos, no starptautiskās politikas teorijas raugoties, tā bija labi organizēta akcija, tās darbības principi precīzi formulēti un pieņemti valstu līmenī.
Lai arī aukstā kara apstākļos tiek runāts par augstu militarizācijas pakāpi un lielu konfliktu potenciālu, tā bija viena no visprognozējamākajām sistēmām, kurā politiķi ievēroja principu “nedari citiem to, ko pats negribi piedzīvot”. Līdz ar to valstu vadītāji varēja izstrādāt ilglaicīgas ārpolitiskās stratēģijas, kuru īstenošanai paredzamie līdzekļi izrietēja no nacionālo militāro un politisko interešu garantēšanas vajadzībām.
Pēc aukstā kara pasaulē iestājās dažus gadus ilgs utopisma laiks, kad dominēja priekšstats, ka starptautiskā sistēma no naidīguma pāriet uz draudzīguma attiecībām un tādēļ valstu ārpolitisko instrumentu arsenālā jāsamazina militārie un jāpaplašina ekonomiskie, humanitārie un institucionālie līdzekļi.
Lai arī utopisms neļāva sniegt atbildes uz vardarbīgo konfliktu un karu rašanās un novēršanas iespējām Eiropā, tomēr aizsākās valstu un starptautisko institūciju adaptācijas meklējumi straujajā pārmaiņu laikā. 20. gadsimta beigas šajā ziņā bija optimisma augstākā virsotne, jo Eiropas centrā bija likvidēti vardarbības perēkļi un par paplašināšanas beigu posmu paziņoja gan ES, gan NATO. Šie notikumi iezīmēja pavērsienu uz stabilas multipolāras starptautiskas sistēmas izveidi, lielāku paļaušanos uz starptautiskajām institūcijām un starptautisko tiesību normām. Šo pārliecību pastiprināja 2001. gada 11. septembra notikumi, kuri cīņā pret terorismu apvienoja gandrīz visas pasaules valstis, sadalot tās “ļaunuma ass valstīs” un “pārējās”. ASV uzsāktais karš pret terorismu norisinājās globāla atbalsta kontekstā. Tādēļ militāro akciju uzsākšana Irākā radīja jaunu pretrunu ciklu nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī. Ja 1990. gadu laika posmu saucam par posmu pēc aukstā kara, tad laika nogriezni no 2002. gada beigām varam dēvēt par posmu pēc aukstas dušas, no kuras valstis un organizācijas joprojām nav atguvušās.
Pēdējā desmitgade iezīmējusi pārmaiņu dinamiku un loģiku pasaules politiskajos procesos. Tādēļ varam secināt, kas ir mainīgs un kas saglabāsies nemainīgs starptautiskajā sistēmā. Tās kodolu vienmēr ir veidojušas un arī turpmāk veidos valstis. Taču nākotnē mainīsies starpvalstu attiecību modeļi, kuri kombinēsies ar stabilām un noturīgām vērtībām pasaules politiskā. Viena no šādām ilglaicīgām tendencēm ir lielvalstu loma. Tā saglabāsies nemainīga. Lielvalstis un lielās valstis arī nākotnē pretendēs uz ietekmes palielināšanu pie katras vismazākās iespējas. Tā, piemēram, diskusijas un viedokļu pretrunīgums ANO Drošības padomē starp ASV un Lielbritānijas un Francijas, Krievijas, Ķīnas pozīcijām, meklējot vienošanos par karadarbības uzsākšanu Irākā, nav interpretējams kā tikai un vienīgi valstu attieksmes pret mieru un karu paušana, bet arī savas lomas un svara demonstrēšana pasaulē. Tādēļ ir maldīgi un pat bīstami veidot valsts politiku vai pieņemt ārpolitisku lēmumu, vadoties tikai pēc viena vai otra politiķa izteikumiem un nostājas vienā vai dažos jautājumos. Kad Latvija Irākas jautājumā pievienojās ASV pozīcijai, bieži tika pārmesta atsvešināšanās no ES kodola – Francijas un Vācijas. ASV, Francija un Vācija savstarpējās attiecības pakāpeniski sāk uzlabot, jo tām ir kopīgas intereses ne tikai reģionā, bet arī pasaulē. Taču, ja Latvija būtu iesaistījusies šajā ķīviņā pirms tik svarīga soļa kā NATO paplašināšanas procesa ratifikācija, tad nodarītais kaitējums nebūtu viegli likvidējams, jo Latvijas intereses nav samērojamas ar ASV interesēm globālā mērogā.