Molotova–Ribentropa pakta garā ēna

Antonijs Zunda, Latvijas Universitātes profesors, Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos

Antonijs Zunda Foto: Juris Krūmiņš

Latvija un pārējās Baltijas valstis šādā situācijā centās stingri ievērot neitralitāti un nepieļaut kādas lielvalsts nelūgtu aizbildniecību. Savukārt Padomju Savienība lika skaidri manīt, ka tā nepaliks novērotājas pozīcijās, ja kāda cita valsts atklātā vai slēptā veidā mēģinās nostiprināt savu ietekmi Baltijas valstīs. PSRS diezgan atklāti sāka apgalvot, ka Baltijas valstis de facto jau atrodas tās interešu sfērā. Pa diplomātiskiem kanāliem, uzzinot Maskavas sarunās apspriežamo dokumentu saturu, Latvijas ārlietu resors uzdeva sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam paziņot britu Foreign Office (Ārlietu ministrijai), ka Latvija nekad nepiekritīs tam, ka citas valstis izlemtu tās likteni. Latvija noraidīja jebkādas lielvalstu politiskās spēles par savu likteni.
Atbildot uz šādu Latvijas puses paziņojumu, britu sūtnis Rīgā Č.Orde 1939.gada 25.maijā iesniedza Latvijas Ārlietu ministrijai memorandu. Č.Orde norādīja – Lielbritānija Maskavas triju lielvalstu sarunās atbalsta domu, ka palīdzība agresijas gadījumā iespējama tikai tad, ja ir saņemts apdraudētās valsts lūgums. Anglija arī atzīmēja, ka Padomju Savienībai par šādu palīdzību vienmēr būs jākonsultējas ar saviem sarunu partneriem. Britu Ārlietu ministrija bija pārliecināta, ka, īstenojot šādus principus, nekāda agresija un apdraudējums Latvijai un citām Baltijas valstīm nav iespējams. Latvija akceptēja šādu britu puses pozīciju. Diemžēl Francija nesniedza Latvijai nekādu savas valsts politikas skaidrojumu par Maskavas sarunām, vienīgi uzsverot, ka Baltijas valstis tajās parādās nenozīmīgi.
Latvijas puses pozīcija 1939.gada vasarā bija pilnīgi skaidra – turēties pie stingras neitralitātes politikas, neļaut sevi ievilkt konfliktējošo valstu plānos, kā arī nepaļauties uz kādas lielvalsts drošības garantijām. Latvija saprata, ka varbūtēja bruņotā konflikta gadījumā starp Rietumu demokrātiskajām valstīm un Vāciju tā reāli nevarēs rēķināties ar Lielbritānijas un Francijas atbalstu. Šīs valstis praktiski būs atgrieztas no Baltijas un nespēs palīdzēt. Vienīgā garantētāja tādējādi paliktu Padomju Savienība, bet tās mērķis savukārt bija zem miera sargāšanas stratēģijas izkārtnes iegūt kontroli Baltijā. Faktiski Latviju aplūkojamajā laikā apdraudēja divas valstis: Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Kamēr tās savā starpā nesadarbojās, tikmēr Latvija varēja justies puslīdz droša.

J.Ribentrops paraksta PSRS–Vācijas paktu par neuzbrukšanu un tā slepeno protokolu. 1939.gada 23.–24. augusts; J.Ribentrops un J.Staļins Kremlī Vācijas–PSRS dokumentu parakstīšanas reizē Foto no izdevuma “No Molotova–Ribentropa pakta līdz bāzu līgumam”. Tallina, “Periodika”, 1990

Latvijas pozīcija, bez šaubām, nepatika Padomju Savienībai. Tā meklēja jebkuru iespēju sasniegt iecerētos mērķus. Šādā situācijā PSRS risinājumu atrada saprašanās meklējumos ar nacistisko Vāciju. Tādā veidā arī tapa noziedzīga vienošanās starp PSRS un nacistisko Vāciju: Molotova–Ribentropa pakts. To vispirms noteica abu pušu agresīvie nodomi pret kaimiņvalstīm un ieceres sagrābt svešas zemes. Padomju Savienība cerēja, ka, vienojoties ar Vāciju uz citu valstu rēķina, tai kādu laiku izdosies palikt neitrālai nākamajā karā. Vācijai un rietumvalstīm savstarpēji karojot, PSRS cerēja paplašināt savu ietekmes sfēru un galarezultātā uzspiest savus noteikumus.
Molotova–Ribentropa pakts mūsdienās nekādā gadījumā nav aizmirstams. Tas apliecina, kādas traģiskas, visaptverošas sekas var izraisīt atkāpšanās no starptautiskajām tiesībām un likumības. PSRS un Vācijas savulaik noslēgtajam līgumam ir ne vien juridiskas, politiskas, ekonomiskas, demogrāfiskas, bet arī morālas sekas. Tas veicināja Otrā pasaules kara sākšanos, daudzu valstu okupāciju, noziegumus pret civiliedzīvotājiem, deportācijas, holokaustu u.c. Pakta noslēgšanu neattaisno nekādas PSRS militāri stratēģiskas, ģeopolitiskas, ārpolitiskas vai drošības intereses. Mūsdienu Eiropā apspriežot jautājumu par komunisma un nacisma noziegumu izvērtēšanu, tajā noteikti jāiekļauj arī Molotova–Ribentropa pakts.
Lai gan pagājuši sešdesmit pieci gadi kopš pakta noslēgšanas, daudzas Austrumeiropas valstis izjūt un vēl ilgi izjutīs tā sekas. Molotova–Ribentropa pakts nav tikai jautājums par vēsturi un tās interpretāciju mūsdienās. Dažādu valstu vēsturnieku strīdi par tā skaidrojumu droši vien turpināsies arī nākotnē. Tikai nosodot šādas noziedzīgas vienošanās, mēs 21.gadsimtā radīsim nosacījumus stabilas, vienotas, demokrātiskas, drošas Eiropas izveidei.
Tas arī būs ceļš uz smagās vēstures nastas mazināšanu, kas vēl tagad izjūtama atsevišķu valstu attiecībās.