Pienāca 1991.gada 1.janvāris. PSKP (kompartijas) Latvijas CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks deva uzdevumu OMON ieņemt Preses namu.
1991.gada 13.janvārī bija paredzēts masu pasākums Latvijas neatkarības atbalstam. Tādēļ no sievas svārkiem paredzēta auduma un palaga gabala 12.janvāra vakarā šuvu karogu. Lieki būtu atgādināt – kaut arī par latviešu nacionālā karoga izkāršanu vairs nesodīja, tādu drānu oficiāli nopirkt nevarēja. Šūšana ieilga pēc pusnakts. Ar lielu nepatiku konstatēju, ka plkst. 5.30 zvana tālrunis. Zvanītājs bija mans bērnības draugs Juris Neikens, kurš darbā pa nakti attīstīja fotofilmas un, grozot radio, bija uzgājis Kauņas raidstaciju. Tā dažādās valodās informēja par traģiskajiem nakts notikumiem Viļņā pie Televīzijas torņa. Juris ieteica arī man sameklēt minēto staciju apmēram 200 m diapazonā. Noklausījos ziņojumu vairākās valodās. Diktorei, kura runāja poliski, asarās aizlūza balss. Pats it kā pamodies no sastinguma, metos pie tālruņa un sāku zvanīt visiem paziņām, zvanīju arī savam bijušajam kuratoram doc. Rimšam, jo viņš dzīvoja Teikas rajonā netālu no RTU un LU studentu kopmītnēm. Daudzi apzvanītie jau zināja par notiekošo. Arī Rimša, jo naktī no Lietuvas atgriezusies studentu ekskursantu grupa par notiekošo bija informējusi daudzus cilvēkus.
Mežaparkā savācu astoņus cilvēkus, kuriem nebija transporta, lai tik agri nokļūtu Vecrīgā, un, lūdzot Dievu, lai mans zaporožecs to izturētu, devāmies uz Rīgas centru. Pie kino “Pionieris” (tagad “Oskars”) atstājām ZAZ un ar atritinātu karogu devāmies uz Vecrīgu. Pie Bastejkalna mūs apturēja angļu žurnālists, kurš jautāja, ko darīsim, ja Krievijas armija lietos ieročus. Lepni atbildēju, ka mums ir tautasdziesmas, ko likt pretī. Vecrīgā uzmeklēju citus vienības kaujiniekus, vienojāmies par darbības koordināciju, pēc iespējas lielāka cilvēku skaita informēšanu un pretošanās organizēšanu. Ap pusdienas laiku saņēmu informāciju, ka nodibināts koordinācijas štābs, kurš sākotnēji darbojās diezgan haotiski, un daudzas lietas izšķīra cilvēku rīcība uz vietas. Mūsu vienībai kā cilvēkiem ar atšķirības zīmēm bija jāuzņemas atbildība par spēku un resursu koordināciju. Problēmu bija daudz. Jau pirmās dienas vakarā atnāca zemnieks un prasīja: “Atvedu pienu, krējumu un gaļu. Kur to likt?” Skrēju uz 3.vidusskolu, jo zināju, ka tur dežurē arī virtuves darbinieki.

•

Nakti dežurējām Rīgas Radio mājā. Gaidījām gaisa desanta ierašanos, jo Doma laukums ir iekšpilsētā, nevis klajumā kā Viļņas TV. Nogāju mājas pagrabā, kur salasīju cauruļu galus, kas bija palikuši pēc apkures sistēmas remonta. Paldies remontstrādniekiem – dzelžu tur bija palicis pietiekami. Augu nakti Spilves lidostā dislocētie helikopteri ik pa brīdim pacēlās gaisā, apmeta loku virs Rīgas un atkal sēdās zemē (līdzīgs scenārijs cilvēku iebiedēšanai turpinājās visu barikāžu laiku). Satiku brāli, kurš Doma laukumā bija ieradies no Liepājas. Brālis bija tikko no dežūras un tādēļ muitnieka formā (PSRS miliča forma ar Latvijas kokardi pie cepures un pogām ar Latvijas ģerboni, pie apkakles muitas simbolika). Minētās līdzības dēļ izcēlās neviens vien pārpratums. Aizsūtīju brāli uz ugunsdzēsēju depo meklēt šļūteņu galus, lai panāktu cietu strūklu, jo Radio mājā bija tikai “dušas”, kas paredzētas aparatūru dzēšanai un nederēja desantnieku noskalošanai no jumta. Šos uzgaļus izdevās dabūt tikai Ropažu ugunsdzēsēju depo.

•

Nākamajā dienā turpinājās barikāžu nostiprināšana. Kāds zemnieks bija ieradies ar vircas mucu (ar visu sūkni), kuru novietoja iepretī RTU korpusam, apmēram tur, kur tagad ir Rīgas Rātsnams, un paziņoja: “OMONs te cauri netiks.”
Turpinājās Zaķusalas nocietinājumu nostiprināšana. Cilvēku evakuācijai no Zaķusalas vajadzēja risinājumu, jo bija paredzams, ka Krievijas armija bloķēs tiltu. Piezvanīju bijušajam trenerim, kurš dzīvo Carnikavā, un lūdzu sazināties ar zvejniekiem. Pēc brīža sazvanījos atkārtoti, lai noskaidrotu sarunu rezultātu. Atbilde bija: “Mūsu kuģi ir nolikti ziemošanai, bet jūs gaida “9. maijā” un “Uzvarā” – Vecmīlgrāvī un Lielupē. Kad brālis ieradās “9. maijā”, kapteinis, noskaidrojis, ka jāiet uz Zaķusalu, paņēma zāģi un sāka zāģēt antenu mastu. Stūrmanis sašuta, ka būs

jāiet jūrā (uz masta atrodas uzskaņota navigācijas iekārtas antena), kapteinis spītīgi caur zobiem izgrūda – jūra pagaidīs. Zvejnieki atsveicinājās no ģimenēm un devās uz Rīgu. Kad uzzināju par viņu ierašanos, devos uz Daugavmalu un sarunāju par darbības koordināciju un signāliem. Zvejnieki teica: “Lai arī tās tupeles ir vecas, viņas ir gaitīgākas ūdenī nekā BTR (bruņu transportieri), un mēs ne vienu vien no krievu BTR–iem nogremdēsim”.
Tajā dienā brālis ar draugu atveda arī divas Krievijas armijas desanta rācijas, kuras viņiem bija iedevuši PSRS armijā dienošie puiši. Notikumi norisinājās šādi – brālis ar draugu aizbrauca pavērot Ādažu divīzijas aktivitātes, jo OMON kaujinieki darbojās kopā ar flotes kājniekiem. Šīs jauktās grupas, piemēram, sašāva un sadedzināja kravas automašīnas, ar kurām Rīgas aizstāvji bloķēja Brasas tiltu, saspārdīja ar kājām Vecmīlgrāvja tilta aizstāvjus.
Pie brāļa mašīnas no krūmiem pienāca puiši PSRS armijas formā un pajautāja: “Vai uz pilsētu brauksiet? Mēs esam igaunis, lietuvietis un baltkrievs. Nogādājiet šo saini pilsētā.” Mans draugs Aldis prasīja, kam konkrēti, bet minētie puiši atbildēja: “Gan jau tiksiet skaidrībā” un aizskrēja.
Organizēju ētera noklausīšanos (ja nemaldos, apsviedīgie puiši bija no Jēkabpils un Aizkraukles), žurnālā tika fiksēts viss dzirdētais un laiks, kad saruna notika. Visus pārtvertos ziņojumus nesu uz LR AP, kur bija izvietots štābs. Tālākais ziņojumu un šo rāciju liktenis pēc to nodošanas štābā man nav zināms. Noklausīšanās telpa tika ierīkota un ilgi atradās RTU Fizkultūras un sporta katedras vadītāja H. Čebrikova kabinetā.
Regulāri mainīju krastmalā esošo kuģu koordinatoru atrašanās vietas, par ko vairākkārtīgi pa rāciju dzirdēju omoniešu lamas (pēc kārtējā paziņojuma, piemēram: “gruzovik – 5 ballov”– tas nozīmēja, ka kravas mašīna pārbaudīta, bet nekas nav atrasts).
Brālis savukārt iesaistījās mobilo novērotāju grupas darbā. Koordinācijai izmantojām katedras tālruni, pie kura dežūrēja RTU studentu koordinators Aleksejs Ozoliņš. Piezvanot varēju uzzināt, cikos vēl ar brāli viss bijis kārtībā, varēju ziņu atstāt arī pats.

•

Ja nemaldos, tas bija 15.janvārī, kad patruļa no apgaitas pa RTU korpusu atveda aizturētu jaunieti, kurš bija mēģinājis atvērt zālē logus. Logi, kā tajā laikā parasts, bija aiznagloti, tādēļ jaunekļa centība iekrita acīs. Kad mēģinājām noskaidrot viņa personību, viņš pasniedza skolnieka apliecību ar latviešu puiša vārdu un uzvārdu, taču pat elementāras lietas nesaprata latviski. Kad viņš atteicās atģērbties, piedraudēju, ka virsjaku novilksim ar spēku, ja pats nenovilks. Pēc tam, kad viņš jaku novilka, atklājās īpatnējs ekipējums – hokejista bruņas, divas siksnas ar masīvām metāla sprādzēm (viena bija PSRS armijas karavīru josta), kuras nebalstīja bikses, bet bija uzliktas vieglai noņemšanai kautiņa gadījumā. Kad sākām tincināt, aizturētais pastāstīja, ka viņa tēvs ir Baltijas kara apgabala Rīgas garnizona Aviācijas daļas priekšnieka vietnieks tehniskajos jautājumos, bet logus atvērt viņam likuši Alkšņa kara skolas kursanti, lai varētu iemest spridzekli, un par minēto uzdevumu solīta samaksa 300,00 rubļu. Izsaucām “Labvakar” filmēšanas grupu, kura minētos faktus iemūžināja lentē. Neraugoties uz milicijas aizliegumu, ar MP priekšsēdētāja svētību to parādīja televīzijā. Pēc televīzijas ierašanās izsaucām arī milicijas pārstāvjus, kuri aizturēto nogādāja Iekšlietu ministrijā. Pēc miliču aizbraukšanas konstatēju, ka nokritis zemē un aizmirsts guļ aizturētā paskaidrojums. Paņēmu paskaidrojumu un devos uz IeM dežūrdaļu, kur bija nogādāts aizturētais. Ministrijas ieejas durvīm (no Remersa ielas) pretī bija novietots galds, pie kura četri miliči spēlēja kārtis un malkoja tēju. Uz manu jautājumu – vai viņus nebiedē pašu bezrūpība, viņi nosmēja, ka zaļās bruņuvestes vienalga nepaglābs.
Atgriežoties koordinācijas centrā, ieraudzīju, ka Strēlnieku laukumā iebrauc divi autobusi ar miličiem un, apbraucot laukumu, apstājas pie Kaļķu ielas stūra. Sagatavojāmies uz ļaunāko, izvietoju tuvumā esošos barikāžu aizstāvjus aizsardzības pozīcijās un pienācu pie autobusa (PAZ), atvēru durvis, uzrādīju apliecību un lūdzu stādīties priekšā. Saņēmu atbildi skaidrā latviešu valodā: “Mēs esam miliči no Bauskas, atbraucām palīgā...”
Par situāciju IeM noziņoju štābā, kur mani informēja, ka Bauskas miliči norīkoti pastiprināt IeM apsardzi.

Dzintars Kļava,
ekonomists, komerczinību maģistrs