Atdzimst Piebalgas mākslas muzejs

Valsts Mākslas muzeja Mazajā zālē līdz 29. februārim būs atvērta izstāde „Piebalgas mākslas muzeja kolekcija. Saglabājušies darbi”. Unikāla ekspozīcija, kurai ir pārsteidzoša, noslēpumiem bagāta vēsture un solās būt arī ievērības vērta nākotne.
Par to visvairāk jāpateicas diviem vīriem – Vidzemes augstskolas asociētajam profesoram, mākslas doktoram Jānim Kalnačam un Cēsu rajona Piebalgas novada Zosēnu (jeb, kā turienieši saka, – Zosena) pagasta padomes priekšsēdētājam Robertam Ruķim.
Filologs un mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs ir prasmīgs un neatlaidīgs pētnieks, kam pa spēkam jaunatklājumi un piemirstu vērtību celšana gaismā. Savu doktora disertāciju “Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā” viņš izvērš grāmatā, kas iznāks ar tādu pašu nosaukumu. Pēc padomju okupācijas gada, kad kultūrai un mākslai bija uzlikti stingri un bezjēdzīgi iemaukti, nāca vācu okupācija ar viltīgāku, bet liberālāku attieksmi. Aizturētā mākslas straume izlauzās ar lielu spēku. Rīgā notika lielas un labas izstādes, darbojās neparasti daudz galeriju un salonu. Arī provincē rosījās mākslas centri. Karš to visu stingri papostīja.
Jaunpiebalgas pagastā dzimušais gleznotājs, mākslas kritiķis un kolekcionārs Jēkabs Strazdiņš 30. gados veidoja mākslas darbu krātuvi, lai nodibinātu muzeju. 1940. gadā bija sagādāti 25 darbi, kurus varēja apskatīt Pētera pamatskolā. 1943. gadā to jau bijis vairāk par simtu. Jānis Kalnačs par to uzzināja no raksta žurnālā “Laikmets”. Kolekcijas tālākais liktenis nebija zināms. Sākās meklējumi, kuros noskaidrojās, ka daži darbi atrodas pamestajās, izdemolētajās Kalna Ormaņu mājās. J.Kalnačs un R.Ruķis tur ieradās un patiešām atrada gleznas, bet gandrīz nelabojami sliktā stāvoklī. Izmantojot Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, Zosēnu pagastam piederošos darbus apbrīnas vērtā kvalitātē restaurējušas Dzintra Temerova, Zinta Sokolova un Ārija Urbaste. Tagad šīs gleznas var aplūkot Rīgā. Autoru vidū ir izcili glezniecības meistari: Jānis Valters, Jānis Cielavs, Jānis Jaunsudrabiņš, Jūlijs Jēgers. Jēkaba Bīnes glezna “Gaišās cirtas” izstādes atklāšanā radīja dziļu pārdzīvojumu mākslinieka meitai Izai, jo viņa tajā pazina savu māti.
Par pašu interesantāko un mākslas vēsturei nozīmīgāko Jānis Kalnačs uzskata Eduarda Lindberga (1882–1928) gleznu “Interjers”. Tā tapusi vācu gūstā Pirmā pasaules kara laikā. Visus darbus, kas viņam bija klāt, mākslinieks pirms nāves sadedzināja, tāpēc izstādītā glezna uzskatāma par lielu retumu. Tajā redzamas agrīnā modernisma, fovisma iezīmes.
Izstādes atklāšanas svētkos piedalījās Zosēnu pagasta skolēni un arī pats Ķencis (Dzidras Kuzmanes izskatā). Pazīstot Robertu Ruķi kā labu saimnieku un aizrautīgu kultūras dzīves rosinātāju, ko jau apliecinājusi pirmās latviešu operas “Baņuta” izrādes sarīkošana tās libreta autora Artura Krūmiņa dzimtenē un lieliskā līgošana, varam būt pārliecināti, ka Piebalgas mākslas muzejs atdzims. Viņš aicinājis un aicina māksliniekus, organizācijas un jebkuru interesentu ziedot topošā muzeja cienīgus darbus. Un ir jau saņemti solījumi, ka izstādes slēgšanas dienā, 29. februārī, pirmie ziedojumi būs klāt.