Ziedojot gara kopšanai, ziedojam nākotnei

Latvijas Kultūras fonda darbi un nākotnes skatījums

Pēteris Bankovskis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Liene Kubiļus Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas Kultūras fonds (LKF) piedzima 1987.gadā, kad gaisā jau virmoja Trešās atmodas jausmas. Tas aicināja uz tautisku un valstisku darbošanos, iesaistot visplašāko sabiedrību kultūras ekoloģijas programmā, kas ietvēra gan dabas, gan dvēseles atveseļošanu. Kā neatkarīga sabiedriskā organizācija fonds varēja atvērt bankā savu kontu, un tajā plūda ziedojumi no skolām un lauku sētām, no labdarības sarīkojumiem un tautiešiem ārzemēs. Notika neskaitāmas talkas – Ikšķilē un Nāves salā, Turaidā un Vīgantes parkā, visā Latvijā. No Zviedrijas, Vācijas, Amerikas, Kanādas un Austrālijas plūda grāmatu un mākslas darbu dāvinājumi, ko Kultūras fonds sūtīja tālāk uz skolām, bibliotēkām, muzejiem. No malu malām pienāca vēstules, kas izstaroja milzīgu uzticēšanās enerģiju. Ap Kultūras fondu, kura priekšgalā stāvēja Imants Ziedonis, Jānis Stradiņš, Ilmārs Lazovskis, Indulis Zariņš, Juris Rubenis, Zigmunds Skujiņš un citi sabiedrībā cienīti, atzīti kultūras cilvēki, koncentrējās visas tautas radošie spēki.
Daudzu cilvēku apziņā šis fonds saistījās ar pirmajos Latvijas pastāvēšanas gados dibināto Kultūras fondu, pie kura šūpuļa bija stāvējis Rainis un kura darbība tika vardarbīgi pārtraukta 1940.gadā. Savukārt tagad, kad aizvien lielāku nozīmi iegūst Valsts kultūrkapitāla fonds, viens otrs to uzskata par Kultūras fonda līdzinieku. Ar ko tad tie atšķiras viens no otra, ko pašlaik dara Latvijas Kultūras fonds, un kādas ir tā turpmākās darbības perspektīvas?

LKF valdes priekšsēdētājs
Pēteris Bankovskis:

— Valsts kultūrkapitāla fonds dala valsts naudu, bet Kultūras fonds dzīvo no ziedojumiem. Tas, ka darbības sākumos tas izvērtās par sabiedriski skanošu parādību, tā bija apstākļu sakritība. Tādu nacionālo uzrāvienu, kāds bija 80.–90.gados, mēs, ja liktenis būs labvēlīgs, vairs nepiedzīvosim nekad. Jo, kā nesen rakstīja Aivars Stranga, latvieši vēl tikai Piektajā gadā un cīņās pret Bermontu spējuši parādīt tādu nesavtību un pašaizliedzību kā Trešās atmodas laikā. Tas, ka fonds joprojām pastāv, ir liela veiksme. Mūsu sabiedrība pašlaik nav tāda, ka daudziem būtu vēlme atbalstīt kultūras procesus. Varbūt ir kāds pārsimts cilvēku, kam interesē tulkojumi no klasiskajām valodām vai zinātniskā pētniecība valodniecības, literatūras, vēstures un mākslas jomā. Es nevienu mecenātu neesmu sastapis. Ir sponsori, kas, izmantojot nodokļu atlaides, piekrīt daļu peļņas izlietot nevis uzņēmuma darbības paplašināšanai, bet labdarībai. Lielākoties nauda tiek atvēlēta konkrētiem mērķiem, kas interesē pašu ziedotāju.
Sakarā ar ienākumu nodokļa samazināšanos uzņēmējiem vairs nav tik būtiskas nodokļu atlaides, tāpēc jārēķinās ar to, ka sponsoru būs vēl mazāk. Kas notiks ar fondu? – Viss būs atkarīgs no tā, kā veidosies likumdošanas bāze, kā fonda darbību ietekmēs jaunais Komerclikums, kas šogad stājas spēkā. Visi esam pakļauti dzīves dinamikai. Varbūt fonds pārtaps kādā citā sabiedriskā organizācijā.
Līdz šim tomēr izdevies sadabūt naudu tradicionālajām Spīdolas balvām, radošajām stipendijām humanitārajās zinātnēs, grāmatniecībai, Daugavas programmai un novadu programmām. Lai vai kā būs ar līdzekļiem, bet novadu programmas ir jāatbalsta. Konkursam ik gadu tiek iesniegti 40–50 projekti, un tie ir arvien labāki. Atbalstīt varam 20–30 projektus. Priekšroku dodam tiem, kam savu svētību devušas arī pašvaldības. Es ļoti vēlētos, lai vairāk cilvēku gribētu ziedot, piemēram, bērnu radošajām vasaras nometnēm. Jo lielai daļai bērnu tā ir iespēja satikt profesionāli, meistaru, kas var atraisīt viņa radošo garu, virzīt uz

Ģirta Burvja veidota piemiņas zīme lībiešu virsaitim Ako, kas Daugavas krastā tika atklāta 1994.gadā

Divus pavasarus tika rīkota plostu laišana pa Daugavu. Šis uzņēmums tapis 1995.gadā Foto: Vaida Villeruša

mākslu. Uzņēmējiem, labi pelnošiem ļaudīm vajadzētu apzināties, ka ziedot garīgumam nozīmē ziedot nākotnei. Bērns vai jaunietis, kas ieguvis kādu radošu pieskārienu, būs spējīgs radīt lielāku pievienoto vērtību. Arī humanitārie pētījumi, kas varētu likties tāda nevajadzīga lieta, rada netveramo radošo elementu klātbūtni dzīvē. Merkantilas bodes intereses ir īslaicīgas, tām nav nākotnes.

LKF programmu vadītāja
Liene Kubiļus:

— Mēs cenšamies atbalstīt visus, kam ir kāda vēlme rosīties, kaut ko darīt sabiedrības, sava novada labā. Kultūras fonda kopas ir arī Tīreļpurvā, Ķekavā un Smiltenē. Mazsalacā izveidots LKF Ziemeļvidzemes birojs. Čakli strādā meža vēsturnieku kopa.
Novadu programmas projektu konkursā atbalstu guvuši gan Ikšķiles ģimeņu apvienības, Staiceles radošo sieviešu kluba, Liepājas kultūras projektu koordinācijas centra un dažādu sabiedrisko organizāciju iesniegtie, gan individuāli pieteiktie darbi. Pagājušajā vasarā bērniem un jauniešiem tika rīkotas izglītības, integrācijas, amatniecības un mākslas nometnes un ekskursijas, daļa finansējuma tika piešķirta Kurzemes novada dzejas dienām Saldū, Latgaliešu dienai Brīvdabas muzejā, Līvu svētkiem Mazirbē, Rucavas amatierteātra brīvdabas izrādei un citiem pasākumiem.
Visvairāk iepriecina tādi ilglaicīgi projekti kā Staiceles sieviešu kluba veidotā kultūrizglītības nometne “Rūķu nams” trūcīgo ģimeņu bērniem vai Krustpils pils direktores Ineses Berķes vērienīgā darbība šīs pils restaurēšanā un zinātniskā izpētē.

Daugavas talcinieki

Daugavas komisija ir viena no tām, kas tapa pašos fonda pirmsākumos un joprojām sparīgi darbojas. Tā izvirzīja mērķi saliedēt vienā veselumā dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Dabaszinātnieki, vēsturnieki, arheologi un valodnieki, visu zinātnes sfēru entuziasti pētīja, skaidroja un stāstīja tautai, kā veidojusies Daugavas ielejas ainava, kā tā saglabājusies cilvēku atmiņā un priekšstatos, kas tajā pats būtiskākais, saglabājams vai tālāk attīstāms.
Pie komisijas šūpuļa stāvēja ģeogrāfs Guntis Eberhards un arheologs Jānis Graudonis, nu jau labu laiku to vada Aizkraukles rajona pieminekļu inspektore Elvīra Mantrova. Tāpat kā pārējiem desmit komisijas locekļiem, tas viņai ir sirdsdarbs, par ko alga netiek maksāta.
“Daugavas krasti ir aizmiguši, tie gatavi mosties, bet gaida sau-cēju” – Imants Ziedonis rakstīja 90.gadu sākumā, savu sāpi paužot dzejas rindās: “Tavai tautai abās krastmalās/ pāri nodarīts pie dzīvības.” Dzejnieks kļuva par pirmo saucēju, ideju ģenerētāju. Un darītāju netrūka. Talkas pulcināja lielus un mazus – zinātnieki, dakteri un lauku sievas, skolēni un studenti kopa aizlaistos parkus un vecās kapsētas, lika kokā veidotas un akmenī cirstas piemiņas zīmes abos Daugavas krastos, ceļot ārā no aizmirstības senus vēstures notikumus un varoņu vārdus. Pensionētā ārste, novadpētniece un kultūrvēsturniece Vaida Villeruša kopā ar citiem entuziastiem vairāku gadu gaitā uzstādīja ap trīsdesmit Daugavas zīmju. Uldis Cekuls uzņēma filmu par Augšdaugavu, kas daudziem atklāja skaistos Daugavas lokus un Sventes mežu burvību, stāstīja par cilvēkiem Daugavas krastos. Liels notikums bija Daugavas karšu komplekta izdošana.

Latvijas Kultūras fonda jaunākie izdevumi. Tā pūrā ir arī tādas kultūrvēsturiskas grāmatas kā “Gājums” un “Sēļu zeme”, sērijas “Likteņarhīvs” un “Tēvzemes mācība”, vairāki “Daugavas rakstu” krājumi un citi vērtīgi izdevumi.

Turpinās pirms 13 gadiem aizsāktā tradīcija – ik pavasari kādā pilsētā vai pagastā maijā tiek rīkota Daugavas nedēļa. Iesaistās pašvaldības,

skolas, bibliotēku, muzeju un kultūras centru darbinieki. Notiek talkas, koncerti, mākslas akcijas, zinātniskas un praktiskas konferences, skolēnu zīmējumu un sacerējumu konkursi. Gadu ritumā ieviļņojušās pašvaldības visā Daugavas garumā. Šogad maijā tiek izsludināta Daugavas talku nedēļa. Kā skaidro Elvīra Mantrova, talkas Daugavas krastos notiek katru gadu, taču šoreiz tieši tas būs tradicionālās Daugavas nedēļas galvenais akcents, ceļot godā ar cilvēka klātbūtni veidotās ainavas un vides kopšanas darbus. Tas būs arī sveiciens Eiropas Savienībai, par kuras dalībvalsti maijā kļūsim un līdz ar to uzņemsimies saistības stingri ievērot tajā pastāvošos augstos vides kvalitātes kritērijus.
Būdams cilvēks ar filozofisku ievirzi, Pēteris Bankovskis prāto, ka Kultūras fonds savā pašreizējā veidolā diezin vai ilgi pastāvēs: “Es domāju, ka fondam kā sabiedriskai organizācijai no dažiem darbiem jāraisās vaļā. Bieži vien ir noticis tā, ka ar diletantiskiem paņēmieniem esam darījuši to, kas jāveic profesionāļiem. Tāds pliks entuziasms vairs nav cieņā. Daudzi ir skeptiski noskaņoti, tāpēc arvien mazāk kļūst gan to, kas varētu kaut ko ziedot kultūras labā, gan to, kas tā gluži par velti gribētu kaut ko darīt. Ir tādi brīnišķīgi piemēri kā jau minētā Vaida Villeruša. Nesen ar viņas gādību Meža kapos atklājām pieminekli Kurzemes bēgļiem. Bet tādu cilvēku nav daudz.”
Tomēr ir liela apņēmība turpināt tādas tradīcijas kā Spīdolas balvas pasniegšana, kas dod iespēju pateikt paldies par mūža ieguldījumu kultūrā un jaunākajiem sasniegumiem humanitārajās zinātnēs. Balvu pasniegšanas un laureātu godināšanas svētki tiek rīkoti katru gadu citā pilsētā un kļūst par ievērojamu notikumu novada kultūras dzīvē. Kamēr vien izdosies atrast līdzekļus, tiks turpināta

arī izdevējdarbība, ko priekšsēdētājs uzskata par vienu no būtiskajiem fonda darbības virzieniem.
Savā laikā apelējot pie Satversmes sapulces deputātu godaprāta, Rainis 1921.gada 14.oktobra sēdē pievērsa viņu uzmanību zemajam kultūras līmenim valstī un atgādināja: “Tikai tautas masa ir īsti kultūras nesēja, tai visvairāk jābūt piepildītai ar kultūru, un tikai tad tā var būt liela un stipra un uzturēt valsti, kad viņa ir kulturāla.(..) Domājiet, ka jūs tik tad sasniegsat materiālo kultūru, kad garīgi būsiet augsti. No gara viss iziet, un tur visam jāatgriežas atpakaļ. Dariet latviešu tautu par kultūras tautu.”
Rainis toreiz iestājās par lielāku valsts līdzekļu piešķiršanu Kultūras fondam, par kura pēcteci gan uzskatāms mūsu Valsts kultūrkapitāla fonds. Bet viņa atziņas varbūt vajadzētu ņemt vērā arī uzņēmējiem un pārtikušajiem ļaudīm, kas ar savu artavu varētu uzturēt pie možas veselības un rīcībspējas Latvijas Kultūras fondu.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv