mākslu. Uzņēmējiem, labi pelnošiem ļaudīm vajadzētu apzināties, ka ziedot garīgumam nozīmē ziedot nākotnei. Bērns vai jaunietis, kas ieguvis kādu radošu pieskārienu, būs spējīgs radīt lielāku pievienoto vērtību. Arī humanitārie pētījumi, kas varētu likties tāda nevajadzīga lieta, rada netveramo radošo elementu klātbūtni dzīvē. Merkantilas bodes intereses ir īslaicīgas, tām nav nākotnes.

LKF programmu vadītāja
Liene Kubiļus:

— Mēs cenšamies atbalstīt visus, kam ir kāda vēlme rosīties, kaut ko darīt sabiedrības, sava novada labā. Kultūras fonda kopas ir arī Tīreļpurvā, Ķekavā un Smiltenē. Mazsalacā izveidots LKF Ziemeļvidzemes birojs. Čakli strādā meža vēsturnieku kopa.
Novadu programmas projektu konkursā atbalstu guvuši gan Ikšķiles ģimeņu apvienības, Staiceles radošo sieviešu kluba, Liepājas kultūras projektu koordinācijas centra un dažādu sabiedrisko organizāciju iesniegtie, gan individuāli pieteiktie darbi. Pagājušajā vasarā bērniem un jauniešiem tika rīkotas izglītības, integrācijas, amatniecības un mākslas nometnes un ekskursijas, daļa finansējuma tika piešķirta Kurzemes novada dzejas dienām Saldū, Latgaliešu dienai Brīvdabas muzejā, Līvu svētkiem Mazirbē, Rucavas amatierteātra brīvdabas izrādei un citiem pasākumiem.
Visvairāk iepriecina tādi ilglaicīgi projekti kā Staiceles sieviešu kluba veidotā kultūrizglītības nometne “Rūķu nams” trūcīgo ģimeņu bērniem vai Krustpils pils direktores Ineses Berķes vērienīgā darbība šīs pils restaurēšanā un zinātniskā izpētē.

Daugavas talcinieki

Daugavas komisija ir viena no tām, kas tapa pašos fonda pirmsākumos un joprojām sparīgi darbojas. Tā izvirzīja mērķi saliedēt vienā veselumā dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Dabaszinātnieki, vēsturnieki, arheologi un valodnieki, visu zinātnes sfēru entuziasti pētīja, skaidroja un stāstīja tautai, kā veidojusies Daugavas ielejas ainava, kā tā saglabājusies cilvēku atmiņā un priekšstatos, kas tajā pats būtiskākais, saglabājams vai tālāk attīstāms.
Pie komisijas šūpuļa stāvēja ģeogrāfs Guntis Eberhards un arheologs Jānis Graudonis, nu jau labu laiku to vada Aizkraukles rajona pieminekļu inspektore Elvīra Mantrova. Tāpat kā pārējiem desmit komisijas locekļiem, tas viņai ir sirdsdarbs, par ko alga netiek maksāta.
“Daugavas krasti ir aizmiguši, tie gatavi mosties, bet gaida sau-cēju” – Imants Ziedonis rakstīja 90.gadu sākumā, savu sāpi paužot dzejas rindās: “Tavai tautai abās krastmalās/ pāri nodarīts pie dzīvības.” Dzejnieks kļuva par pirmo saucēju, ideju ģenerētāju. Un darītāju netrūka. Talkas pulcināja lielus un mazus – zinātnieki, dakteri un lauku sievas, skolēni un studenti kopa aizlaistos parkus un vecās kapsētas, lika kokā veidotas un akmenī cirstas piemiņas zīmes abos Daugavas krastos, ceļot ārā no aizmirstības senus vēstures notikumus un varoņu vārdus. Pensionētā ārste, novadpētniece un kultūrvēsturniece Vaida Villeruša kopā ar citiem entuziastiem vairāku gadu gaitā uzstādīja ap trīsdesmit Daugavas zīmju. Uldis Cekuls uzņēma filmu par Augšdaugavu, kas daudziem atklāja skaistos Daugavas lokus un Sventes mežu burvību, stāstīja par cilvēkiem Daugavas krastos. Liels notikums bija Daugavas karšu komplekta izdošana.

Latvijas Kultūras fonda jaunākie izdevumi. Tā pūrā ir arī tādas kultūrvēsturiskas grāmatas kā “Gājums” un “Sēļu zeme”, sērijas “Likteņarhīvs” un “Tēvzemes mācība”, vairāki “Daugavas rakstu” krājumi un citi vērtīgi izdevumi.

Turpinās pirms 13 gadiem aizsāktā tradīcija – ik pavasari kādā pilsētā vai pagastā maijā tiek rīkota Daugavas nedēļa. Iesaistās pašvaldības,

skolas, bibliotēku, muzeju un kultūras centru darbinieki. Notiek talkas, koncerti, mākslas akcijas, zinātniskas un praktiskas konferences, skolēnu zīmējumu un sacerējumu konkursi. Gadu ritumā ieviļņojušās pašvaldības visā Daugavas garumā. Šogad maijā tiek izsludināta Daugavas talku nedēļa. Kā skaidro Elvīra Mantrova, talkas Daugavas krastos notiek katru gadu, taču šoreiz tieši tas būs tradicionālās Daugavas nedēļas galvenais akcents, ceļot godā ar cilvēka klātbūtni veidotās ainavas un vides kopšanas darbus. Tas būs arī sveiciens Eiropas Savienībai, par kuras dalībvalsti maijā kļūsim un līdz ar to uzņemsimies saistības stingri ievērot tajā pastāvošos augstos vides kvalitātes kritērijus.
Būdams cilvēks ar filozofisku ievirzi, Pēteris Bankovskis prāto, ka Kultūras fonds savā pašreizējā veidolā diezin vai ilgi pastāvēs: “Es domāju, ka fondam kā sabiedriskai organizācijai no dažiem darbiem jāraisās vaļā. Bieži vien ir noticis tā, ka ar diletantiskiem paņēmieniem esam darījuši to, kas jāveic profesionāļiem. Tāds pliks entuziasms vairs nav cieņā. Daudzi ir skeptiski noskaņoti, tāpēc arvien mazāk kļūst gan to, kas varētu kaut ko ziedot kultūras labā, gan to, kas tā gluži par velti gribētu kaut ko darīt. Ir tādi brīnišķīgi piemēri kā jau minētā Vaida Villeruša. Nesen ar viņas gādību Meža kapos atklājām pieminekli Kurzemes bēgļiem. Bet tādu cilvēku nav daudz.”
Tomēr ir liela apņēmība turpināt tādas tradīcijas kā Spīdolas balvas pasniegšana, kas dod iespēju pateikt paldies par mūža ieguldījumu kultūrā un jaunākajiem sasniegumiem humanitārajās zinātnēs. Balvu pasniegšanas un laureātu godināšanas svētki tiek rīkoti katru gadu citā pilsētā un kļūst par ievērojamu notikumu novada kultūras dzīvē. Kamēr vien izdosies atrast līdzekļus, tiks turpināta

arī izdevējdarbība, ko priekšsēdētājs uzskata par vienu no būtiskajiem fonda darbības virzieniem.
Savā laikā apelējot pie Satversmes sapulces deputātu godaprāta, Rainis 1921.gada 14.oktobra sēdē pievērsa viņu uzmanību zemajam kultūras līmenim valstī un atgādināja: “Tikai tautas masa ir īsti kultūras nesēja, tai visvairāk jābūt piepildītai ar kultūru, un tikai tad tā var būt liela un stipra un uzturēt valsti, kad viņa ir kulturāla.(..) Domājiet, ka jūs tik tad sasniegsat materiālo kultūru, kad garīgi būsiet augsti. No gara viss iziet, un tur visam jāatgriežas atpakaļ. Dariet latviešu tautu par kultūras tautu.”
Rainis toreiz iestājās par lielāku valsts līdzekļu piešķiršanu Kultūras fondam, par kura pēcteci gan uzskatāms mūsu Valsts kultūrkapitāla fonds. Bet viņa atziņas varbūt vajadzētu ņemt vērā arī uzņēmējiem un pārtikušajiem ļaudīm, kas ar savu artavu varētu uzturēt pie možas veselības un rīcībspējas Latvijas Kultūras fondu.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv