
Demogrāfiskā situācija un demogrāfiskā politika
Pēteris Zvidriņš, LZA akadēmiķis, Dr.hab.ekon.(demogr.)
Pēteris Zvidriņš Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I. |
de iure atzīšanas iedzīvotāju skaits sarucis gan dabiskās, gan arī mehāniskās kustības rezultātā. Gaidāma nepieredzēta
dzimstības mazināšanās
Pēc statistikas datiem, aizvadītajā gadā valstī piedzima 21,1
tūkstotis bērnu, bet nomira 32,6 tūkstoši cilvēku, veidojot dabisko zudumu 11,5
tūkstošu apmērā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tas ir neliels uzlabojums,
jo no 1993.līdz 2002.gadam dabiskais samazinājums svārstījās no 12 līdz 17,5
tūkstošiem. Lai arī samazinājās iedzīvotāju kopskaits, dzimušo bērnu skaits pērn
bija apmēram par 1000 lielāks nekā 2002.gadā. Šeit gan jāņem vērā, ka, rēķinot
uz reproduktīvā vecuma sievietēm, dzimstības pieaugums ir nebūtisks un visai tālu
atpaliek no paaudžu nomaiņai nepieciešamā līmeņa. Turklāt tieši tagad 18 – 25
gadu vecumā ir maksimāls potenciālo māšu skaits. Tas saglabāsies vēl vairākus
gadus, taču pēc 2010.gada sāks strauji kristies, izraisot līdz šim nepieredzētu
lejupslīdi dzimušo skaitā.
Pēdējos gados var saskatīt minimālu progresu iedzīvotāju dzīvotspējā. Kopš
2001.gada sieviešu mirstība ir tādā līmenī, kāds nekad nav atzīmēts Latvijas
vēsturē. Vidējais mūža ilgums sasniedzis 77 gadus, pietuvojoties Rietumeiropas
valstīs dominējošam līmenim (80–83 gadi). Vīriešiem stāvoklis nav tik
labvēlīgs, un vēl nav sasniegts līmenis, kas atzīmēts atsevišķos padomju perioda
gados. Vidējais paredzamais mūža garums jaundzimušajiem zēniem, pastāvot
pašreizējai mirstības intensitātei (65–66 gadi), manāmi atpaliek no visām
ekonomiski attīstītākajām valstīm un arī daudzām jaunattīstības valstīm.
Latvijā noris ļoti straujš iedzīvotāju novecošanās process, kura raksturīgākās
iezīmes ir sistemātisks bērnu īpatsvara sarukums un vienlaikus gados vecāko
iedzīvotāju daļas pieaugums. Vidējais dzīvojošo vecums jau sasniedzis 40 gadus, un
šā rādītāja pieauguma temps ir visai augsts. Tāpēc ļoti liels ir arī mirušo
relatīvais skaits uz 1000 iedzīvotājiem, kas Latvijā ir 14 un būtiski pārsniedz
Eiropas vidējo līmeni šajā jomā. Vēl augstāks mūsu kontinentā tas ir tikai
Krievijā un Ukrainā, līdzīgs – Bulgārijā un Baltkrievijā.
Izvērtējot situāciju paaudžu nomaiņā, jāņem vērā, ka nelielā uzlabošanās
pērn salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tomēr radījusi jūtamu valsts
demogrāfiskā potenciāla zudumu. Tas līdzinās dzīvā spēka pilnīgai izzušanai
tādās pilsētās kā Dobele, Krāslava vai Bauska. Arī pašreiz katru nedēļu mēs
zaudējam vairāk nekā 200 cilvēku. Tātad pēc būtības arī aizvadītais gads
pasliktinājis kopējo demogrāfisko ainu.
Migrācija un
etniskais faktors
Nav šaubu, ka tuvākajā un vidēji tālā perspektīvā iedzīvotāju
dabiskais samazinājums saglabāsies. Turklāt tas notiks, neraugoties uz gaidāmo
dzimstības līmeņa nelielo kāpumu un mirstības samazināšanos. Sarūkot sieviešu
skaitam vecumā, kurā dzimstība ir visaugstākā, mirušo pārsvars pār dzimušo skaitu
būs visai būtisks. Grūtāk ir prognozēt migrācijas procesus. Tagadējais emigrantu
skaita relatīvi nelielais pārsvars pār imigrantu skaitu, visticamāk, saglabāsies arī
pēc tam, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Iespējams gan
arī scenārijs, ka migrācijas bilance kļūs līdzsvarota vai pat ar nelielu
ieceļotāju prevalēšanu migrantu vidū. Tas varētu īstenoties tad, ja nākamajos
gados tiks panākta vēl straujāka ekonomikas attīstība, nodrošinot iekšzemes
produkta kāpumu uz cilvēku ik gadus par 7–9 % pašreizējo 6–7 % vietā. Nedaudz
migrantu plūsmas būs atkarīgas arī no pašreizējo ES dalībvalstu politikas
starptautiskās migrācijas jomā. Šī politika kļūst aizvien liberālāka, un ir
zināms pamats domāt, ka pie mums var ieceļot migranti arī no citiem kontinentiem.
Jāatzīmē, ka pēdējos gados demogrāfiskā situācija latviešiem kopumā bijusi
labvēlīgāka nekā cittautiešiem. Latviešiem nedaudz augstāka nekā valstī kopumā
ir dzimstība un dzīvotspēja (mūža ilgums), latvieši demogrāfiski mazāk
novecojuši. Lielā mērā to nosaka apstāklis, ka vēl prāva latviešu daļa dzīvo
laukos, kur dzimstība ir augstāka, bet cittautieši – galvenokārt lielākajās
pilsētās, kur dzimstība ļoti zema.
Pamatojoties uz pašu iedzīvotāju etniskās pašapziņas raksturojumiem, pēdējās
tautas skaitīšanas laikā mēs noteicām katra etnosa skaitliskos apmērus. Katras
tautības iedzīvotāju skaitlisko apmēru noteikšana ir visai sarežģīta, it īpaši
nosakot bērnu skaitu etniski jauktajās ģimenēs. Izvērtējot dažādus ziņu avotus,
nonācām pie secinājuma, ka latviešu skaits neatkarības gados nav vis samazinājies,
kā tas gandrīz visur tiek publicēts, pamatojoties uz Iedzīvotāju reģistra datiem un
ierakstiem personas dokumentos, bet pat nedaudz palielinājies. Saskaņā ar mūsu
aprēķiniem latviešu kopskaits valstī ir ap 1 400 000, veidojot 60% no visiem
iedzīvotājiem. Tiesa, šajā skaitā iekļauti arī asimilētie un integrētie
cittautieši, kuri brīvprātīgi deklarē piederību pie latviešu etnosa. Apmēram 60
000 no tiem dzimtā valoda nav latviešu valoda, bet cita, galvenokārt, krievu. Savukārt
vairāk nekā 72 000 cittautiešu (t.sk. apmēram 31 000 krievu, 14 000
lietuviešu un 12 000 poļu) kā dzimto norādījuši latviešu valodu.
Salīdzinot tagadējo pamattautības iedzīvotāju īpatsvaru Latvijā ar to, kāds tas
bija padomju perioda beigās (52%), redzams, ka neatkarības gados tas jūtami
palielinājies, galvenokārt uz cittautiešu izceļošanas rēķina. Tomēr
salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu analogiem indikatoriem šis īpatsvars ir visai
zems. Salīdzinājumā ar pirmskara gadiem latviešu tagad ir mazāk gan absolūti
(1940.gadā ap 1 500 000), gan arī relatīvi (ap 80%).
Trūkst apņēmības
rīkoties
Neraugoties uz visai smago demogrāfisko situāciju, līdzšinējās valdības pat nemēģinājušas nopietni risināt attiecīgās problēmas. Tikai reizēm valdību deklarācijās parādījās ieraksti par tādiem nodomiem. 1995.gadā 19. jūlijā LR Ministru kabinets izdeva pat īpašu rīkojumu “Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu”. Tomēr demogrāfiskās atveseļošanas programma nav izstrādāta. Pirms pāris gadiem pakāpeniski savu darbību izbeidza valdības Demogrāfiskā komisija, kuru izveidoja, gatavojoties ANO konferencei par iedzīvotājiem un attīstību (Kaira, 1994.gada septembris). Labklājības ministrija kopš 1996.gada deklarē, ka tiek izstrādāta īpaša programma vai koncepcija, tomēr tikai atsevišķos aspektos līdzšinējās izstrādnes var uzskatīt par demogrāfiskās atveseļošanas nacionāla mēroga programmu. Turklāt pēdējā versija ir rīcības plāna projekts koncepcijas “Valsts ģimenes politika” īstenošanai 2004.–2013.gadā. Protams, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta izveidošana 2002. gada beigās bija svarīgs jaunās valdības ieguldījums šo jautājumu kompleksā risināšanā. Minētajā rīcības plānā paredzēti vairāki pasākumi ģimenes dzīves kvalitātes veicināšanai, atbalsts vecāku lomas īstenošanai un atbalsts ģimenēm krīzes situācijās. Pašreizējā situācija valdībā gan neliecina, ka jau drīzumā tiks īstenoti kardināli pasākumi šajā jomā.
Demogrāfiskās tendences kā globāla problēma
Pēdējos gados demogrāfiskās problēmas aizvien aktuālākas kļūst
visā Eiropas kontinentā. Dzimstības samazināšanās izraisīja depopulācijas
situāciju un iedzīvotāju novecošanos aizvien lielākā skaitā valstu. Mirušo
pastāvīgi ir vairāk nekā dzimušo Vācijā, Itālijā, Grieķijā, Krievijā un
dažās citās valstīs. Prognozes nepārprotami rāda: iedzīvotāju skaits Eiropā
samazināsies. Tāpēc daudzās valstīs vairs nav tik stingri imigrācijas ierobežojumi.
Gandrīz visur var saskatīt daudz problēmu laulātības un ģimenes attiecībās (vēlas
laulības, zema laulību noturība u.tml.). Raksturīgi, ka vairākās Skandināvijas,
Beniluksa valstīs, arī ASV un citur tieši pēdējā laikā īsteno aktīvāku ģimeņu
politiku.
Lai vispusīgi izvērtētu pašreizējo demogrāfisko situāciju Eiropā, šā gada
janvāra vidū Ženēvā notika plašs Eiropas iedzīvotāju forums, kurā bez
zinātniekiem piedalījās valdību institūciju eksperti, parlamentārieši, nevalstisko
organizāciju speciālisti. To organizēja ANO Eiropas Ekonomiskā komisija un ANO
Iedzīvotāju fonds kopā ar Šveices valdību. Šajā forumā piedalījās arī pieci
Latvijas pārstāvji (tostarp šo rindiņu autors). Trijās dienās tajā aplūkoja
šādas galvenās tēmas:
1) Eiropas iedzīvotāju un sociālekonomiskā attīstība mūsdienās;
2) dzimstība un bērnu aprūpe valstīs ar zemu dzimstības līmeni;
3) saslimstība, mirstība un reproduktīvā veselība;
4) starptautiskā migrācija un iedzīvotāju integrācija.
Pēc būtības šis forums bija veltīts tam, lai izvērtētu stāvokli kontinentā desmit
gadus pēc ANO Kairas konferences un noteiktu uzdevumus nākamajiem desmit (Kairas
konferences rīcības plāns ir saistošs 20 gadiem). Līdzīgas konferences tiek rīkotas
arī citos kontinentos, tādējādi izskatot galvenās pasaules apdzīvotības problēmas.
Vispārējais stratēģiskais vadmotīvs ir tāds, ka starptautiskajām organizācijām un
valstu valdībām vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi demogrāfiskajām tendencēm un
atbilstoši katras valsts dzimstības un mirstības indikatoriem un stāvoklim
reproduktīvajā veselībā, kā arī migrācijas procesos, aktivizēt sociālo,
demogrāfisko un veselības politiku atbilstoši katras valsts un visas cilvēces
(kontinenta) sabiedriskajām interesēm. No teiktā izriet, ka tieši mums šeit,
Latvijā, ir daudz darāmā un no visai pasīvās valstiskās pieejas būtu jāpāriet uz
aktīvu, īstenojot pasākumu kompleksu, kas sekmētu kardinālu demogrāfiskās
situācijas uzlabojumu.