Ticēt brīnumam

“Es biju ļoti pieķērusies savai bērnībai un nekādi negribēju laist to vaļā”, – biogrāfiskās grāmatas “Brīnumu aijātā” sastādītājai Lolitai Rozei stāsta māksliniece. Un tā visu mūžu ar bērnības pasauli, kuras brīnumus devīgu sirdi sniedz mums visiem.

Margaritas Stārastes uzburtajā pasaku valstībā augusi visa pēckara Latvija. 2.februārī māksliniecei – 90.

Savādie draugi. Zīm. Maiga B. 12 g. veca. Rīga (Zeltene. 1927) Mākslinieces pirmā publikācija

Kad un ar ko viss sācies? Varbūt ar apzīmētu skapi, par ko vecmāmiņa nav vis priecājusies, vai vienīgo “lieldarbu” – krīta zīmējumu uz sētas, kuru nomazgāt licis dusmīgais tēvocis? Vai ar žurnāliņu “Tik – tak”, ko sākumā izdevuši visi sētas bērni, bet vēlāk pierakstījusi un piezīmējusi Margarita viena pati? Līdz šim laikam minētas pirmās publikācijas 12 gadu vecumā žurnāla “Zeltene” bērnu nodaļā – vispirms zīmējums, tad dzejolītis. Ir bijis saviļņojums, saglabājies visu mūžu, par maziem tikšanās mirkļiem bērnībā ar Raini, Brigaderi, Jaunsudrabiņu. Turpretī sagraujošu iespaidu atstājusi tikšanās ar Vili Plūdoni, tēva skolas biedru un draugu, kurš iznīcinoši nokritizējis Margaritas nolasīto pasaku. Iespējams, to pašu, kas 1934.gadā publicēta kopkrājumā “Lapas dzeltē” un vēsta par princesīti, kas pārvar savu trauslumu un atbrīvo ledus zemi pavasarim.
Varbūt Margarita Stāraste pati ir šī princesīte, gan trausla, gan stipra – jo viņas dzīvesstāsts liekas līdzīgs pasakai, garai, sarežģītai, bet beigu beigās – laimīgai.
Savu bagāto bērnības pasauli māksliniece un rakstniece (nedalāmas!) devīgi dalījusi vismaz trim paaudzēm. Vispirms to saņēmuši kara laika bērni 1942.gada Ziemassvētkos – apgāds “Zelta ābele” izdevis “Ziemas grāmatu”, bet “Grāmatu draugs” – “Balti tīri sniega vīri”. Tās ir brīnumainas bilžu grāmatas ar jaukiem dzejolīšiem. 1943.gadā iznāk veselas piecas grāmatas “Četri gadalaiki”, “Viena maza pilsētiņa” un beidzot proza – vairākkārt izdotās “Pintiķu ciems”, “Ej pie rūķa skoloties!” un “Ziemassvētku pasakas”. Tās priecējušas arī pēckara bērnus gan Latvijā, gan trimdā, kur gan bēgļu nometnēs, arī vēlāk ASV atkārtoti izdotas, 90.gados arī Latvijā. Tagad septiņi pintiķīši mājo Leļļu teātrī.
1950.gadā izdotā Raiņa “Lellīte Lollīte” ir pirmā Margaritas Stārastes ilustrētā cita autora grāmata, tai drīz seko A.Tolstoja “Buratīno piedzīvojumi”, pēc tam – vesela rinda latviešu autoru – J.Poruks, Dz.Rinkule-Zemzare, Z.Ērgle, J.Osmanis u.c.
Pēckara laikā pašas autores pirmā pasaciņa ir “Pelēkais namiņš”, kas piedzīvojis jaunu izdevumu, tāpat daudzi citi. Katra gadagājuma lasītāji nosauks citus sev tuvākos Stārastes pasaku tēlus – Tinci, lācīti Rūcīti, Burtu meitiņu, Kraukšķīti, jautros dārzeņus, sārto zīmulīti, pašu jaunāko rūķīti Knīpuci un vēl ļoti daudz citu. Varbūt kāds pētī – kas ir pintiķis un kas ir rūķis? Ja

grāmatu izlasa pareizā laikā, tad viss ir skaidrs. Taču vispopulārākais un plašā pasaulē zināmākais ir Zīļuks – daudz atkārtotos izdevumos un tulkojumos – angļu, vācu, lietuviešu, krievu, slovāku, poļu, japāņu valodā.
Bērnu periodikā – “Bērnība”, “Zīlīte”, vēlāk “Mazputniņš” – publicētas veselas sērijas Margaritas Stārastes zīmējumu. Pa reizei tie bijuši pat “Zvaigznē” un “Lauku Dzīvē”. Stāsta, ka zīmējumi rosinājuši Arvīdu Žilinski, un tā tapušas triju autoru (teksts – Dz.Rinkule-Zemzare, mūzika – A.Žilinskis, ilustrācijas – Margarita Stāraste) grāmatas “Dzeņa kalve” un “Baltā ziema”.
Pasaka mūža garumā – dāvana mums visiem. Paldies Margaritai Stārastei par to un viņas aicinājumu – lai pasaule jums apkārt nevīstītos smagajā pelēcīgumā, ir jātic brīnumam! Jātic pasakai!

Velga Kince