Lauku rītdiena būs pašu rokās

Arvien neapstrīdēta ir tautas gudrība, ka cāļus un citu izaudzēto skaita rudenī. Jo tad visērtāk aplēst gūto un zaudēto. Lauksaimniecības zinātnieki par pašu padarīto gan ierasti spriež mazliet vēlāk, kad diena jau pastiepusies dažus sprīžus garāka un ziema pašā baltumā. Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija (LLMZA) piektdien, 23. janvārī, Jelgavā pulcējās kārtējā kopsapulcē, lai atskatītos uz pērn paveikto un iezīmētu galvenos šogad veicamos uzdevumus.

Konkurētspējas prognoze nākamajiem 5 gadiem

Mūsdienu starpvalstu konkurētspēja

Jāpaver ceļš jaunībai

Galveno ziņojumu sniedza LLMZA prezidente profesore Dr. habil. oec. Baiba Rivža. Savu uzstāšanos runātāja sāka ar nozares zinātnieku pašreizējo spēku izvērtējumu.
Šobrīd piecās nodaļās darbojas 133 akadēmiķi. No tiem 94 ir īstenie, pārējie – ārzemju un goda locekļi. Iepriecina, ka zinātnieku spēki rodami ne tikai Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) paspārnē, bet tie izvietoti gandrīz pa visu valsti. Toties, kā rāda vecuma struktūras analīze, akadēmijas rindas jau tuvākajā laikā jāpapildina ar jauniem un enerģiskiem talantiem, lai saglabātos attīstībai nepieciešamā paaudžu pēctecība. Ieteicams katrai nodaļai sagatavot vismaz divus jaunos zinātniekus, kuru paveiktais atbilstu mūsdienu zinātnes prasībām un kurus varētu uzaicināt iekļauties akadēmiķu pulkā.
Tomēr, kā liecināja turpmākā akadēmijas prezidentes runas daļa un faktu analīze, Latvijas zinātnē spēku atjaunotne nebūt nerit tik gludi. Salīdzinot doktorantu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem, jāsecina, ka mūsu valstī to, kas grib kāpt zinātnes kalnā, ir četras reizes mazāk nekā Zviedrijā un Somijā un divas reizes mazāk nekā Igaunijā. Vienīgi ar Lietuvu šajā rādītājā esam aptuveni vienā līmenī.
Vēl satraucošāka aina paveras, ja salīdzina, cik jauno zinātnieku ieguvuši doktora grādu. Izrādās, Lietuvā to, kas aizstāvējuši promocijas darbu, ir četras reizes vairāk. Tiesa, mūsu dienvidu kaimiņzemē vēl arvien piešķir divu pakāpju zinātniskos grādus: doktors un habilitētais doktors, kamēr Latvijā nu jau vairākus gadus censoņi, kas beiguši doktorantūru un izstrādājuši atbilstošu zinātnisko darbu, var iegūt vienīgi doktora grādu. Līdz ar to iespējams, ka Lietuvā pret doktorantūru beigušajiem prasības ir mazāk stingras, tomēr atšķirība nevarētu būt tik krasa. B. Rivža šajā sakarā uzsvēra, ka turpmāk doktorantūrai Latvijā nepieciešams daudz ievērojamāks sabiedrības un valdības atbalsts. Īpaša uzmanība jāpievērš doktorantu skaita papildinājumam inženierzinātnēs – tas vajadzīgs mūsu lauku turpmākai izaugsmei.

Laukiem atrasts
atslēgas vārds

Pērn Latvija dzīvoja referenduma par pievienošanos Eiropas Savienībai gaisotnē. Un varbūt tieši tālab aizvien biežāk tika lauzti šķēpi par to, kas mūsu laukus sagaida nebūt ne tik tālā nākotnē. Kaut gan līdzīgas domas nodarbināja ļoti plašu sabiedrības daļu arī citur vecajā kontinentā. Tika sarīkotas vairākas starptautiskas konferences par lauksaimniecības rītdienas ceļiem Eiropā. Bija diskusijas par lauku konkurētspēju, pieeju tirgum, par dažādajām izglītības un attīstības iespējām, ņemot vērā katras valsts noteiktās prioritātes.
Viena no starptautiskajām konferencēm zinātniekus pulcināja Itālijas pilsētā Florencē. Tur sprieda par to, kā padarīt plašākai sabiedrībai pievilcīgāku lauksaimniecību un zinātnes sasniegumu izmantošanu šajā nozarē, kā panākt, lai sabiedrība atsaucīgāk atvēlētu finansējumu šiem mērķiem. Domu krustugunīs dzima atziņa, ka ikvienam laikmetam ir savi atslēgas vārdi. Un 21. gadsimta lauku atslēgas vārds varētu būt VIDE. Vide kā dzīves un atpūtas vieta, vide kā patvērums spēku atjaunošanai.
Florencē tika iztirzāts arī cits jautājumu loks, kas saistīts ar lauksaimniecisko ražošanu, – pārtikas drošība un kvalitāte. Jāpiebilst, šīs problēmas aizvien ir arī Latvijas zinātnieku uzmanības lokā.
Atceroties starptautisko konferenci Austrijas pilsētā Zalcburgā, akadēmijas prezidente pievērsa uzmanību tur dzirdētajai kāda franču zinātnieka domai, ka lauki nav Eiropas vājums, bet gan katras tās valsts spēks. Autors savu atziņu balstījis uz to, ka laukos ietilpst 80 procenti Eiropas teritorijas, tur mīt gandrīz trešā daļa kontinenta iedzīvotāju. Turpat arī pausts atzinums, ka nav tāda reģiona, kas nebūtu konkurētspējīgs, tikai visur jāsakārto saimnieciskā darbība un jāizkopj vai jāizceļ apkārtējās vides pievilcība.
Savā ziņojumā akadēmiķe tikai nedaudz iezīmēja 2004. gadā Latvijas zinātniekiem darāmo, jo katram kopsapulces dalībniekam bija rakstiski izsniegti ieceru un veicamā meti.
Šogad paredzētas 11 zinātniskās konferences, tostarp piecas starptautiskas, vairāki semināri, agronomu dzimtu saiets, lauku dienas selekcijas stacijās, divas akadēmijas kopsapulces un desmit akadēmijas prezidija sēdes.
Nupat iepriekšējā nedēļā LLMZA prezidijs apstiprinājis astoņus prioritāros pētniecības virzienus no 2004. līdz 2007. gadam. Tie izstrādāti augkopībā, lopkopībā, veterinārmedicīnā, Latvijas augsnes un ūdeņu resursu pētniecībā, pārtikas izejvielu un produktu kvalitātes veidošanā, ražošanas tehnoloģijās un enerģētikā, meža zinātnē un tehnoloģijās, reģionālajā un lauku attīstībā.
Punktu savam ziņojumam B.Rivža pielika ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas atzinumu Pasaules zinātnes forumā Budapeštā 2003. gada novembrī: “Zinātne dod spēku, atbrīvo un rada apņēmību. Ir nepieciešams atbalstīt zinātni, jo tā dod lielu ieguldījumu katrai valstij.”

Skan akadēmiskie
ziņojumi un uzrunas

Kopsapulces turpinājumā plašāk par zinātnisko konferenci Zalcburgā stāstīja un tur gūtās atziņas iztirzāja LLMZA īstenais loceklis, LLU zinātņu prorektors, profesors Dr. habil sc. ing. Pēteris Rivža.
Savukārt Zemkopības ministrijas sadarbību ar zinātniekiem analizēja ministrijas Izglītības un zinātnes nodaļas vadītāja vietniece Dr. agr. Antra Balode. Viņa bija spiesta atzīt, ka “pēdējos gados finansējums valsts pasūtītajiem zinātniskajiem pētījumiem katastrofāli sarūk”. Īpaši sarežģīta situācija izveidojusies pērn, kad valsts pasūtīto pētījumu finansējums tika nokavēts – zinātniskās iestādes to varēja sākt izmantot, tikai sākot ar novembri, bet jau decembrī bija jāiesniedz gatavi pētījumi un atskaites. Tik ārkārtējos apstākļos ar uzdevumu spēja tikt galā vien tās institūcijas, kurām bija noteiktas iestrādes pētījumu veikšanā.
Pēc tam kopsapulces dalībnieki noklausījās konkursa “Sējējs” 2003. gada balvu laureātu akadēmiskos ziņojumus.
Par graudu pirmapstrādes tehnikas un tehnoloģijas atjaunināšanas zinātnisko nodrošinājumu stāstīja LLMZA īstenais loceklis, profesors Dr. habil. sc. ing. Edvīns Bērziņš.
Ar augstvērtīgas cūkgaļas ieguves zinātnisko pamatojumu kvalitatīvas pārtikas nodrošināšanai iepazīstināja LLU zinātniskā centra “Sigra” vadošais pētnieks Dr. med. vet. Egils Ramiņš.
Pavisam no citas puses visiem tik labi zināmo tupenīti atklāja Priekuļu selekcijas stacijas pētniece Dr. agr. Ilze Skrabule, paverot iespēju ielūkoties pārstrādes prasībām atbilstošu pazīmju izpētes kartupeļu selekcijas materiālā sarežģītībā.
Iepriekš nepieteikts, bet ļoti vērtīgs papildinājums kopsapulces dienaskārtībai bija Artura Boruka grāmatas “Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā” atvēršana. (“LV” par šo enciklopēdisko izdevumu jau iesniegts tautsaimnieka un lauksaimniecības zinātnieka Visvalda Pirksta apskats, kas tiek gatavots publicēšanai).
Tikpat interesanta izvērtās arī LLMZA īstenā locekļa Sigizmunda Timšāna uzstāšanās, iepazīstinot ar korporācijas “Selonija” biedru pienesumu Latvijas lauksaimniecības zinātnes izpētē un attīstībā vairāk nekā gadsimta aplocē.
Kopsapulces nobeigumā tika godināts LLMZA īstenais loceklis Voldemārs Strīķis kā pirmais zinātnieks, kam piešķirta valstsvīra Dr. agr. Kārļa Ulmaņa balva.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv