Latvijas cietumu sistēmu veido IeVP un tās pakļautībā esošās piecpadsmit brīvības atņemšanas iestādes. Cietumu sistēmas izveides pamatā ir progresīvās soda izpildes principi ar iestāžu un ieslodzīto iedalījumu pēc drošības kritērijiem un ieslodzīto iespējām uzlabot savu stāvokli brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā. “Būtiski, no kāda atskaites punkta vērtējam cietumus Latvijā. Ja no 1991.gada, tad progress ir acīmredzams. Pērn, piemēram, pilnībā pārgājām uz profesionālo apsardzi. Ja no tā, kādas perspektīvā ir ieceres, – esam patālu no vēlamā. Proti, ieslodzījuma vietas nav no citas realitātes un situācija tajās atkarīga no sociālekonomiskā stāvokļa valstī. Piemērs. Populāras ieslodzīto sūdzības ir par ēdienu. Bijušas prasības pusdienās piedāvāt zivi, vistu un gaļu, lai katrs var izvēlēties sev tīkamāko. Kāpēc ne? Nebūtu slikti... Bet, samērojot šīs prasības ar kopējo situāciju valstī, to izpilde ir utopija,” teic D.Lūks.
Smagā finansiālā situācijā cietumi atrodas jau ilgu laiku – ik gadu finanšu resursu deficīts pārsniedz 30 procentus no vajadzīgā apjoma, līdz ar to nav iespējas pilnībā izpildīt likumu un normatīvo aktu prasības. Bet cenas (piemēram, elektroenerģijai, siltumapgādei, ūdenim un kanalizācijai, degvielai un saimniecības materiāliem) pieaug, tātad cietumu uzturēšanas, ieslodzīto higiēnas un gultas piederumu iegādes finansējums ir nepietiekams. Divpadsmit gados nav atrisināta arī notiesāto apgāde ar apģērbu. “Ja salīdzina ar 1999.gadu, šogad cietumu uzturēšanai piešķirti tikai 70 procenti no tā finansējuma, kāds bija toreiz. Investīcijās šogad nulle. Tātad neko necelsim. Centrālcietuma slimnīcas rekonstrukcijas projekts izstrādāts, bet tas arī viss. Rekonstrukcijai naudas nav, un slimnīca joprojām ir katastrofālā stāvoklī. Taču izmantot citu ārstniecības iestāžu pakalpojumus ir apgrūtinoši, jo sabiedrībai ir bīstama liela skaita ieslodzīto konvojēšana uz publiskajām medicīnas iestādēm. Ilgtermiņa projekta – Olaines tuberkulozes slimnīcas celtniecība – īstenošana arī apstājusies. Cerēsim, ka nākamgad... Taču jāatceras – IeVP ir izpildītāji. Ja valdība, saņēmusi pilnīgu informāciju par situāciju cietumu sistēmā, uzskata, ka piešķirtie līdzekļi ir pietiekami, mums ar tiem jāiztiek,” skaidro IeVP priekšnieks. “Ja naudas iedalīts tikai tik daudz, lai knapi spētu eksistēt, strādājam budžeta ietvaros. Taču ir virkne likumu, kuros noteikts, ka jābūt tam, tam un tam. Vai šie likumi nav jāpilda? Ir. Taču šo normu izpildei finansiālā seguma nav. Līdz ar to atrodamies diezgan interesantā situācijā.”

Uz mūžu ieslodzīto izmitināšana

Apturēti arī Jelgavas cietuma bijušā ražošanas korpusa rekonstrukcijas darbi. Tajā bija paredzēts izvietot tos ieslodzītos, kuriem piespriests mūža ieslodzījums. Tā saukto mūžinieku skaita ikgadējais pieaugums radījis nepieciešamību steigšus risināt viņu izmitināšanas jautājumu. Jāņem vērā, ka atsevišķu notiesāto psiholoģiskā stāvokļa dēļ tos nevar ievietot divvietīgā kamerā. Jau šobrīd nav iespējams uz mūžu ieslodzītos izvietot pilnībā atbilstoši Sodu izpildes kodeksa prasībām.
Latvijā ir 29 uz mūžu ieslodzītie (12 personām spriedums vēl nav stājies spēkā). D.Lūks skaidro situāciju: “Pēdējā laikā vidēji gadā viņu skaits pieaug par desmit cilvēkiem. Un nākotnē uz mūžu notiesāto būs vēl vairāk. Jelgavas cietumā speciālā korpusa izbūve iekonservēta, šogad Daugavpils cietumā pielāgosim vienu stāvu, lai tur varētu izvietot daļu uz mūžu ieslodzīto. Taču pēc dažiem gadiem arī Daugavpils cietums kļūs par šauru. Ideālā variantā šādām vietām vajadzētu būt vairākām. Viens no iemesliem – nosēdēt visu atlikušo mūžu vienās un tajās pašās sienās ir psiholoģiski ļoti nomācoši. Bet tā – būtu iespēja pārvest uz citu cietumu. Ārvalstu kolēģi atzinuši, ka arī pie viņiem pastāv šāda problēma. Psiholoģiski smags darbs ir apsargiem, kuriem jāuzmana uz mūžu ieslodzītie. Vienmēr jāpatur prātā notiesāto filozofija – otru mūža ieslodzījumu vairs neiedos, tātad...”

Narkomānijas izplatība

Sabiedrībā aktuālā narkomānijas problēma pēdējos gados samilzusi arī cietumos. Pirms četriem gadiem brīvības atņemšanas iestādēs bija aptuveni septiņi procenti narkotiku lietotāju, šobrīd jau aptuveni ceturtā daļa ieslodzīto uzskatāmi par lietotājiem. IeVP priekšnieks neslēpj, ka daļa no viņiem ir bezcerīgi – morāli un fiziski sagrauti: “Nopietni izvērtēsim iespēju cietumos izveidot narkoloģiskos dienestus, kas pārprasto cilvēktiesību dēļ deviņdesmito gadu sākumā tika likvidēti, motivējot likvidāciju ar to, ka cilvēkam tiesības izvēlēties – ārstēties vai ne. Taču arī sabiedrībai ir tiesības dzīvot drošā vidē. Bet tai nākas ciest, kad narkomāni iziet no ieslodzījuma vietām un atkal no jauna sāk iegūt līdzekļus narkotiku iegādei noziedzīgā ceļā. Narkotikas – tās ir dzinulis nebeidzamam aplim – cietums, brīvība, cietums. Un cik cilvēku cieš šajā riņķadancī?”

Trīs pamatproblēmas

Ieslodzīto parāds – miljoni

Notiesāto nodarbinātības nepieciešamība jāvērtē arī no civilprasību apmierināšanas cietušajiem aspekta. Pērnā gada aplēses, sasummējot tiesu izpildrakstos noteiktās zaudējumu atlīdzības, liecina, ka kopumā ieslodzītie cietušajiem nav samaksājuši vismaz 2,5 miljonus latu (no tiem neapmaksātā summa valstij – 353 541 lats). “Dažkārt rodas iespaids, ka Latvijā tikai uz vienu kategoriju iedzīvotāju attiecas cilvēktiesības. Un tie ir ieslodzītie. Noslepkavoto tuviniekiem, piekautajiem, aplaupītajiem, apzagtajiem – tiesību nav. Vai šiem cietušajiem ir jelkādas cerības saņemt kompensāciju, ko noteikusi tiesa, apmierinot civilprasību? Lielākā daļa ieslodzīto, kuri, starp citu, rupji pārkāpuši citu cilvēku pamattiesības, nestrādā un naudas tiem nav. Sirmgalve, 2.grupas invalīde, tieslietu ministram bija uzrakstījusi lūgumu, lai viņas dēla slepkavu liek pie darba. Motivācija – tad ieslodzītais varētu segt bēru izdevumus. Proti, pensionāre ciematā no kaimiņiem aizņēmusies naudu, bet nav taču ko atdot! Un visi viņu saukā par bezgodi. Šis piemērs raksturo sistēmas nepilnību. Notiesātais dzīvo pilnā valsts apgādībā, pārtikdams no nodokļu maksātāju naudas, bet cietušajam, kurš arī maksā nodokļus, nav garantēta iespēja saņemt atlīdzību par tam nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem. Bet tiem, kuriem ir dota retā iespēja strādāt, tiek maksāta minimālā alga. Un šajā ziņā, salīdzinot ar citām valstīm, gan esam pirmrindnieki... Taču cietums nedrīkst būt peļņas avots,” par nodarbinātību brīvības atņemšanas vietās stāsta D. Lūks. Būtisks vēl viens aspekts – ar darbu nenodrošinātie ieslodzītie ir atkarīgi no naudas līdzekļiem, kurus tie var saņemt no cilvēkiem brīvībā. Līdz ar to aktuālāka kļūst mantiskā nevienlīdzība, kas rada sarežģījumus, piemēram, var veicināt noziegumu izdarīšanu cietumos un organizētās noziedzības pārstāvjiem dod iespēju manipulēt ar citiem notiesātājiem.

Risinājums – Probācijas dienests

Eiropas cietumu noteikumos reglamentētajām normām atbilstošos apstākļos mūsu cietumos uzturēti 70 procentu notiesāto. Ieslodzīto, kuri izdarījuši smagus un sevišķi smagus noziegumus, ik gadu kļūst vairāk. Šobrīd aptuveni 75 procenti notiesāto atrodas slēgta tipa cietumos, tātad visstingrākajā režīmā. Vidējais brīvības atņemšanas termiņš – 4,5 gadi. Pasliktinās arī kriminogēnais raksturs. Ja salīdzina ar piecpadsmit, divdesmit gadu senu pagātni, nosacīti kvalitatīvā ziņā kontingents kļuvis sliktāks. Penitenciārais koeficients mūsu valstī – augsts. “Ieslodzīto skaita ziņā statistika ir bēdīga. Tomēr tas ir formāls rādītājs. Situācija jāvērtē kopumā no valsts kriminālsodu izpildes politikas, sociālekonomiskajiem apstākļiem, tiesu kapacitātes. Nevar, neizanalizējot katras valsts situāciju, salīdzināt datus ar ārvalstu statistiku – katrā zemē ir sava vēsturiskā attīstība un sociālekonomiskās attīstības pakāpe, likumdošana, tiesu prakse un filozofija kriminālsodu izpildē. Atšķirības ieslodzīto kontingentā precīzi apliecina, ka nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Piemēram, Norvēģijas cietumā, kurā uz vienu notiesāto ir pieci brīvības atņemšanas iestādes darbinieki un kurā sēžot vislielākie valsts ienaidnieki, lūdzu raksturot kādu no bīstamākajiem noziedzniekiem. Viens no tiem – 24 gadus vecs lietuvietis, students, kas pieķerts, ievedot valstī septiņus blokus cigarešu. Un pretstatiet šim noziedzniekam gados jauno vīrieti, kuru Latvijā drīz tiesās par vairāk nekā 30 slepkavībām, kas izdarītas mantkārīgā nolūkā! Katrā valstī ir individuāla situācija, kuras izvērtēšanā nedrīkst balstīties tikai uz vispārīgiem kritērijiem.
Liels pluss ir tas, ka darbu sācis jaunizveidotais Probācijas dienests, uz kuru nākotnē liekam lielas cerības. Godīgi sakot, valstij ir lētāk un izdevīgāk piešķirt līdzekļus, lai novērstu iedzīvotāju nokļūšanu cietumos, nekā uzturēt ieslodzītos, vairojot recidīvu. Protams, cietumi nekad nebūs tukši, bet problēmas būtība ir – cik un kas tajos atradīsies nākotnē. Cerams, pēc pāris gadiem varēs izjust Probācijas dienesta atdevi. Šī dienesta sūtību – atvieglot darbu visām institūcijām, arī pašvaldībai. Ieguvēji būs visi. Kad Probācijas dienests spēs aktīvi strādāt visā Latvijā, tas samazinās cietumos nonākušo skaitu. Krimināllikumā taču paredzēti alternatīvi sodi brīvības atņemšanai. Turklāt nosacīti notiesātajiem jāizjūt kontrole pār sevi, lai viņi saprastu, ka saņēmuši sodu. Līdz šim nosacītais sods pārsvarā netiek uztverts nopietni, īpaši nepilngadīgie uzskata, ka viņi izsprukuši sveikā, un tas viņos vairo visatļautības apziņu. Piemērs veiksmīgam Probācijas dienesta darbam ir Igaunija. Kad 2000.gadā aktualizēju jautājumu par šādas institūcijas izveides nepieciešamību Latvijā, rūpīgi iepazinos ar tā modeli kaimiņvalstī. Igaunijā dienests darbu sāka ar spēju lēcienu savā attīstībā. Darbiniekiem bija noteiktas labas algas, pašam dienestam normāls finansējums, un tā lieta aizgāja ar vērienu. Un rezultāti ir labi, piemēram, samazinājies recidīvs.
Kopā ar Probācijas dienestu lielas cerības liekam uz Eiropas Savienības sociālajiem fondiem. Nākotnē, izmantojot šīs iespējas, spēsim sakārtot sasāpējušos jautājumus, piemēram, uzlabot profesionālās apmācības iespējas un veicināt notiesāto integrāciju sabiedrībā,” savu skatījumu par perspektīvām rezumē D.Lūks.
Risinājumi, kā palīdzēt tiem ieslodzītajiem, kuri savu dzīvi vēlas ievirzīt sabiedrībai nekaitīgā līdzāspastāvēšanas gultnē, tiek aktīvi meklēti. Pagaidām gan situāciju brīvības atņemšanas iestādēs IeVP priekšnieks spiests raksturot kodolīgi: “Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp.”

Ilze Apine, “LV”