– Pirms Zviedrijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) jūs vairākus gadus esat bijis deputāts Zviedrijas nacionālajā parlamentā. Ar ko atšķiras darbs Eiropas Parlamentā (EP)?
– Pirms ievēlēšanas EP es 16 gadus biju deputāts Zviedrijas nacionālajā parlamentā. Ņemot vērā šo parlamentāro pieredzi, domāju, ka labi zinu, kā darbojas parlaments, bet, nokļūstot šeit, visu nācās mācīties no jauna. Manuprāt, ikvienam, kas šeit nokļūst, jāiziet cauri garam izpratnes un apmācību procesam. Šeit strādā 15 dažādu valstu pārstāvji, un parlamenta darbības principi ir visai atšķirīgi no nacionālajiem parlamentiem. Tieši tādēļ arī dzima iniciatīva par novērotājiem no kandidātvalstīm, lai topošo dalībvalstu pārstāvji vēl pirms oficiālās pievienošanās ES varētu apgūt un izprast, kā strādā EP. Mēs, Zviedrijas deputāti, ienācām šeit pēkšņi un jau kā deputāti. Jāatzīst, ka tas bija visai grūti.
– Tātad jums, pirms tikāt ievēlēts par deputātu, nebija iespēju iepazīties ar EP darbu.
– Jā, mūsu iespējas iepazīties ar EP darbu pirms tam bija visai ierobežotas. Personīgi es EP pabiju tikai trīs reizes plenārsēdes laikā Strasbūrā, bet mums nebija iespēju piedalīties komisiju un darba grupu sēdēs.
Novērotājiem no Latvijas un citām topošajām dalībvalstīm ir dotas lielas iespējas iesaistīties visos procesos un darboties gandrīz kā pilnvērtīgiem Eiroparlamenta deputātiem.

– Kāda ir galvenā atšķirība starp darbu EP un nacionālajā parlamentā?
– Sākotnēji EP bija kā viens liels diskusiju klubs, bet gadu gaitā tā pilnvaras pakāpeniski palielinājušās. Ar katru nākamo līgumu parlamenta loma likumdošanas izstrādē un budžeta pieņemšanas procesā ir augusi.
Galvenā atšķirība ir darbības pamatprincipos. Šeit nav normālas opozīcijas, nav normālas valdības. Strādājot nacionālajā parlamentā, esmu strādājis kopā ar valdību pozīcijā, dažkārt pret valdību opozīcijā. Šeit ir citādi. Tā vairāk ir cīņa starp ES institūcijām. Bieži EP darbojas vienā pusē, Eiropas Komisija – pretējā un Eiropas Savienības Padome – vēl trešajā pusē. Reizēm mēs cīnāmies vienā frontē ar Padomi, bet dažkārt kopā ar Eiropas Komisiju. ES ir dīvaina sistēma.
– Tātad Eiropas Parlamentā nav tradicionālā dalījuma pozīcijā un opozīcijā. Bet kā noris sadarbība starp politiskajām grupām?
– Gandrīz katrā politiskajā grupā darbojas deputāti no visām piecpadsmit dalībvalstīm, un nereti vienā politiskajā grupā pārstāvētas vairākas partijas no vienas dalībvalsts. Tādēļ pirmām kārtām ikvienā jautājumā jāpanāk vienošanās politiskās grupas ietvaros.
Svarīgi ir arī tas, ka nevienai politiskajai grupai nav vairākuma EP, tādēļ jebkurā jautājumā ir jāmeklē partneri, kas domā līdzīgi. Mēs, Eiropas Tautas partijas un Eiropas Demokrātu grupas (EPP–ED) pārstāvji, lielākoties dodamies pie liberāļu grupas un, ja mūsu pozīcijas sakrīt, tad mēs esam jau tuvu vairākumam. Dažos jautājumos mūsu partneri ir citi.

– Latvija būs viena no mazākajām ES dalībvalstīm, līdz ar to arī mūsu deputātu skaits Eiroparlamentā būs neliels. Ko jūs atbildētu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas apgalvo, ka mūsu valsts ietekme tik lielā parlamentā būs niecīga un visu tik un tā izlems lielās dalībvalstis?
– Arī Zviedrija ir maza valsts ES sistēmā. Mūsu valstī dzīvo tikai deviņi no gandrīz 400 miljoniem Savienības iedzīvotāju. Tādēļ šis ir jautājums, ko man visai bieži uzdevuši arī Zviedrijā.
Man nereti jautā, vai es bieži strādāju kopā ar citiem zviedru deputātiem, cīnoties par Zviedrijas interešu aizstāvību. Es atbildu: jums vajadzētu būt pateicīgiem, ka mēs to nedarām, jo tad panākt mums izdevīgu vairākumu būtu gandrīz neiespējami.
Darbojoties EP, es cenšos sastrādāties ar citu dalībvalstu deputātiem savas politiskās grupas ietvaros un, tikai tad, ja gūstu viņu atbalstu, es varu cerēt uz vairākuma atbalstu visā parlamentā. Tas ir veids, kā būtu jāstrādā arī Latvijas deputātiem šeit, Eiropas Parlamentā.
– Vai tomēr ir kādi jautājumi, kad visi zviedru deputāti nāk kopā un meklē vienotu pozīciju?
– Jā, notiek, bet ļoti, ļoti reti. 1995. gadā, kad Zviedrija kļuva par dalībvalsti, mēs, zviedri, tikāmies visai bieži, bet ar laiku tas notiek arvien retāk. Mēs visi esam sapratuši, ka daudz vieglāk ir panākt risinājumu, labā spārna politiķiem sadarbojoties ar citiem labējo partiju deputātiem, bet kreisajiem ar kreisajiem, nevis pēc nacionalitātes. Tomēr dažkārt mēs strādājam kopā un meklējam arī sabiedrotos no citām valstīm pēc teritoriālā principa. Piemēram, transporta komitejā mums bieži ir kopīga pozīcija ar citām perifērijas valstīm – Portugāli, Grieķiju. Arī Latvijai pēc pievienošanās ES varētu veidoties līdzīga sadarbība atsevišķos jautājumos.

– Jūs esat viens no 232 EPP–ED politiskās grupas deputātiem, bet parlamentā kopumā jūs esat viens no 626. Kādas ir jūsu kā individuāla politiķa iespējas ko ietekmēt?
– Tas nav viegli. Paiet zināms laiks, kamēr izveido kontaktus, paplašina paziņu loku, iegūst zināmu vietu daudzo deputātu kolektīvā. Protams, jāsaprot, ka jaunajam deputātam nebūs liela ietekme tūlīt pēc darba uzsākšanas Eiropas Parlamentā. Līdzīgi kā nacionālajā parlamentā, paiet zināms laiks, divi trīs gadi, kamēr jaunie deputāti nostiprina savas pozīcijas, kļūst atpazīstami un iegūst kādus amatus.
Sākotnēji es kļuvu par ES un Lietuvas apvienotās parlamentārās komitejas vadītāja vietnieku. Vēlāk vadīju EP delegāciju ES un Igaunijas apvienotajā parlamentārajā komitejā. Šobrīd es darbojos apvienotajās parlamentārajās komitejās ar Igaunijas un Latvijas parlamentiem. Tādējādi varētu teikt, ka biju ieguvis zināmu ietekmi uz paplašināšanās procesu tieši Baltijas valstīs. Ilgu laiku darbojos arī transporta komitejā, bet pagājušajā gadā, neraugoties uz to, ka esmu deputāts no mazas valsts, biju atbildīgs par lielu daļu no ES budžeta projekta.

Svarīgi ir arī katra deputāta personiskie kontakti un pazīšanās. Ne vienmēr balsojums notiek saskaņā ar piederību pie politiskajām grupām, tādēļ nereti, lai gūtu atbalstu, jādodas individuāli pie citu grupu deputātiem. Tad ir ļoti svarīgi katra deputāta personiskie kontakti.

– EP dažkārt veidojas situācija, kad partijas, kas nacionālajā līmenī darbojas pretējās frontēs (pozīcijā un opozīcijā), šeit, EP, strādā kopā vienā politiskajā grupā. Vai šāda situācija nerada problēmas EP darbībai?
– Šāda situācija, protams, var radīt zināmas grūtības, bet, kā rāda līdzšinējā pieredze, partijas, kas nacionālajā līmenī strādā pretējās frontēs, nokļūstot šeit, EP, tomēr spēs sastrādāties.
Arī Latvijai pēc pievienošanās ES varētu veidoties šāda situācija, jo šobrīd EPP–EP politiskajā grupā kā novērotāji no Latvijas parlamenta darbojas pavisam triju partiju deputāti. “Jaunais laiks” un Latvijas Pirmā partija veido valdību, kamēr Tautas partija strādā opozīcijā. No mana redzespunkta ir visai grūti saskatīt nozīmīgas politiskās atšķirības starp “Jauno laiku” un Tautas partiju arī nacionālajā līmenī, un, cik man zināms, viņi visi šeit spēj sekmīgi sastrādāties. Tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka nacionālajā līmenī tās darbojas pretējās pusēs.

– Zviedrija, līdzīgi kā Somija un Dānija, ir pazīstama ar to, ka tā veido visai ciešu sadarbību starp EP un nacionālo parlamentu, kamēr vairākās dienvidu dalībvalstīs sadarbība starp parlamentiem nacionālajā un Eiropas līmenī gandrīz nenotiek. Kurš, jūsuprāt, ir labākais šo institūciju sadarbības modelis?
– Man grūti atbildēt, kurš sadarbības modelis veiksmīgāks un efektīvāks. Arī mēs Zviedrijā esam izmēģinājuši vairākus atšķirīgus sadarbības modeļus, un es nevaru apgalvot, ka mums vienmēr būtu veicies ļoti labi.
Viens sadarbības variants ir sadarbība partijas ietvaros, kad vienas partijas EP deputāti cenšas uzturēt ciešu kontaktu un veidot aktīvu sadarbību ar saviem partijas biedriem nacionālajā parlamentā. Es esmu Zviedrijas Moderātu partijas delegācijas vadītājs šeit, EP, un cenšos piedalīties arī visās savas partijas sanāksmēs Zviedrijā. Cenšos informēt partijas biedrus par diskusijām EP un vienlaikus uzklausīt diskusijas tur, nacionālajā līmenī, un paust šo pozīciju EP. Tāpat es cenšos veidot kontaktus dažādu nozaru komisiju starpā. Mūsu kontakti ir visai cieši. Var minēt arī to, ka pērn vairāki deputāti no Zviedrijas parlamenta ieradās šeit iepazīšanās vizītē ar mērķi izprast, kā īsti darbojas EP.
– Dažādās dalībvalstīs nacionālie parlamenti ES politikas veidošanā iesaistās diezgan atšķirīgi. Vai, jūsuprāt, būtu jāveido kāda vienota procedūra vai institucionāla sistēma, caur kuru nacionālajiem parlamentiem iesaistīties ES lēmumu pieņemšanas procesā?
– Manuprāt, katrai dalībvalstij pašai jādod iespēja izvēlēties veidu un instrumentus, kā iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Katrai valstij pašai jāmeklē tai pieņemamākā sadarbības forma.
Zviedrijas parlamentā darbojas Eiropas lietu komisija, kas ir konsultējoša institūcija gandrīz ikvienā jautājumā, ja tas skar mūsu valsts līdzdalību ES. Ik reizi, kad ES Ministru padomē tiek izlemts kāds jautājums, attiecīgais ministrs ierodas uz Eiropas lietu komisijas sēdi un izklāsta pozīciju, kādu gatavojas aizstāvēt. Komisijas deputāti sniedz savu viedokli par šo pozīciju. Eiropas lietu komisijas iesaistīšanos šajā procesā var vērtēt kā diezgan sekmīgu, bet vēl efektīvāks risinājums būtu šajā procesā iesaistīt ne vien Eiropas lietu komisiju, bet visas nacionālā parlamenta nozaru komisijas. Piemēram, kad tiek izlemts kāds jautājums, kas skar transporta nozari, tiktu iesaistīta arī transporta komisija.
Tas ir mehānisms, uz kuru tiecas Zviedrijas parlaments. Līdzīgu sadarbības kārtību es varētu ieteikt arī Saeimai.

– Parlamentārajā darbā nozīmīga deputāta darba sastāvdaļa ir uzturēt saikni ar saviem vēlētājiem. Kā jums tas izdodas, strādājot šeit, Strasbūrā un Briselē, kas ir visai tālu no Zviedrijas?
– Jā, strādājot par deputātu EP uzturēt kontaktus ar vēlētājiem ir krietni sarežģītāk. Pirmkārt, šķērslis ir lielais attālums, otrkārt, fakts, ka vēlēšanu iecirknis ir visa valsts, nevis kāds noteikts apgabals. Tomēr mums jācenšas uzturēt šo saikni ar vēlētājiem un jānes viņu viedoklis uz EP. Manuprāt, jāveido dažādi informācijas kanāli.
Jau ilgāku laiku darbojos EP transporta lietu komisijā. Sākotnēji centos ik gadu trīs četras reizes organizēt tikšanās ar Zviedrijas transporta nozares pārstāvjiem, lai izzinātu viņu nostāju jautājumos, kurus mēs apspriežam EP. Vēlāk sāku veidot ziņu lapu, kuru regulāri pēc EP transporta komitejas sēdes izsūtīju Zviedrijas transporta nozares pārstāvjiem. Pēc tam ieguvu viņu viedokļus, komentārus un attiecīgi reaģēju.
Tie ir tikai pāris veidi, kā sastrādāties ar saviem vēlētājiem un informēt viņus par šeit notiekošo.
– Ko jūs vēlētu Latvijas parlamentāriešiem, kas tuvākajā laikā jau kā pilntiesīgi deputāti dosies strādāt uz EP?
– Galvenais – neaizmirst savus vēlētājus, jo tikai tādējādi ES spēs sekmīgi attīstīties un kļūt tuvāka un saprotamāka tautai.
Pirmo reizi nokļūstot šeit, tiekoties un diskutējot ar deputātiem, es secināju, ka daudzi no viņiem darbojas kā brīvi lidojoši satelīti, bez jebkādas saiknes ar saviem vēlētājiem. Es nolēmu: ja pats kļūšu par EP deputātu, tad šādi nestrādāšu. Centīšos veidot ciešus kontaktus ar saviem vēlētājiem.
Nonākot šeit, nevajag mēģināt jau no pirmās dienas kļūt par ļoti ietekmīgu un pazīstamu deputātu, bet gan mēģināt dibināt ciešus kontaktus ar tiem, kas jūs šeit ievēlējuši.

Artis Nīgals, “LV”
artis.nigals@vestnesis.lv