Patiesība par leģendu

2. Varonība un nodevība pie viena ugunskura

Ar satraukumu, neziņu un bailēm aust 21.janvāra rīts Foto: Uldis Briedis

1991.gada janvāra barikāžu laika kulminācija un vienlaikus vistraģiskākā lappuse – uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Pat vēl šodien tie neatkarības aizstāvji, kas šajā dramatiskajā notikumā bija iesaistīti, neslēpj savu sarūgtinājumu. Nerunājot nemaz par bojāgājušo tuviniekiem. Un ne jau tāpēc, ka tieši viņi cieta vai cieta visvairāk, bet gan tāpēc, ka toreizējos notikumos vēl arvien ir tik daudz aizdomīgu neskaidrību, tik daudz nu jau vairs neizskaidrojamu pretrunu, kas ceļo mums līdzi pat vēl šodienā. Un tas kremt visvairāk.
Turpinām sarunu ar Ritu Aksenoku, kādreizējo Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieci, tagad Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāju.

Mirkli pirms kulminācijas

Ģenerālis Zenons Indrikovs, kurš faktiski atradās iebrucēju gūstā, 20.janvāra naktī žurnālistu ielēnkumā pēc tam, kad omonieši padzīti no Iekšlietu ministrijas Foto: Uldis Briedis

Līdzīga provokācija, varbūt vienīgi ne ar tik bēdīgām sekām, toties ar daudz lielāku rezonansi Latvijā un varbūt arī ārpus tās, bija omonieša Laktionova sievas tā dēvētā izvarošana. Un dīvainākais – pat tāds pieredzējis izmeklētājs kā mans toreizējais priekšnieks prokuratūrā Jānis Skrastiņš sākumā bija pilnīgi pārliecināts, ka Iekšlietu ministriju OMON ieņēma tikai tāpēc, ka nolaupīta un it kā izvarota šā OMON komandiera vietnieka Laktionova sieva.

Provokācija seko provokācijai

Uzbrukums Iekšlietu ministrijai

– Kā notika Iekšlietu ministrijas ieņemšana?
– Omonieši ministrijā iebruka, ar mašīnu izgāžot vārtus, kuri atradās Raiņa bulvāra pusē pie toreizējā kara komisariāta ēkas. No turienes viņi nokļuva uz ministrijas ēkas jumta, no jumta piektajā stāvā. Izdzirdis troksni, dežurants Gamanovičs skrēja augšā, kur arī tika nošauts. Gandrīz vienlaicīgi OMON iebruka ministrijā no toreizējās Endrupa ielas puses un caur galveno ieeju, kur tiem pretī stājās Bauskas miliči, bet nedaudz vēlāk toreizējā Celtniecības komitejā – ēkā, kur tagad atrodas ASV vēstniecība, no kurienes šāva gan uz Iekšlietu ministriju, gan Bastejkalnu un citos virzienos. Daļa ieņēma pozīcijas pie Blaumaņa pieminekļa, kurš toreiz atradās tuvāk Raiņa bulvārim nekā tagad, un atklāja uguni ar automātiem, galvenokārt izmantojot ieročus, munīciju, kas bija nozagti uzbrukuma laikā milicijas skolā naktī uz 15. janvāri. Kad tūlīt pēc uzbrukuma (omonieši bija aizgājuši) ieradāmies mēs, skats bija baiss. Viss vienās asinīs, viss sašauts. No pāršautajiem centrālapkures radiatoriem plūda tvaiks. 1990. gadā, kad pametām Latvijas PSR prokuratūru, daļai mūsu darbinieku Vaznis ierādīja telpas Iekšlietu ministrijā. Man tika stūra kabinets uz Brīvības pieminekļa pusi. Atceros – pēc uzbrukuma tajā siena no vienas vietas bija ložu sacaurumota. Bet Gorbačova portrets, kuru pirms tam tiku noņēmusi un nolikusi stūrī, atkal bija pakārts virs galda. Likumsakarīgi rodas jautājums: vai no Iekšlietu ministrijas šāva pretī? Protams, ka šāva. Tomēr gan skaitliski, gan apbruņojumā pārsvars nenoliedzami bija OMON pusē.
– Uz kura sirdsapziņas ir Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un citu bojāgājušo dzīvības?
– Bez šaubām, uz omoniešu. Mēs kopā ar ekspertiem veicām tā saukto vizēšanu, pētījām ložu trajektorijas un noskaidrojām, ka Slapiņam un Zvaigznem varēja trāpīt no Celtniecības komitejas lievenīša. Zvaigzne atradās tam tieši pretī, Slapiņš mazliet citā leņķī. Uz Konoņenko un Riekstiņu, ja pareizi atceros, šāva no Blaumaņa pieminekļa rajona. Vēlāk izmeklēšanas laikā noskaidrojām vairākus interesantus faktus. Pirmkārt, daļa no cilvēkiem, kas sargāja barikādes Vecrīgā, bija bruņoti. Gan ar bisēm, gan ar šo to... Tiesa, ar šiem ieročiem neviens neizšāva, bet tajā pašā laikā esmu diezgan pārliecināta, ka uz omoniešiem no Bastejkalna tomēr šāva tie paši brīvprātīgie kārtības sargi vai kādas citas personas. Un tāpēc arī OMON it kā aizsargājoties šāva tajā virzienā. Cik tas bija nejauši, cik apzināti, cik stihiski, cik organizēti, šodien, bez šaubām, neviens vairs nevar pateikt. Lai gan varbūt kāds tomēr zina.
– Tūlīt pēc uzbrukuma daudz tika runāts par tā saucamo trešo spēku...
– Apšaude beidzās tikpat pēkšņi, kā sākās uzbrukums. Omonieši aizbrauca uz CK ēku, kurā OMON komandieris Mliņņiks uzkavējās samērā ilgu laiku. Liecinieki apstiprināja, ka arī uzbrukuma laikā viņš sazinājās ar centrālkomiteju. Mēs nezinām, kas deva komandu aiziet. Bija vairākas versijas. Viena, ka bāzē atgriezties pavēlējis toreizējais PSRS iekšlietu ministrs Pugo. Otra, ka omonieši neesot saņēmuši papildspēkus, tāpēc janvārī vēl neizdevās vai neuzdrošinājās realizēt scenāriju, ko vēlāk centās darīt augusta puča laikā, kad OMON ieņēma attiecīgos objektus, bet pēc tam tos pārņēma armija. Neapšaubāmi pats uzbrukums bija rūpīgi plānots. Iepriekšējā dienā vienā no Jūrmalas sanatorijām bija ieradies autobuss ar kaut kādiem nezināmiem cilvēkiem. Uzbrukuma dienās tā sauktajās Vorošilova kazarmās nometināja desantniekus no Pleskavas, kas, starp citu, tur bija arī augusta puča laikā. Runājot par šo tā saukto trešo spēku, tas, ka tāds bija, ir nenoliedzami, bet mūsu rīcībā nenonāca fakti, kas tieši apstiprinātu tā līdzdalību 20.janvāra notikumos. Uzbrukuma laikā kaut kādi vīri ar mašīnām piebrauca pie Politiskās izglītības nama, viņi parādījās arī iepretim Iekšlietu ministrijai. Kaut kāda darbība notika un kaut ko tur organizēja.
– Kā tika izmeklēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai?
– Darbu mēs sākām tūlīt pēc tam, kad omonieši bija aizgājuši. Vispirms vietas apskati pašā ministrijā, pēc tam uz Raiņa bulvāra, parkā, vēlāk arī uz Valdemāra ielas. Pirmās ziņas, ko saņēmām, bija pretrunīgas un haotiskas. Nebija pat īsti skaidrs, cik tad ir nogalināto, cik ievainoto. Turpmākajās dienās atsaucās simtiem liecinieku, kurus vajadzēja nopratināt. Tā cilvēku atsaucība toreiz bija vienkārši apbrīnojama. Gvido Zvaigzni sākumā nedrīkstēja operēt, tomēr ļoti svarīgi bija, kurš dabūs lodi, kas viņu ievainoja, jo uz to cerēja visi. Mūsu izmeklētājs burtiski stāvēja blakus, kad kinooperatoru operēja, un tādējādi mēs pie tās tikām. Vēlāk, kad izdevās aptvert kopainu, tika ierosinātas arī krimināllietas par šo nodevību. Gan par tiem pieciem puišiem, kurus sūtīja uz Pārdaugavu, kad šāva pie Preses nama, gan par rīkojumu saņemt gūstā Laktionova sievu. Liekas, ka pēdējā tika nodota Centra rajonam, bet “piecīšu” lietu izmeklēja tagadējā Ziemeļu rajona prokuratūrā. Šķiet, ka tās palikušas bez tālākas virzības, jo pēc tam, kad deviņdesmit otrajā gadā no izmeklēšanas darba aizgāju, neko par tām vairs neesmu dzirdējusi.