Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Patiesība par leģendu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.2004., Nr. 10 (2958) https://www.vestnesis.lv/ta/id/83314

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mednieks, medību un dzīvnieku gleznotājs, latviešu rakstnieks un zemnieku draugs

Vēl šajā numurā

21.01.2004., Nr. 10 (2958)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Patiesība par leģendu

2. Varonība un nodevība pie viena ugunskura

BARIKADES1.PNG (55253 bytes)
Ar satraukumu, neziņu un bailēm aust 21.janvāra rīts
Foto: Uldis Briedis

1991.gada janvāra barikāžu laika kulminācija un vienlaikus vistraģiskākā lappuse – uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Pat vēl šodien tie neatkarības aizstāvji, kas šajā dramatiskajā notikumā bija iesaistīti, neslēpj savu sarūgtinājumu. Nerunājot nemaz par bojāgājušo tuviniekiem. Un ne jau tāpēc, ka tieši viņi cieta vai cieta visvairāk, bet gan tāpēc, ka toreizējos notikumos vēl arvien ir tik daudz aizdomīgu neskaidrību, tik daudz nu jau vairs neizskaidrojamu pretrunu, kas ceļo mums līdzi pat vēl šodienā. Un tas kremt visvairāk.
Turpinām sarunu ar Ritu Aksenoku, kādreizējo Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieci, tagad Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienesta vadītāju.

Mirkli pirms kulminācijas

– Viļņā tanki brauca virsū dzīviem cilvēkiem, Rīgā tauta cēla barikādes, OMON milicijai centās atņemt ieročus... Kas notika tālāk?
– Tālāk notika diezgan grūti izskaidrojamas lietas. Man, protams, ir savs viedoklis par tām. Varu pat teikt, zinu, kāpēc un kā viss notika. Lai gan oficiāli šodien kaut ko pierādīt ir ļoti grūti. Daudzi aizmirsuši, ka neilgi pirms janvāra notikumiem, ņemot vērā situāciju, kas bija izveidojusies milicijā, sevišķi Rīgas milicijā, un tautas attieksmei pret to, sāka veidoties tā sauktās baltās beretes jeb vienkārši brīvprātīgo kārtības sargu vienības. Patiesībā tās tika apzināti dibinātas. Loģiski, baltās beretes uzreiz kļuva par pretstatu melnajām beretēm, kas bija OMON simbols. Lai gan patiesībā nekādu balto berešu, bez šaubām, nevienam nebija. Sākotnējā iecere nebija slikta, jo milicija tiešām tik sarežģītā situācijā ar visu nespēja tikt galā. Vienības dibināja tāds Bezhļebņikova kungs, un viņa vietnieks bija jau kopš Tautas frontes pirmsākumiem diezgan odioza personība, liekas, Mārtiņš Grigulis. Ja nemaldos, brīvprātīgo vienību štābs atradās tur, kur tagad kafejnīciņa pie “Laimas” pulksteņa. Vienībā pieteicās ļoti daudzi patiesi godīgi, patriotiski noskaņoti, toties attiecīgi neapmācīti un arī neapbruņoti cilvēki, kuri bija gatavi izmantot savus personīgos līdzekļus, transportu un upurēt paši sevi neatkarības vārdā, ja tas būtu nepieciešams. Tajā pašā laikā daži no viņiem, pašiem to nenojaušot, patiesībā tika izspēlēti kā kārtis diezgan negodīgā spēlē.
Atcerieties, 20.janvāra naktī notika Preses nama apšaudīšana, kuru apsargāja omonieši. Tika šauts caur stikla durvīm, nevienu nenogalinot, nevienu neievainojot. Krietni pirms tam pieci no minētajiem brīvprātīgajiem kārtības sargiem saņēma pavēli doties uz Pārdaugavu pāri Vanšu tiltam. (Patiesību sakot, mums tā arī neizdevās pierādīt, kas deva šo pavēli, lai gan diezgan droši zinu, kurš tas bija.) Un tātad šīs tā sauktās baltās beretes, bet patiesībā pieci pavisam parasti puiši, ne bruņoti, nekā, ar savu Latviju pārbrauca pāri Vanšu tiltam, turklāt jau tad, kad pie Preses nama apšaude bija beigusies. Pēkšņi parādījās omonieši pilnā apbruņojumā, sekoja mikroautobusam, aizturēja to kaut kur Kuldīgas ielas rajonā, ar ieročiem piespieda visus izkāpt, pārmeklēja Latviju un it kā atrada, cik atceros, kaut kādas lapiņas, publikācijas laikrakstos un vēl laikam kaut kādu nazi. Nu omoniešiem bija skaidrs, kas šāvis uz Preses namu. Kārtības sargu Latviju konvojēja uz OMON bāzi Vecmīlgrāvī, bet uz Vecmīlgrāvja tilta stāv smagā lauku tehnika, kas veidoja vienu no Rīgas barikādēm. Tur omonieši mikroautobusu apšauda, lai pierādītu, ka tilta sargi gribējuši aizturētos atbrīvot. Klasiska provokācija, lai uzbruktu tilta aizstāvjiem, kaut arī vēl pirms tam, 16.janvārī, tur no omoniešu lodes, kas gājusi ar rikošetu, nošāva šoferi Robertu Mūrnieku. Par laimi, šī provokācija neizdevās. Toties visi pieci kārtības sargi tika aizvesti uz OMON bāzi un smagi piekauti. Pēc tam viņus pārveda uz Vitebskas cietumu Baltkrievijā, kur tos nepārtraukti fiziski iespaidoja. Un tikai pēc janvāra notikumiem, pateicoties sabiedrības aktivitātēm un mūsu advokātiem, viņus izdevās no turienes izpestīt un nogādāt atpakaļ Latvijā. Vēlāk galvenā tiesu medicīnas eksperte Volksones kundze veica ekspertīzi, kas pēc minētās spīdzināšanas aizturētajiem uzrādīja smagus veselības traucējumus. Cik zinu – viens no šiem jauniešiem jau miris, par pārējiem man nav informācijas, vien zinu, ka viņi ne pie kā nebija vainīgi. Viņi tikai pildīja pavēli, ko deva kāds, kuram puiši uzticējās. Par notikušo tika ierosināta atsevišķa krimināllieta, bet tā atkal nogrimusi kaut kur aizmirstībā.

BARIKADES5.PNG (32999 bytes)
Ģenerālis Zenons Indrikovs, kurš faktiski atradās iebrucēju gūstā, 20.janvāra naktī žurnālistu ielēnkumā pēc tam, kad omonieši padzīti no Iekšlietu ministrijas
Foto: Uldis Briedis

Līdzīga provokācija, varbūt vienīgi ne ar tik bēdīgām sekām, toties ar daudz lielāku rezonansi Latvijā un varbūt arī ārpus tās, bija omonieša Laktionova sievas tā dēvētā izvarošana. Un dīvainākais – pat tāds pieredzējis izmeklētājs kā mans toreizējais priekšnieks prokuratūrā Jānis Skrastiņš sākumā bija pilnīgi pārliecināts, ka Iekšlietu ministriju OMON ieņēma tikai tāpēc, ka nolaupīta un it kā izvarota šā OMON komandiera vietnieka Laktionova sieva.

Provokācija seko provokācijai

– Kā tad īsti bija ar šo OMON komandiera vietnieka sievas it kā izvarošanu?
– Manuprāt, kad milicija faktiski tika atbruņota, bet tādā veidā, kā pirms tam Viļņā, rīkoties neviens vairs neriskēja, visu laiku tika meklēts iemesls, kā sākt slaktiņu. Turklāt centās panākt, lai maksimāli izskatītos, ka pie notiekošā vainīgi paši neatkarības aizstāvji. Kad aizturētie brīvprātīgie kārtības sargi 20. janvārī ap sešiem vakarā tika ievesti Latvijas PSR prokuratūrā Raiņa bulvārī, no šīs mašīnas turpat Raiņa bulvārī izkāpa kāda sieviete un devās piecpadsmitā trolejbusa pieturas virzienā. Tā bija omonieša Laktionova sieva. Nezin kāpēc vienam no brīvprātīgajiem kārtības sargiem viņa priekšniecība deva rīkojumu šo sievieti aizturēt, saņemt gūstā. It kā lai apmainītu pret tiem aizturētajiem puišiem, it kā lai noskaidrotu, kas notiek OMON bāzē, jo viņa brauca tieši no turienes. Tas cilvēks godprātīgi izpildīja pavēli. Sievieti aicināja iesēsties mašīnā, un, interesanti, viņa to pilnīgi labprātīgi izdarīja. Toreiz daudzi patrulēja ar savām personīgajām mašīnām. Un vadītājs kopā ar savu nepilngadīgo dēlu, kurš arī atradās tajā ņivā, brauca Salu tilta virzienā. Sieviete izturējās pavisam mierīgi. Nesaņēmis nekādus tālākus rīkojumus un nezinādams, kur aizturēto likt, vadītājs apjucis netālu no tilta izlaida viņu no mašīnas. Pēc tam, kad atgriezās brīvprātīgo kārtības sargu štābā, saņēma par to pārmetumus, jo izrādās, ka sievieti vajadzējis vest uz Augstāko padomi. Kāpēc – tas nav skaidrs. Toties pilnīgi skaidrs ir, kas notiktu šajā gadījumā. Tad OMON būtu vistiešākais iemesls iebrukt parlamenta ēkā. Bet, tā kā tas nenotika, uzreiz parādījās versija, ka viņa izvarota. Un iebrukums Iekšlietu ministrijā tika saistīts ar šo it kā izvarošanu, jo ministrija un milicija “neko neesot darījusi”, lai izvarotājus aizturētu.

Uzbrukums Iekšlietu ministrijai

– Kā notika Iekšlietu ministrijas ieņemšana?
– Omonieši ministrijā iebruka, ar mašīnu izgāžot vārtus, kuri atradās Raiņa bulvāra pusē pie toreizējā kara komisariāta ēkas. No turienes viņi nokļuva uz ministrijas ēkas jumta, no jumta piektajā stāvā. Izdzirdis troksni, dežurants Gamanovičs skrēja augšā, kur arī tika nošauts. Gandrīz vienlaicīgi OMON iebruka ministrijā no toreizējās Endrupa ielas puses un caur galveno ieeju, kur tiem pretī stājās Bauskas miliči, bet nedaudz vēlāk toreizējā Celtniecības komitejā – ēkā, kur tagad atrodas ASV vēstniecība, no kurienes šāva gan uz Iekšlietu ministriju, gan Bastejkalnu un citos virzienos. Daļa ieņēma pozīcijas pie Blaumaņa pieminekļa, kurš toreiz atradās tuvāk Raiņa bulvārim nekā tagad, un atklāja uguni ar automātiem, galvenokārt izmantojot ieročus, munīciju, kas bija nozagti uzbrukuma laikā milicijas skolā naktī uz 15. janvāri. Kad tūlīt pēc uzbrukuma (omonieši bija aizgājuši) ieradāmies mēs, skats bija baiss. Viss vienās asinīs, viss sašauts. No pāršautajiem centrālapkures radiatoriem plūda tvaiks. 1990. gadā, kad pametām Latvijas PSR prokuratūru, daļai mūsu darbinieku Vaznis ierādīja telpas Iekšlietu ministrijā. Man tika stūra kabinets uz Brīvības pieminekļa pusi. Atceros – pēc uzbrukuma tajā siena no vienas vietas bija ložu sacaurumota. Bet Gorbačova portrets, kuru pirms tam tiku noņēmusi un nolikusi stūrī, atkal bija pakārts virs galda. Likumsakarīgi rodas jautājums: vai no Iekšlietu ministrijas šāva pretī? Protams, ka šāva. Tomēr gan skaitliski, gan apbruņojumā pārsvars nenoliedzami bija OMON pusē.
– Uz kura sirdsapziņas ir Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes un citu bojāgājušo dzīvības?
– Bez šaubām, uz omoniešu. Mēs kopā ar ekspertiem veicām tā saukto vizēšanu, pētījām ložu trajektorijas un noskaidrojām, ka Slapiņam un Zvaigznem varēja trāpīt no Celtniecības komitejas lievenīša. Zvaigzne atradās tam tieši pretī, Slapiņš mazliet citā leņķī. Uz Konoņenko un Riekstiņu, ja pareizi atceros, šāva no Blaumaņa pieminekļa rajona. Vēlāk izmeklēšanas laikā noskaidrojām vairākus interesantus faktus. Pirmkārt, daļa no cilvēkiem, kas sargāja barikādes Vecrīgā, bija bruņoti. Gan ar bisēm, gan ar šo to... Tiesa, ar šiem ieročiem neviens neizšāva, bet tajā pašā laikā esmu diezgan pārliecināta, ka uz omoniešiem no Bastejkalna tomēr šāva tie paši brīvprātīgie kārtības sargi vai kādas citas personas. Un tāpēc arī OMON it kā aizsargājoties šāva tajā virzienā. Cik tas bija nejauši, cik apzināti, cik stihiski, cik organizēti, šodien, bez šaubām, neviens vairs nevar pateikt. Lai gan varbūt kāds tomēr zina.
– Tūlīt pēc uzbrukuma daudz tika runāts par tā saucamo trešo spēku...
– Apšaude beidzās tikpat pēkšņi, kā sākās uzbrukums. Omonieši aizbrauca uz CK ēku, kurā OMON komandieris Mliņņiks uzkavējās samērā ilgu laiku. Liecinieki apstiprināja, ka arī uzbrukuma laikā viņš sazinājās ar centrālkomiteju. Mēs nezinām, kas deva komandu aiziet. Bija vairākas versijas. Viena, ka bāzē atgriezties pavēlējis toreizējais PSRS iekšlietu ministrs Pugo. Otra, ka omonieši neesot saņēmuši papildspēkus, tāpēc janvārī vēl neizdevās vai neuzdrošinājās realizēt scenāriju, ko vēlāk centās darīt augusta puča laikā, kad OMON ieņēma attiecīgos objektus, bet pēc tam tos pārņēma armija. Neapšaubāmi pats uzbrukums bija rūpīgi plānots. Iepriekšējā dienā vienā no Jūrmalas sanatorijām bija ieradies autobuss ar kaut kādiem nezināmiem cilvēkiem. Uzbrukuma dienās tā sauktajās Vorošilova kazarmās nometināja desantniekus no Pleskavas, kas, starp citu, tur bija arī augusta puča laikā. Runājot par šo tā saukto trešo spēku, tas, ka tāds bija, ir nenoliedzami, bet mūsu rīcībā nenonāca fakti, kas tieši apstiprinātu tā līdzdalību 20.janvāra notikumos. Uzbrukuma laikā kaut kādi vīri ar mašīnām piebrauca pie Politiskās izglītības nama, viņi parādījās arī iepretim Iekšlietu ministrijai. Kaut kāda darbība notika un kaut ko tur organizēja.
– Kā tika izmeklēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai?
– Darbu mēs sākām tūlīt pēc tam, kad omonieši bija aizgājuši. Vispirms vietas apskati pašā ministrijā, pēc tam uz Raiņa bulvāra, parkā, vēlāk arī uz Valdemāra ielas. Pirmās ziņas, ko saņēmām, bija pretrunīgas un haotiskas. Nebija pat īsti skaidrs, cik tad ir nogalināto, cik ievainoto. Turpmākajās dienās atsaucās simtiem liecinieku, kurus vajadzēja nopratināt. Tā cilvēku atsaucība toreiz bija vienkārši apbrīnojama. Gvido Zvaigzni sākumā nedrīkstēja operēt, tomēr ļoti svarīgi bija, kurš dabūs lodi, kas viņu ievainoja, jo uz to cerēja visi. Mūsu izmeklētājs burtiski stāvēja blakus, kad kinooperatoru operēja, un tādējādi mēs pie tās tikām. Vēlāk, kad izdevās aptvert kopainu, tika ierosinātas arī krimināllietas par šo nodevību. Gan par tiem pieciem puišiem, kurus sūtīja uz Pārdaugavu, kad šāva pie Preses nama, gan par rīkojumu saņemt gūstā Laktionova sievu. Liekas, ka pēdējā tika nodota Centra rajonam, bet “piecīšu” lietu izmeklēja tagadējā Ziemeļu rajona prokuratūrā. Šķiet, ka tās palikušas bez tālākas virzības, jo pēc tam, kad deviņdesmit otrajā gadā no izmeklēšanas darba aizgāju, neko par tām vairs neesmu dzirdējusi.

Aivars Kļavis, “LV”

aivars.klavis@vestnesis.lv

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!