ES pilsoņi ir sociāli aizsargāti arī ārpus savas dzimtenes

Viena no Eiropas Savienības (ES) pamatbrīvībām ir brīva darbaspēka kustība tās teritorijā. Tā pēc šā gada 1.maija attieksies arī uz Latvijas pilsoņiem, kas legāli varēs strādāt ES dalībvalstīs, lai gan tās ir noteikušas pārejas periodus, vēl pilnībā neatverot savu darba tirgu jaunajām dalībvalstīm. Arī mums jārēķinās, ka Latvijas darba tirgus būs pieejams visiem ES pilsoņiem. Brīva darbaspēka kustība nozīmē to, ka, piemēram, Latvijas pilsonim, kurš dosies strādāt uz Franciju, būs tādas pašas tiesības kā jebkuram Francijas pilsonim. Tās ir arī tiesības saņemt tās valsts pabalstus, kurā cilvēks strādā, saskaņā ar konkrētās valsts likumdošanu.
Par Latvijas pabalstu eksportu pēc iestājas ES “LV” pastāstīja Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta Pabalstu nodaļas vadītāja Ināra Baranovska un Sociālās apdrošināšanas departamenta Starptautisko līgumu un attiecību nodaļas vadītāja Ilona Pētersone.
I.Baranovska uzsvēra, ka Latvijā ir valsts un pašvaldību pabalsti un eksports attieksies tikai uz valsts pabalstiem – valsts sociālajiem pabalstiem (visi gan netiks eksportēti) un sociālās apdrošināšanas pabalstiem. Latvijā ir 9 valsts sociālie pabalsti, kas paredzēti invalīdiem, piemēram, transporta izdevumu kompensēšanai cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām, veciem cilvēkiem, un lielākā daļa valsts sociālo pabalstu ir paredzēti ģimeņu ar bērniem atbalstam, arī aizbildņu un audžuģimenēm.
Lūgta vērtēt Latvijas pabalstu sistēmu, I.Baranovska atzina, ka uz ES valstu fona mēs aptverto jomu ziņā izskatāmies samērā labi, jo iedzīvotāji ar dažādiem pabalstiem ir atbalstīti visu mūžu un palīdzību saņem visās krīzes situācijās. Pabalsti un to apjomi ir katras ES dalībvalsts ziņā, vienīgi labi būtu, ja visi pabalsti atbilstu starptautiskajiem minimālajiem sociālās drošības standartiem. Latvijai pagaidām būtiskākais starptautiskais saistošais dokuments sociālās drošības jomā ir Eiropas Sociālā harta, kuras visus pantus gan Latvija nav ratificējusi, saprotot, ka valsts ekonomiskā situācija neatļauj tos īstenot (ir gan arī citas Eiropas valstis, kuras to pilnībā nav izdarījušas). Latvijai būtu svarīgi ratificēt hartas 12.pantu, kurā paredzētas tiesības uz sociālo drošību un noteikts, ka valsts sociālās drošības sistēmai ir jāatbilst tiem minimālajiem standartiem, kas minēti starptautiskajā Darba konvencijā Nr.102 un Eiropas Sociālās drošības kodeksā, kuru 2003.gada 28. novembrī parakstīja labklājības ministre Dagnija Staķe.
ES sociālās drošības koordinācijas mērķis ir cilvēku sociāli aizsargāt visā tās teritorijā. Pabalstu eksportu (jeb iegūto sociālo tiesību saglabāšanu) nosaka regula 1408/71, paredzot, ka cilvēkam, sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējam, pārvietojoties ES teritorijā, līdzi seko uzkrātās iespējas saņemt šādus pabalstus: vecuma pensijas, invaliditātes pensijas, apgādnieka zaudējuma pensijas, atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, slimības un maternitātes pabalstus, bezdarbnieku pabalstus, apbedīšanas pabalstus un ģimenes pabalstus. Regulas mērķis ir nodrošināt, lai ES ietvaros robežu šķērsojošie darba ņēmēji sociālās drošības ziņā nebūtu sliktākā stāvoklī kā tie, kas paliek un strādā dzimtenē.
Tas nozīmē, ka Latvijas pilsonim, kurš savā darba mūžā (protams, tikai pēc iestājas ES) būs strādājis vairākās ES dalībvalstīs, uzkrātais darba stāžs tiks ņems vērā, nosakot tiesības saņemt pensiju, kuru izmaksās tajā valstī, kurā pensionārs tobrīd dzīvos.
Ja Latvijā strādās, piemēram, Spānijas pilsonis, kuram ir ģimene ar bērniem Spānijā, viņš būs tiesīgs saņemt Latvijas valsts maksātos ģimenes pabalstus (izņemot bērna piedzimšanas pabalstu, kuru saņem tikai Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji). Tāpat, ja šis Spānijas pilsonis, strādājot Latvijā, nomirst, Latvija viņa apgādībā bijušajām personām Spānijā maksās apgādnieka zaudējuma pensiju. Arī Latvijas pilsonis, kurš strādās kādā ES dalībvalstī, saņems tās valsts likumdošanā noteiktos pabalstus. Regula arī nosaka: ja, piemēram, Latvijas pilsonis ir noteiktus darba gadus nostrādājis kādā dalībvalstī, tur zaudējis darbu un atgriežas Latvijā, tad konkrētā dalībvalsts viņam trīs mēnešus maksā bezdarbnieka pabalstu. Īsais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periods un noteiktais darba stāžs, lai varētu pretendēt uz šo pabalstu, ir noteikts tādēļ, lai izvairītos no sociālā tūrisma.
Kā redzams, pabalstu eksports motivē veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas ne tikai dzimtenē, jo tās nepazūd, un cilvēks ir tiesīgs saņemt atbalstu, piemēram, slimības pabalstu, tajā dalībvalstī, kurā strādā.
Kā atzina I. Baranovska un I. Pētersone, liels darbaspēka pieplūdums no citām ES dalībvalstīm Latvijā tuvākajos gados netiek prognozēts. Tomēr, plānojot valsts budžetu, būtu jāparedz papildu līdzekļi iespējamam pabalstu eksportam.

Rūta Kesnere, “LV”