Kad dziļi krūtīs ieskanas sudraba zvaniņš

Profesors Daumants Gailis šo grāmatu sāka rakstīt septiņdesmitajos gados un rakstīja līdz pat aiziešanai mūžībā 1991. gadā. Tika pabeigts pirmās daļas manuskripts, kurā autors centies kopā ar lasītāju “izzināt patiesas, dziļi saturīgas, organiskas kordiriģenta daiļrades pamatu pamatus, tās vadošos principus un paņēmienus”. Otrā daļa, kurā bija iecerēts turpināt sarunu par daiļrades principiem un tehniskajiem paņēmieniem, “aptverot skaņdarba ieceres, kora mēģinājuma un koncerta procesus un to elementus”, palika tikai uzmetumos, piezīmēs, skicēs.
Ar Latvijas Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu apgāds “Nordik” laidis klajā “Sarunu” pirmo daļu. Maestro Imants Kokars ceļavārdos grāmatai Daumantu Gaili raksturo kā dziesmas dvēseles un emocionālā piepildījuma mūžīgo meklētāju un augstu novērtē viņa prasmi interesantā sarunu formā dalīties savā bagātajā pieredzē un paust pārliecību, ka mākslinieka raksturs, griba, iztēle, visa viņa garīgā pasaule ir būtiski dziesmas tēla nesēji. Dēli Viesturs Gailis un Aivars Gailis priekšvārdā izteikuši apņēmību apkopot un sagatavot izdošanai arī otro daļu.
Uzrunājot jaunos kordiriģentus, autors grāmatas ievadā piesaka “vienu vienīgu, toties visai nozīmīgu un aktuālu jautājumu loku – par kordiriģenta meistarību”, jo “takts atsišana ir tikai viena no diriģēšanas mākslas sastāvdaļām”. Viena no deviņām sarunām ir par krievu režisora Konstantina Staņislavska izkopto daiļrades sistēmu. Ar to saistīta visa grāmatas pamatideja, jo arī Daumants Gailis bija pārliecināts tā sauktās pārdzīvojuma mākslas principu sekotājs. Pamatojoties uz savā dzīves gājumā gūto māksliniecisko pieredzi un daudzu spilgtu mākslas personību atziņām par mākslas procesiem, autors risina sarunas par tādiem tematiem kā talants un meistarība, daiļrades ievirzes, pārdzīvojuma māksla, iztēle, priekšstatu gleznas, muzikāli vārdiskā iedarbība u.tml.
“Radošais darbs viegls un ērts šķiet tikai tad, ja to darām kā sen pazīstamu un ierastu amatu, bet, līdzko vēlamies tuvoties lielai un dziļai mākslai, daiļrade kļūst neiedomājami grūta un darbietilpīga,” atgādina Meistars. “Kas tikai diriģentam ir jāiespēj! Caur dziesmas tēliem viņam jāprot ar savu žestu palīdzību – sitot, cērtot, velkot, raujot, grūžot, sviežot, šūpojot, glāstot, pieceļot, izlīdzinot – iedvesmot koristus un klausītājus, pamudināt, lūgt, mierināt, aicināt, vilināt, brīdināt.”
Citējot R.Rolāna, K.Paustovska, A.Sent-Ekziperī un I.Ziedoņa, I.Repina un V.Stasova, H.Karajana un daudzu citu mūziķu, rakstnieku un mākslinieku atziņas, atsaucoties uz Leonīda Vīgnera, Arvīda Jansona, Teodora Kalniņa un citu amata brāļu paraugu, Daumants Gailis sasaista kopā dažādus mākslinieciskās jaunrades veidus un izceļ mākslinieka personības īpašo vietu daiļrades procesā. Jo, kā atzinis F.Šaļapins, “ceļš uz pilnību ir tikpat tāls kā ceļš uz zvaigznēm – tas mērāms ar tādiem attālumiem, kas cilvēka prātam nav aptverami”.
Meistars raksta arī par radošas laimes mirkļiem, kad izdodas sasniegt mākslinieciskā priekšnesuma pilnību un dziļumu. Un kā paša piedzīvotu brīnumu atceras Jāņa Zālīša un Raiņa miniatūras “Kad nakts” skanējumu kora “Juventus” izpildījumā 1977.gada Dziesmu svētku skatē: “Grūti aprakstīt, kādu dziesmas tēlu apskaidrotību un emocionālo dziļumu toreiz pārdzīvojām. Šāds maģisks dvēseles spēks, līdzīgi brīnumam, toreiz satvēra mūs visus un turēja savā varā līdz pat priekšnesuma beigām.” Autors atgādina, ka šo neaizmirstamo pieskārienu dziesmas dvēselei toreiz presē atspoguļoja “Juventus” dziedātāja Inga Muižniece, nosaucot to par mākslas dzimšanas brīdi: “Viss bija neparasti – kā burvis vēzienam roku pacēla mūsu Maestro, un dziesma, kas mēģinājumos tika mācīta un slīpēta, pēkšņi ieskanējās... Dzejas vārdi kļuva par visu mūsu 83 dziedātāju domām, ilgām un laimes alkas, par kurām rakstīja komponists, par mūsu izjūtām.”
Kad pēc daudziem gadiem kā toreizējā LATINFORM korespondente runāju ar Dziesmu svētku virsdiriģentu Daumantu Gaili un kopīgi atcerējāmies šos dziesmu karus ar neiedomājami sakaitēto sāncensības atmosfēru, ko gluži kā zibens spēriens pēkšņi izlādēja šī tik trauslā un gaiši smeldzīgā miniatūra, Maestro teica vārdus, kas toreiz intervijā neiederējās, bet varētu labi piederēties šai grāmatai, par kuras ieceri un tapšanu autors toreiz tika dedzīgi stāstījis. Vaicāts par savām sajūtām toreiz kora priekšā, Daumants Gailis sacīja: “Bija brīdis, kad es dziļi krūtīs jutu ieskanamies sudraba zvaniņu. To laikam sauc par svētlaimi.” Vai vēl kādreiz piedzīvoti tādi svētlaimes brīži? Nezinu, kā vēlāk, bet toreiz Maestro minēja vēl tikai vienu reizi, kad “skanējis sudraba zvaniņš”. Tas noticis kādā koru konkursā Lietuvā. Es to zvaniņu jutu skanam Meistara pēdējos Dziesmu svētkos 1990. gadā, kad lielais kopkoris viņa vadībā dziedāja “Tumša nakte, zaļa zāle”.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv