No zinību avota — visu mūžu

Ar Zelmāra Lancmaņa vārdu sastapos pirms gadsimta ceturkšņa, kad veidojās Gaujas Nacionālais parks un es meklēju materiālus par to nacionālo parku, kas trīsdesmitajos gados pastāvēja Gaujas senlejā starp Siguldu, Turaidu un Krimuldu. Tā laika presē ar Lancmaņa (arī Līdumnieka) parakstu publicēti daudzi raksti par aizsargājamiem dabas objektiem un kultūras pieminekļiem. Grāmatā “Siguldas un apkārtnes vadonis” (Rīga, 1924) Z.Lancmanis minējis arī “ekskursantu baušļus”, kas lielā mērā sakrīt ar 1974.gada 18.jūnijā pieņemto Gaujas Nacionālā parka iekšējās kārtības noteikumu 10.punktu. Lielākā atšķirība tā, ka Lancmanis nav iebildis pret “visāda veida radioaparatūru, magnetofonu un televizoru” lietošanu dabā.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Zelmārs Lancmanis (1883– 1935) Foto: no Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas fondiem

Zelmārs Lancmanis dzimis Jaungulbenē deviņu bērnu ģimenē. Tēvs Ansis bija krodzinieks. Zēns trīs gadus mācījās Liezēres draudzes skolā, tad vēl divus Jaungulbenes ministrijas skolā. Četrpadsmit gadu vecumā sāka strādāt par “bodes zelli” Smiltenē, vēlāk Rīgā un 1900. gadā kļuva par dzelzceļa kantoristu. Pašmācībā sagatavojās mājskolotāja eksāmenam un ieguva mājskolotāja tiesības vēsturē. 1904. gada rudenī viņš sāka strādāt par palīgskolotāju Pēterupes draudzes skolā. Tālākās pedagoga gaitas viņu aizveda uz Meņģeles pagastskolu, Augusta Dombrovska atbalstīto proģimnāziju Mīlgrāvī un M.Beķeres proģimnāziju Pļaviņās.
Zelmārs Lancmanis bija atzīts un audzēkņu cienīts skolotājs, dedzīgs dabzinātņu popularizētājs. Šajā jomā viņš darbojās arvien aizrautīgāk un mūža otrajā pusē varbūt pat ar lielāku pašatdevi nekā tiešajā skolotāja darbā.
Toreiz, pagājušā gadsimta sākumā, vēl nepazina tādu jēdzienu kā mūžizglītība, taču Lancmanis tiešām mācījās visu mūžu. 1907. un 1908.gada vasarā viņš mācījās pedagoģiskajos kursos Pēterburgā (tur arī iepazinās ar savu nākamo sievu Mariju Švarci) un 1909.gadā apmeklēja Latviešu skolotāju biedrības vasaras kursus. Meņģelē skolotāja gada alga bija 200 rubļu, par to daļēji tika uzturēti arī vecāki. Marijas Švarces māte nav bijusi apmierināta ar meitas izvēli, jo nākamo znotu neuzskatīja par materiāli pietiekami nodrošinātu. Marijas vēstulē mātei ir rindas: “...Tu turi Zelmaru par nabagu, bet es viņu skaitu par bagātu, bagātāku par sevi un to, kas tūkstošus pelna. Man nauda, manta, ja viņa nav savienojama ar cilvēka dvēseles bagātību, – riebj.”
1911.gada pavasarī skolotājs kārtoja matemātikas un dabas zinību skolotāja pārbaudījumus un atvēra Lejasciemā savu proreālskolu. Naudu inventāra iegādei bija aizdevusi dzīvesbiedres pedagoģisko kursu pasniedzēja no Krievijas galvaspilsētas. Lielu daļu mācību līdzekļu viņš gatavoja pats. Uzkrātajā pieredzē viņš labprāt dalījās – 1913.gadā Skolu muzeja biedrības organizētajos pirmajos mācību līdzekļu gatavošanas kursos Lazdonā, kas pulcināja vairāk nekā 70 klausītāju, viņš vadīja bioloģijas nodaļu. 1914.gadā lejasciemietis piedalījās Krievijas pedagogu kongresā Pēterburgā un gribēja arī studēt augstskolā. Pasaules karš pārtrauca Lancmaņa proreālskolas darbu Lejasciemā. Zelmārs atrada ierēdņa vietu un reizē mācījās Dokučajeva Augsnes komitejas Augstākajos ģeogrāfijas kursos.
Pēc atgriešanās Rīgā Z.Lanc-manis sāk strādāt dzelzceļu iestādē, bet no 1919.gada janvāra līdz mūža beigām bija Rīgas 6. (Strazdumuižas) pamatskolas pārzinis. Reizē skolotājs vadīja ģeogrāfijas un dabas zinību kursus kolēģiem, piedalījās mācību grāmatu sagatavošanā. Pedagogs uzskatīja: skolēnam zināšanas jāiegūst paša aktīvas darbošanās, domāšanas un spriešanas rezultātā, skolotājs tikai virza un sekmē skolēnu apzinīgo mācību procesu. Dabas zinību apguvē viņš uzsvēra mācību ekskursiju nozīmi. Divdesmitajos gados tūristus dažkārt tā arī sauca par lancmaniešiem. 1928.gada novembrī viņu par nopelniem tēvzemes labā apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Varbūt lielākais skolotāja veikums, par kuru nespeciālisti zina mazāk, ir ieguldījums Latvijas ģeoloģijā. Saldūdens kaļķi pētīti kopā ar Eiženu Rozenšteinu, devona māli – ar Jūliju Eiduku.
Kad Zelmāram Lancmanim bija jau 43 gadi, viņš 1926. gadā rakstīja Latvijas Universitātes rektoram: “Dažādu apstākļu pēc man nav bijis iespējams noslēgt savu izglītību. Strādājot jau dažus gadus vienā dabas zinātņu nozarē kontaktā ar dažiem Universitātes zinātniekiem, radās vēlēšanās iegūt augstskolas izglītību.
Manos gados un apstākļos grūti nosēsties uz skolas sola, lai noapaļotu vidusskolas izglītību. Esmu ieguvis mājskolotāja tiesības, kā arī 2 ½ gada apmeklējis Pēterpils augstākos ģeogrāfijas kursus. Ļoti lūgtu uzņemt mani izņēmuma veidā par pilntiesīgu studentu bez noslēgtas vidusskolas izglītības.”
Studijas viņš tiešām uzsāka, taču tās, tāpat citus darbus, pārtrauca slimība un nāve.
Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu nodaļā kopā ar citiem skolotāja atraitnes nodotajiem dokumentiem saglabāta aptauja, ko 1910. gadā Lancmanis veicis Vecmīlgrāvī. Vairāk nekā 50 skolēnu vecumā no 10 līdz 14 gadiem atbildējuši uz tādiem jautājumiem kā – ko tu darītu, ja kāds uzdāvinātu 5 rubļus, ko tev patīk darīt ziemā, pavasarī, vasarā, kādi ziedi tev patīk, vai tev patīk mācīties un kādus mācību priekšmetus, par ko tu domā kļūt, un ko par to domā vecāki?
Bērni nosaukuši gan mīļākās puķes, gan tīkamākos mācību priekšmetus un nākamās profesijas iespējas. Trīs mīlgrāvieši bija vēlējušies kļūt par jūrniekiem, divas meitenes – par ķeizarienēm. 41 procents aptaujāto par sev piemērotāko atzinuši skolotāja profesiju, 11 procenti – šuvēja un 9 procenti – tirgotāja profesiju.
Kāds zēns rakstījis tā: “Es vēl tagad esmu par jaunu un nesaprātīgu, tādēļ es tieši nevaru pateikt, kura būtu tā labākā. Man tagad patīk tāpat vācu, kā krievu valoda. Bet angļu valoda būtu visderīgākā nākotnē.” Astoņdesmitajos gados mēģināju atrast kādreiz Mīlgrāvī aptaujāto pēdas, lai noskaidrotu kādreizējo izvēļu piepildījumu, taču neveicās kādu atrast. Kaut ko vairāk esmu uzzinājis tikai par meitenīti, kas savulaik rakstīja: “Es ļoti gribu būt par skolotāju, bet mani vecāki atkal grib par mūzikas skolotāju, jo man uz to ir talants.” Viņas klavierspēli bija uzteicis blakus skolai “Ziemeļblāzmā” dzīvojošais Krišjānis Barons. Vēlāk viņa bija ierēdne Dzelzceļu virsvaldē, un pēc Otrā pasaules kara strādāja Valsts (Nacionālajā) bibliotēkā.

Indulis Zvirgzdiņš

Zelmārs Lancmanis atstājis gaišas pēdas savu līdzgaitnieku un skolēnu sirdīs.
Jānis Greste, viens no tuvākajiem draugiem: “Dažiem cilvēkiem ir nelāga paraša klāstīt citiem savas likstas, sūdzēties par citu pārestībām vai arī žēloties par laika trūkumu un darba smagumu. Lancmanis nekad nesūdzējās, nežēlojās, lai kā arī gāja.
Viņam bija pareiza taktika, viņš nestrīdējās, nepūlējās pierādīt, necēla nemieru, bet laipni klausījās un smaidīja un – turpināja iesākto.
Priekšā tik daudz steidzamu darbu, bet tik maz darītāju, un diennaktī tikai 24 stundas! Tādēļ vienā lietā Lancmanis nekad nebija pierunājams: pasēdēt draugu sabiedrībā “vienu pusstundiņu” un atpūtināt smadzenes. Lancmanim patīkams darbs arī bija atpūta, jo viesībās viņš vairāk nogura nekā grants dobē.”
A.Sviklis, kādreizējais skolnieks: “Atceros Lancmaņa vārdus, kurus viņš mēdza teikt, skolu atlaižot: “Mīļie bērni, nekaunaties no darba, kaut arī tas visvienkāršākais būtu, cenšaties paveikt visu paši ar saviem spēkiem, jo darbs jūs neapkaunos, bet godā cels.””