
Ko paredz noteikumu projekts
Izstrādātais noteikumu projekts paredz, ka fiziskai personai,
izstrādājot un noformējot elektronisko dokumentu, jānodrošina tas ar informāciju par
dokumenta parakstītāju – viņa vārdu, uzvārdu, e-pasta vai citu adresi, uz kuru
vēlams saņemt atbildi; informāciju par elektroniskā dokumenta adresātu – iestādes
pilnu nosaukumu un elektroniskā dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai
parakstīšanas vietas nosaukumu. Turklāt katram e-dokumentam jābūt ar drošu
elektronisko parakstu un laika zīmogu.
Privāto tiesību juridiskai personai, izstrādājot un noformējot elektronisko
dokumentu, jānodrošina tas ar informāciju par dokumenta autoru – nosaukumu,
reģistrācijas numuru vai nodokļu maksātāja reģistrācijas kodu, juridisko vai
e-pasta adresi, uz kuru vēlas saņemt atbildi; informāciju par elektroniskā dokumenta
adresātu – iestādes pilnu nosaukumu; dokumenta veida nosaukumu, izņemot vēstulēm;
dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas
nosaukumu; dokumenta parakstītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, kā arī drošu
elektronisko parakstu un laika zīmogu.
Valsts un pašvaldību iestādēm, izstrādājot un noformējot elektronisko dokumentu,
jānodrošina tas ar informāciju par dokumenta autoru – pilnu iestādes nosaukumu,
juridisko adresi, tālruņa numuru un oficiālo e-pasta adresi, kas norādīta iestādes
veidlapā vai mājaslapā; informāciju par elektroniskā dokumenta adresātu – pilnu
adresāta nosaukumu, vārdu un uzvārdu, e-pasta adresi; dokumenta veida nosaukumu,
izņemot vēstulēm; dokumenta izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai
parakstīšanas vietas nosaukumu; dokumenta parakstītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo
amatu, kā arī dokumenta sastādītāja vārdu, uzvārdu un ieņemamo amatu, tālruņa
numuru un e-pasta adresi. Turklāt vajadzīgs arī drošs elektroniskais paraksts un laika
zīmogs.
Ministru kabineta sēdē tieslietu ministrs A. Aksenoks norādīja, ka likuma prasības ir
pārāk stingras gan attiecībā uz sertificēto pakalpojumu sniedzēju, gan arī uz
e-dokumentu ieviešanu, jo to apriti paredzēts ieviest uzreiz visās iestādēs un visās
jomās. Izskanēja doma, ka šis darbs varētu notikt pakāpeniski, uz e-parakstiem
atsevišķās nozarēs nevajadzētu attiecināt tik stingras drošības prasības, kā to
paredz likums. Kā piemēri tika minēti dzīvesvietas deklarēšana, ikgada ienākumu
deklarācijas iesniegšana, arī pabalstu jautājumu risināšana ar valsts un
pašvaldību iestādēm. Informācijas sabiedrības biroja (ISB) direktore Ina Gudele
valdībai piedāvāja apspriest pakāpenisku elektroniskā paraksta ieviešanas
koncepciju, tāpēc jau izveidota darba grupa, kas veiks pārrunas ar mūsu valsts un
ārzemju uzņēmējiem – bankām un telekomunikāciju firmām – par sertifikācijas
pakalpojumu sniegšanu. Elektroniskā paraksta ieviešana saistīta ar personu
identifikācijas karšu vienlaicīgu ieviešanu, kas var radīt dažas problēmas. I.
Gudele uzskata, ka komercuzņēmumi ne visai uzticas valsts izsniegtajiem elektroniskajiem
parakstiem.
Valdības sēdē Ministru prezidents Einars Repše uzsvēra, ka ar e-parakstu ieviešanu
nevajadzētu kavēties. Jau pašlaik elektronisko dokumentu aprite sekmīgi darbojas
privātajās struktūrās, piemēram, iedzīvotājiem sadarbojoties ar bankām.
Premjerministrs izteica vēlmi, lai ministri iepriekšējā gada ienākumu deklarācijas
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā šogad varētu iesniegt elektroniskā
veidā.
Ko iesaka pagaidu risinājums
Piektdien, 9.janvārī, Informācijas sabiedrības biroja vadītāja
Ina Gudele preses konferencē plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem skaidroja
pašreizējo situāciju saistībā ar elektroniskā paraksta ieviešanu Latvijā. Nesen
izveidotajā darba grupā, kuru vada I. Gudele un kurā ir pārstāvji no Tieslietu un
Iekšlietu ministrijas, Datu bāzes inspekcijas, Valsts ieņēmumu dienesta (VID), kā
arī no citām ministrijām, meklēs risinājumus e-paraksta izmantošanai, kamēr
pieteiksies sertificēts pakalpojumu sniedzējs, kas nodrošinās likumdošanas prasībām
atbilstoša elektroniskā paraksta izsniegšanu. “Mēs runāsim par e-paraksta
ieviešanu ar uzņēmumiem, kas jau izrādījuši zināmu interesi par e-paraksta
izsniegšanu, un informēsim sabiedrību par rezultātiem,” teica I. Gudele. Pašlaik
pieņemts pagaidu lēmums par nosacīti drošu e-parakstu izsniegšanu, pakalpojumu
sniedzējam nepiešķirot sertifikātu. Cik ilgs būs šis pārejas periods, to darba
grupas vadītāja atturējās prognozēt.
Pašlaik četri sertifikācijas uzņēmumi ir gatavi sertificēt pakalpojumu sniedzējus.
No ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem aptuveni 40 procenti ir interneta lietotāji,
visos lielajos uzņēmumos ir datori, bet vidējos un mazos uzņēmumos to ir 60 procenti,
tāpēc ir iespējas plašāk sākt izmantot nosacīti drošos e-parakstus saziņā ne
vien starp valsts iestādēm, pašvaldībām un iedzīvotājiem, bet arī starp
uzņēmumiem. I. Gudele atzina, ka līdz šim nepietiekama uzmanība pievērsta
sabiedrības informēšanai un izglītošanai informācijas tehnoloģijas jomā, kur daudz
var palīdzēt masu saziņas līdzekļi. Īpaši svarīgi tas ir tādēļ, ka Latvija šā
gada maijā tiks uzņemta Eiropas Savienībā (ES), un tad būs jāsāk personas
identifikācijas karšu izsniegšana. Ja tiks paredzēts, ka minētās kartes jāapvieno
ar e-parakstu, šis jautājums jāatrisina, vēlākais, līdz nākamajam gadam. ISB
vadītāja minēja piemērus no Igaunijas, ko uzskatām par zināmu paraugu šajā jomā,
bet arī tur nemaz tik bieži neizmanto e-paraksta iespējas. Mūsu uzņēmumi nav
ieinteresēti ieguldīt investīcijas tehnoloģijās e-paraksta pakalpojumiem, jo nav
droši, ka tās atmaksāsies, turklāt zināms, ka e-paraksta izsniegšana nebūs
monopols. Tāpēc ir radies priekšlikums apvienot identifikācijas karšu un e-paraksta
projektus. Tas palielinātu potenciālo lietotāju skaitu. Iedzīvotāju interese par
e-paraksta izmantošanu varētu pieaugt, ja palielinātos iespējas to lietot. Pagaidām
ar e-parakstu apstiprinātus dokumentus ir gatavs pieņemt Uzņēmumu reģistrs, Valsts
ieņēmumu dienests, Ceļu satiksmes drošības direkcija un Latvijas Banka.
Uz žurnālistu jautājumiem par citu valstu pieredzi elektroniskā paraksta ieviešanā
I. Gudele atbildēja, ka sevišķi spilgtu paraugu nav. Piemēram, Vācijā ir 22
pakalpojumu sniedzēji, kas kopumā izsnieguši 25 000 parakstu, Nīderlandē – tikai
viens, Austrijā – divi, Itālijā to ir 14. Uz izskanējušo ieteikumu, vai valsts
nevarētu nodrošināt elektroniskā paraksta izsniegšanu, ISB vadītāja atbildēja, ka
tas nebūtu valsts uzdevums. Taču tāda iespēja pieļaujama, ja tomēr nebūs pieteicies
neviens privātais pakalpojumu sniedzējs. Viņa uzsvēra, ka pārejas periods nebūs
mūžīgs, taču jārod iespēja izmantot e-parakstu, jo šis pakalpojums ir svarīgs
iedzīvotājiem un valstij, kā arī pašvaldībām un citām institūcijām –
savstarpēji operatīvi sazināties, apmainīties dokumentiem. Tieši tāpēc gan
jaunizveidotajai darba grupai, gan citām ar informācijas tehnoloģijas attīstību
saistītajām institūcijām, gan arī plašsaziņas līdzekļiem aktīvāk jāiesaistās
informēšanā par šiem jautājumiem un skaidrošanā sabiedrībai.
Rita Belousova, “LV”
Mūsu uzņēmumi nav ieinteresēti ieguldīt investīcijas tehnoloģijās e-paraksta pakalpojumiem, jo nav droši, ka tās atmaksāsies, turklāt zināms, ka e-paraksta izsniegšana nebūs monopols. Tāpēc ir radies priekšlikums apvienot identifikācijas karšu un e-paraksta projektus.
Sertifikācijas pakalpojumu shēma
E-paraksta lietošanas shēma