– Mūsu valstī ir atsevišķu profesiju un amatu pārstāvji, kam sabiedrība neuzticas. Pēdējā laikā diemžēl tie ir ārsti un jau tradicionāli arī ierēdņi. Kur meklējamas saknes neuzticībai pret ierēdņiem, cik tā ir pamatota un cik sakņojas padomju laika stereotipos?
– Šī neuzticība pamatā tomēr nav saistāma ar padomju laikiem. Domāju, tā nāk no vilšanās Atmodas ideālos, no nesaskaņas starp to, ko cilvēki vēlējās ieraudzīt atjaunotajā Latvijas valstī, un to, ko redz tagad. Sabiedrībā par ierēdni uzskata jebkuru pārvaldes darbinieku, arī pašvaldības darbiniekus, ar kuriem cilvēki visbiežāk saskaras. Tā kā pašvaldības darbinieks nav ierēdnis, uz viņu neattiecas Valsts civildienesta likuma prasības, nav nekādu kontroles mehānismu un bieži viņa darbs tik tiešām ir tāds, kāds ir. Un cilvēki pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti identificē ar ierēdniecības darbu. Padomju laika mantojums ir neproporcionālas attiecības starp valsti un pilsoni, kam jāmainās. Jāmainās cilvēku pārliecībai, ka valsts ir varenāka un tai vairāk tiesību nekā pilsonim. Administratīvā procesa likums, kas stāsies spēkā no šī gada 1. februāra, nodrošina to, ka pilsonis var iesūdzēt valsti tiesā, un tas reizēm pat jādara. Ja šādu tiesas procesu nebūs, tad nebūs arī tiesiskas valsts. Pilsoņi nedrīkst ļaut valstij darboties prettiesiski.

Sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties valsts pārvaldē

– Viens no Valsts kancelejas uzdevumiem – veicināt sabiedrības uzticēšanos Valsts pārvaldei. Kā, jūsuprāt, to iespējams panākt? Vai reizēm politiķi nekonfrontē sevi ar “ļaunajiem” ierēdņiem, kas it kā kavē viņu labo nodomu īstenošanu?
– Ierēdniecības un politiķu savstarpējās attiecības, vainas meklēšana ir viena no mūžīgajām politikas pretrunām. Vienmēr visvienkāršākais ir vainu un atbildību no sevis novelt. Nodalot pirmos no otrajiem, kvalitāti nodrošināt nav iespējams. Tikai uzlabojot valsts pārvaldes darbu, iespējams panākt iedzīvotāju uzticēšanos. Tas ir daudzu uzdevumu kopums. Viens no tiem – veidot valsts pārvaldes iestāžu sistēmu tā, lai funkcijas nedublētos un būtu nodrošinātas ar attiecīgiem cilvēkresursiem. Domstarpības, kas rodas starp valsts iestādēm, nav jārisina tiesā, tās jārisina valsts pārvaldes iekšienē hierarhiskā pārsūdzības kārtībā. Būtiska ir valsts politikas plānošana, kas paredz arī dialogu ar sabiedrību, to, kā tiek pieņemti iedzīvotājiem būtiski lēmumi. Lai pārvarētu varas un sabiedrības atsvešinātību, ir jādod iespēja ikvienam, kas to vēlas, sekot līdzi lēmumu pieņemšanas procesam, paust savu viedokli. Viens no Valsts kancelejas uzdevumiem – nodrošināt, lai iedzīvotājiem, nevalstiskām organizācijām būtu skaidrs mehānisms, kā iespējams iesaistīties darba grupās, piedalīties sabiedriskajās apspriešanās.
– Vai šobrīd pietiekami nodrošinātas šīs pilsoniskās līdzdalības iespējas?
– Tās ir nodrošinātas no procedūras viedokļa. 2002. gadā izstrādājām jaunus Ministru kabineta noteikumus, kas ir tagadējais Kārtības rullis. Tajā iestrādāta sabiedrības līdzdalība, piemēram, iespēja nevalstiskām organizācijām piedalīties Valsts sekretāru sanāksmē un sniegt savus atzinumus par politikas dokumentu un tiesību aktu projektiem. Tāpat nevalstiskās organizācijas var apmeklēt valdības sēdes. Normatīvo aktu struktūrā paredzētas atsevišķas sadaļas par to, vai notikušas konsultācijas ar sociālajiem partneriem, kāds to viedoklis, vai tas ņemts vērā. Taču ne visas problēmas ir atrisinātas, piemēram, iedzīvotājam no darba brīvajā laikā iepazīties ar visiem politikas dokumentiem gandrīz nav iespējams, lai gan tie visi pieejami internetā. Vēl ir pilnveidojams ministriju darbs ar sabiedrību, tas, kā ministriju pārstāvji cilvēkus iepazīstina ar savu darbu, plānoto politiku. Manā skatījumā, diemžēl neapmierinošs ir plašsaziņas līdzekļu darbs, skaidrojot vai neskaidrojot valsts pārvaldes darbu. Bieži žurnālistu darbs ir tendenciozs un neprofesionāls, pārņemot Rietumu masu mediju praksi, ka laba ziņa nav ziņa.

Valsts budžets — ar skatu nākotnē

– Bez sabiedrības līdzdalības nodrošināšanas kādi vēl ir būtiskākie risināmie jautājumi?
– Latvijai nepieciešama valsts budžeta plānošanas reforma. Mēs neesam spējuši pāriet pēc būtības uz vidēja termiņa plānošanu. Valsts budžets vēl joprojām nav saistīts ar ministriju plānotajām politikas programmām. Visās ministrijās un valsts aģentūrās jāievieš stratēģiskā plānošana.
– Kas ir atbildīgs par stratēģiskā plāna ieviešanu?
– Par sistēmas ieviešanu atbildīgs Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departaments. Mēs veidojam struktūru, to, kam jābūt šajos stratēģiskajos plānos, sniedzam metodisko palīdzību ministrijām.
– Vai 2005. gada valsts budžets jau būs saistīts ar ministriju plānoto?
– Nē, nebūs. Ir noslēdzies pilotprojekts Zemkopības ministrijā, kurai izstrādāts stratēģiskais plāns, un aktīvi pie tā tiek strādāts Ekonomikas un Finanšu ministrijā. Bet pārstrukturēšanas process nenotiek tik ātri. Taču pozitīvi, ir tas, ka par plāniem aizvien lielāku interesi izrāda pašas ministrijas. Stratēģiskais plāns nozīmē, ka ministrijas atbilstoši savam mandātam izstrādā politikas programmas, pārskata valsts programmas, izlemj, kādām budžeta pozīcijām atbildīs katra programma. Tāpat tiek izstrādāti katras programmas vidējā termiņa rezultāti un rādītāji, pēc kuriem varēs novērtēt, vai tie sasniegti. Stratēģiskajā plānā ir divas daļas: pirmajā – pasākumi, kam finansējums nodrošināts, otrajā – nozares attīstībai nepieciešamais, ko var realizēt tikai tad, ja tiek piešķirts papildu finansējums. Izstrādājot stratēģiskos plānus, noteikti ir jāizvērtē, vai ministrijai ir nepieciešamais personāls savu funkciju veikšanai. Ir ministrijas, kurās vērojamas šīs kapacitātes problēmas.
– Kuras tās ir?
– Tās ir ministrijas ar viszemāko darba samaksu – Tieslietu un Kultūras ministrija. Te arī iezīmējas nākamais uzdevums, pie kura jāstrādā – personāla politika valsts pārvaldē un darba samaksa. Atalgojuma ziņā starpība starp valsts un privāto sektoru nedrīkst pārsniegt 20 procentus, mums tā ir pat līdz 70 procentiem. Vislielākā atšķirība no privātā sektora algām ministrijās ir tieši pamatpersonālam – vecākajiem referentiem.

– Daļa sabiedrības ir pārliecināta, ka ierēdņu ir daudz par daudz, savukārt ministriju speciālisti apgalvo, ka ierēdņu par maz.
– Es domāju, ka ierēdņu trūkst. Taču lielākā problēma ir darbinieku kvalitātē, nevis kvantitātē.
– Kā jūs vērtējat ierēdņu rotācijas principu?
– Es neesmu rotācijas piekritēja. Nevar tā “maisīties” pa valsts pārvaldi un cilvēku, kurš labi strādā, aizstāt ar kādu citu tikai tādēļ, ka pienācis rotācijas laiks. Turklāt civildienests ir pārāk mazs, mums nav tik daudz cilvēku, no kuriem izvēlēties. Personāla apmācībā tiek ieguldīts laiks un līdzekļi, katrs vadītājs veido savu komandu. Ieviešot formālu rotāciju, zūd motivācija investēt darbiniekos. Problēma ir arī tā, ka kvalitatīvs ierēdnis neapmierinošas rotācijas gadījumā bez grūtībām sev atradīs darbu ārpus civildienesta. Mēs nevaram tā svaidīties ar cilvēkiem.
– Civildienesta likumā ir teikts, ka ierēdniecībai ir jābūt lojālai un politiski neitrālai. Vai pēdējā laikā civildienests nav zaudējis šo neitralitāti?
– Kopumā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas politiķi nav spējuši nodrošināt pilnīgu ierēdniecības politisko neitralitāti. Tas ir politiskās kultūras trūkums, arī neizpratne par to, ka tikai profesionāli spējīgs personāls var nodrošināt politisko mērķu sasniegšanu.

Rūta Kesnere, “LV”