saistošākā lasāmviela esot bijusi dzejnieces Kopotie raksti: “Aizgūtnēm lasīju svešādajiem gotu burtiem iespiestos dzejoļus un lugas, kamēr daudzus zināju no galvas. Pie mums lielajā istabā bija ierīkota skatuve pagasta amatierteātra izrādēm. Tur es spēlēju “Vaideloti”. Viena pati visās lomās. Bez skatītājiem un bez aplausiem, bet ar lielu aizrautību.”
Astrīda savukārt atceras: “Ziemsvētkus es vienmēr gaidīju arī tāpēc, ka pie eglītes varēja skaitīt Aspazijas dzejolīšus. Es zināju daudzus. Bet spēlēju Gunu. Ne jau teātrī! Tas notika starptautiskā konferencē Meklenburgā, kurā godināja 1905. gada revolūcijas 70.gadadienu . Sagatavoju runu par Aspaziju Piektajā gadā un viņas “Sidraba šķidrautu”, bet kaut kā likās, ka Aspazija ir jādzird un jājūt, nevis jāanalizē. Sadabūju garu caurspīdīgu šalli ar sudraba stīdziņām, plivinājos ar to un runāju Gunas monologus. Nospēlēju viņas dvēseles Odiseju no viena gala līdz otram. Bija liela piekrišana, un man vēlāk savs priekšnesums vēl bija jāatkārto Amerikā.”
Viņas sastapās septiņdesmitajos gados, kad Saulcerīte Viese jau bija aizstāvējusi disertāciju par Aspazijas dzīvi un daiļradi, publicējusi par dzejnieci plašu monogrāfiju un ķērusies pie Kopoto rakstu sastādīšanas. Astrīdu Stanki bēgļu gaitas bija aizvedušas uz Vāciju un tālāk uz Ameriku. Dienvidilinoisas universitātē viņa ieguva maģistres grādu angļu filoloģijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē. Lai lasītājus ieinteresētu par latviešu rakstniecību, viņa sāka tulkot. Aspazijas lugas viņu tā aizrāva, ka radās doma uzrakstīt par dzejnieci plašāku apceri. Tam bija nepieciešami avoti, un tos meklēt pētniece devās uz Latviju. Te viņu vispirms iepazīstināja ar Saulcerīti Viesi. Kā ar pašu erudītāko Aspazijas daiļrades pētnieci un arī kā literatūras muzeja fondu glabātāju. Bez viņas gādības un atsaucības trimdiniece nebūtu varējusi piekļūt Aspazijas rokrakstiem un arhīviem. Saulcerīte tālo viešņu iepazīstināja ar Aspazijas mūža pēdējo gadu labāko draudzeni Annu Stundu, kas tolaik dzīvoja Kalamazū. Astrīda turp aizbrauca un ieguva daudz līdz tam neapzinātu materiālu. Sirmā kundze viņai uzticēja arī dzejnieces rakstītās vēstules un uzdāvināja savu Zemgales tautas tērpu, kuru kā lielāko dārgumu bija atvedusi līdzi no dzimtenes. Tas viss Astrīdai palīdzēja labāk saprast lielās latviešu dzejnieces personību un dzejas pasauli.
1984.gadā ASV angļu valodā iznāca Astrīdas Stankes grāmata “Aspazija – viņas dzīve un drāma”. Tajā ir biogrāfisks vēstījums par dzejnieces mūžu (117 lappuses) un divas lugas – “Sidraba šķidrauts” un “Zalša līgava”. Saulcerīte to saņēma ar ierakstu: “Bez Tevis Aspazijas pārnešana plašākā pasaulē nebūtu bijusi iespējama.”
Aizvadītā gada nogalē Astrīda Stanke atkal bija Latvijā. Rakstnieku namā Rīgā notika latviešu literatūras tulkotāju seminārs, kurā viņas priecīgākais atklājums bijis tas, ka tomēr diezgan daudz ir tādu pašu savādnieku, kas mēģina tulkot latviešu autoru labākos darbus un darīt tos pieejamus plašai pasaulei. Gandarījuma brīdi viešņa piedzīvoja Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, kur notika viņas tulkotās grāmatas atvēršanas svētki. Beidzot arī Latvijā angļu valodā tiek izdotas kaut dažas Aspazijas lugas. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja apgāds “Pils” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un vairāku ziedotāju atbalstu laidis klajā grāmatu ar Aspazijas lugām “Ragana” un “Sidraba šķidrauts” Astrīdas Stankes tulkojumā. Saruna par to, ko vēl vajadzētu tulkot un izdot, tika turpināta Mežaparkā pie Saulcerītes Vieses. Viņa pagājušajā vasarā pielika punktu grāmatai par Aspaziju, kas, pēc pašas Saulcerītes vārdiem, rakstīta divus gadus un visu mūžu.