Latvija joprojām daudzviet atpaliek no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu standartiem un tiesiskajām normām. Viena no šādām jomām ir fizisko personu ienākumu un izdevumu atbilstības kontrole, jo, nepanākot tajā progresu, Latvijā nav iedomājama veiksmīga korupcijas un nodokļu nemaksāšanas novēršana. Neviena pasaules valsts nav pasargāta no korupcijas un nodokļu ļaunprātīgas nemaksāšanas, un visu valstu likumos atrodas “robi”, kas daudzos gadījumos ļauj izvairīties no atbildības. Tomēr pašreizējais stāvoklis, kad negodīgu muitnieku, policistu, tiesnešu vai nodokļu nemaksātāju sievasmātes ir vienas no bagātākajām privātpersonām Latvijā, norāda – arī tiesiskā vide pie mums nav sakārtota.
Daži piemēri.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) 2000.gadā neatklāja nekādus likuma pārkāpumus Rīgas Galvenās policijas pārvaldes kriminālpolicijas 11. nodaļas priekšnieka Nila Žuravļova ienākumu deklarācijā. Kā norādīja VID ģenerāldirektora palīdze Dita Kļaviņa, šīs policijas amatpersonas deklarācijā ir norādīti visi viņa īpašumi un parādsaistības, tāpēc likums neesot pārkāpts un VID uzdevums neesot pārbaudīt ienākumu un īpašumu izcelsmi. Iepriekš presē bija informācija, ka N.Žuravļovam pieder seši dzīvokļi Rīgā, kurus viņš sācis pirkt 1994.gadā. Par dzīvokli Elizabetes ielā 8 vien 1998.gadā viņš bija samaksājis 44 tūkstošus ASV dolāru.
2000.gada decembrī privātpersona Aleksandrs Bašarins par 306 500 latiem jeb aptuveni pusmiljonu dolāru no “Wess Capitals” iegādājās restorāna “Jūras pērle” graustu Jūrmalā, kas savulaik smagi cieta ugunsgrēkā. Saskaņā ar “Lursoft” datiem, “Jūras pērles” pircējam lielā pirkuma izdarīšanas brīdī nepiederēja kapitāla daļas nekādos uzņēmumos un viņš nebija amatpersona nevienā Latvijas uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā). Pēc neoficiālām ziņām, viņam piederēja “Līgo” tirgus Kauguros.
Abos gadījumos ir pazīmes, ka minēto personu mantiskais pieaugums pārsniedz šo personu oficiālos ienākumus, tomēr VID pat neuzsāka nekādas šo personu ienākumu pārbaudes pēc būtības.

Kas pašreiz noteikts likumdošanā

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 22.pants ir galvenā tiesību norma, kas ļauj VID veikt personas izdevumu un ieņēmumu kontroli. Attiecīgi grozījumi likumā tika pieņemti 1999.gada 25.novembrī, tie stājās spēkā no 2000.gada 1.janvāra (turpmāk tekstā – Likums). Pamatojoties uz grozījumiem likumā, Ministru kabinets 2000.gada 26.septembrī pieņēma noteikumus Nr.331 “Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu” (turpmāk tekstā – Noteikumi), kas stājās spēkā no 2000.gada 30.septembra.
Likums noteic, ka gadījumā, ja nodokļu maksātāja deklarētie ienākumi vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, VID rakstveidā brīdina maksātāju par papildu nodokļa summas noteikšanu uz aprēķinu pamata un maksātājs VID norādītajā termiņā iesniedz:
1) papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu (turpmāk – papildu deklarācija);
2) taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā jau nav iesniegta;
3) taksācijas gada ienākumu deklarācijas precizējumu.
Nosakot nodokļu maksātāja īpašuma vērtību un tās pieaugumu, kā arī īpašuma palielinājumu pārbaudāmajā periodā, VID var izmantot Uzņēmumu reģistra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu valsts reģistru datus, kā arī maksātāja papildu deklarāciju kopā ar tai pievienotajiem attaisnojuma dokumentiem par maksātāja ienākumiem un izdevumiem. Par maksātāja pierādījumiem nodokļa summas apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un izdevumu attaisnojuma dokumenti, kas uzrādīti (iesniegti) reizē ar gada ienākumu deklarāciju, deklarācijas precizējumu un papildu deklarāciju.
Tomēr uzreiz jāpiezīmē, ka nodokļu maksātāja ienākuma aprēķinu var veikt tikai par iepriekšējiem trim taksācijas gadiem hronoloģiskā secībā. Joprojām nodokļu maksātāji – vai visbiežāk nemaksātāji – var atsaukties uz ienākumiem iepriekšējos periodos, kaut vai puķu audzēšanu padomju laikos, un nekādu neatbilstību starp oficiālajiem ienākumiem un faktiskajiem personas izdevumiem nevar pierādīt. Joprojām nav bijis arī nopietna precedenta, kad VID būtu veicis fiziskai personai nodokļu uzrēķinu, pamatojoties uz aprēķiniem par personas ienākumu un izdevumu neatbilstību.

Lai rastu izeju no strupceļa

Var izmantot arī nodokļu amnestiju

Pēc autora domām, problēma saistībā ar fizisko personu ienākumu un izdevumu reālas kontroles uzsākšanu jārisina pavisam citādā veidā pēc analoģijas ar citu valstu pieredzi līdzīgās situācijās. Tā, piemēram, Dienvidāfrikas Republikas 1995.gada 19.jūlija likums Nr. 1047 “Nodokļu amnestijas likums” vai Rodailendas Nodokļu amnestijas likums paredzēja atlaides nodokļu maksātājam par iepriekšējos periodos nenomaksātajiem nodokļiem. Līdzīgas nodokļu amnestijas programmas regulāri tiek pasludinātas arī daudzos ASV štatos. Misūri štatā pavisam nesen, no 2003. gada 1. augusta līdz 31. oktobrim, bija izsludināta nodokļu amnestija nodokļu parādniekiem. Šajā laikā nodokļu maksātāji varēja nomaksāt štata budžetā nenomaksātās nodokļu summas bez jebkādām soda naudām, nokavējuma naudām utt. Tas neattiecās uz nodokļiem, par kuriem notiek tiesvedība civillietu, krimināllietu vai bankrota tiesās.
Manuprāt, nodokļu amnestijas ideju vajadzētu adaptēt Latvijas apstākļiem un fizisko personu sākumdeklarēšanas likumu aizstāt ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa amnestijas likumu. Šāds likums attiektos uz Latvijas rezidentiem – fiziskām personām, kuras līdz likuma spēkā stāšanās dienai ir guvušas ienākumus Latvijas Republikā un ārvalstīs, bet nav pilnībā deklarējušas visus savus ar nodokli apliekamos ienākumus un nomaksājušas valsts budžetā attiecīgās summas saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” vai saskaņā ar citiem likumiem, kas bija spēkā attiecīgā laikā attiecībā uz fizisko personu aplikšanu ar nodokļiem. Ar nedeklarētiem ienākumiem ir jāsaprot ienākumi gan naudas līdzekļu veidā, gan arī ienākumi no ķermenisku vai bezķermenisku lietu saņemšanas savā īpašumā vai valdījumā, kā arī ienākumi, kas vēlāk jau ir transformēti citās lietās. Līdz noteiktam laika periodam par iepriekš nedeklarētajiem ienākumiem fiziskām personām būtu valsts budžetā jānomaksā nodoklis 25% apmērā, bet bez jebkādām soda, kavējuma vai citām naudas summām, kā arī atbrīvojot no administratīvās atbildības. Izņēmums ir gadījumi, kad par attiecīgo nodokļu nenomaksāšanu ir ierosināta un atrodas izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai iztiesāšanas stadijā krimināllieta.
Pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa amnestijas likumā noteiktā termiņa beigām, ja nodokļu maksātāja izdevumi ir lielāki nekā VID rīcībā esošā informācija par nodokļa maksātāja ienākumiem, fiziskā persona zaudē tiesības atsaukties uz iepriekšējo periodu nedeklarētiem ienākumiem, tajā skaitā uz padomju laiku “puķu audzēšanas” periodu. Salīdzinājumā ar sākumdeklarēšanas likumu, pasludinot nodokļa amnestiju, fiziskā persona ir spiesta nomaksāt valsts budžetā nodokli pēc likmes 25%, tādējādi tas novērstu neeksistējošu summu uzrādīšanu un nenotiktu visai primitīva esošās situācijas legalizācija. No tā iegūtu valsts, un arī fiziskās personas varētu uzsākt jaunu, pilnīgu legālu dzīvi.

Mag. iur. Jānis Grasis, Banku augstskolas docents