Valsts civildienesta pārvaldes (VCP) Civildienesta kontroles daļas vadītājs Māris Knoks informē, ka laikā no 1999. līdz 2004.gadam Valsts civildienesta pārvalde kopumā izskatījusi 63 ierēdņu atlaišanas gadījumus. No tiem tikai viena ceturtā daļa (16 gadījumi) tikusi akceptēta — pārējos gadījumos ierēdņi atjaunoti amatā. 37 gadījumos ierēdņi atlaisti ar disciplinārsodiem, to skaitā astoņi iestāžu vadītāji.
M.Knoks norāda, ka šie ir tikai tādi gadījumi, kad VCP pati ierosinājusi ierēdņu atlaišanu vai arī iestāžu piemērotie disciplinārsodi tikuši pārsūdzēti VCP: “Kopējais ierēdņu atlaišanas gadījumu skaits ir daudz lielāks, jo šobrīd visi atlaišanas gadījumi nav obligāti jāsaskaņo ar VCP.” M.Knoks piebilst, ka viņa iepriekš minēto atlaišanas gadījumu skaitā ietverti gan disciplinārsodi, gan arī iestāžu reorganizācijas dēļ piemērotie atlaišanas gadījumi, kuri nereti tiek izmantoti par ieganstu ierēdņu nelikumīgai atlaišanai.
No VCP akceptētajiem 16 atlaišanas gadījumiem puse lēmumu tikuši pārsūdzēti tiesā. No tiem piecos gadījumos tiesa atzinusi lēmumus par pamatotiem, savukārt trijos gadījumos ierēdņi atjaunoti amatā. Sešos gadījumos atlaistie ierēdņi nav pārsūdzējuši VCP lēmumus tiesu instancēs, savukārt divas lietas vēl tiek izskatītas tiesā.
Kā galveno iemeslu lielajam skaitam nepamatoto atlaišanas gadījumu M.Knoks min nekvalitatīvi sagatavotos lēmumus. “Pamatā iestāžu sagatavotajos atlaišanas lēmumos konstatējamas rupjas kļūdas izmeklēšanas procesā vai arī piemērotais sods nav samērīgs ar izdarīto pārkāpumu,” uzskata M.Knoks, piebilzdams, ka šeit atbildība jāuzņemas pašām iestādēm, kuras disciplinārlietu izmeklēšanu uztic nekvalificētiem juristiem, kuri līdz šim nav saskārušies ar līdzīgu praksi.
M.Knoks nosauc arī iespējamo problēmas risinājumu: “Ierēdņu disciplinārsodu likumprojektā, kurš patlaban tiek izstrādāts, paredzēts ietvert nosacījumu, ka ikviena valsts iestāde pirms ierēdņa atlaišanas vai pazemināšanas sagatavoto lēmumu obligāti saskaņo ar VCP. Tādējādi tiek radīts labs filtrs, kurš nodrošina, lai netiktu pieņemti nekvalitatīvi lēmumi un valsts neciestu materiālus zaudējumus, lietai nonākot tiesā.”
Tomēr, kā uzsver M.Knoks, minēto situāciju var vērtēt arī no cita aspekta. “Bieži vien nevar viennozīmīgi izvērtēt valstij nodarītos zaudējumus, kas radušies, drosmīgi un radoši piemērojot tiesību normas tādu lēmumu pieņemšanai, kuri vēlāk tiek pārsūdzēti, un ierēdņi atjaunoti amatā vai tiem izmaksājamas kompensācijas. Ar to jāsaprot situācijas, kad šādi pieņemtie lēmumi ļauj pasargāt valsti no daudz lielāku materiālo kaitējumu nodarīšanas.”