Atmiņas par Ziemassvētku kauju atceri stāsta dzejnieks Vitauts Ļūdēns un kinooperators, vēsturnieks Jānis Konstantīns Kaminskis. Abu dzimtās

1997.gads. Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti piemiņas brīdī Antiņu kapos Foto: Andris Kļaviņš

atrodami vīri, kas savulaik nesuši slaveno latviešu strēlnieku vārdu.
Vitauts Ļūdēns: “Tuvojās Ziemassvētku kauju piecdesmitā gadadiena 1967.gadā. Sākumā Centrālkomiteja bija iecerējusi plašu un pompozu atzīmēšanu, bet tad kāds iecerēto “nogrieza”. Tomēr neliela rakstnieku grupa uz Tīreļpurvu aizbrauca, kurā bez manis bija Māris Čaklais, Olga Lisovska, Daina Avotiņa un citi. Atceros, ka lasīju savus dzejoļus Antiņu kapos. Kā šodien atceros — tanī brīdī sāka snigt. Kā apklusu, tā arī snigt pārstāja. Olga sacīja, ka es esmu nosirmojis vienas poēmas laikā. Strēlnieku tēma manī uzjundīja visos laikos, par to rakstīju savā otrajā krājumiņā “Pulksteņi”, trešajā ir dzejolis “Trīsdesmitgadīgas acis”, arī nākamajos. Laikam rets ir dzejnieks, kas nav rakstījis par strēlniekiem. Tajos gados mēs konsekventi nerakstījām — “sarkanie” strēlnieki, mums viņi bija latviešu strēlnieki. Un, kaut arī, tiekoties ar vecajiem streļķiem, bija jaušams, ka viņi jau nu zina, kurš savulaik gāja kaujā, aptinies ar sarkanbaltsarkano karogu zem šineļa, kurš aktīvāk darbojās strēlnieku komitejās, viņus tomēr vienoja nacionālā piederība. Kad pēc Tīreļpurva braucām uz Slokas skolu, man blakus bija strēlnieks uzvārdā Sala, gluži kā “Dvēseļu putenī”. Viņš kaujās bija zaudējis kāju. Paskatījies pulkstenī, Sala man sacīja: “Pēc pusstundas es paliku bez kājas.”
Atmodas laikā Imants Ziedonis ar savu grupu izstaigāja visu bataljonu kauju vietas un uzlika piemiņas akmeņus.
Manas vecāsmātes brālēns kapteinis Jānis Lejasbullēns (viņu piemin Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenī”) bija Daugavgrīvas strēlnieku pulka 2.rotas komandieris. Pēc Ziemassvētku kaujām, vēlāk, kad lielinieku ietekmē sākās šķelšanās strēlnieku rindās, Fridrihs Briedis Lejasbullēnu nozīmē par tās “dzelzs rotas” komandieri, kura paliek līdz galam uzticīga Briedim. Jānis Lejasbullēns krīt pie Siguldas un apglabāts Cēsu Lejaskapos.”
Savukārt Jānim Konstantīnam Kaminskim vecaistēvs pulkvedis Vilhelms Kaminskis bijis 7.Sibīrijas strēlnieku pulka 1.bataljona komandieris, ievainots kritis vācu gūstā 1915.gadā. Pēc gūsta piedalījies Latvijas Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un citiem apbalvojumiem.
J.K. Kaminskis kopā ar Rutu un Dzintru Sūnām, Jāni Vecmani, Jāni Odiņu un Jāni Andri Kuzmu jau no jaunības dienām vācis visu, kas saistīts ar strēlniekiem un karavīriem, pārrokot vai visu Rīgas pievārti. Bagātā dažādu ieroču un priekšmetu kolekcija tagad atradusi savu mājvietu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. J.K. Kaminskis: “Ziemassvētku kauju piemiņas rituāls mums bija savdabīgs jau septiņdesmito gadu sākumā un saistās ar kādu nejauši uzietu pusloka valnīti Tīreļpurvā, kur mētājās arī metāla plāksne ar izdzisušu uzrakstu. Sākām to vietu sakopt, vēlāk mums piebiedrojās mežsargs, izzāģējot lielos kokus. Mēs savukārt iestādījām eglītes un ozolu, kas tagad jau izaudzis par lielu koku. 1998.gadā Jānis Vecmanis kombinātā “Māksla” izgatavoja varā kaltu plāksni, kuru uzstādījām “mūsu strēlniekiem”. Uz Ložmetējkalnu Ziemassvētku kauju laikā katru gadu atnākot kāds vecs vīrs. Mazliet nomaļus snieg, salst vai puteņo, viņš ilgi stāv uz vakts. Ne ar vienu nesarunājas. Tādu leģendu mums izstāstīja mežsargs. Tā nu mēs katru gadu gaidām, vai viņš neatnāks arī pie mūsu strēlniekiem.”