Tajos tālajos Pirmā pasaules kara gados daudz runāja un rakstīja par latviešu strēlniekiem. Visa Eiropa apbrīnoja viņu varonīgo cīņu. Latviešu tautai pirmo reizi ausa cerība par brīvu Latviju. Kara ziņotāji un pārstāvji ieradās kauju vietās, lai savām acīm pārliecinātos, lai vēstītu citiem par nezināmo mazo tautu, kurā pamodies tāds varoņgars. Un viņi apbrīnoja šos vīrus, kuri vakaros kauju starplaikos dziedāja savas smeldzīgās dziesmas un ar apbrīnojamu drosmi devās cīņās Nāves salā, pie Ķekavas, Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā. Pat vācieši bija atzinuši, ka Rīgas frontē cīnās astoņas zvaigznes — latviešu bataljoni.

Ar domu
par Kurzemi

1916.gada Ziemassvētku kaujas bija lielākā militārā operācija Pirmā pasaules kara Ziemeļu frontes Rīgas iecirknī. Tās risinājās no 5. līdz 29. decembrim pēc vecā laika skaitīšanas stila jeb no 1917.gada 5. līdz 11. janvārim pēc jaunā. Tas bija pareizticīgo Ziemassvētku laiks, savukārt vācieši savus Ziemassvētkus jau bija nosvinējuši un arī Jauno gadu sagaidījuši, jo dzīvoja pēc jaunā laika. Operācijas mērķis bija pārraut vācu fronti 30 km garumā no Lielā Tīreļa purva līdz Olainei, lai tālāk uzbruktu ienaidniekam Jelgavas virzienā. Strēlniekiem pirms kaujas tika solīts, ka pēc Jelgavas ieņemšanas sāksies Kurzemes atbrīvošana, kas latviešos iesvēla cīņas alkas, jo daudziem tā bija cīņa par dzimto māju atbrīvošanu, par ģimenes locekļu atgriešanos tajās no bēgļu gaitām. Un tā 1916.gada 23.decembrī ( pēc j. s. — 7. janvārī) piecos no rīta strēlnieki Tīreļa purvos piepeši uzbruka pretiniekam, pārraujot fronti. Strēlnieku uzbrukumi bija unikāli militārās kara mākas ziņā, jo, sākot no oktobra kaujām, pirmoreiz tika likta lietā uzbrukuma taktika bez artilērijas sagatavošanas uguns. Baltajos maskēšanās tērpos tērptie 1. Daugavgrīvas pulka 1.rotas izlūki jau trijos naktī izgrieza koridorus vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos.
Kaut arī kapteiņa Fridriha Brieža pulks savu operāciju veica sekmīgi, turpinot uzbrukumu Skangaļu virzienā, bez zaudējumiem un kļūmēm neiztika. 2.Rīgas pulkam, kuru komandēja pulkvedis Mārtiņš Peniķis, vajadzēja nākt aiz F.Brieža pulka, bet strēlnieki tumsā mežā apmaldījās un neatrada izgrieztās ejas. Viņiem nācās griezt jaunas ejas zem vācu ložmetēju uguns. Daudzi strēlnieki krita. Neveiksmīgs bija arī 5. Zemgales pulka uzbrukums pulkveža Jukuma Vācieša vadībā, jo tas nonāca pie dzeloņstiepļu aizsprosta ar novēlošanos, nokļūstot zem pretinieka ložmetēju un šauteņu uguns. Daudzi palika šajās stieplēs, gan mirušie, gan dzīvie, jo vāciešu uguns tos piespieda zemei. No rīta lija lietus, pēc tam sals pieņēmās. Drēbes sasala, un ievainotie bezcerīgi sauca pēc palīdzības, jo viņiem līdz tumsas iestāšanās neviens nespēja palīdzēt. Ievainotie nosala.
Tomēr pārējos sektoros uzbrukumi bija visumā veiksmīgi, jo sevišķi 2. Latviešu strēlnieku brigādei, kurā cīnījās 7. Bauskas pulks pulkveža Kārļa Goppera vadībā, 8. Valmieras pulks ar pulkvedi Gustavu Franci priekšgalā un pulkveža Anša Lielgalvja vadītais 6.Tukuma pulks. Sešas dienas ilgajās kaujās vāciešiem atņēma ap 35 kvadrātkilometru lielu teritoriju, un uzbrukumu varēja izvērst.

Savas asins
rozēm vienoti

Diemžēl krievu pavēlniecība nesūtīja kaujā svaigus papildspēkus, kā to darīja vācieši, un 29.decembrī krievu armijas uzbrukums beidzās. Kā vēlāk rakstīja pulkvedis Andrejs Auzāns: “Tā bija vislielākā krievu armijas uzvara pasaules karā visā Rīgas frontē, un šī uzvara bija izcīnīta galvenā kārtā ar latviešu strēlnieku varonību. Bet, par kādu cenu?! Šajās kaujās krituši, ievainoti un pazuduši 132 latviešu virsnieki un 4950 ierindas strēlnieki. Arī morālā ziņā šīs un tām sekojošās 1917.gada janvāra kaujas, kurās upuru skaits bija vēl lielāks, radīja lielu ļaunumu. Daudzi ierindas strēlnieki bija pārliecināti par to, ka krievu virspavēlniecība viņus izmantoja tikai kā lielgabalu gaļu. Tas radīja naidu pret krievu un arī dažiem latviešu komandieriem. Šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vēlāk, 1917.gadā, lielinieku pretkara propaganda guva tik lielu atbalstu tieši latviešu karavīru vidū. No otras puses, šīs kaujas stiprināja latviešu nacionālo un militāro pašapziņu. Šīs kaujas deva militāru pieredzi daudziem latviešu virsniekiem, kas vēlāk tiem noderēja Brīvības cīņu laikā, izcīnot Latvijas neatkarību.”
Ko domāja strēlnieki par saviem uzdevumiem un dzīvi, par to var spriest no kādas Jāņa Porieša publicētas, arhīvos atrastas vienkārša strēlnieka vēstules: “Drūmi, bet es neskumstu. Atgriežos uz turieni, kur nāvei spītē. Aiz manis paliek nespēks un lazaretes gulta. Aiz manis paliek tas, ko es nemīlu, bet arī tas, ko es visvairāk mīlu: dzimtenes sētu un zilo acu sapņainais skats, kurš mani uzlūko zemnīcā un varbūt atradīs zem kapa kopiņas Meža kapos… Nē! Viņu dēļ es dzīvošu mirdams, jo dzimtenes sēta bez latvju dēla asinīm nav dzimtenes sēta un mīlas kvēlošais skats bez varonības nespēj degt. Viņam jābūt saulei, kas sasilda un ceļu rāda uz izeju, kur drupas par ciešāko pamatu kļūst, kur teitoņa sirdi ķer strēlnieka bulta! Brīnišķa ir latvju strēlnieka sirds. Te viņa dreb jaunības ilgu karstumā, te sapņo mīlas reibonī un beidzot dodas cīņas viesulī un sniedz dzimtenei upuri — dzīvību! Tā pēdējā gaita tā skaistākā, jo tai ceļā zied asins rozes, kuru ziedi mūžīgi nevīst, bet zied un ar savu dzīvinošo smaržu atdzīvina nākotni un liek pukstēt daudzām jaunām sirdīm!”
Lielie zaudējumi nesalauza latviešu strēlnieku bataljonu morālos spēkus, pateicoties viņu lielajai cīņas gribai, jaunības aizrautībai, komandieru prasmei un morālajam atbalstam, ar kuru viņus stiprināja visa tauta, jo šie pavedieni no tās stiepās pāri Daugavai uz fronti pie saviem karavīriem, un visiem bija viens kopīgs mērķis — brīva Latvija.