Trīsdesmit piecus gadus esmu nostrādājis par mežu taksatoru. Var teikt, ka tas nav bijis tikai mans darbs, bet visa dzīve. Tieši tāpēc tagad, redzot problēmas, kas apdraud mūsu mežu nākotni, nevaru vienaldzīgi palikt malā vai klusējot noskatīties. Vēl vairāk tāpēc, ka pašreizējā tuvredzība un daļēji arī nekompetence, ar kādu šodien tiek risināti jautājumi, kas attiecas uz mežiem un dabas aizsardzību, var izraisīt smagas un neatgriezeniskas sekas nākotnē.
Skaidrības labad nepieciešams sākt ar nelielu ievadu. Latvija starp visām pasaules valstīm esot pirmajā desmitniekā gaisa tīrības ziņā. Tomēr Skandināvijas valstīs cilvēki dzīvo vidēji par 10 – 12 gadiem ilgāk. Vēl Latvijā ir vislielākā bioloģiskā meža daudzveidība Eiropā un tajā pašā laikā arī procentuāli vislielākais ar ērču encefalītu un Laima slimību inficēto ērču skaits. Te galvenais pat nav tas, ka ērces apdraud kā vietējos iedzīvotājus, tā tūristus, uz kuriem tik ļoti ceram, saglabājot neskartu savu dabu. Daudz svarīgāk, ka, nepārtraukti palielinoties šai bioloģiskajai daudzveidībai, pati lauku ainava kopumā arvien straujāk degradējas. Bebri, kuru pašlaik jau ir vairāk nekā lauku iedzīvotāju, masveidā iznīcina nosusināšanas sistēmas gan laukos, gan mežos, pasliktinot to sanitāro stāvokli.
Tas, ko redzēju aizvadītā gada decembrī, apsekojot kādu Madonas rajona saimniecību, kur mans uzdevums bija sniegt atzinumu par “zaļo” dabas draugu aktivitātēm šajā saimniecībā, bija satriecoši. Tur ieraudzīju totāli degradētu vidi tikai pāris kilometru attālumā no tūristu iecienītajiem Ērgļiem. Neaparti lauki, nezāļu un krūmu jūra, mazvērtīgas jaunaudzes ar pioniersugām – baltalksni un bērzu, pārpurvojušās pļavas. Toties pārpārēm dažādu mikroliegumu un aizsargjoslu. Bezmaz vai katram strautelim un purvelim Ogres krastos, kas nu pārvērtušies neizbrienamos “Kongo džungļos”. Ko līdz teikt, ka tādas aizsargjoslas Eiropas Savienības valstīs neeksistē, tāpat kā biotopu un mikroliegumu skaits tur nav ne tuvu salīdzināms ar to kvantumu, kāds ir Latvijā, ja dabas draugi turpina meklēt un atrast arvien jaunas “unikālas dabas vērtības”, kas unikālas varbūt izskatās tikai no sakopto Eiropas valstu skatpunkta, bet Latvijā atrodamas ik rajonā un jo sevišķi daudz tieši privātmežos. Protams, pēc tam to īpašniekiem šajās vietās saimnieciskā darbība ir liegta, toties paliek pienākums maksāt nodokļus par savu īpašumu un piedevām vēl par baltu velti apsargāt paša teritorijā atrastos mikroliegumus ar tajos esošajiem augiem, dzīvniekiem un ģeomorfoloģiskajiem objektiem. Citādi kā par sava veida slēptu nacionalizāciju vai varbūt ekspropriāciju to nosaukt nevar. Tad kāds tur brīnums, ja cilvēki priecājas, par smieklu naudu tikuši vaļā no šāda īpašuma. Tad kāds tur brīnums, ja viņi pamet laukus un saimnieciskā rosība tur apsīkst no gada uz gadu.
Jau tagad 80 procenti mežu īpašumu ir bijusī lauksaimniecības zeme. Tātad aizaugušas pļavas, lauki ganības, ko mūsu senči pagājušajos gadsimtos atkaroja mežam, attīrot no celmiem un akmeņiem, rokot grāvjus un mēslojot zemi.
Vai Valsts mežu dienests ir aprēķinājis, cik procentuāli pašlaik aizņem visas aizsargjoslas un biotopi un cik tas izmaksā tirgus cenās?
Tikai viena procenta meža izslēgšana no saimnieciskās aprites nes ikgadējos minimālos zaudējumus vismaz 6,5 miljonu latu vērtībā. Sventes mežniecībā vēl 2001. gadā taksējot mežu, konstatēju, ka tur izdalīti biotopi 50 946 kubikmetru kopmasā un vēl dažādi īpaši aizsargājami meža iecirkņi ar koksnes krāju 173 275 kubikmetri. Ja rēķina, ka koksnes pārstrādes firma no viena kubikmetra koksnes, to pārstrādājot, iegūst 200 latus, zaudējumi tikai biotopos vien ir 10 189 000, bet kopumā gandrīz 45 miljoni latu. Pat grūti iedomāties, kāds šis skaitlis varētu būt, ja sarēķinātu kopā visus no saimnieciskās aprites izslēgtos mežus.

Mārtiņš Dāboliņš