Šogad aprit 125 gadi, kopš dzimis viens no dižajiem piebaldzēniem ievērojamais latviešu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs un literāts, pirmās latviešu oriģināloperas “Baņuta” libreta autors, vecākās latviešu studentu korporācijas “Selonija” filistrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Arturs Krūmiņš (1879–1969). Par godu šai gadskārtai, viņa brāļa mazdēls režisors Guntis Gailītis rosināja izdot grāmatā viņa doktora disertāciju “Latgales koka baznīcas Romas katoļu draudzēs 18.gadsimtā”. To laidis klajā apgāds “Jumava”.

Profesors Ojārs Spārītis grāmatas pēcvārdā par Artura Krūmiņa mūža devumu saka: “Tā ir bijusi nesavtīga ziedošanās savai pilsētai, savai zemei, kas mērāma ar renesanses laika dižgariem piemītošo vispusīgo apdāvinātību un aizrautību.”
Kad Arturs Krūmiņš ar savu “Baņutas” libretu uzvarēja Rīgas Latviešu biedrības izsludinātajā konkursā, viņš mācījās Politehniskā institūta 3.kursā. Studijas viņš beidza 1907.gadā, starp citu, reizē ar izcilo arhitektu Eiženu Laubi. Vēlāk viņš strādāja dažādās jomās, bet galvenā, protams, bija arhitektūra. Vairāki teorētiskie un pētnieciskie darbi palikuši rokrakstā, arī šī doktora disertācija bijusi lasāma tikai Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Tas ir sava laikmeta latviešu nacionālās zinātniskās domas dokuments, kas līdzīgi Johana Kristofa Broces “Monumente” ir fiksējis zūdošus garīgās un materiālās kultūras lieciniekus.
Grāmatā sniegtas hronoloģiskas ziņas par visām, arī vairs neesošām koka baznīcām. Latgalē bijusi 131 koka baznīca vai kapela. To lielākā daļa uzcelta 18.gadsimtā, baroka laikmetā. Autors analizē septiņus koka baznīcu tipus kopsakarā ar citu Eiropas zemju baznīcām. Plaši aplūkots koka baznīcu iekšējais un ārējais veidojums. Baznīcu celtniecība iekļauta arī vispārējās vēstures norisēs. Atsevišķa nodaļa veltīta baznīcu dibinātājiem un cēlājiem.
Atšķirībā no sava kolēģa, izcilā mākslas zinātnieka Borisa Vipera, kurš dažkārt paļāvās uz studentu iesūtītajiem materiāliem, Arturs Krūmiņš visu apskatīja, fiksēja un arī fotografēja pats, kājām vai zirga pajūgā apceļodams Latgali. Materiāli, arī fotoplates ir saglabājušies lielākoties pie Gunta Gailīša. Viņš atceras vectēva brāli kā ļoti kārtīgu, pedantisku cilvēku, kas visus darbus darījis perfekti.
Maz vairs Latgalē palicis koka baznīcu, bet tās dzīvo Artura Krūmiņa grāmatā, kas noderēs gan zinātniekiem un garīdzniekiem, gan Latgales novadpētniekiem un tūristiem.