Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar tēva mācību grūti dzīvot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82497

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kādi mēs šeit, Latvijā, esam

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar tēva mācību grūti dzīvot

5. oktobrī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, valsts emeritētais zinātnieks, Valsts Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra dibinātājs un bijušais vadītājs profesors Nikolajs Skuja svinēja savu 90. dzimšanas dienu.

 

Dzīve sašķelta kā Ūnijas iela

Profesora dzīve, tāpat kā Ūnijas iela, kur atrodas viņa mājvieta, ir pārcirsta uz pusēm. Bijušā “vefiņa” puses nepārzinātājam grūti atrodams nams, kur dzīvo neparasts un apbrīnojams cilvēks, kurā jaušams liels gribasspēks, garīga un fiziska vitalitāte, inteliģence. Cilvēks, kuram pēc visa pārdzīvotā bijusi prasme un spēks pilnvērtīgi atgriezties sabiedrībā un īstenot savus sapņus, neraugoties uz šķietami nepārvaramiem šķēršļiem. Neaicinātie kara rati izdangāja sakārtoto dzīvi, pirmo mīlestību kā daudziem tā nežēlīgā lielvaru konflikta laika jaunajiem cilvēkiem.

Nikolajs Skuja nāk no ulmaņlaiku inteliģences aprindām. Tēvs Aleksandrs bija Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas skolotājs, viens no mūsu dižgara valodnieka Jāņa Endzelīna līdzstrādniekiem, vairāku grāmatu autors, to skaitā “Cittautu literatūras vēsture vidusskolām”, “Rakstniecības teorija”. Māte Olga arī bija skolotāja. Nikolajs jau bērnībā bija izlēmis izmācīties par ārstu, jo, iespējams, savas nerātnās dabas dēļ bieži saķēra slimības un tad pie viņa nāca ļoti cienījama izskata laipni kungi un izrakstīja zāles. Viņš gribēja būt tiem līdzīgs. Un tā 1931. gadā jauneklis devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuru absolvēja 1936.gadā kā jaunākais ārsts Latvijā tajos tālajos gados. 1938. gadā jaunais ārsts apprecējās ar skaisto dzejnieci Veltu Tomu. Abi dzīvoja Šarlotes ielā piecistabu dzīvoklī, kā tā laika inteliģencei bija pieņemts. Blakus bija Jaunā slimnīca, kurā Nikolajs strādāja par nodaļas vadītāju, bet Krišjāņa Valdemāra un Bruņinieku ielas krustojumā bija iekārtota privātprakse. Mēs varam tikai iztēloties, kā tālāk veidotos šo divu jauno laimīgo un talantīgo cilvēku dzīve, ja to nesagandētu karš un nodevīgā okupācija.

Kad Rīgā ienāca vācieši, Nikolajs Skuja tika aizsūtīts uz Berlīni pie slavenā vācu profesora Kalka, lai apgūtu gastroskopijas metodi iekšķīgo slimību ārstēšanā. Šis komandējums bija liktenīgs nākamā profesora un zinātnieka dzīvē, jo pēc vairākiem gadiem, atgriežoties šajā specifiskajā medicīnas nozarē, tika sasniegti visspožākie panākumi. Bet normālai dzīvei laiks bija apstājies. To kā truls cirvis bija pārcirtis karš.

1944.gada beigās Nikolaju Skuju mobilizēja robežsargu pulkā, jo Latvijai tuvojās Sarkanā armija. Vēlāk robežsargu pulks tika iedalīts Latviešu leģiona 19.divīzijā. Sākās asiņainās atkāpšanās kaujas, kā toreiz dēvēja – atvairīšanas kaujas. Pašās kara beigās Velta Toma devās uz Vāciju. Un, kaut arī tika norunāta satikšanās pēc kara kādā Budapeštas krodziņā, karš šo divsavienību sarāva, un liktenis bija lēmis citādi. Viņi pēc daudziem gadiem satikās, bet sašķeltā pasaule, laiks un dzelzs priekškars bija paveicis savu.

 

Karš

Šodien, jautāts par to latviešu jaunekļu motivāciju, kas brīvprātīgi pieteicās leģionā, kad karš vāciešiem bija gandrīz zaudēts, Nikolajs Skuja saka : “Daudzi cerēja, ka, savstarpēji karojot, gan krievi, gan vācieši noasiņos, mums ar angļu un amerikāņu palīdzību izdosies atjaunot valstisko neatkarību. Ne tikai Molotova – Ribentropa pakts mūs nodeva, bet arī Vinstons Čērčils un Franklins Rūzvelts. Mēs neieredzējām vāciešus, smējāmies par viņiem, kad izdevās iemānīt caurejas zāles. Mani tagad uztrauc, ka daudzi ārzemēs un pašu mājās nesaprot, kāpēc veidojam brāļu kapus Lestenē, ka visus šos gadus apzināti mūsu jaunatnei nav mācīta Latvijas vēsture. Daudz par to esam runājuši Latviešu virsnieku apvienībā. Es nesaprotu, kāpēc kalpakieši, kas arī cīnījās vācu virsvadībā, tiek atzīti, bet leģionāri, kas arī bija spiesti karot svešā uniformā pret boļševismu, ir sliktie zēni.”

Kurzemes cietokšņa kaujās Nikolajs bija ārsts galvenajā pārsiešanas punktā pašas frontes līnijas tuvumā. Saņemot dzimšanas dienas apsveikumus Latviešu virsnieku apvienības “štābā”, virsleitnants Nikolajs Skuja atsauca atmiņā kara nežēlību un stulbumu:

“Puteņo. Visa pamale grand kaujā. Irlavas skolā izveidotajā hospitālī ceturto diennakti operē visi ārsti. Arī es, kaut esmu iekšķīgo slimību ārsts, iemanījos amputēt locekļus un sašūt saplosītās plaušas. Piekto sesto nakti operējam, jo nemitīgi tiek pievesti ievainotie. Nosnaužamies tāpat sēdus pāris stundas un atkal tveram skalpeli. Tā deviņas dienas un naktis.”

Kad nosprakšķēja pēdējie kara šāvieni, Nikolajs kopā ar pāris cīņubiedriem pie Jūrkalnes apraka savus ieročus, no kuriem ne reizes nebija izšāvuši, un ar motorlaivu gatavojās doties uz Zviedriju. Nodomus izjauca krievi, kas garāmbraucot laivu sašāva. Drīz vien sekoja apcietināšana un ceļš uz Tulas ogļraktuvēm. Iespējams, Nikolajs būtu tur palicis uz mūžīgiem laikiem kā daudzi citi, jo saslima ar dizentēriju, ja neiejauktos Liktenis. Nometnes ārsts, kāds ukrainis, arī ieslodzītais, izlasījis papīros, ka saslimušais ir ārsts, iedeva Nikolajam tolaik Krievijā retas zāles – antibiotikas sulfidīnu, tādējādi izglābdams latvieša dzīvību un pieņemdams sev par palīgu. Viens no galvenajiem palīga pienākumiem bija ik rītu “sakārtot naktī mirušos”, un tas nozīmēja, ka bija jāpielauž pie ķermeņa sastingušie locekļi, lai vagonetēs varētu iekraut iespējami vairāk līķu, kurus aizveda turpat netālu un ierausa sniegā.

1946.gada vidū Nikolajs Skuja kopā ar savu amata brāli ārstu Akseli Zvīgznu pa nometnes vārtiem iznāca brīvībā.

 

No asistenta līdz gastroskopijas metodes pamatlicējam

Pārnācis no kara, Nikolajs Skuja sev par lielu prieku atrada, ka no Vācijas atvestais gastroskops, laimīgi pārcietis kara jukas, gaida pēc pielietojuma. Kaut gan viņam tika likti šķēršļi, jaunā metode bija nepieciešama arī padomju medicīnai. Nikolajs Skuja sāka mācīt studentus, izstrādāja zinātnisko darbu, un 1956. gadā aizstāvēja savu pirmo disertāciju. Pēc otrās disertācijas aizstāvēšanas 1968.gadā profesors tika ievēlēts par paša izveidotā Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra vadītāju un šajā amatā raženi darbojās līdz pat aiziešanai pensijā 1995.gadā. Nikolajs Skuja kopš 1946. gada rudens strādājis LVU Medicīnas fakultātes, Rīgas Medicīnas institūta, Latvijas Medicīnas akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes terapeitiskajās katedrās un klīnikās, sākumā par asistentu, tad nodaļas vadītāju, vēlāk docentu, bet kopš 1968. gada – par profesoru. Topošajiem mediķiem viņš vairākas desmitgades lasīja pilnu iekšķīgo slimību kursu. Ļoti garš ir profesora dažādu goda un tīri praktiska un zinātniska rakstura sabiedrisko amatu, medicīnas izdevniecību redkolēģiju un zinātnisko rakstu un publikāciju saraksts. Padomju laikā izdotajā “Populārajā medicīnas enciklopēdijā” rakstīts: “[..] Latvijā pirmais ieviesis gastroskopiju ( 1946 ); ieteicis divkanālu zondi kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas izmeklēšanai; radījis jaunu žultsakmeņu patoģenēzes teoriju. LPSR Valsts prēmija (1977).” Un seko autordarbi latviešu un krievu valodā. Ar referātiem N. Skuja uzstājies Parīzē, Hamburgā, Madridē, Ņūdeli, Drēzdenē, Rostokā, Prāgā, Bratislavā, Budapeštā Sofijā, Maskavā un citās pilsētās. Profesors ir gandarīts, ka apstiprinās viņa pētījumi par holesterīna kristālu nukleācijas faktoru žultī, kura izcelsmi vēl meklē, bet tas atrodas žultspūslī. N. Skuja ir pierādījis un pankreatīta terapijā ieviesis delagilu.

1995.gadā “ Zvaigznes” apgādā iznāca apjomīga mācību un rokasgrāmata “ Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija “, ko sarakstījuši profesori Nikolajs Skuja, Anatolijs Danilāns un Gunta Geldnere. Nikolajs Skuja ir autors divām nodaļām, kurās aprakstītas profesora idejas par ārstēšanu un diagnostiku.

Par nopelniem Latvijas labā profesors Nikolajs Skuja 1995.gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

 

Pārkāpjot deviņdesmit gadu slieksni

— Vai jūs, profesor, pēc visa sasniegtā nevarētu rimties – padzīvot mierīgi, pakritizēt jaunos? Bet jūs kā ieskrējies ātrvilciens turpināt praktizēt ārsta profesijā, publicējat zinātniskus rakstus, steidzaties no vienas redkolēģijas padomes uz otru…

— Tēvs mani mācīja dzīvot grūti – katru dienu nosvīst garīgi un fiziski, un es joprojām pie tā turos. Nosvīstu fiziski, skrienot pa parku, papildinos angļu valodā — mācos interesantus angļu izteicienus, pašlaik top jauns raksts medicīnas žurnālam, arī citu pienākumu netrūkst.

— Cik valodās jūs rakstāt savus zinātniskos darbus ?

Tikai četrās – latviešu, angļu, vācu un krievu.

Vai, lai pārkāptu deviņdesmit gadu mūža slieksni, ņemot vērā kara un gūsta nedienas, vairāk jāpateicas Dievam vai paša saprātīgai un aktīvai dzīves formulai?

— Protams, Dievam, bet es viņam palīdzu. Lai gan tādas īpašas formulas man nav, izņemot tēva padomu. Tāpat esmu baudījis jaunības priekus studenta gados, pat smēķējis kara laikā.

Vai mūsdienu studenti ļoti atšķiras no agrāko laiku studējošās jaunatnes?

— Toreiz bija vairāk vaļas, bija pat vaļa garlaikoties un naktīs negulēt. Tagad jāpelna nauda, ir lielāka konkurence. Jaunatne saprot, ka vienīgi izglītība palīdzēs viņiem izdzīvot. Tagad jauniešus vairs nesaista pasēdēšana alus pagrabiņā. Tie jaunekļi, kas nāk uz studentu korporāciju “Tālavija”, gaida, ka viņi iegūs kaut ko savas personības veidošanai.

— Kādi jums šķiet nosacījumi, lai cilvēks būtu kaut cik laimīgs?

Pirmkārt, cilvēkam nepieciešama laba veselība, jo visi cilvēki iedalās veselajos un slimajos. Ja cilvēks ir pat tikai nevesels, viņa dzīves uztvere, rīcība un domu gaita ir pavisam citāda. Cilvēkam jābūt garīgi un fiziski veselam. Otrkārt, cilvēkam nepieciešams laiks darbam, laiks atpūtai, laiks vispārējā izpratnē. Piemēram, man svarīgs ir mans laiks, jo tā var aptrūkt. Cilvēkam nepieciešama piederība pie ģimenes, tautas, kādas organizācijas, lai būtu sajūta, ka tu esi kādam vajadzīgs un derīgs.

Vai tā būtu jūsu atbilde uz Raiņa jautājumu – “ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?”

— Ja jau poētiski, tad labāk par pašu Raini nevar pateikt: ir bauslis visupirmais un visupēdējais — tikai mīla.

VV2.JPG (13230 bytes) VV1.JPG (20982 bytes)
Nikolajs Skuja Latviešu virsnieku apvienībā savu biedru vidū

Foto: Andris Kļaviņš

Vai jums nešķiet, ka latviešiem mājas izjūta, pieķeršanās savam kaktiņam ir pārāk dziļi asinīs, ka viņiem tā traucēs dzīvot mūsdienu globalizētajā un reizē kosmopolītiskajā pasaulē?

— Sava zeme, tauta, ģimene – tie ir ārkārtīgi nozīmīgi faktori. Lai kur arī cilvēks aizklīstu, viņam vajadzīgas savas mājas, kur atgriezties un atpūsties.

Jūsu dēls ir to jauno zinātnieku vidū, kas spiesti doties darbā uz ārzemēm. Vai tas jūs nesatrauc?

— Linards ir cietvielu fizikas doktors, un es par viņu esmu ļoti lepns. Jā, lai uzturētu savu piecu cilvēku ģimeni, viņam nākas katru gadu mēnešus trīs pavadīt ārzemēs, piemēram, Japānā. Tur par viņa smadzenēm pienācīgi samaksā, tur viņš dabū modernu tehnoloģiju, lai, atgriezies Latvijā, varētu turpināt savu zinātnisko darbu. Pašlaik viņš dažus mēnešus strādā Brazīlijā. Tā ir normāla parādība. Bagātās valstis var investēt lielus līdzekļus modernās pētījumu tehnoloģijās, bet talantīgi zinātnieki var piedzimt nabadzīgās valstīs.

Jūsu meitas arī turpina dzimtas tradīcijas – Vidaga ir ārste, Jana — ķīmijas profesore. Bet kā attīstās ārstnieciskais un pētniecības darbs jūsu specialitātē?

— Tieši par to es pašlaik rakstu. Medicīna, tehnoloģijas un informātika ārkārtīgi progresē, bet klīniskā medicīna un palīdzība cilvēkam stipri atpaliek no straujās attīstības. Mēs nevaram daudz ko ieviest dārdzības dēļ, dažreiz šķēršļus liek ierēdņi veselības organizatori. Traucē arī neizveidotā ārstu savstarpējo konsultāciju sistēma. Tiek sagatavoti labi ārsti šaurās specialitātēs, bet komandas saiknes nav. Vispār pasaulē medicīniskā palīdzība ir katastrofālā stāvoklī, ja pasaules bagātākajā valstī – ASV — 98 tūkstoši cilvēku mirst no pieļautām medicīnas kļūdām. Ja šo skaitli nosacīti pārnesam uz Latviju, tas varētu būt ap 9800. Tās nav ārstu kļūdas, kā to saprot tauta, tās ir neizdarības, kas saistītas ar sliktu, netalantīgu veselības organizāciju. Pie mums arī ar naudas trūkumu. Ja ķirurgam neizdodas operācija, ne vienmēr tā ir viņa kļūda, nereti tas ir instrumentu trūkums, nepietiekama māsu kvalifikācija, ārsta nogurums pēc dežūras citā vietā utt.

Vai jums būtu kāds novēlējums jaunajai paaudzei?

— Jātaupa laiks, kas jaunībā šķiet mazvērtīgāks. Jācenšas ātrāk tikt vaļā no jaunības avantūristiskās radīšanas gribas un sākt pragmatiski domāt, lai būtu noderīgs savai ģimenei un tautai. Dažreiz vajag arī drosmīgi riskēt. Nepārtraukti veidot savu personību.

Un vecākai paaudzei?

— Saglabāt bērnišķīgu prieku par dabu, par labu grāmatu, par skaisti padarītu darbu.

Andris Kļaviņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!