Kādi mēs šeit, Latvijā, esam

LZA akadēmiķa Pētera Zvidriņa vadībā – Latvijas Universitātes demogrāfi ekonomikas zinātņu doktori Atis Bērziņš, Zigrīda Goša, Māra Zvidriņa, pētnieki Iveta Pavlina un Edvīns Vītoliņš – speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Pagājuši gandrīz četri gadi kopš pēdējās tautas skaitīšanas 2000. gada aprīlī. Pērn 5. aprīlī notika tautas skaitīšanas materiālu prezentācija, uz kuru LR Centrālā statistikas pārvalde bija sagatavojusi plašāku publikāciju. Tomēr speciālajā datu krājumā bija ietverta tikai vissvarīgākā iegūtā informācija. Tagad mūsu rīcībā ir plašāka informācija. Turklāt aizvadīti vēl gandrīz divi gadi, kuros mainījies gan mūsu kopskaits, gan arī sastāvs.

Raksturīga valsts demogrāfiskās attīstības iezīme ir iedzīvotāju skaita samazināšanās gan dabiskās kustības, gan migrācijas rezultātā. Diemžēl mūsu depopulācijas (iedzīvotāju izmirstības) tempi ir visai strauji – vieni no visaugstākajiem pasaulē. Iedzīvotāju skaits laika posmā starp divām pēdējām tautas skaitīšanām 1989. gadā un 2000. gadā samazinājās no 2667 tūkstošiem cilvēku līdz 2377 tūkstošiem jeb par 290 tūkstošiem. Tagad šis skaits ir sarucis līdz apmēram 2 320 000. Arī pēdējos mēnešos tendence nav mainījusies, un ik nedēļu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās vairāk nekā par 200.

Visas prognozes, ieskaitot ANO ekspertu izstrādnes, liecina, ka arī tuvākajā perspektīvā iedzīvotāju skaits mūsu valstī turpinās samazināties. Tiesa, paliek neskaidrības, kādu ietekmi uz šo dinamiku atstās mūsu pilnīgā iekļaušanās Eiropas Savienībā. Šajā situācijā visai būtiski zināt par iedzīvotāju kvalitatīvo sastāvu pēc dažādām pazīmēm. Pēdējos gados publicēti atsevišķi raksti par iedzīvotāju sastāvu pēc vecuma, etniskās piederības, nodarbinātības u.c., tomēr speciāla plašāka apcerējuma līdz šim nav bijis. Tāpēc mēs izvirzījām mērķi vismaz daļēji aizpildīt šo robu.

Gatavojot šo materiālu, mēs plaši izmantojām pēdējās 2000. gada tautas skaitīšanas rezultātus, kā arī iepriekšējās padomju 1989. gada tautas skaitīšanas datus. Bez tam mēs izmantojām iedzīvotāju dabiskās kustības un migrācijas pastāvīgās uzskaites un Iedzīvotāju reģistra datus, kā arī vairāku apsekojumu materiālus. Darbā izmantoti LR Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) un dažādu starptautisko organizāciju, kā arī speciālistu publikācijas. Sadaļā par iedzīvotāju etnisko sastāvu izmantoti CSP Iedzīvotāju daļas nepublicētie materiāli.

Mūsu dzimums un vecums

Katrā iedzīvotāju kopumā ir nozīmīga tā dzimuma un vecuma struktūra, jo tā lielā mērā nosaka demogrāfisko procesu norisi tagad un nākotnē, kā arī sociālo un ekonomisko attīstību. Vēlams, lai iedzīvotāju vecuma struktūrā katra jaunākā vecuma grupa skaitliski nedaudz pārsniegtu iepriekšējo. Tāpat svarīgi, lai valstī kopumā un arī katrā teritoriālajā vienībā dzīvotu proporcionāls vīriešu un sieviešu skaits, īpaši vecumā, kad noslēdz laulības un veidojas ģimenes. Pašlaik Latvijas iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūra ir tālu no ideālās, un to var uzskatīt par nopietni izkropļotu.

1. attēlā redzams, ka mūsu piramīda ir ar sašaurinātu pamatu, liecinot par prāvu bērnu iztrūkumu. Visai kupla ir piramīdas virsotne, norādot uz lielu veco cilvēku skaitu. It īpaši tas raksturīgs sievietēm. Salīdzinājumā ar 1989. gada piramīdu tagadējās piramīdas kontūras ir kļuvušas šaurākas, atspoguļojot iedzīvotāju kopskaita samazinājumu – 14 gados par 334,3 tūkst. cilvēku jeb par 12,5%. Minētajā laikposmā emigrācija pārsniedza imigrāciju par 196,3 tūkstošiem cilvēku, bet mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 138,0 tūkstošiem.

Latvijā intensīvi notiek iedzīvotāju novecošanās – palielinās to vidējais vecums, pieaug gados veco iedzīvotāju īpatsvars, bet samazinās bērnu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. 1989. gadā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums bija 36,3 gadi, bet 2003. gadā – 39,6 gadi. Sievietes vidēji ir par 5–6 gadiem vecākas par vīriešiem. Iedzīvotāju novecošanās procesu visvairāk veicina zemā dzimstība un nedaudz arī iedzīvotāju vidējā mūža ilguma palielināšanās, ja mirstības samazināšanās gados vecākajiem cilvēkiem apsteidz mirstības samazināšanos bērniem.

Lai pētītu iedzīvotāju vecuma struktūru, parasti praktisku apsvērumu dēļ tie tiek iedalīti trijās galvenajās vecuma grupās – līdz darbspējas vecumam (līdz 14 gadiem), darbspējas vecumā (lielā daļā Eiropas valstu šis vecums ir no 15 līdz 64 gadiem) un pensijas vecumā. Tā kā Latvijā aktuāla ir pensijas minimālā vecuma paaugstināšana, tabulā uzrādīti divi varianti pensijas vecuma kontingentam (sākot ar 60 un 65 gadiem). Pensiju likums gan paredz pakāpeniski paaugstināt vecuma pensijas saņemšanas minimālo vecumu līdz 62 gadiem abiem dzimumiem. Tomēr šāda darbspējas vecuma robeža tabulā apgrūtinātu salīdzinājumu veikšanu.

Latvijas iedzīvotāju vecumsastāvs izceļas ar augstu novecojumu. To apliecina vecumstruktūras galveno grupu salīdzinājums ar tuvējām ārvalstīm.

Lai gan dzimstības rādītāji pēckara gados Latvijā nebija augsti, tomēr vispārējā tendence bija tāda, ka bērnu un jauniešu kopskaits pieauga, bet to īpatsvars visu iedzīvotāju kopskaitā mainījās nedaudz. Jaunāko paaudžu iedzīvotāju pieaugumu lielā mērā sekmēja pozitīvie migrācijas saldo rādītāji, jo Latvijā no citiem PSRS reģioniem galvenokārt ieceļoja jaunieši. Dzimstības samazināšanās dēļ situācija krasi mainījās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Kopš neatkarības atjaunošanas bērnu skaits samazinājies gandrīz par 200 tūkstošiem, bet to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā – no 21% līdz 16%. Dzimstības krituma dēļ bērnu un pusaudžu 10–14 un 15–19 gadu vecuma grupās ir gandrīz divas reizes vairāk nekā jaunākajā 0–4 gadu vecuma grupā (sk. 1. attēlu). Paradoksāli, ka 2003. gadā pat 70–74 gadu vecuma grupā ir vairāk iedzīvotāju nekā 0–4 gadu vecuma bērnu grupā. Ar šīm bērnu un jauniešu vecuma sastāva īpatnībām īpaši jārēķinās valsts izglītības iestādēm, jo turpmāk skolēnu skaits un vēlāk arī potenciālo studentu skaits strauji samazināsies. Būtiski tiks bremzētas valsts attīstības iespējas nākotnē, jo pēc 2010. gada darbspējas vecumu sasniegs aizvien mazāks jauniešu skaits.

Ilgstoši zemās dzimstības dēļ Latvija salīdzinājumā ar tuvākajām ārvalstīm izceļas ar mazu bērnu īpatsvaru. 21. gs. sākumā tas nedaudz augstāks ir Igaunijā, Krievijā, Somijā, Zviedrijā, bet ievērojami augstāks – Lietuvā, Norvēģijā un Polijā.

2003. gada sākumā relatīvi vairāk bērnu līdz 14 gadu vecumam bija laukos (18,8% no iedzīvotāju kopskaita), bet mazāk pilsētās (14,6%). Šī procentuālā attiecība atspoguļo augstāko dzimstības līmeni laukos. Bērnu īpatsvars viszemākais ir Rīgā – 13,3%. Ļoti zems tas bija arī citās valsts lielākajās pilsētās – Daugavpilī un Rēzeknē (14,3%), Jūrmalā (14,4%). Maz bērnu ir arī Balvu, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas, Ogres, Preiļu un Rīgas rajonā (16–17%), bet relatīvi visvairāk – Alūksnes, Dobeles, Kuldīgas, Liepājas, Saldus un Tukuma rajonā (nedaudz vairāk par 19%).

Padomju varas gados Latvijā sistemātiski pieauga iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā. Šo pieaugumu galvenokārt nodrošināja nepārtrauktā austrumslāvu un arī citu tautību personu ieceļošana darbspējas vecumā, it īpaši šī vecuma jaunākajās grupās. Kopš 1990. gada situācija mainījās, un darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits sāka samazināties, jo Latvija kļuva par emigrācijas valsti. Kopumā laikposmā no 1989. gada līdz 2003. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju salīdzināmā vecumā ir kļuvis mazāk par apmēram 200 tūkst. cilvēku. Pārsvarā šis samazinājums attiecas uz 90. gadu pirmo pusi, kad Latviju atstāja ievērojams skaits agrāko ieceļotāju. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita dinamiku ietekmē arī dabiskā kustība šīs plašās vecumgrupas ietvaros – starpības starp darbspējas vecumu sasniegušo un pārsniegušo skaitu, kā arī mirstība.

Lai gan pēdējos gados darbspējīgo iedzīvotāju skaits salīdzināmā vecumā ir nedaudz sarucis, tomēr uz bērnu samazinājuma rēķina šīs kategorijas iedzīvotāju īpatsvars ir pieaudzis. Triju gadu laikā (2000. – 2003. g.) iedzīvotāju skaits 15–64 gadu vecumā samazinājās tikai par 5,7 tūkstošiem, bet 15–59 gadu vecumā – par 4,3 tūkstošiem, tas ir relatīvi mazākā mērā nekā visu iedzīvotāju kopskaits.

Visumā darbspējīgo iedzīvotāju sadalījums vecuma grupās ir vienmērīgs. Samērā lielākas ir grupas no 15 līdz 20 gadiem un no 40 līdz 45 gadiem, jo attiecīgi pagājušā gadsimta 80. gados un 50. gadu beigās – 60. gadu sākumā bija nedaudz augstāka dzimstība par vidējo. Turklāt 20. gs. vidū Latvijā visvairāk forsēja rūpniecības attīstību un īpaši tika stimulēta cittautiešu ieceļošana no citām PSRS republikām. Sakarā ar to, ka dzimstība Otrā pasaules kara beigās un pēc kara bija zemāka, relatīvi mazāk iedzīvotāju ir pirmspensijas vecumā. Daļēji to skaitu ietekmēja deportācijas. Visa tā rezultātā tuvākajos gados pensijas vecumu sasniegs nedaudz samazināts cilvēku skaits, radot samērā labvēlīgus nosacījumus valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstībai.

Starptautiskie salīdzinājumi rāda, ka Latvijā ir viena no visaugstākajām dzimumu skaitliskajām disproporcijām pasaulē. Vecumā līdz 30 gadiem vīrieši ir pat nelielā pārsvarā, jo jaundzimušo skaitā zēnu ir nedaudz vairāk nekā meiteņu (uz 100 meitenēm vidēji dzimst 105–106 zēni). Taču darbspējas vecumā vīriešu mirstība ir daudz augstāka par sieviešu mirstību. Rezultātā vecumā pēc 30 gadiem veidojas sieviešu skaita aizvien lielāks pārsvars un daudzām sievietēm ir ierobežotas iespējas atrasties laulībā. Nelielā apjomā šo disproporciju ir ietekmējusi arī iedzīvotāju migrācija un vecumā virs 75 gadiem – kara sekas.

Darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars visaugstākais ir Rēzeknē un Daugavpilī. Augsts tas ir arī Rīgas un Ogres rajonā, Jelgavā, Rīgā un Ventspilī, bet relatīvi vismazāk darbspējīgo iedzīvotāju ir Balvu, Rēzeknes, Alūksnes, Liepājas un Krāslavas rajonā.

Neraugoties uz iedzīvotāju kopskaita samazinājumu, Latvijā nepārtraukti palielinās to iedzīvotāju skaits, kuri pārsnieguši 60 vai 65 gadu vecumu. No 1989. gada līdz 2003. gadam sešdesmitgadīgo un vecāku personu (60+) skaita pieaugums nedaudz pārsniedza 50 tūkstošus, 65+ iedzīvotāju skaits pieaudzis pat par 55 tūkstošiem. Ilggadnieku skaits vecumā virs 80 gadiem gan ir samazinājies. Šī vecuma jaunāko personu grupa ir dzimusi Pirmā pasaules kara vai pēckara grūtību gados, kad dzimstība bija ievērojami samazinājusies. Šī iemesla dēļ pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā samazinājās arī ilggadības koeficients, kas rēķināts kā 80 gadu vecumu pārsniegušo skaita attiecība pret 60 gadu vecumu pārsniegušo skaitu. 1970. gadā tas bija 12,0%, 1989. gadā – 15,5%, bet 2002. gadā – 12,6%. Turklāt jāņem vērā, ka pēdējos gados visai strauji palielinājās 60 gadu vecumu pārsniegušo skaits, kuri ir dzimuši pirms Otrā pasaules kara, kad dzimstība bija nedaudz palielinājusies.

Vēl izteiktāks ir gados veco cilvēku relatīvais pieaugums iedzīvotāju kopskaitā. 1989. gadā 60 un vairāk gadu bija 17,4% no Latvijas iedzīvotājiem, bet 2003. gadā šis īpatsvars jau bija sasniedzis 22%. Līdzīgs pieaugums ir arī attiecībā uz 65+ iedzīvotājiem. Gandrīz nemainīgs palicis ilgdzīvotāju īpatsvars.

Latvija pēc veco laužu īpatsvara apmēram 200 pasaules valstu vidū ieņem vietu otrajā desmitā. Arī salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm un Ziemeļeiropas zemēm gados vecu cilvēku mums ir relatīvi vairāk, bet bērnu – mazāk. Tikai Zviedrijā veco iedzīvotāju relatīvi ir vēl vairāk. Tādējādi Latvija demogrāfiski ir viena no visvecākajām zemēm pasaulē. Vēl dziļāku iedzīvotāju novecošanos paredz gan ANO, gan Latvijā veiktās demogrāfiskās prognozes. Tas nozīmē, ka jaunāko paaudžu pārstāvjiem būs jārēķinās ar prāviem izdevumiem savu vecāku un vecvecāku uzturēšanā.

Veco iedzīvotāju vidū lielā pārsvarā ir sievietes. 2003. gadā 65% no visām 60 gadu un vecākām personām bija sievietes. Starp 65+ iedzīvotājiem sievietes bija 68% un 80+ vidū – pat 77%, bet vīrieši – attiecīgi tikai 32 un 23%. Šo dzimumu strukturālo atšķirību galvenais cēlonis ir vīriešu paaugstināta mirstība darbspējas vecumā, bet dziļā vecumā (virs 75 gadiem) vēl zināma ietekme ir arī Otrā pasaules kara sekām. Pensijas saņēmēju vidū sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu.

Padomju varas gados pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars laukos bija lielāks nekā pilsētās. Šīs situācijas galvenais cēlonis bija intensīva jauniešu pārcelšanās no laukiem uz pilsētām. Kopš neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju migrācijas procesi vairs nav tik vienveidīgi. Līdz ar to tagad aina jau ir pretēja – pilsētās pensijas vecuma cilvēku ir relatīvi nedaudz vairāk. 2000. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka relatīvi visvairāk gados veco iedzīvotāju dzīvo Latgales rajonos. 60 gadu un vecāku iedzīvotāju Krāslavas rajonā bija 24,2 % no visiem iedzīvotājiem, Ludzas rajonā – 23,9, Daugavpils rajonā – 23,4%. Arī Rīgā šis rādītājs bija augsts – 22,4%.

Paaugstinātu interesi izraisa cilvēku spēja nodzīvot garu mūžu. Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem, ilgdzīvotāju (80+) skaits valstī bija 59,7 tūkstoši. 90 gadus bija pārsnieguši 8,2 tūkstoši, bet apaļos, ļoti cienījamos 100 gadus – 113 personas, tajā skaitā 100 sievietes un tikai 13 vīrieši.

Vidēji Eiropā 2000. gadā 3% no iedzīvotāju kopskaita bija 80 un vairāk gadu. Attiecīgi starp vīriešiem ilggadnieki bija 1,8% no to kopskaita, bet starp sievietēm – 4%. Latvijā šie rādītāji ir zemāki, īpaši vīriešiem. Vecākajos gadagājumos sieviešu skaitliskais pārsvars Latvijā ir visai izteikts, un tas veidojies ilgstošā laikposmā. Galvenais cēlonis ir paaugstinātā vīriešu mirstība pēckara gados un daļēji arī Otrā pasaules kara un represiju sekas.

Iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņas (novecošanās) izraisa pārmaiņas demogrāfiskās slodzes rādītājos, tas ir bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju skaita attiecībā pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Šīs slodzes summārie dati pagājušā gadsimta 90. gados un šā gadsimta sākumā gan mainījās visai nedaudz. Tā, piemēram, kopējā demogrāfiskā slodze uz 100 personām 20–59 gadu vecumā no 1989. gada līdz 2003. gadam palielinājās tikai par 1,5%. Turpretim būtiski ir mainījušās demogrāfiskās slodzes sastāvdaļas. Zemās dzimstības dēļ samazinājusies darbspējīgo noslodze ar bērniem un jauniešiem vecumā līdz 19 gadiem (minētajos 14 gados par 14,6%), bet būtiski pieaugusi slodze ar 60 gadu un vecākiem cilvēkiem (par 28,0%). Jāatzīmē, ka dzimstības būtiska samazināšanās un pensijas minimālā vecuma pakāpeniska paaugstināšana sekmēja demogrāfiskās slodzes mazināšanos juridiski noteiktos kopumos.

2003. gada sākumā uz 100 personām vecumā no 20 līdz 59 gadiem valstī bija 85,5 apgādājamās personas. Viszemākā šī slodze bija lielākajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Rēzeknē, kā arī Rīgas un Ogres rajonā. Visaugstākā tā bija Alūksnes, Rēzeknes, Cēsu, Liepājas, Balvu un Limbažu rajonā. Uz gados veco iedzīvotāju rēķina visaugstākie demogrāfiskās slodzes rādītāji bija Latgalē – Krāslavas, Ludzas, Daugavpils, Balvu, Rēzeknes rajonā.

Starptautiskajos demogrāfiskajos pētījumos dažkārt izmanto demogrāfiskā atbalsta koeficientu (20–59 gadus vecu personu skaita attiecību pret gados vecajiem iedzīvotājiem no 60 gadu vecuma). Šis koeficients sniedz priekšstatu par slodzi, kādu nes darbspējīgie iedzīvotāji, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu pensijas vecuma personām. Tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, Latvijā demogrāfiskā atbalsta koeficients sarūk. 1989. gadā šis koeficients bija 3,1, bet 2003. gadā – vairs tikai 2,4. Attiecīgi 2003. gadā vīriešiem šis koeficients bija 3,4, bet sievietēm sakarā ar augstāku to novecojumu – tikai 1,9. Praktiski tas nozīmē, ka apmēram šāds skaits darbspējīgo nodrošina pensijas saņemšanu vienam pensionāram. Tātad vecuma struktūras evolūcijai ir tendence uz veco iedzīvotāju aizvien vājāku atbalstu no darbspējīgo puses, norādot uz nepieciešamību pašiem indivīdiem vairāk rūpēties par savu nodrošinātību vecumdienās.

Teikto apstiprina arī cits demogrāfiskā atbalsta koeficients, rēķinot 15–64 gadus vecos iedzīvotājus pret 65 gadus un vecākām personām: 1989. gadā – 5,7, bet 2000. gadā – vairs tikai 4,5. Salīdzinājumam var atzīmēt, ka 2000. gadā pasaulē vidēji šis rādītājs bija 9, bet Baltijas jūras baseina valstīs tas bija šāds: Zviedrijā – 3,7, Vācijā – 4,1, Norvēģijā – 4,2, Dānijā un Somijā 4,5, Igaunijā – 4,7, Lietuvā – 5,0 un Polijā – 5,7.

Pētījumi liecina, ka tuvākajā un vidēji tālā perspektīvā turpināsies Latvijas iedzīvotāju novecošanās process.

Iedzīvotāju iztikas līdzekļi un nodarbinātības struktūra

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā sociāli ekonomiskās struktūras izpēte nav pietiekami izvērsta. Zināms pamats šiem pētījumiem ir 2000. gada tautas skaitīšanas materiāli, it īpaši par iedzīvotāju sadalījumu pēc eksistences līdzekļu avota.

Iztikas līdzekļu ieguves veids lielā mērā nosaka iedzīvotāju sociālo statusu. Visbiežāk tas ir dažādas ekonomiskās aktivitātes, atrašanās privātpersonu (bērni un jaunieši) vai valsts (pensiju un pabalstu saņēmēji) apgādībā. Iespējami arī citi iztikas līdzekļu avoti, piemēram, agrāk iegūtu ienākumu un īpašumu izmantošana.

2000. gada tautas skaitīšanas personas lapā tika iekļauti vairāki jautājumi, kas raksturo iedzīvotāju sociāli ekonomisko situāciju. Lapas 6. jautājums paredzēja noskaidrot iedzīvotāju vienu vai divus galvenos iztikas līdzekļu avotus, bet 10. jautājumā personām bija jāsniedz atbildes par nodarbinātības statusu. Bez tam strādājošām personām bija jāatbild uz jautājumiem par darba vietu.

Līdz šim Centrālā statistikas pārvalde ir publicējusi datus par iedzīvotāju galvenajiem iztikas līdzekļu avotiem. Par šo jautājumu tikai 2205 tūkst. iedzīvotāju jeb 92,8% no kopskaita ir snieguši atbildes, daļēji atspoguļojot pēdējās tautas skaitīšanas organizācijas nepilnības. Diemžēl dati par iedzīvotāju nodarbinātības statusu un strādājošo darbavietām joprojām nav publicēti, un zinātniskajos pētījumos galvenokārt jāizmanto mazāk reprezentatīvu darbaspēka apsekojumu materiāli. Lai gan tie tiek veikti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas izstrādāto un starptautiski pieņemto metodoloģiju, tomēr jāņem vērā, ka šajos apsekojumos aptaujāto personu skaits nepārsniedz divus procentus no pieaugušo iedzīvotāju kopskaita. Līdz ar to pētījumu iespējas par minētajiem jautājumiem ir ierobežotas.

Laikposmā starp 1989. un 2000. gada tautas skaitīšanu Latvijā notikušas būtiskas izmaiņas iedzīvotāju sociāli ekonomiskajā struktūrā un arī iztikas līdzekļu avotos. Turklāt abu tautskaišu datu salīdzināšana ir zināmā mērā nosacīta un iespējama ierobežotā apjomā. Datu analīzē jāņem vērā izmaiņas tautas skaitīšanas lapās piedāvātajās atbildēs un to atšķirīgajos metodoloģiskajos skaidrojumos.

No 4. tabulas redzams, ka 1989. gadā lielākajai iedzīvotāju daļai (55%) galvenais iztikas līdzekļu avots ir bijušas ekonomiskās aktivitātes vai – tā laika izpratnē – sabiedriskais darbs uzņēmumā, iestādē, kolhozā. Pensija kā galvenais iztikas veids bija katram sestajam cilvēkam, bet apgādībā atradās apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju, galvenokārt bērni un valsts reglamentētā darbā nestrādājošie ģimenes locekļi. 2000. gadā ievērojami mazāka iedzīvotāju daļa (35%) kā galveno iztikas avotu minēja ekonomiskās aktivitātes. Turpretī ievērojami ir pieaudzis to cilvēku īpatsvars, kuru galvenais nodrošinājums ir pensijas vai citu personu un iestāžu apgādība. Šeit jāņem vērā, ka strādājošiem pensionāriem bija izvēle norādīt kā galveno iztikas līdzekļu avotu arī ekonomiskās aktivitātes. Tātad valsts vai ģimenes locekļu apgādībā esošo daļa ir būtiski palielinājusies, galvenokārt uz pensionāru skaita rēķina.

Galveno iztikas līdzekļu avotu struktūra ir atšķirīga vīriešiem un sievietēm, ko galvenokārt nosaka sieviešu augstākais novecojums. 2000. gada tautskaitē ekonomiskās aktivitātes kā galveno iztikas līdzekļu avotu vīrieši minēja relatīvi biežāk nekā sievietes – attiecīgi 38 un 32% gadījumu, tātad starpība ir 6 procenta punkti. Iztikas nodrošinājuma struktūru ietekmē minimālais vecums, no kura pilsoņiem ir tiesības kļūt pensionāriem. 2000. gadā, kad notika tautas skaitīšana, saskaņā ar likumu pilnu vecuma pensiju varēja saņemt 60,5 gadus veci un vecāki vīrieši, turpretim sievietēm šis vecums bija noteikts zemāks – 57,5 gadi. Turklāt sieviešu vidējais mūža ilgums pensijas periodā ir būtiski lielāks nekā vīriešiem. Minēto faktoru dēļ sieviešu skaits, kas norādīja pensiju kā galveno iztikas līdzekli, bija divas reizes lielāks par vīriešu skaitu. Sievietes biežāk bija arī pabalstu un citas finansiālas palīdzības saņēmējas.

Gandrīz 5% iedzīvotāju kā galveno iztikas līdzekļu avotu norādīja citu (nekonkrētu) avotu, kas bieži vien bija darbs bez likuma normām atbilstoši noformēta darba līgumam. Pārsvarā tie bija vīrieši.

2000. gada tautas skaitīšanas gaitā tika noskaidrots, ka Latvijas iedzīvotāju skaits faktiski ir par 42 tūkst. mazāks nekā iepriekš aprēķinātais un publicētais. Vadoties no tautas skaitīšanā iegūtajiem datiem par iedzīvotāju skaitu un sastāvu, Centrālā statistikas pārvalde ir attiecīgi precizējusi arī agrāk publicēto informāciju par iedzīvotāju nodarbinātības jautājumiem pagājušā gadsimta 90. gados. Pārrēķinu rezultātā ievērojami ir samazināti galvenie nodarbinātību raksturojošie absolūtie lielumi – ekonomiski aktīvo un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits, nodarbināto skaits u.c.

Valsts darbaspēka potenciālu veido ekonomiski aktīvie iedzīvotāji. To skaita dinamika redzama 5. tabulā.

Kopš neatkarības atjaunošanas līdz pat 2001. gadam Latvijā nepārtraukti samazinājās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Nodarbinātības statistikas dati liecina, ka 2002. un 2003. gadā šī nelabvēlīgā tendence ir pārtraukta. Neraugoties uz iedzīvotāju kopskaita samazināšanos, nodarbināto skaits ir pat pieaudzis. Ievērojami samazinājies nestrādājošo darba meklētāju skaits. Tas liecina, ka situācija nodarbinātības jomā pakāpeniski uzlabojas.

Pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē gandrīz 1,5 reizes kritās nodarbināto kopskaits, tā cēlonis bija tautsaimniecības pārveidošana un iedzīvotāju emigrācija. 90. gadu otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā šis rādītājs visumā ir stabilizējies ar nedaudz izteiktu pieauguma tendenci. 2002. gadā nodarbināti bija 989 tūkst. iedzīvotāju, kas ir 42,3 % no to kopskaita vai arī 50,5% no iedzīvotājiem, kuriem ir 15 un vairāk gadu.

\Turpmāk — pētījuma otra daļa

1. tabula

Iedzīvotāju vecumsastāvs

2. tabula

Iedzīvotāju galvenās vecuma grupas Baltijas jūras baseina valstīs

(2000. g., %)

*Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 2000. gadā 18,1% iedzīvotāju bija vecumā līdz 14 gadiem, 60,9% – vecumā no 15 līdz 59 gadiem un 21,0% iedzīvotāju bija 60 un vairāk gadu, taču šeit salīdzināšanas nolūkos dati par visām valstīm (arī Latviju) sniegti atbilstoši publicētajiem ANO Iedzīvotāju daļas izdevumā “World Population Ageing 1950–2050”. New York: 2002.

3. tabula

Ilgdzīvotāji (80+) kopējā iedzīvotāju skaitā

Baltijas jūras baseina valstīs (2000. g., %)

*Salīdzināšanas nolūkos dati par Latviju sniegti atbilstoši publicētajiem ANO Iedzīvotāju daļas izdevumā “World Population Ageing 1950–2050”. New York: 2002. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 2000. gadā ilgdzīvotāji (80+) bija 2,5% no visiem valsts iedzīvotājiem. Vīriešiem šis rādītājs bija 1,3%, sievietēm – 3,6%.

4.tabula

Iedzīvotāju galvenie iztikas līdzekļu avoti

(% pret atbildes par iztikas līdzekļu avotu sniegušo skaitu)

5. tabula

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits (vidēji gadā, tūkst. cilv.)

1. attēls. Iedzīvotāju dzimumvecuma struktūra 2003. gada sākumā (tūkst. cilv.)