Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par ieguldījumiem Rīgas kultūrā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82474

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Lībijas paziņojumu izbeigt ieroču programmas

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par ieguldījumiem Rīgas kultūrā

Rīgas domes Kultūras komitejas vadītājs Dainis Īvāns:

Pilsēta ir ķērusies pie pieminekļu apzināšanas, un izrādās, ka Rīgā bez saimnieka ir 119 pieminekļu.

Tā ir, jo likumdošana nav sakārtota; pieminekļi atrodas pat uz privātas zemes, un nav skaidrs, ko valsts vai pašvaldība šādā situācijā var darīt. Citiem vārdiem sakot, formāli tas nav pilsētas uzdevums – rūpēties, piemēram, par Brīvības pieminekli, Brāļu kapiem (likums paredz, ka uzturēšanas un restaurēšanas izdevumi jāsedz no valsts budžeta), tomēr, tā kā šie pieminekļi atrodas pilsētā, mēs vēlamies to darīt. Abiem minētajiem arhitektūras ansambļiem Rīga jau ir atvēlējusi kopumā 530 000 latu. Tā kā situācija nemainās, bet darbs ir jādara, esam nolēmuši veidot Rīgas pieminekļu aģentūru, kas ar to nodarbosies.

Pirms kāda laika Saeimas deputāti skandalējās par Brāļu kapu stāvokli un Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvaldes darbu.

Šie pārmetumi bija un ir nepamatoti, jo patiesībā mums ir ļoti veicies, ka pārvaldi vada tāds cilvēks kā Eižens Upmanis, kuram tā ir sirdslieta. Kopējās Brāļu kapu restaurācijas darbu izmaksas mērāmas 6–7 miljonos latu. Valsts šogad ir devusi 80 000 latu. Vajadzību un reāli pieejamo līdzekļu neatbilstība ir acīmredzama. Ar pilsētas finansiālo atbalstu notiek Altāra atbalsta sienas restaurācija, esam ieplānojuši arī citus darbus. Saeimas deputātu kritika bija nekorekta, kas ir jo sliktāk tāpēc, ka situācija Brāļu kapos patiešām ir smaga.

Drīzumā mēs rīkosim speciālistu konferenci, lai saprastu, ko darīt ar pašu šūnakmeni, no kā celti kapi – patiesībā tas ir celtniecībai diezgan nepiemērots materiāls, piedevām tā krājumi Skandināvijā ir izsīkuši, bet Latvijā taču necelsim rūpnīcu speciāli tikai Brāļu kapu rekonstrukcijai... Jāatzīst, ka, lai cik skaisti būtu Brāļu kapi, tagad atklājas, ka ar celtniecības darbu nobeigšanu ir steigušies, kas, tautas valodā sakot, radījis haltūras, un tās tagad liek sevi manīt. Līdzīga situācija ir ar skaisto Valsts mākslas muzeja ēku.

Smagā stāvoklī ir arī Doma katedrāle.

Esam tikušies ar arhibīskapu un esam arī gatavi piedāvāt savu palīdzību. Starp citu, pilsēta jau finansiāli atbalsta vitrāžu veidošanu Domā un varam izmantot arī mūsu sadraudzības pilsētu palīdzību. Mūsu sadraudzības pilsētas Vācijā jau atbalsta Rīgas sinagogas rekonstrukciju. Brēmene ir gatava piedalīties arī vitrāžu projektā.

Pilsētas galvenā mākslinieka ierosinājums ap Brīvības pieminekli veidot joslu, kurā tiks aizliegts braukt ar skrituļslidām, atrasties ar atvērtām pudelēm utt. lielā sabiedrības daļā tika uztverts kā pārliecīgi ierobežojumi. Sak, Rietumos cilvēki sēž, ēd pieminekļu pakājē, bet pie mums tāda stingrība...

Brīvības piemineklis tomēr ir unikāls simbols, un es iekšēji saprotu tos vecākās paaudzes cilvēkus, kuri tā pakājē noņem cepuri. Ir jāsaprot, ka Brīvības piemineklis patiesībās ir diezgan trausls, tādēļ tā limonādes pilīte vai skrituļdēļa radītā skramba palēnām tiešām pieminekli bojā. Man liekas, ka pretreakcija ir vairāk nezināšanas radīta, un man pašam ir izdevies stundas laikā ierobežojumu pretiniekus pārliecināt par to nepieciešamību.

Liepājnieki pagājušajā mēnesī noslēdza konkursu par koncertzāles projektu, nu par koncertzāli runā arī Rīgā. Vai pēc tās ir reāla vajadzība?

Es varu apliecināt, ka virkne pasaulē pazīstamu mūziķu gribētu uzstāties Rīgā, bet ir problēmas ar vietu. Mums netrūkst izcilu mūziķu, kurus paši Rīgā redzam reti arī tāpēc, ka viņiem te nav kur koncertēt. Nesen ir atgūta liela telpa koncertiem – “Ziemeļblāzma”, bijušais Jūrnieku klubs – tomēr tur nepieciešami lieli ieguldījumi, turklāt tas ir tālu no centra.

Tātad jaunas koncertzāles gadījumā ir runa par kaut ko lielu?

Jā, jo ir svarīgi, lai šī koncertzāle būtu daudzfunkcionāla, proti, lai tajā varētu rīkot ne tikai dažādus koncertus, bet arī citus pasākumus, piemēram, cirka izrādes.

Bet kas notiks ar Lielo un Mazo ģildi?

Nepieciešamība pēc telpām kamermūzikai nekur nepazūd.

Un kinoteātris “Rīga”? Pēc jauno kinozāļu monstru parādīšanās tā izdzīvošana liekas visai apšaubāma.

Nu, ir jāsaprot, vai pilsētai nepieciešams savs kinoteātris. No vienas puses, protams, ēku varētu atdot privātās rokās, bet nav pārliecības, ka tur ātri vien neuzradīsies kārtējais kazino. Tas būtu skumji, jo patiesībā ēka ir unikāla – ārzemnieki ir sajūsmā un brīnās, kā mums izdevies saglabāt šādu pagājušā gadsimta sākuma kino spilgtu paraugu. Turklāt ir ieguldīti līdzekļi kinoteātra labiekārtošanā, atjaunoti krēsli. Tāpēc es personīgi sliecos nesteigties ar ēkas atdošanu.

Pieļauju, ka šaubas ir arī par nepieciešamību veidot mūsdienīgās mākslas galeriju, par ko iestājas tava komiteja.

Nevajadzētu aizmirst, ka nākamgad darbu beidz izstāžu zāle “Arsenāls”, jo tur ir plānots izvietot Mākslas muzeja pastāvīgo ekspozīciju. Izstāžu zāli “Latvija” jau esam pazaudējuši. Tajā pašā laikā pasaulē cilvēki arvien labprātāk apmeklē muzejus, un šādas izstāžu zāles pat nes reālu peļņu. Rīgas gadījumā mēs vienlaikus ievērotu šo tendenci un izmantotu unikālu situāciju, ka zem jaunā Rātsnama ir šādas plašas telpas.

Atkal tiek aktīvi apspriests jautājums, kā jāizskatās Daugavas kreisajam krastam.

Es kopumā uzskatu, ka politiķiem šādos jautājumos nevajadzētu jaukties, ir jāuzticas profesionāļiem, pretējā gadījumā rodas šīs kaislības, kā, piemēram, ap “Saules akmeni”, kas manā izpratnē ir ļoti interesants projekts. Jebkurā gadījumā es varētu ieteikt pašķirstīt pagājušā gadsimta divdesmito gadu presi, kur ārzemju eksperti iesaka tieši Daugavas kreisajā krastā celt daudzstāvu ēkas, vietējos debesskrāpjus.

Spriežot pēc mūsu sarunas, pilsētas ieceres un ambīcijas kultūras jomā ir vērienīgas, kas savukārt rada jautājumu, vai jūs nejaucaties Kultūras ministrijas lauciņā?

Bet ko tad lai dara, ja mēs neredzam interesi par dialogu no valsts puses? Varētu teikt, ka taisnība vien bija tai “Latvijas ceļa” vadītajai valdībai, kuras laikā šādas ministrijas vispār nebija – bija departaments Izglītības ministrijā. Pilsēta ar savām kultūras jomas problēmām tiek atstāta viena aci pret aci ar dažādām ministrijām, un Kultūras ministrija nepalīdz. Klasisks piemērs ir Jūras akadēmija Kronvalda bulvārī – šī ēka ir reāli pamesta (lēmums par akadēmijas pārcelšanu uz Daugavgrīvu tika pieņemts vienlaicīgi ar akadēmijas dibināšanu, t.i., pirms desmit gadiem), mēs savukārt gribam uz turieni pārcelt vairākas mūzikas skolas, t.sk. Mediņus, bet nevaram, jo nav izvākta bibliotēka. Pilsētai šajā projektā ir iesaldēti 6 miljoni latu, savukārt Izglītības ministrija un akadēmija izsaka savstarpējus pārmetumus un nekas uz priekšu nevirzās.

Kas attiecas uz tevis minētajām ambīcijām, mana pārliecība ir tā, ka labāk ir izdarīt kaut ko, varētu pat teikt, revolucionāru nekā mīņāties uz vietas. Agri vai vēlu to novērtēs.

“NEDĒĻA”; pēc M. Zandera intervijas “Rīgas kultūras dzīvē pienācis līdzekļu ieguldīšanas laiks”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!