Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Eiropas spēku un ASV kundzību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82466

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par ieguldījumiem Rīgas kultūrā

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Eiropas spēku un ASV kundzību

Viens pēc otra NATO sapņi sāpīgi saduras ar realitāti – gan ar savu, gan pasaules. Cilvēces vēsturē varenākās militārās alianses pretenzijas uz globālām tiesībām iejaukties drošības, brīvības un demokrātijas vārdā nepavisam neatbilst tās faktiskajām spējām un tās iekšējai konstitūcijai. Pēc aukstā kara beigām ASV cīņā pret terorismu bez taustāma pretinieka vadošās varas atstātas malā un kļuvušas nedrošas pieaugošās ES militārās pašapziņas dēļ, NATO 21. gadsimtā maldās pa pasauli uzdevumu meklējumos. Protams, ka tā pastāvēs arī turpmāk, taču tāda, kāda tā ir bijusi kopš savas dibināšanas: kopējās aizsardzības alianse. Tomēr kopš krievu ģenerāļi NATO galvenajā mītnē Briselē staigā iekšā un ārā, aizsardzība vairs ir tikai teorētisks jēdziens.

Tātad atliek vēršanās pret jaunajiem draudiem: NATO kā zobens pret globālo terorismu un kā masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas uzraudzītāja. Tā varētu būt laba ideja, ja vien funkcionētu. Taču šķiet, ka tieši ASV tam netic. Vašingtona paļaujas uz labprātīgo koalīcijām. Līdz ar miera nodrošināšanas misijas pārņemšanu Kabulā NATO starptautiskajā drošības politikā mēģina no ēnas izkļūt gaismā. Taču tieši tur, kur tai vajadzētu apliecināt militārās spējas un organizatorisko pārākumu, tā ir izrādījusies ierobežota apvienība.

Drošības stāvoklis Afganistānā dienu no dienas kļūst arvien sliktāks par spīti, vai arī tieši ASV militāro vienību dēļ, kas ar Taliban tiek galā tikai ar lielām grūtībām. Tas, kurš cer uz ātrās reaģēšanas vienību, var piedzīvot vilšanos. Aliansei nav problēmu uz papīra savākt pāris tūkstošu elites vienību. Grūtāk ir tās praktiski iesaistīt akcijās, jo NATO ir sastrīdējusies un to ir satricinājusi neuzticēšanās. Bez principiālās vienprātības, ka terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana un noziedzīgās valstis rada briesmas, dalībvalstu starpā trūkst konsensa par to, kā pret tām praktiski vērsties.

Vienkāršā aukstā kara laika formula, ka uzbrukums vienai NATO valstij nozīmē arī uzbrukumu visām pārējām un tas ir jāatvaira kopīgiem spēkiem, sarežģītajā pasaulē ar dažādajām frontēm un bez taustāma ienaidnieka vairs nefunkcionē. Tur, kur ASV karš šķiet nenovēršams, dažas Eiropas valstis par veiksmīgākiem uzskata politisku risinājumus. Viens no tādiem gadījumiem ir Irāka. Un tas nebūs vienīgais. Tas, kurš salīdzina ASV un sagatavošanas procesā esošo ES drošības stratēģiju, redz lūzuma līniju, kas beigās paralizēs no vienbalsīguma atkarīgo NATO.

Asie uzbrukumi visiem ES patstāvīgajiem militārajiem plāniem ir pašreizējās ASV drošības stratēģijas izpausme – nevienam neļaut sev blakus kļūt lielam militārā ziņā. Taču tas ir pretrunā ar ES ilgtermiņa interesēm, kas grib straujāk attīstīt savu vēl jauno kopējo ārējo un drošības politiku. Galu galā runa ir par Eiropas spēku un par ASV kundzību. Taisnība ir Joškam Fišeram, kurš uzskata, ka transatlantiskais tilts izturēs tikai tad, ja abi pīlāri „būs noslogoti apmēram vienādi”. Tas prasa kopēju izpratni Atlantijas abās pusēs.

Taču tā kā pārskatāmā nākotnē tā nebūs, Eiropai vajadzēs iet savu ceļu arī pret ASV gribu. Tas paralizēs NATO, vai pat novedīs to līdz komai. Taču, ja tai vispār ir izredzes uz jaunu dzīvi, tad tikai kā līdztiesīgu un līdzvērtīgu partneru ASV un Eiropas jaundibinātai drošības politikas organizācijai. Tālākā perspektīvā tas ir arī ASV interesēs. Neviens viens pats nav pietiekami liels, lai tiktu galā ar šīs trakās pasaules problēmām un nepavisam jau, neņemot vērā ANO. Ja transatlantiskajā mājā to sapratīs, tad vispārībā būs vienalga, kas būs rakstīts uz NATO durvju plāksnītes.

Pēc “FRANKFURTER RUNDSCHAU”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas un “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!