Ir sapņi, kas piepildās, un Latvijas tauta ir spējīga uzcelt un nosargāt savu valsti

Vakar, 18.novembrī, ar ekumenisko dievkalpojumu Rīgas Doma baznīcā, svinīgo Saeimas sēdi, militāro parādi 11.Novembra krastmalā, kā arī ar daudziem citiem pasākumiem Rīgā, Latvijas pilsētās un novados tika atzīmēta Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadskārta

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Vakar nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa kopā ar citām amatpersonām, vēstniekiem, tautu devās arī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Ministru prezidents Einars Repše (augšējā attēlā); Krievijas vēstnieks Igors Studeņņikovs un ASV vēstnieks Braiens Karlsons (apakšējā attēlā)

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas tautai 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa:

Labvakar Rīgā, labvakar, Latvijā, labvakar visās Latvijas malās šīs skaistās Latvijas neatkarības proklamēšanas 85.gadadienas noslēgumā!

Mums šodien ir bijis ļoti daudz ko svinēt, daudz ko atcerēties un par daudz ko priecāties, jo šī ir svētku diena un svētku reize, un mēs esam pelnījuši papriecāties. Mēs esam priecīgi par to, ka toreiz, pirms 85 gadiem, Latvijas valsts tika izcīnīta, izlolota, izveidota un pilnveidota. Mēs varam priecāties, ka pirms divpadsmit gadiem, pēc pusgadsimtu ilgas apspiestības un totalitāriem režīmiem mums izdevās atgūt savu neatkarību, savu valsti, savu ģerboni, savu karogu, savu vietu zem saules. Priecāsimies par to, priecāsimies par savu brīvību, mēs ilgi bijām uz to gaidījuši, mēs ļoti bijām to pelnījuši. Tagad mūsu brīvība ir mūsu pašu rokās.

20.septembrī mēs, Latvijas tauta, no brīvas gribas izlēmām savu brīvo zemi, savu brīvo valsti pievienot veselai citai brīvu, neatkarīgu un suverēnu valstu saimei. Mēs ieejam jaunā vēstures periodā, mēs pašķiram savās Latvijas vēstures lapās atkal vienu jaunu vēsturisku lapaspusi, un atkal mums būs tā izdevība, tas pienākums, bet arī tā retā privilēģija sākt šajā baltajā lapaspusē rakstīt pirmās lapas.

Ko tad mēs ienesīsim šajā jaunajā, paplašinātajā Eiropā, kādi mēs tur izskatīsimies, ko mēs citiem tur dosim? Man šķiet, ka to Latviju, kas ieiet Eiropā, varētu iztēloties kā Māti Latviju, kāda pašlaik stāv jūsu priekšā Brīvības pieminekļa virsotnē. Kāda ir šī brīvā Latvija, kas šajā tēlā mūs uzrunā un kas noraugās mūsu ikdienas gaitās?

Viņa stāv stalta un vingra, ar taisnu muguru, pārliecināta par savu taisnību, par savām tiesībām un pārliecināta pati par savu vērtību. Viņa raugās uz priekšu mierīgi, nosvērti, ar paceltu galvu, ne iedomībā un lepnībā, bet lepnumā un pašapziņā.

Latvijai ir tiesības būt lepnai un pašapziņas pilnai, jo pēdējo duci gadu esam smagi un grūti strādājuši, pēdējos gados esam daudz pārdzīvojuši un daudz pārcietuši, bet, galvenais, pēdējos gados mēs ļoti daudz esam paveikuši. Tas, ko esam paveikuši, nav tikai mūsu pašu iedomas, tā nav mūsu pašu fantāzija vai iegriba. Nē, mēs esam analizēti un aplūkoti, mēs esam svērti, mērīti un izvērtēti, mēs esam aplūkoti no visām pusēm, un galarezultātā tie daudzie, kas mūs izvērtējuši, ir atzinuši mūs par gana labiem esam. To nu gan atcerēsimies, un to nu gan mēs vienmēr atkārtosim pasaules priekšā. Mēs esam atjaunojuši brīvu, neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku, un, gluži kā tā, kas tika dibināta pirms 85 gadiem, mūsdienu Latvijas Republika pastāv uz to, ka viens likums valda visiem, tā pastāv uz to, ka katram ir vienādas tiesības kā cilvēkam un katram, kas valstij ir gatavs kalpot un būt tai lojāls, ir vienādas tiesības.

Mēs nedrīkstam raudzīties, un mēs to nepiecietīsim, ka ļaudis tiek šķiroti pēc viņu senčiem, pēc viņu izcelsmes, pēc viņu tautības un ādas krāsas vai pēc viņu ticības. Visi cilvēki šajā valstī ir vienlīdzīgi, un visiem, kas to vēlas un ir uz to gatavi, ir iespējams kļūt par šīs valsts pilsonības turētājiem. Un es aicinu katru, kas šajā zemē ir dzimis un kas šo zemi ir izvēlējies par savu dzīves vietu, veikt šo izvēli līdz galam. Tagad ir iespēja kļūt par pilnvērtīgu Latvijas pilsoni. Daudz no pilsoņa netiek prasīts. Tiek prasīts zināt šīs valsts valodu. Vienīgā zeme, kur latviešu valoda valda, ir Latvija, latviešu valoda Latvijā ir svēta, mūsu pienākums ir to sargāt un glabāt. Šai zemei ir sava vēsture, un ir tikai nedaudz tā jāzina un jāsaprot. Jā, šai zemei nāk līdzi viss tās mantojums, un tas pieder mums visiem kopā.

Šis tēls, ar ko mēs ienākam Eiropā, — paraugieties uz viņu, kā viņa stāv! Stalta un cēla, uz augšu paceltām rokām, raudzīdamies uz augšu, uz savu garīgo vertikāli. Tā ir tā nākotnes Latvija, kādu gribētos to redzēt — tādu, kas lūkojas zvaigznēs, tādu, kas ir gatava pilnveidoties, kas ir gatava rīt būt labāka nekā bija vakar un šodien. Tās trīs zvaigznes, ko viņa tur, varētu būt ne tikai Vidzeme, Zemgale un Latgale, bet tās varētu būt arī mūsu pagātnes mantojums, mūsu šodienas veidojums un mūsu nākotnes sapņojums.

Šis pagātnes mantojums, kas brīžam ir smags, — tas mums ir svēts, jo mums vienīgajiem tas pieder. Šis mantojums ir jārespektē, tas ir jāciena, un lai likteņa sodība nāk pār tiem, kas ņirgājas un izsmej citas tautas ciešanas un zaudējumus, lai Dievs soda tos, kas nespēj respektēt citas tautas traģēdijas un ciešanas. Mēs esam daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, tai nav jābūt mūsu nastai, mēs neesam pagātnes vergi un cietumnieki, mēs esam tās mantinieki. No pagātnes mēs paturam to, kas mums noder, visu citu mēs pieņemam zināšanai, saprašanai, lai mēs varētu gudrāk dzīvot šodienu un rītu. Pagātne ir svēta, jo tie ir mūsu priekšgājēji, pagātne ir svēta, mēs to pieņemam tādu, kāda tā ir, bet mēs ejam uz priekšu, lai veidotu šodienas dzīvi un nākotnes Latviju.

Es aicinu katru atcerēties, ka Latvija — tie esam mēs visi. Mēs visi, kas stāvam šeit svētku vakarā, mēs visi, kas šovakar klausāmies savas valsts radio un televīziju. Mēs visi esam uz viena viļņu garuma, mēs visi esam vienoti savās domās par Latviju. Latvijai vajag katru no jums, visus, kas ir gatavi tai uzticīgi kalpot. Latvija nekad nevienu no jums neatstums, nekad tas, ko jūs būsiet savā mūžā paveicis, nebūs par velti. Neviens mūžs nav par velti, neviens devums, to lūdzu atcerēties.

Es aicinu katru ik dienu savās gaitās atcerēties par to, ka jūs dzīvojat sev, saviem tuviniekiem, savai pilsētai, savai videi un arī savai valstij. Jūsu valstij jūs katrs esat ļoti vajadzīgs. Latvijai ir vajadzīgi šie bērni, kas par to gādā, kas to mīl. Ar mīlestību sirdī pret savu zemi, savu Latviju mēs varam iespēt ir neiedomājamākās lietas. Visu, ko spējam iedomāties, ko sirds dziļumos varam sev vēlēt, to varam un drīkstam sev prasīt, to varam un drīkstam sev veidot, un to noteikti varam sagaidīt piepildāmies. Nākotne ir mūsu rokās, mūsu zemes liktenis ir mūsu rokās. Iesim un celsim Latviju, būsim priecīgi par to, ko tā sasniegusi — vai tie būtu vārti futbolā vai kaut kas cits!

Mēs spējam spēlēt vienās komandās, mēs spējam priecāties par vieniem rezultātiem, mēs tikpat labi spējam strādāt, lai celtu valsti, mēs tikpat labi spējam kopā sastrādāties, lai celtu savu nākotni. Ejam un strādājam Latvijai par labu! Dievs, svētī mūsu Latviju!

Ministru prezidents Einars Repše Latvijas tautai 18.novembra apsveikumā:

Sveicu jūs Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 85.gadskārtā!

Viena no nācijas identitātes izpausmēm ir sava brīva un neatkarīga valsts. 1918.gada 18.novembrī tika izveidota Latvija — tāda Latvija, kāda tautas dvēselēs un prātos bija lolota visus nebrīves gadus. Latvija ir piedzīvojusi dažādus laikus — uzplaukumu, okupāciju, neatkarības zaudēšanu. Atgūstot valsts patstāvību, gadu no gada esam stiprinājuši Latvijas neatkarību, gadu no gada esam tai vēlējuši labklājību un pārticību.

Šodien, Latvijas 85 gadu jubilejā, varam būt gandarīti par līdz šim sasniegto. Pavisam drīz mūsu valsts tiks uzņemta Eiropas Savienībā, un tas nozīmē starptautiski atzītu, suverēnu un brīvu Latviju Eiropā.

Paldies ikvienam, kas Latvijas labā strādā pēc vislabākās sirdsapziņas, ar vislabākajiem nodomiem. Lai jums pietiek spēka to darīt arī turpmāk!

Novēlu ikvienam sirdī nest tēvzemes mīlestību, drosmi un lepnumu par mūsu Latviju!

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre Saeimas svinīgajā sēdē 18.novembrī:

Cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi!

Ir viena diena gadā, kuru Latvijas tauta sagaida kā uzlecošu sauli — ar svētku prieku, vienotības izjūtu un apziņu, ka svarīgākā uz šīs zemes ir cilvēka dvēseles labklājība.

Pirms 130 gadiem pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos kā apsveikuma dziesma skanēja Kārļa Baumaņa “Dievs, svētī Latviju!”. Toreiz Latvijas tautai vēl nebija savas valsts, sveši kungi diktēja noteikumus, kā jādzīvo un kādiem vārdiem jādzied tautas himna, taču nacionālās pašapziņas atmoda bija sākusies un to apslāpēt neizdevās nevienam.

Par spīti sarežģītajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kad bruka impērijas un asiņaini zābaki mīdīja Latvijas zemi, ideja par nacionālu valsti attīstījās strauji, bet pirmajiem Latvijas neatkarības sludinātājiem, kā raksta Kārlis Skalbe, bieži nācās dzirdēt: “Jūs esat sapņotāji, jūs ceļat gaisa pilis.” Tomēr Latvijas Republikas proklamēšanas akts 1918. gada 18. novembrī un tam sekojošās brīvības cīņas pierādīja, ka ir sapņi, kas piepildās, un Latvijas tauta ir spējīga uzcelt un nosargāt savu Gaismas pili — savu valsti.

Kā valstiskuma idejas kaldināšanas gados, tā arī valsts dibināšanas brīdī un jauncelsmes posmā Latvijas cilvēkus kopīgiem mērķiem un centieniem vienoja tās garīgā spēka simbols — sarkanbaltsarkanais karogs. Sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu un varonību, baltā — cēlumu un atklātību. Šī tautas svētuma zīme ieskāva Latvijas valsts dibinātājus 18. novembrī, zem sarkanbaltsarkanā karoga varonīgās brīvības cīņās gāja Latvijas karavīri, līdz 1922. gadā Latvijas Republikas Satversmē tika noteikts tā juridiskais spēks.

Valsts lielākā bagātība ir cilvēki un zeme, bet cilvēku domas par savu valsti visskaidrāk atklājas attieksmē pret tās simboliem, pret tajos ietverto jēgu. Tie ne tikai apliecina piederību konkrētai tautai un valstij, tie ir mūsu garīgā saite laikā un telpā.

“Patriotisms tautai ir viņas dzīvības avots un viņas drošākās bruņas pret visām nedienām,” atzinis rakstnieks Augusts Saulietis.

Būsim atklāti — īstenībā ikdiena ievērojami atšķiras no tā, kas risinās politiskajā arēnā, — cilvēki ir gatavi spert soli pretī cits citam un dzīvo daudz draudzīgāk, nekā daži rupori mēdz vēstīt. Mūsu tolerances un lojalitātes latiņa ir pacelta pietiekami augstu, lai mēs varētu mierīgi sadzīvot ar visiem kaimiņiem.

Nereti nākas pārdomāt iemeslus, kāpēc Saeimas politiskie spēki, kas pārstāv un uzrunā mazākumtautības Latvijā, nerūpējas par to cilvēku loka paplašināšanu, kuri var piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Varbūt kādam šai jomā ir izdevīgāk uzturēt monopolu, nevis aicināt Latvijas iedzīvotājus iegūt pilsonību un izmantot iespēju iekļauties valsts politiskajā dzīvē?...

Ir dzirdēts, ka vecu vilku pārmācīt nevar. Jo vairāk tāpēc mums jādomā par saviem jauniešiem. Vai viņi izprot to, ka integrācija nozīmē savu kultūras un valodas tradīciju kopšanu, savu sakņu dziļāku izpēti un cieņu pret citu tautu kultūru, valodu un tradīcijām, arī spēju aizgūt labāko no citām tautām. Normālā ģimenē visi bērni ir mīļi, brāļi un māsas palīdz cits citam un mācās cits no cita.

Vakar, 18.novembrī, ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā: Katoļu Baznīcas kardināls, arhibīskaps Jānis Pujats, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps metropolīts Aleksandrs, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Dr. Jānis A. Šmits; Ārvalstu diplomātu korpusa vecākais, Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Ministru prezidents Einars Repše; Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atcerēsimies tos bērnus, kuri aug Latvijas bērnunamos un sagaida no valsts ne vien materiālu, bet arī morālu atbalstu. Būtu jālemj, vai bērnunamā uzaudzis jaunietis, kura vecākiem nepilsoņiem ir pārtraukta vai atņemta vecāku vara, varētu cerēt, ka valsts viņu automātiski atzīs par Latvijas pilsoni. Valsts atbalsts varētu īstenoties arī to šķēršļu mazināšanā, kas liedz bērnunamos un lauku skolās bez papildu pārbaudēm likt galdā pašu izaudzētus gurķus un tomātus vai pieņemt no vietējā zemnieka dāvinātu kartupeļu maisu. Mūsu bērni zina vairākas valodas, bet nezina, kā garšo svaigs lauku piens...

Skumji, bet politiķi joprojām organizē pārspīlētas akcijas, vispārina mazākumtautību problēmas, ignorējot patiesību, ka cilvēkiem vissvarīgākais ir, lai būtu atrisināti sociālie jautājumi, sakārtota sadzīve un lai viņi savā zemē justos droši.

Neaizmirsīsim — katrs gadījums ir individuāls. Latvijai nevienam nekas nav jāpierāda, nevienam ne par ko nav jāatvainojas. 50 gadus Latvijas tauta bija divu okupācijas varu upuris, un tās ciešanu kauss nebūs izsmelts nekad. Arī piemineklis Konstantīnam Čakstem — pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēlam, kurš vadīja Latvijas Centrālās padomes organizēto pretošanās kustību Otrā pasaules kara laikā, — tiek celts ne jau tādēļ, lai glorificētu tikai vienu personu, viena cilvēka idejas un veikumu. Piemineklis simbolizēs traģiskos kara un okupācijas gadus un tās paaudzes, kas izdzīvoja šo laiku — devās trimdā vai palika Latvijā un uz saviem pleciem iznesa totalitāra režīma smagumu vai arī gāja bojā.

Mūsu dzīve un darbi balstās uz fundamentālām demokrātiskām vērtībām un ir visskaidrākais apliecinājums tam, ka ejam vienīgo pareizo brīvas, neatkarīgas un cilvēktiesības respektējošas valsts ceļu.

Mēs esam atvērti valodu un kultūru daudzveidībai, izturamies pret to kā pret milzīgu bagātību, taču ir gluži dabiski, ka mēs mīlam un vienmēr prasīsim arī citus cienīt mūsu dzimto latviešu valodu — Latvijas valsts valodu, kurai ir unikāla vieta pasaules vairāk nekā 6000 valodu lielajā saimē. Valoda ir galvenā garantija un galvenais pamats tautas pastāvēšanai, tāpēc mums jāturpina meklēt veidus, kā labāk iemācīt citiem savas valsts valodu, tai pašā laikā novērtējot atšķirīgā īpašo nozīmi katrā tautā, cilvēkā vai cilvēku grupā. Tikai no pašiem zemes saimniekiem ir atkarīgs, kā kopīgās mājas veidošanā tiek izmantots tautas radošais daudznacionālais potenciāls un garīgās enerģijas resursi. Un, tā kā starptautiskajai sabiedrībai vienmēr var rasties jautājumi, kādēļ mēs darām un domājam tieši tā un ne citādi, mums pašiem ir jāizzina vissīkākās savas pagātnes takas un jāskaidro pasaulei Latvijas brīvības ceļa būtiskākie pieturpunkti.

Šis gads ir nācis ar mūsu valsts galveno ārpolitisko mērķu piepildījumu: martā tika parakstīts protokols par Latvijas pievienošanos NATO, aprīlī — līgums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Veiksmīgi ris šo dokumentu ratifikācijas process dalībvalstu parlamentos, lai nākamā gada pavasarī Latvija kļūtu par abu ietekmīgo organizāciju pilntiesīgu dalībnieci. Tas būs patiesi vēsturisks pagrieziena punkts mūsu valsts dzīvē. 30. oktobrī arī Saeima ratificēja līgumu par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Šim balsojumam ceļu pavēra Latvijas tauta, 20. septembrī ļoti pārliecinoši sakot “jā” Latvijai Eiropas Savienībā. Tauta izdarīja gudru izvēli, jo balsoja par drošu Latvijas nākotni un cilvēku iespēju paplašināšanos!

Līdz brīdim, kad jau kā dalībvalsts varēsim piedalīties Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses darba kārtības noteikšanā, mums jārod atbilde uz jautājumu: kādu mēs redzam sevi nākotnes Eiropā? Kā enerģisku, aktīvu un gudru vai arī apdomīgu un nogaidošu dalībnieku?

Jaunais Eiropas Savienības Konstitucionālais līgums, par kuru spriež starpvaldību konference, daudz lielāku lomu piešķir tieši nacionālajiem parlamentiem. Gan subsidiaritātes principa īstenošanā, gan ieviešot agrās brīdināšanas mehānismu Eiropas likumdošanas iniciatīvu izstrādē. Tas pavērs jaunas iespējas, bet arī prasīs daudz lielāku mūsu ieguldījumu, lai Latvijas viedoklis precīzi tiktu formulēts un stingri aizstāvēts. Liela nozīme būs efektīvai Saeimas un valdības sadarbībai Latvijas pozīciju izstrādē, kā arī spējai aizstāvēt savas nacionālās intereses.

Daudz nozīmīgāka loma turpmāk būs starpparlamentu sakariem un it īpaši mūsu partiju sadarbībai ar saviem kolēģiem citu valstu parlamentos. Jo sevišķi liela nozīme paplašinātajā Eiropas Savienībā būs mazo valstu, mazo tautu solidaritātei. Kļūstot par sadarbības partneriem vienlīdzīgās attiecībās, ne vairs kā kandidātiem vai jaunākajiem brāļiem, un identificējot kopīgās intereses, mūsu pašu aktivitāte noteiks to, vai tiks sasniegts vēlamais rezultāts. Nereti tieši neformālie kontakti un sarunas ļauj rast risinājumus šķietami strupceļā nonākušās lietās.

Ļoti nozīmīgs notikums Latvijai nākamgad būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Pirmās Latvijas vēsturē. Kopā ar mums nākamā gada jūnijā pie vēlēšanu urnām dosies vēl 24 Eiropas valstu pilsoņi, lai piešķirtu mandātu savas valsts politiķiem pārstāvēt viņus kopīgās Eiropas augstākajā līmenī. No Latvijas Eiropas Parlamentā strādās deviņi deputāti. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tie būs viscienījamākie un labākie, tādi, kas augstu turēs Latvijas vārdu un būs gatavi to stingri aizstāvēt Eiropas Parlamentā un tajā pārstāvētajās partiju grupās.

Šīs vēlēšanas būs izaicinājums gan partijām, gan tautai. Mūs gaida vēl nebijusi vēlēšanu kampaņa, atšķirīga vēlēšanu procedūra. Eiroparlamentāriešiem skaidri jāapzinās atbildība, kas gulsies uz viņu pleciem. Maldīgi domāt, ka tā būs vien skaista un labi apmaksāta dzīve Briselē un Strasbūrā. Tas būs smags un atbildīgs darbs Latvijas interešu aizstāvības labā, neaizmirstot par atgriezenisko saikni ar saviem vēlētājiem dzimtenē. Tāpēc partijām būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē pretendenti, kurus tās virzīs uz Eiropas Parlamentu. Jādomā arī par viņu izglītību, valodu zināšanām, prasmi argumentēt savu viedokli. Tieši pirmie mūsu deputāti Eiropas Parlamentā būs tie, kuriem jāpanāk, lai Latvijas viedoklis Eiropā tiktu sadzirdēts un ņemts vērā. To, kā tas izdodas, uzmanīgi vērtēs arī viņu vēlētāji Latvijā.

Paplašinoties Eiropai, ievērojami pieaugs Baltijas jūras valstu reģiona svars. Triju Baltijas valstu sadarbība visdažādākajos līmeņos un jomās ir vērtība, ar kuru ienāksim Eiropas Savienībā. Arī ciešie kontakti ar Ziemeļvalstīm, mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem, turpmāk aizvien padziļināsies un iegūs jaunas dimensijas.

Jo vairāk ir dažādu kontaktu starp cilvēkiem, organizācijām, valstīm, jo vairāk attīstības iespēju, taču jāapzinās, ka tie prasa arī lielāku izpratni un spēju iedziļināties citādā domāšanā, lielāku elastību savā paša domāšanā un ievērojami lielāku māku nonākt līdz optimālajam lēmumam.

Gan mūsu reģionam, gan Eiropai kopumā nozīmīga ir Krievijas iesaiste Eiropas procesos. Latvijā kā Krievijas kaimiņvalstī to izjūtam īpaši stipri. Mēs vienmēr esam vēlējušies, lai mūsu attiecības balstītos uz savstarpēju cieņu un pragmatismu. Katrai nācijai piemīt sava domāšanas un rīcības veida savdabība, tāpēc bez savstarpējas cieņas nav iespējams veiksmīgs dialogs. Bet pirmais noteikums, lai saprastu otru, ir griba to risināt.

	Vakar ziedus pie Brīvības pieminekļa nolika Latvijas augstākās valsts amatpersonas, ārvalstu militārie atašeji, Nacionālo bruņoto spēku vadība, kā arī Latvijas tauta Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mēs varam būvēt skaistus sarunu tiltus, modernus saskarsmes ceļus vai fantazēt par vēl neredzētiem komunikāciju tuneļiem, taču tas būs darīts velti, ja aiz tā visa nestāvēs apņēmība — griba saprast citu cilvēku, citu tautu, citu viedokli. Ceru, ka pēc Valsts domes vēlēšanām Krievija būs gatava nostāties uz konstruktīvu attiecību veidošanas ceļa.

Katras valsts pamatinteresēs ir tās drošības nostiprināšana. Un mums jāapzinās, ka, saņemot NATO garantijas Latvijas drošībai, jābūt gataviem uzņemties savu atbildības daļu un dot ieguldījumu arī citu drošības stiprināšanā. Mums jābūt gataviem atbalstīt sabiedrotos. Arī grūtās un sarežģītās situācijās. Mums jābūt gataviem lemt par mūsu karavīru nosūtīšanu dalībai sabiedroto vadītās operācijās ārpus valsts robežām. Un šodien mēs patiešām varam būt lepni, ka mūsu karavīri godam spēj veikt viņiem uzticētos uzdevumus.

Cienījamie kolēģi!

Šis ir 8. Saeimas darbības pirmais gads, un to visās Saeimās varētu raksturot kā deputātu iestrādāšanās laiku. Tomēr mēs jau esam paspējuši pieņemt divus valsts budžetus, vienu ar aizkavēšanos, otru — ļoti savlaicīgi. Varam būt gandarīti, ka gandrīz visas parlamentā pārstāvētās partijas iesaistījās kampaņā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Arī līguma par pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju atbalstīja visi Saeimas politiskie spēki, izņemot vienu. Vēsture vērtēs lēmumu pareizību, bet mums jāvērtē padarītais.

Latvija ir jūras valsts, un beidzot esam pieņēmuši vienu no apjomīgākajiem likumiem — Jūras kodeksu. Ļoti nozīmīgs tieši kultūras mantojuma saglabāšanas nolūkā ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums.

Izdevās pieņemt arī Parlamentāro izmeklēšanas komisiju likumu. No jauna izveidota Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisija. Esam diskutējuši gan par finanšu likumdošanas aktiem, gan par amatpersonu izvirzīšanas kritērijiem. Estētiskāka kļuvusi arī kopaina — Saeimas sēdēs vairs neredz izslietus īkšķus. Turklāt šai Saeimai izdevies radīt mehānismu, kas novērš aizdomas par aizklātās balsošanas kontrolēšanu.

Diemžēl daudz kas mūsu politiskajā dzīvē darīts pēc principa — ka tik savādāk, “būsim kā dadzis acīs”, bet — vai tas liecina par kompetentu, profesionālu nostāju? Konstruktīva sadarbība ar opozīciju joprojām ir neizpildīts mājas darbs. No vēlētājiem esam saņēmuši pārmetumus par lietu pēctecības neievērošanu, kā rezultātā labi iesāktais nereti apstājies.

Šķiet, pienācis pēdējais laiks saasināt uzmanību uz jautājumu, par ko jau ilgstoši ir neizpratnē mūsu lauku ļaudis, proti, uz administratīvi teritoriālās reformas norisi. Tāpat kā Rīga nekad netiks uzcelta, arī šī reforma nekad netiks pabeigta, ja to turpināsim līdzšinējā garā. Kas cilvēkiem palīdzēs tikt skaidrībā, kāpēc tieši 102 vai 33 novadi, kāpēc ne 44 vai 202?

Varbūt beidzot jāatkāpjas no iedomu slimnieka pozīcijām un jāļauj iedzīvotājiem un pašvaldību speciālistiem pašiem lemt, kā viņiem labāk un izdevīgāk?...

Gudru politiku no tautas priekšstāvjiem gaida arī mūsu izglītības darbinieki, lai nenonāktu situācijā, kad, krievu klasiķa Gogoļa lugas varoņa vārdiem runājot, jākonstatē: “Dievs, nedod strādāt izglītības laukā! Katrs maisās iekšā! Katrs grib izrādīties arī gudrs cilvēks!”

Jebkura reforma kādai cilvēku grupai ir sāpīgs process, tāpēc obligāts priekšnosacījums pirms aktīvas rīcības ir izsvērt visus “par “ un “pret”, jo mēs nedrīkstam pieļaut, ka reformai ir dzīvības cena, kā tas var notikt, ja tiek sasteigta veselības aprūpes sistēmas reorganizācija.

Ir aizkustinoši, ja cilvēki joko: no Rīgas līdz Balviem ir tālāk nekā no Balviem līdz Rīgai, un izsaka vēlējumu — “lai jums tur, Rīgā, neklājas sliktāk kā pie mums”, taču der ieklausīties tajā joka daļā, kas pauž rūgtu patiesību.

Cerams, ka nākamajā gadā pāriesim no divdomīgās frāzes “kā var nesolīt” pie skaidrākas un atbildīgākas — “kā var nedarīt”. Un jādara nevis darbības imitēšanas dēļ, bet gan tāpēc, lai Latvijas tauta būtu apmierināta ar Saeimas un valdības darbu. Tas ir tieši tik vienkārši un grūti, kā izklausās.

Godātie klātesošie!

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Saeimas sēdē kopā ar Valsts prezidenti, deputātiem, ārvalstu vēstniekiem arī Ministru prezidents Einars Repše, Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, veselības ministre Ingrīda Circene, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters, finanšu ministrs Valdis Dombrovskis (pirmajā rindā), tieslietu ministrs Aivars Aksenoks, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, labklājības ministre Dagnija Staķe, vides ministrs Raimonds Vējonis (otrajā rindā), īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainars Baštiks un zemkopības ministrs Mārtiņš Roze; Saeimas tribīnē — Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre

Pirms 85 gadiem dibinot mūsu neatkarīgo valsti, tās veidotāji izvēlējās tieši parlamentāru republiku par valsts politiskās organizācijas formu.

Un tā nebija nejaušība, tā bija tālredzīgi izprasta nepieciešamība.

Jo mūsu neatkarību neizcīnīja viens politiskais spēks vai viens politiskais līderis. Valsts dibināšanā piedalījās dažādas sabiedriskās un politiskās organizācijas ar dažādiem politiskiem uzskatiem. Jaundibinātajai valstij bija jāapvieno ļoti dažādu vēsturisko pieredzi iemantojuši Latvijas novadi, dažādu ticību un tradīciju ļaudis, arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji bija jāpadara par šīs valsts sabiedrotajiem. Tāpēc tieši parlamentāru republiku kā visplurālistiskāko nācijas demokrātijas pašorganizācijas formu, kura savā pilnasinīgā izpildījumā ir orientēta vislielākajā mērā ievērot un saskaņot visdažādāko tautas slāņu intereses, kas ļautu latviešu nācijai kļūt par modernu Eiropas tautu ar savu politisku vārdu un svaru.

Bet, jau izvirzot šādu mērķi — parlamentāras republikas izveidošanu, savā ziņā bija skaidrs, ka tas ir pārdrošs, pat pārgalvīgs uzstādījums. Latviešu nācijai nebija lemts piedzīvot pakāpenisku demokrātijas pašorganizācijas attīstību, kāda bija iespējama daudzām citām Eiropas tautām, un latviešiem bija milzu soļiem jāpārkāpj no faktiska feodālisma uz modernu demokrātiju. Mums bija jāmācās darot, gandrīz vai vienā dienā jāapgūst daudzas demokrātijas mācībstundas.

Būtu tikai godīgi atzīt, ka arī vēl šobrīd — trīspadsmit gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas — mēs tā visā pilnībā tomēr neesam apuvuši parlamentāro demokrātiju.

Viens no sāpīgākajiem pašreizējā parlamentārisma slimīguma simptomiem ir, lūk, kas: sabiedrībai nav pārliecības, ka tās ievēlētie priekšstāvji aizstāv tieši sabiedrības, nevis kādas šauras grupas intereses. Un īstenībā tas ir tikai loģiski, jo starp vēlētāju un parlamenta deputātu mēs esam nostādījuši starpnieku — vēlēšanu kampaņu uzskrūvēto izdevumu apmaksātāju. Starpnieku, kurš maksā no saviem personiskajiem līdzekļiem un tāpēc, kā mums pilnīgi pašsaprotami liekas, sagaida arī savu personisko interešu aizstāvēšanu. Izveidojas tāds paradoksāls burvju loks —, no vienas puses, pati sabiedrība liek deputāta kandidātam staigāt apkārt ar lūdzēja cepuri, lai savāktu līdzekļus savai ievēlēšanai, bet, no otras puses, šīs pašas lūdzēja cepures dēļ sabiedrība vairs neuzticas jau ievēlētajam deputātam. Un šai neuzticībai ir hroniskas sekas — neveidojas normāla, pēctecīga demokrātisku partiju sistēma. Katrās vēlēšanās mēs sagaidām jaunas partijas un jaunus mesijas, un līdz ar to pašiem politiķiem par nerakstītu tradīciju kļūst vairāk īslaicīga, nevis ilglaicīga stratēģiskā domāšana. Tādos apstākļos ir grūti

Nacionālo bruņoto spēku parādē piedalījās gan jūras, gan sauszemes spēki, gan arī dažnedažāda militārā tehnika Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

runāt par politisko partiju pēctecīgo atbildību, kas tik ļoti nepieciešama parlamentāras republikas normālai funkcionēšanai. Un vēl ļaunāk — šo sabiedrības neuzticību politiķiem viņi paši sāk lietot savstarpējo politisko rēķinu kārtošanai, sacenzdamies retorikā un savstarpējās apsūdzībās par to, cik lielā mērā otrs ir vairāk “atkarīgs” vai vairāk korumpēts nekā viņš pats.

Traģiskākais, ka šādas retorikas karstumā rodas situācijas, kas tieši skar pašu parlamentārās republikas konstitucionālo lietu kārtību, apdraudot parlamentārā demokrātijā tik nepieciešamo likumdevēja neatkarību un suverenitāti.

Izrādās, ka uzticības deficīts kļuvis par izplatītu parādību ne tikai varas un sabiedrības, bet arī politisko partneru attiecībās. Ne mazums pūļu esam veltījuši tam, lai šo uzticības vakuumu likvidētu un atkal nenonāktu strupceļā, taču acīmredzot laiku pa laikam der atkārtot demokrātijas ābeces aksiomas. Vispirms jau to, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Un viedokļu sadursmes gadījumā tiek meklēts tāds kompromiss, kas galarezultātā apmierinātu lielāko attiecīgajā polemikā iesaistīto dalībnieku daļu. Arī to, ka parlamentārā republikā valdība ir pilnībā atbildīga parlamentam. Latvijas Republikas Satversmē, kas ir mūsu valsts varas leģitimitātes galvenais simbols, taču skaidri un nepārprotami ir fiksēti varas dalījuma principi. Visbeidzot to, ka visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un likumus tomēr vajadzētu lasīt, jo tajos ir nostiprinātas katra cilvēka neatņemamās tiesības, pienākumi un atbildība.

Lai situāciju labotu, nepietiek ar kaut kādiem atsevišķiem kosmētiskiem labojumiem. Likumdošanā jāveic radikālas reformas, kuru galvenais mērķis būtu reāli nodrošināt parlamentā ievēlēto tautas priekšstāvju neatkarību un viņu atbildību tikai un vienīgi vēlētāju priekšā. Un svarīgākais — tādu likumdošanu, lai arī sabiedrība noticētu, ka augstākā vara valstī atklāti, publiski un nedalīti pārstāv visas sabiedrības intereses.

Ar šā uzdevuma pildīšanu mums nav laika kavēties. Šobrīd, kad mūsu valsts kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti, tikai pilnasinīgi funkcionējoša parlamentāra demokrātija — tāda, kādu to pirms 85 gadiem bija iecerējuši mūsu valsts dibinātāji, — varēs nodrošināt Latvijas tautai pilntiesīgu, produktīvu līdzdalību Eiropas Savienības nāciju vidū.

Pēc Saeimas svinīgās sēdes 18.novembrī: Ministru prezidents Einars Repše, iekšlietu ministrs Māris Gulbis; tieslietu ministrs Aivars Aksenoks, bij. tieslietu ministre deputāte Ingrīda Labucka; ASV vēstnieks Braiens Karlsons, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; deputāti Vineta Muižniece, Aigars Kalvītis un Jānis Lagzdiņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mums ir jābūt pieticīgiem savos pašslavinājumos un jāprot novērtēt priekšgājēju paveikto, jo mēs esam šeit, tagad, tieši šajā vietā un tieši tādi, kādi esam, pateicoties iepriekšējo paaudžu darbam, domām, ciešanām, uzvarām un arī zaudējumiem. “Pieminēt nozīmē — atskatīties un ieraudzīt nevis biedējošu tumsu, bet daudzas uguntiņas, kas tavai kājai nav ļāvušas paslīdēt,” teikusi rakstniece Anda Līce.

Šodien, Latvijas valsts svētkos, es gribu aicināt cilvēkus atcerēties labo, ko citi darījuši mums, un pateikt par to paldies. Visi darbi atmaksājas, jo nekas nekur nepazūd. Dievs, svētī Latviju!

Latvijas Republikas 8. Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres runa Saeimas svinīgajā sēdē, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadskārtai, 2003. gada 18. novembrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ekumeniskajā dievkalpojumā 18.novembrī:

Kungs Dievs, mēs tevi lūdzam par šo pirms 85 gadiem dibināto valsti. Ar asins upuriem šīs valsts neatkarība tika izcīnīta, ar asins upuriem šīs valsts neatkarība tika pazaudēta. Mēs aizlūdzam Tevi par visām tām dvēselēm, kas ir kritušas kara laukā. Mēs aizlūdzam Tevi par šo valsti un par tās nākotni un pateicamies Tev par to dāvanu, ko Tu mums esi devis, — dzīvot brīvā, neatkarīgā Latvijas Republikā.

Izmēz no mūsu sirdīm nepateicības rūgtumu un vilšanās sāpes! Ļauj mums izjust to dziļo pateicību par visām tām dāvanām, ko Tu par mūsu valsti un par mums, katru tās iedzīvotāju, esi lējis, lai, rītos celdamies un vakarā guldamies, mēs pateiktos par visu, kas mūsu dzīvē ir labs un par ko mūsu pateicība pienākas no sava liktens un no sava Dieva.

Kungs, pasargā šo valsti no ļauna! Dieviņ, taisi zelta sētu apkārt mūsu tēvu zemei, pasargā to no draudiem un no briesmām, no ļaunām domām un no ļauniem vārdiem, pasargā mūs pašus no ļaunuma savās sirdīs, lai izjūtam cits pret citu to brālību, kas ir vajadzīga vienas tautas bērniem, vienas valsts iedzīvotājiem un pilsoņiem. Kungs, ļauj mums izjust ticību, cerību un paļāvību Tev un mūsu pašu spēkiem! Stiprini mūs apņēmībā, dod mums drosmi stāvēt un cīnīties par taisnību un par patiesību, vienalga, ko tas maksātu, gan cilvēku, gan Dieva priekšā. Kungs, pavadi mūs visos mūsu darbos! Kungs, svētī un pasargā šo tautu, tās cilvēkus, to zemi un šo valsti, to no sirds mēs Tev lūdzamies, ak Dievs!

Runa Latvijas Republikas proklamēšanas 85. gadskārtai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā 2003.gada 18.novembrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga NBS parādē 18.novembrī 11. Novembra krastmalā:

Nacionālo bruņoto spēku parādes, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadadienai, laikā 11. Novembra krastmalā: Rīgas garnizona komandieris Juris Vectirāns, parādes komandieris Gvido Ivanovs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze un Saeimas deputāti! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs un valdības locekļi! Ekselences! Augstie viesi! Dāmas un kungi! Bruņoto spēku komandieri, virsnieki, kareivji!

Šodien mēs varam svinēt Latvijas dibināšanas 85.atceres dienu, tikai pateicoties tam, ka latvju dēli bija gatavi cīnīties par savu jaundibināto valsti. Caur ilgiem gadiem doma par neatkarīgu Latviju bija izsapņota un izauklēta. Pēc lielām pūlēm tā beidzot bija deklarēta, taču valsts nebūtu varējusi pastāvēt, ja nebūtu bijuši karavīri, kas gatavi par Latviju cīnīties, par Latviju stāvēt un krist.

Šodien mēs esam laimīgas paaudzes, kas dzīvojam tādos laikos, ka Latvijā un Eiropas kontinentā valda miers un saticība nāciju starpā. Mūsu dzīvajām paaudzēm ir tā priekšrocība, ka Latvija vairs nekad tikai mūsu pašu spēkiem vien nebūs aizstāvama, ja Latvijai draudēs briesmas, mums ir lieli un spēcīgi sabiedrotie, kas gādās par to, lai nekas vairs neapdraudētu mūsu patstāvību un mūsu neatkarību, taču Latvijai pašai vienmēr ir jābūt gatavai domāt par savu drošību, un Latvijai ir arī jānes atbildība palīdzēt gādāt par mieru un drošību visā pasaulē. Nav vairs tie laiki, kad katrs varēja domāt tikai par savu tēvu zemi un par tās robežām, tagad mēs baudām kopīgo aizsardzību, bet mums ir arī jāsniedz tai pretī sava līdzdalība miera nodrošināšanā.

Šodien Latvijas valsts vārdā kā prezidente vēlos izteikt paldies visiem tiem, kas stāv zem Latvijas karoga. Es pateicos visiem virsniekiem un karavīriem par viņu pašaizliedzību, par viņu profesionālismu, par viņu nopietnību pret saviem pienākumiem. Es vēlos izteikt īpašu pateicību viņu tēviem, mātēm, dzīvesbiedriem, arī viņu bērniem par to, ka viņu ģimenes stāv aiz viņiem un atbalsta šo viņu izvēli. Īpašus pateicības vārdus vēlētos nosūtīt visas Latvijas tautas vārdā tiem mūsu bruņoto spēku pārstāvjiem, kas atrodas ārpus mūsu valsts robežām un kas gādā par to, lai atgrieztos miers un stabilitāte arī citās pasaules zemēs. Īpašs paldies viņiem un viņu ģimenēm par to, ka viņi godam aizstāv Latvijas karogu un Latvijas labo slavu. Būsim mēs visi tāpat kā mūsu karavīri vienmēr un visur gatavi stāvēt par savu valsti, aizstāvēt tās godu un slavu, strādāt un savas pūles veltīt Latvijas labā! Dievs, svētī Latviju!