• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs balsosim par stipru un neatkarīgu Latviju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.09.2003., Nr. 129 https://www.vestnesis.lv/ta/id/79155

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nākotne pieder gaišiem, brīviem un atvērtiem cilvēkiem

Vēl šajā numurā

19.09.2003., Nr. 129

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs balsosim par stipru un neatkarīgu Latviju

Sandra Kalniete, ārlietu ministre, — “Latvijas Vēstnesim”

KALNIETE1.JPG (20041 bytes)

Par pilsonisko atbildību nākotnes priekšā

— Mūsu saruna aizsākās 11. septembrī, 2001. gada terora aktu atceres dienā, kas šogad iezīmējās ar jaunu tumsas uzbrukumu. Stokholmā no terorista ievainojumiem mira jūsu kolēģe Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linda. Šis traģiskais notikums arī mums liek ar lielāku pilsoniskās atbildības sajūtu izdarīt savu izvēli 20. septembra referendumā, kad, balsojot par Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES), mēs vispirms un galvenokārt balsosim par savas valsts nākotnes drošību.

— Jā, protams. Jo, ja paskatāmies kartē, tad redzam, ka Latvija joprojām ir tieši tajā pašā vietā, kur bija 1940. gadā, un citas valstis arī atrodas turpat. Jā, Eiropā ir notikušas daudzas pozitīvas izmaiņas, arī austrumu virzienā. Šobrīd arī tur vairs nevalda totalitārs režīms un tiek veidota demokrātija. Taču būtu bezatbildīgi no politiķu un arī no tautas puses uzturēt ilūziju, ka neatkarība ir kaut kas abstrakts. Latvija taču de iure bija neatkarīga arī visus piecdesmit okupācijas gadus. Nu un? Latvijā atradās svešas valsts karaspēks. Mūsu pilsoņus varēja bez tiesas sprieduma aizsūtīt uz Sibīriju vai ieslodzīt trakomājā...

Neatkarība tikai tad ir īsta neatkarība, ja valsts var garantēt saviem pilsoņiem stabilitāti un drošību. Un, protams, arī labklājību. Tie arī ir mērķi, kāpēc Latvijai jābūt Eiropas Savienībā. Jo pretējā gadījumā... Arī Moldova šodien ir neatkarīga valsts. Taču vai tā ir patiesi neatkarīga, ja Piedņestras teritorija vēl aizvien ir dīvainā autonomā stāvoklī ar pilnībā nenoregulētu konfliktu? Arī Baltkrievija ir neatkarīga valsts. Bet es nezinu, vai tas ir tas neatkarības modelis, ko Latvija varētu sev vēlēties. Ja mūsu tauta referendumā izvēlētos palikt ārpus ES, tad ir skaidrs, kuri būtu mūsu jaunie partneri.

— Mani pārsteidza kāds raidījums televīzijā, kur diskusijā par ES programmas vadītāji nez kāpēc aicināja skatītājus paust arī savas domas, vai Latvijai vajadzētu iestāties NVS — it kā šāds variants jau tiktu apspriests.

— Jā, cilvēki faktiski nedzird argumentus. Un tie, kas ir pret ES, dažkārt izskan skaļāk, jo viņu argumenti ir primitīvāki. Bet, kad es runāju ar saviem rietumvalstu kolēģiem, kas atbrauc šeit, lai pastāstītu cilvēkiem par reālo dzīvi ES, viņi ir izbrīnīti, ka ar mūsu vēstures pieredzi, kas varētu kalpot par vēstures paraugstundu ikvienai Eiropas nācijai, kādam vēl var būt šaubas par Latvijas ceļu uz ES.

— Mēs zinām, cik neatlaidīgi Latvijas diplomātija centusies uzlabot attiecības ar lielo kaimiņvalsti. Bet ir ļoti būtisks joprojām neatbildēts jautājums šīs lielās kaimiņvalsts politiķiem: kāpēc Krievija joprojām nav oficiālā līmenī atzinusi visai pasaulei tik labi zināmo faktu, ka Padomju Savienība 1940. gadā okupēja Baltijas valstis?

— Nu, tā ir Krievijas suverēna lieta.

— Jā, protams. Bet Latvijas pilsoņa pienākums ir ņemt vērā arī šo apstākli, 20. septembra referendumā izšķiroties par Latvijas rietumu vai austrumu orientāciju. Arī kinorežisors Jānis Streičs intervijā “Latvijas Vēstnesim” uzsvēra, ka 20. septembra referendums būs Latvijas izvēle starp rietumu un austrumu orientāciju.

— Jā, tas ir ļoti vienkārši. Manā galvā vienmēr ir Eiropas karte, kurā es redzu Latviju kā nelielu, pelēku laukumu starp Eiropas Savienību un Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS). NVS ir viena dominējoša valsts — Krievija. Un es nedomāju, ka, paliekot ārpus ES, Latvija neizjutīs spiedienu no austrumiem.

 

Kas notiks, ja ... notiks

— Mēs nevaram aizmirst arī interfrontiešu demonstrācijas. Ja šādas personas aicina 20. septembrī balsot “pret”, tad tas šķiet likumsakarīgi. Bet sarūgtina sirmu latviešu māmuļu neziņa vai apjukums, kad viņas saka: “Es jau vienā savienībā esmu bijusi un nekā laba tur neredzēju.” Ir arī virkne citu atziņu, kas maz skaidrotas ES referenduma kampaņā. Piemēram, LZA prezidents Jānis Stradiņš ir noraizējies, ka iedzīvotāji referendumu varētu izmantot, lai paustu neapmierinātību ar konkrētiem mūsu valdības lēmumiem.

— Es negribētu piekrist, ka šī tēze nav skanējusi. Piemēram, tas izskanēja Ministru kabineta sēdē, kur ministrus uzrunāja Valsts prezidente. Tas ir izskanējis arī paša Ministru prezidenta teiktajā, ka “valdības nāk un iet, bet Latvija paliek, un izvēle ir par Latvijas nākotni”. Taču politikā diemžēl šie procesi ir cieši saistīti. Referendums nenotiek tikai par konkrēto jautājumu, bet ir veids, kā cilvēki mēdz paust savu attieksmi pret politisko realitāti kā tādu. Un tas ir tas, kas mani biedē. Daudzi šobrīd neapzinās, ka 20. septembrī viņi būs izdarījuši savu liktenīgo izvēli. Daudzi saka: nu un? Rīkosim pēc tam atkārtotu referendumu, kā to ir darījusi Norvēģija.

Bet, pirmkārt, Norvēģija ir ļoti bagāta zeme ar bagātīgiem dabas resursiem, kas šai valstij ir milzu priekšrocība. Taču, kad parunā ar Norvēģijas uzņēmējiem un arī politiķiem, daudzi no viņiem tagad šo atrautību no ES uztver kā trūkumu. Norvēģijā cenas tagad ir caurmērā 170 procenti no ES valstu vidējā cenu līmeņa. Otrkārt, Norvēģijai pašai ir jānodrošina sava redzamība pasaules politikā. Tās bagātīgie dabas resursi to atļauj. Turpretim Latvijai atkārtots referendums būtu tad, kad mēs otrreiz pabeigtu sarunas — jo sarunas ar ES būtu jāsāk no jauna. Taču atkārtotā sarunu aplī mums tās būtu jāved nevis vairs ar piecpadsmit, bet ar divdesmit četrām valstīm. Un, ja mēs to sadomātu darīt vēl vēlāk, tad ar divdesmit sešām, jo arī Bulgārija un Rumānija tad būs pievienojušās ES. Nedrīkst aizmirst, ka vest sarunas tik lielā formātā noteikti ir daudz grūtāk.

Otrkārt, mūsu sarunu partneri tad būs arī mūsu vistuvākie kaimiņi — Igaunija un Lietuva —, un ar kaimiņiem vienmēr sarunas risināt ir visgrūtāk. Tādēļ ka — jo tuvāk valstis atrodas, jo ciešāka ir saskarsme un vairāk sīkumu, kas jānokārto. Un es gribētu tagad arī atgādināt to, kā Latvija jutās 1997. gadā, kad Luksemburgā ES galotņu apspriedē pieņēma lēmumu sākt iestāšanās sarunas ar Igauniju, bet ne ar mums. Lai gan pēc ekonomiskajiem un citiem kritērijiem mēs ar igauņiem bijām ļoti līdzīgā pozīcijā. Mums vienīgi nebija tādas mērķtiecīgas sevis popularizēšanas kampaņas, kāda bija igauņiem. Es domāju, ka nevienam latvietim tagad nebūtu patīkami noskatīties, kā Igaunija un Lietuva aiziet ceļu, ko mēs uzsākām 1989. gadā kā Baltijas ceļu, bet mēs paliekam uz vietas un sākam slīdēt atpakaļ. Es nerunāju par sevi, man tas būtu neizsakāmi rūgti.

Bet es domāju arī par tiem, kas šodien vārdu “neatkarība” bieži lieto bez saturiska piepildījuma. Man viņus gribas salīdzināt ar “Mērnieku laiku” Oliņieti, kura cēlās un gūlās ar Dieva vārdu uz lūpām, bet nepildīja savā dzīvē morālās vērtības, ko šis vārds ietver. Līdzīgi rīkojas arī cilvēki, kas par neatkarību runā kā par ko plakanu. It kā neatkarība būtu mērķis pats par sevi. Vai ka tas jau būtu piepildījums — būt neatkarīgam un nabagam. Būt neatkarīgam un apdraudētam. Es domāju, šie cilvēki neapzinās neatkarības jēdziena patieso saturu un arī atbildību par šo jēdzienu.

— Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks intervijā “LV” teica, ka, viņaprāt, Latvija, kas drīz kļūs NATO dalībvalsts, ārpus ES varētu ne reizi vien nokļūt grūtā diplomātiskā situācijā starp ASV un Rietumu lielvalstu atšķirīgajiem viedokļiem kādā stratēģiskās drošības jautājumā — kā tas notika šopavasar Irākas krīzes gadījumā.

— Es šim skatījumam nepiekristu. ES gan ir izvirzījusi par mērķi vienoto ārpolitiku, taču tā īstenojama vienīgi tad, ja atbilst visu ES dalībvalstu interesēm. Vēl ilgu laiku būs jautājumi, kuros ES dalībvalstīm būs dažāds skatījums. Un tādos gadījumos, neatkarīgi no tā, vai Latvija ir vai nav ES dalībvalsts, šī izvēle mums būtu jāizdara. Jo, tikko kādā jautājumā nav kopīgas ES pozīcijas, tā katrai valstij ir tiesības vadīties no sava skatījuma.

— Taču šis piemērs tikai rāda, cik cilvēkiem ir dažādi viedokļi un argumenti balsot par ES.

— Tieši tā! Partneriem bieži ir atšķirīgas intereses un arī atšķirīgi viedokļi, kā šīs intereses īstenojamas.

— Bet kopīga ir stratēģiskā virzība.

— Jā, un kopīgs virsuzdevums. Un tikai kopīgi ES dalībvalstis spēj īstenot arī savas nacionālās intereses. Pat lielā Francija šodien vairs viena nespētu pastāvēt.

 

Sniegs ministres kurpēs

— Savā ziņā jūsu situācija 20. septembra referendumā ir ļoti vienkārša. Jūs kā Latvijas pilsone iesit balsot, un droši vien es varu pat nevaicāt, ka balsosit par. Jau tādēļ vien, ka, būdama ārlietu ministre, tādējādi īstenosit Latvijas ārpolitikas stratēģisko virzību jau kopš deviņdesmito gadu vidus — uz ES.

— Es to pat sasaistītu ar Atmodas laiku. Es ļoti labi atceros Baltijas asambleju, kad mēs, trīs Baltijas valstu tautas kustību pārstāvji, tikāmies Tallinā, un jau toreiz mēs runājām par to, ka Baltijas ceļš ir atgriešanās Eiropā. Ka tas ir Eiropas ceļš. Godīgu vienošanos ceļš starp austrumiem un rietumiem. Un te mēs atkal nonākam pie jūsu pieminētās Streiča atziņas un pie daudzu citu teiktā — ka referendums ir mūsu izvēle starp austrumiem un rietumiem. Es šo izvēli izdarīju jau toreiz, kad skaļi pateicu: “Jā, es gribu Latvijas neatkarību!”

— Vai jūs nodalāt politiķes un diplomātes Sandras Kalnietes pozīciju no Sandras Kalnietes — Latvijas pilsones — motivācijas?

— Nē, tur nav nekādas atšķirības. Es arī kā diplomāte visus šos gadus konsekventi esmu strādājusi, lai notiktu tas, ko uzskatu par Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem labāko. Lai mēs piederētu tai Eiropas daļai, kur jau 50 gadus nav kara, kur valda labklājība. Kur cilvēku nevar tāpat vien iesēdināt cietumā, tādēļ ka kādam šķiet, ka šī cilvēka uzskati nav pareizi vai kāds vienkārši apšauba viņa godīgumu.

— Jūsu grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegā” stāsta par jūsu piedzimšanu izsūtījumā. Tāda jūs Latvijā neesat vienīgā, tomēr tas ir neparasts liktenis. Šī grāmata ir par jūsu vecākiem, bet vai šie notikumi iespaidojuši arī jūsu pašas dzīvi?

— Tā būtībā ir grāmata par manu tautu, ne tikai par maniem vecākiem. Grāmata par mūsu tautas traģēdiju. Es šo grāmatu rakstīju, lai pastāstītu pasaulei, ko esam pārdzīvojuši. Lai pasaule labāk saprastu, kāpēc mēs esam tādi, kādi mēs esam.

— Grāmatu ar tādu virsrakstu nevar neizlasīt.

— Ziniet, Sibīrija gan ir vārds, kas nekļūdīgi norāda, par ko tur ir runa. Arī rietumos Sibīrija ir cara katorgas simbols un gulaga simbols. Intriga te nevarētu būt. Intriga var rasties vienīgi par to, ko ar balles kurpēm iespējams darīt Sibīrijas sniegā...

Katra cilvēka liktenis veido viņu kā personību un ietekmē viņa uzskatus. Droši vien, ja manas ģimenes liktenis nebūtu tāds un ja manas tautas liktenis nebūtu tāds, tad man būtu citi uzskati.

— Vai jūs joprojām sajūtat, ka jūsu ministres kurpēs reizēm “čirkst Sibīrijas sniegs”?

— Daudz biežāk, nekā tas varētu likties. Arī šobrīd, kad man ir smagi referenduma kampaņas dēļ. Es nekad nevarēju iedomāties, ka trauma, kas latviešiem nodarīta 20. gadsimtā, ir tik lielā mērā mūsu cilvēkiem atņēmusi drosmi un ticību nākotnei. Es visus šos gadus dzīvoju ar Atmodas laika redzējumu. Toreiz mēs zinājām, ko gribam. Bet šodien, runājot ar cilvēkiem, man reizēm ir sajūta, ka ikdienas rūpēs virsuzdevums ir palicis kaut kur pagātnē. Bet virsuzdevums vēl arvien ir tas pats. Neatkarības nostiprināšana!

— Rūpes par Latvijas drošu nākotni.

— Jā. Jo stipra, neatkarīga valsts — tā ir nācijas nākotne. Tieši par to mēs balsosim 20. septembrī.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!