22. septembrī – Baltu vienības diena:

Sibīrijas vietā izvēlējos Latviju

Biruta Flandere 1948. gadā

Šoruden gandrīz līdzās nostājušies divi svarīgi notikumi – tautas nobalsošana par Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un Baltu vienības diena. Abos savs vārds sakāms arī Latviešu un lietuviešu vienības biedrības priekšsēža vietniecei Birutai Flanderei, kas par savu sūtību uzskata tuvināt latviešus un lietuviešus, būt par vienotāju, saikni starp abām tautām. Viņa ir lietuviete ar Latvijas pilsones pasi kabatā. Divu dēlu māte un vecmāmiņa pieciem mazdēliem un vienai mazmeitai.

Vienlaikus Biruta Flandere ir viena no tiem retajiem, kam abas brāļu tautas pateikušas paldies par stāju atjaunotajai valstij grūtākajā stundā, apbalvojot gan ar Latvijas 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, gan ar Lietuvas 13. janvāra piemiņas medaļu.

Bet mūsu saruna aizsākumu meklē daudz tālākā pagātnē. Kas gan piespieda Lietuvā dzimušai meitenei agros padsmitgados par turpmāko dzīvesvietu un otro dzimteni izraudzīties Latviju?

Ne allaž nelaime iepriekš pieklauvē

Lietuvas pierobežas pilsētā Biržos daudziem nebija nekāds noslēpums, ka Flanderu ģimenes galva ir īsts savas zemes patriots. Un laikam jau tāpēc viņi visi bija ierakstīti komunistu sastādītajā 1941. gadā izsūtāmo sarakstā. Pašā kara priekšvakarā no aizvešanas uz Sibīriju izdevās izvairīties – labi cilvēki laikus brīdināja.

Bet ne jau vienmēr nelaime iepriekš pieklauvē. 1943. gada decembrī komunisti sagrāba un mežā nogalināja Birutas tēvu Petru Flanderi. Meitenei tolaik bija tikai desmit gadu, taču šā zaudējuma sāpe sūrst vēl arī pēc vairāk nekā pusgadsimta.

Kad Otrā pasaules kara ugunis jau tieši skāra pašu Lietuvu, nācās raudzīt, kur pārlaist posta laiku, kamēr aizveļas cīņu viesulis. Protams, mežā. Birutas vecākais brālis, arī Petrs – tāpat kā tēvs – ņēma rokā ieroci, lai nacionālo partizānu rindās cīnītos pret padomju iebrucējiem.

Fronte aizdunēja tālāk, taču atceļoja vēsts, ka Flanderus viņu mājā Biržos jau meklējot komunistu līdzskrējēji. Ko nu?

Padomu deva kāda latviešu ģimene, kas savukārt bija cerējusi miera saliņu atrast kaimiņu zemē – lai braucot līdzi uz Latviju, tur pierobežā esot daudz pamestu māju, kuru saimnieki devušies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Tā Biruta kopā ar māti un jaunāko brālīti ar steigšus līdzi paņemto pašu nepieciešamāko, kas bija sakrauts necilos ratos, iebrauca Jaunsaules pagasta Kaķēnu māju sētsvidū.

Pamestās un svešās ēkas bēgļiem solīja pajumti. Un lauki varbūt arī ko no nenovāktās ražas iztikai. Bija rudens, zirgu varēja palaist tuvējās ganībās, lai pats sev pameklē zaļas zāles kumšķi. Tomēr no rīta Biruta pa taisnāko ceļu skrēja raudzīt, kur vezuma vilcējs aizklīdis. Un palika kā sastingusi, dzirdot kādu vietējo sievu saucam: “Kur jūs to meitēnu palaidāt, tur taču viss ir mīnēts!” Nav prātā, vai tas skanēja tieši tā, bet saprotams bija katrs vārds. Kaut neko daudz latviešu mēlē Biruta nezināja.

Par laimi, no mīnu lauka izdevās izkļūt bez kļūmām sekām.

Turpmākais bija mēnešiem garš gaidu laiks.

Tālas radiobalsis mudināja paciesties – tūlīt karš beigsies, nāks angļi un amerikāņi, krievi būs spiesti aizvākties. Un Lietuva būs brīva. Ar šo cerību cīnījās arī lietuviešu nacionālie partizāni. Viņu bija daudz vairāk nekā Latvijā, jo Lietuvas vietējās pašpārvaldes vadītāji nepiekrita vāciešu prasībai par lietuviešu mobilizāciju. Tas beidzās ar to, ka lietuviešu ģenerāldirektori tika ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē. Toties Lietuvas vīri un jaunekļi masveidā nekaroja vācu leģionā, jo lietuviešiem tāda nebija. Un daudz vērienīgāka bija lietuviešu pretestība padomju okupantiem. Tiesa, arī ar krietni prāvākiem upuriem, kuru vidū izrādījās arī Birutas vecākais brālis. Petrs Flanderis jaunākais tika guldīts kapu kalniņā netālu no saviem dzimtajiem Biržiem.

Iespējams, kādi ieroči nacionālo partizānu atbalstam tika nogādāti arī ar Birutas palīdzību, jo reiz viņai vajadzējis ar pajūgu doties pie cīnītājiem mežā. Kas īsti bija vedamais, to viņa nezināja toreiz un nezina tagad.

Bet garo ziemu īsināt palīdzēja Kaķēnu mājās atrodamās grāmatas. To bija daudz. Gan tikai latviešu valodā. Tomēr lasītkāre bija tik liela, ka tas nespēja izbiedēt. Pamazām auga augumā latviešu mēles saprašana un sapratne. Un jau zināmiem nāca klāt jauni vārdi.

Karš beidzās, bet krievi pat negrasījās doties prom. Vajadzēja domāt par skolu. Tepat Latvijā, jo dzimtenē atgriezties bija bailes – tas varēja būt sākums ceļam uz Sibīriju.

Tas bīstamais mantojums – tēva uzvārds

Pienāca ziņa, ka Rīgā darbojas lietuviešu vidusskola. Tad jau mācīšanās tomēr būs dzimtajā mēlē. Tiesa, vienlaikus vajadzēs meklēt, kā sagādāt maizes kumosu, jo māmuļa sāpīgi atzinās, ka meitai palīdzēt nespēs gandrīz nemaz.

Divi mācību gadi Rīgā lietuviešu vidusskolā, kas atradās Vecrīgā, Daugavas krastmalā, deva daudz zināšanu. Arī latviešu valodā, ko pirms tam Birutai neviens nebija mācījis. Nācās padzīvot gan kopmītnē, gan pie radiem, kas reizēm atbalstīja ar kādu putraimu kulīti vai speķa gabaliņu.

Tobrīd vidusskola bija dzimtenes saliņa Rīgā daudziem Latvijas lietuviešiem. Te Biruta Flandere iepazinās ar tautiešiem, kuri vēlāk pierādīja savu aktivitāti Atmodas gados. To vidū bija Jānis Rudaks, kas daudz zināja par lietuviešu dzīvi Latvijā pirms kara, bija skolasbiedrs Augustins Liepiņš, arī lietuviešu vidusskolas skolotājs Valters Subatnieks, kas vēlāk apprecēja kādu no Birutas klasesbiedrenēm.

Tomēr 1948. gadā lietuviešu vidusskola Rīgā tika likvidēta. Bez lieka trokšņa un izskaidrošanas. Lai jau lietuvieši, kas nezina latviešu valodu, labāk mācās krievu mēlē. Daļa skolēnu meklēja un atrada iespējas izglītību turpināt Lietuvā. Biruta par šādu izvēli nebija droša. Turklāt sašķobījās veselība – plaušu tuberkuloze pēckara Padomju Savienībā bija kļuvusi gandrīz vai par jaunatnes modes slimību. Galvenokārt jau tālab, ka bieži nācās dzīvot pusbadā, cukura nebija, tā saldumam ārsts reizēm izrakstīja glikozi.

Lai savilktu galus un nopelnītu vēdera tiesu, Biruta sāka strādāt kādā kantorītī un iestājās neklātienes vidusskolā, kur mācības notika vakaros. Viņa atceras:

– Diena aizritēja darbā, vakaros skrēju uz skolu. Bet pa naktīm lasīju latviešu literatūru, ko pirms tam nebiju mācījusies. Lai nenāktu miegs, dzēru kādas tabletītes. Un rakstīju atstāstījumus par katru izlasīto darbu. Milzīgi centos, jo citas iespējas neredzēju, ja gribēju iegūt izglītību. Sākumā lielākās grūtības man sagādāja garumzīmes, tomēr pirmajā sesijā neklātienes vidusskolā latviešu valodā dabūju četrinieku. (Tolaik skolēnu un studentu sekmes vērtēja pēc piecu ballu sistēmas. Red.) Nekad savā mūžā neesmu bijusi tik priecīga kā tad, kad beidzu vidusskolu. Šķita, ka nu beidzot visi ceļi ir vaļā.

Es brīnos par mūsdienu krievu jauniešiem, kas iebilst pret latviešu valodas mācīšanos. Jo plašākas zināšanas, jo vieglāk taču mācīties tālāk.

Gribēju studēt ģeoloģiju, bet tas bija iespējams tikai dienas nodaļā. Taču man vajadzēja strādāt, lai izdzīvotu. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, cerot, ka pēc gada varbūt varēšu atsākt ģeoloģijas studijas. Tomēr tad dabūju darbu Latvijas Universitātē un nospriedu, ka turpat arī jāstudē. Beidzu Celtniecības fakultāti un strādāju projektēšanas institūtā. Tad apprecējos, dzima bērni. Un nu jau ir arī mazbērni, vecākais no viņiem jau studē.

Birutas Flanderes ģimene. Stāv no kreisās: Dāvis Gailītis – 8.klases skolnieks 3.vidusskolā, Attis Gailītis – pārtikas tehnoloģijas students LU, Valdis Gailītis – dēls, SIA “Rīgas miesnieks” ģenerāldirektors, Lauma Gailīte – 10.klases skolniece Hanzas vidusskolā, Gints Gailītis – dēls, celtniecības firmas “Giva” direktors, Ingrīda Gailīte – vedekla, strādā sociālās aprūpes sfērā. Sēž no kreisās: Jānis Gailītis – 3.klases skolnieks Jūrmalas alternatīvajā skolā, Biruta Flandere, viņai klēpī gadu vecais Kristofers Gailītis, Didzis Gailītis – 3.klases skolnieks Jūrmalas alternatīvajā skolā. Didzis un Lauma ir Valda bērni. Attis, Dāvis, Jānis un Kristofers ir Ginta bērni.

– Kā tas nākas, ka jums ir saglabāts pirmslaulību uzvārds?

– Mana vīra uzvārds ir Gailītis. Kad precējos, šķita, ka man, liela auguma sievietei, tāds uzvārds nemaz nepiestāv, ja nu vēl būtu Gailis. Bet tēvs man arvien bijis ļoti tuvs. Kad viņu nogalināja, pat nespēju saprast, kā citi pēc tam var jokoties, smieties, ja mans tēvs ir gājis bojā. Un uzvārds ir kā mantojums no viņa. Viņš bija ļoti spējīgs, ļoti vīrišķīgs cilvēks. Neesmu izdibinājusi, cik tur patiesības, bet stāsta, ka mans vecvectēvs esot iebraucis no Vācijas, toreizējā Kauņas guberņā rentējis Kamārdes muižu. No tā arī vāciskais uzvārds. Taču abi muižkunga dēli apprecējuši lietuviešu kalponītes, par ko tēvs bijis varen noskaities, jo manta paputējusi, nevis nākusi klāt.

Bet Latvijā man sākumā pat pilsonību negribēja dot. Bija jāstāsta, ka man savulaik nācies izvēlēties starp Latviju un Sibīriju. Un es izraudzījos Latviju.

Garš un atsevišķs stāsts varētu būt par Latvijas lietuviešu saliedēto līdzdarbību 1991. gada barikāžu dienās Latvijas galvaspilsētā, par raidījumu gatavošanu no Rīgas uz Lietuvu, kad brāļu tautai bija grūtības ar patiesas informācijas iegūšanu. Vēl varētu runāt par Latvijas Lietuviešu biedrības un Latviešu un lietuviešu vienības biedrības atjaunošanu 1988. gadā – abu biedrību vadības institūcijās tika ievēlēta arī Biruta Flandere. Tad vajadzētu izsvērt arī viņas pūles Lietuviešu vidusskolas Rīgā atjaunošanā un daudz ko citu, kas tagad gluži kā tilts vieno divas tautas ne tikai Baltu vienības dienā vien.

– Rīt Latvijas iedzīvotājiem referendumā jāizšķiras par savu nostāju pret Eiropas Savienību. Ja nav noslēpums, kā balsosit jūs?

– Ir jau dzirdētas runas, ka uzreiz nekādu labumu nebūs – pensijas nepaaugstinās, cenas varbūt pat celsies. Bet es nedrīkstu domāt tikai par sevi, man jātur rūpe arī par maniem bērniem un mazbērniem. Uzskatu, ka citas iespējas nav – ir jābalso par. Lai ir cerība nākotnei, ka tomēr būs labāk. Ja ne tūlīt, tad vēlāk.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors