Ar latvieša skanīgo ceļvedi pa dvēseles Eiropu

Vakar Zinātņu akadēmijā notika LZA goda locekļa Knuta Skujenieka Rakstu 2. sējuma atvēršanas svētki

Viss apjomīgais sējums atvēlēts Eiropas tautu dziesmām. Krietni vairāk par piecarpussimt lappusēm. Taču tā ir tikai daļa no Knuta Skujenieka lielā veikuma Eiropas tautu folkloras atdzejošanā. Rakstu sastādītāja Inta Čaklā to veidojusi kā literāru ceļojumu, kas sākas ar leišu tautasdziesmām, ved tālāk pie baltkrievu, krievu, ukraiņu, poļu, slovāku, čehu, sorbu, slovēņu, serbu, maķedoniešu un citu Balkānu tautu, itāļu, spāņu, katalāņu un portugāļu, franču, vācu un angļu, Skandināvijas tautu, islandiešu, fēru, somu un igauņu folkloras bagātībām. Grāmatu bagātina dzejnieka apceres un skaidrojumi. Šai svētku dienā Knuts Skujenieks teica: “Es to veidoju kā ceļvedi pa dvēseles Eiropu. Pa to Eiropu, kurā katrai tautai ir sava vieta, cienījama un godājama. Un tās vieno solidaritāte, viens no pašiem fundamentālākajiem cilvēces tikumiem.”

Sirsnīgi sveicot dzejnieku un viņa rakstu izdevējus, Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš uzsvēra, ka šī Eiropas tautu dziesmu grāmata tiek atvērta īpašā laikā un īpašā vietā. Tas notiek dažas dienas pirms balsojuma par iekļaušanos Eiropas Savienībā, kas būs tikpat nozīmīga izšķiršanās, kāda bija jāizdara 18. novembrī un 4. maijā. Un šī grāmata vedina runāt par Eiropas kopīgo mantojumu, par tautasdziesmu. Par augsto Eiropu. Par Eiropas idejas attīstību Latvijā, sākot ar Herderu un Raini. Un Zinātņu akadēmijas augstceltne ir vislabākā vieta grāmatas atvēršanai – ne tikai tāpēc, ka Knuts Skujenieks ir Zinātņu akadēmijas goda loceklis un šajā svētku dienā kopā ar viņu ir visa akadēmiskā saime, bet arī tāpēc, ka šajā namā atrodas Dainu skapis, glabājas Krišjāņa Barona, Anša Lerha-Puškaiša, Luda Bērziņa arhīvi, viss latviešu folkloras mantojums.

Knuta Skujenieka tulkojumā tautasdziesmas ir dzīvas un dzirkstošas. Šķiet, viņš visas tās ir arī izdziedājis (un dažbrīd viņa lūpas arī klusu kustējās līdzdziedājumā vakar). Šoreiz gan vairāk dziedāja Rūta un Valdis Muktupāveli. Dzejnieks piedalījās lasījumos – duetā ar Indru Burkovsku.

Knuta Skujenieka Raksti iznāk astoņos sējumos. Tos laiž klajā apgāds “Nordik”, kam ar dzejnieku ir cieša sadarbība. Apgāda direktors Jānis Juška pat sacīja: “Tā nav tikai sadarbība. Tieši Knuts Skujenieks kopā ar Pēteri Zirnīti izauklēja “Nordik” ideju. Un apgāda pirmā grāmata bija somu tautasdziesmas Knuta skolnieka Guntara Godiņa atdzejojumā. Sekoja skandināvu balādes. Un tā tas turpinās. Rakstus esam nolēmuši izdot pa divām grāmatām gadā.” “LV” informācija

Ievadam

Daži vārdi ceļam

Mans ceļš uz citu tautu dziesmām sākās no mūsu pašu, no latviešu tautasdziesmas. Es meklēju tai tuvus radus, bet atradu tikai attālas nojausmas un atblāzmas. Mūsu dainas unikalitāte izrādījās neapšaubāma. Taču vienlaikus es saskatīju vēl dziļākas sakarības. Palicis tepat Eiropā, es necēlu nedrošus gaisa tiltus ne uz Indiju, ne Tibetu vai Japānu: pirms vērst skatu tālumos, palūko tepat, aiz sava sliekšņa.

Tautasdziesmas Eiropa ir gana raiba un nevienmērīga. Ir zemes, kurās pilsētu attīstība nav atstājusi gandrīz nekā no tradicionālās zemkopju kultūras: tur valda romance un ziņģe. Vēl citur tiek glabātas bruņinieku balādes. Un ir arī tādi apvidi kā Baltija un Balkāni, kuru dziesmās redzam stingru formu, stingru stilistiku un saklausām aizmūžu senas atbalsis.

Un tomēr – visā šajā raibumā var apjaust kopību. Vienviet Jurģos, citviet Jāņos mēs sastopam vienu un to pašu motīvu. Tas ir tas pats rituāls, tikai citā laikā un citā vietā. Vienas tautas dziesma, tāpat kā mīts vai leģenda, papildina citas tautas dziesmu vai mītu.

Tas nu tā vairāk prātam. Taču atdzejošanu, vārdisku pārdziedāšanu darina arī sirdij. Ja kādu citā tautā iemīļotu dziesmu izdodas latviskot, mēs tiekam šīs tautas dvēselei tuvāk nekā izlasījuši kaudzi izziņu literatūras. Aizdomīgs vai pat draudīgs ir tikai nepazīstamais. Nav nekā labāka par cilvēciski savstarpēju sapratni.

Šīs vienkāršās patiesības nāk prātā šobrīd, kad Latvija stāv lielu pārvērtību priekšā. Šis sējums aptver, kaut arī ievērojamu, bet tikai daļu no maniem folkloristiskajiem ceļojumiem. Lai palika galotnīte, kur putniem, resp., vēlākajiem pētniekiem, uzmesties!

Šeit, tekstiem mijoties ar apcerēm un skaidrojumiem, ceļš ved pa apli: no Lietuvas Austrumeiropā caur Centru uz Dienvidiem, tad līdz Rietumiem, tad uz Ziemeļzemēm, lai caur Igauniju atgrieztos mājās.

Novēlu lasītājiem laimīgu ceļu! Palaikam šīs latviskotās dziesmas patiešām ceļojušas – līdzi tūristu grupām. Reizēm tās pat dzied. Šeit visi piesavinās, nevienam neko neatsavinot.

Un lai šis riņķaceļš ir kronis arī latviešu dziesmai!

Knuts Skujenieks

Leišu tautasdziesmas

Brāļu dziesma

Tepat – līdz Mēmelei un Vadakstei atveļas viļņi no joprojām dzīva tautasdziesmu okeāna. Lietuva, Baltkrievija, Polija, Rietumukraina, Slovākija, Čehija – tālāk dzīva saite zarojas Moldāvijā, Rumānijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā. Lietuva savieno divus lielus Eiropas folkloras kontinentus: Baltiju un Balkānus.

Kādreiz, ganīdams govis Mēmeles krastā, es no visa tā, protams, nezināju nenieka. Taču jau tad bija dīvaina sajūta, ka tepat aiz brasla, kur ūdens palaikam neķer līdz ratu rumbām, sākas cita – noslēpumaina zeme. Noslēpuma nebija pašā zemē – koki un putni tie paši. Nebija noslēpuma arī ļaudīs – vairums bez akcenta runāja latviski. Viss pārvērtās tad, kad viņi sāka dziedāt. Tās dziesmas tik ļoti atšķīrās no mūsējām, tās uzvēdīja tādu melanholiju un traģismu, pie kādiem zēna auss nebija pieradusi. Arī prieki un joki šajās dziesmās skanēja citādi.

“Saulelī raudona, vakaras netoli” – “Saulīte jau sārta, vakars nav vairs tālu” – tā ir pirmā leišu dziesma, kuru es skaidri atceros. Un, tagad to tulkojot, joprojām dzirdu vecāsmātes balsi. Latviete būdama, viņa mīlēja dziedāt arī leitiski.

Toreiz es, protams, nezināju arī to, ka tā paša Kurmenes pagasta viņā galā – Odiņu krogā – dzimusi Grikovsku Dārta – Raiņa māte. Tātad no turienes cēlusies Raiņa mīlestība uz Lietuvu. Baušķenieks Plūdonis un neretietis Jaunsudrabiņš visu mūžu glabājuši sirdī leišmales romantiku, leišu dziesmas plašo, sēro skaistumu. Daudzus latviešu dzejniekus iedvesmojusi Lietuvas varenā pagātne. Un vēl šodien mums pret brāļu tautu un brāļu dziesmu ir kāda sevišķa, grūti skaidrojama asinsradniecības sajūta.

Klausoties leišu dziesmās, mūs pārņem siltums un mājīgums. Iejutušies šo dziesmu garā, zinot to simboliku, mēs aizvien ciešāk jūtam kopīgo, vienojošo, brālīgo. Šis brālīgais pats lēti nedodas rokā – tas ir citādos ritmos, citādā stilā ieslēpies. Pakāpeniski mēs ieraugām pasauli tajās pašās mūsu krāsās, tajā pašā gaismā. Tas pats mūsu baltums, mūsu iemīļotais dabas un dvēseles skaidrums, tas pats zaļums – tā leišiem varbūt ir vairāk.

Latviešu rožu dārziņa vietā leišu meita kopj rūtu dārziņu. Abas – noteiktai – nebūt ne nenoskārstai vajadzībai. Arī Lietuvā pazīst liepu meitas un ozolu dēlus, taču tur iecienītākie jauniešu izdaiļojumi – meitiņa lilijiņa un puisītis dābolītis – mums sveši. Šis daiļuma pāris, šķiet, izaudzis pašā leišu zemē. Bet padomāsim: kaut arī nedzirdēti, tie nes sevī to pašu ilgoto rasas dzidro baltumu. Ābele ir vienlīdz mīļa abām tautām. Toties ķiršu dārziņa mums nav. Tas laikam leišu dziesmā ieceļojis no poļiem vai ukraiņiem. No turienes vai pat no tālākām zemēm šajā dziesmā parādījies pāvs. Bet turpat blakus – mums kopīgais vanaga un irbes, patiesībā – precinieka un tautumeitas, pāris. Un, jo dziļāk mēs brienam šajās ļaužu gāršās un ļaužu pļavās, jo lielāka brālības sajūta mūs apņem.

Tāda pati pamazināmo vārdiņu gaisotne, tikai pret vienu latviešu deminutīvformu leišiem ir trīs vai četras. Šajā ziņā latvieši ar leišiem nevar mēroties. Tiesas un taisnības dēļ gan jāpiebilst, ka latvieši savu šaurāko pamazināmo vārdiņu krājumu likuši lietā daudzveidīgāk un individualizētāk, taču leiši savukārt mīļvārdiņus bagātīgi izmanto atskaņām, ko atkal nedara latvieši. Tāda pati iecietība un kautrīgums, netieši izgudra runa, prieks par dabu, par savu un cita darbu, skaista un cildena sāpju pārciešana. Tāda pati bijība pret maizes kumosu, pret sirmu galvu. Tāda pati no tāltāliem priekštečiem mantotā pasaules nedalāmības, labā un ļaunā, tumsas un gaismas līdzsvara ideja, kuru kristīgajam duālismam tā arī nav izdevies nedz saļodzīt, nedz sašķelt.

Un tagad būtu laiks vairāk un sīkāk parunāt par leišu dziesmas atšķirību, citiem vārdiem, par tās savdabību.

Leišu tautasdziesma ir tāda, kādai tai jābūt. Kā saprast šo dīvaino apgalvojumu? Klasiskā folklora dzīvo klasiskos priekšstatos, tur jau ir zināms, kādai jābūt meitenei, dzeguzei, zemei, kā jāaust dienai, kā jāgaršo maizei. Latviešu dziesmai, protams, arī ir šie priekšstati, taču mazās formas un senās cilmes dēļ tajā ir daudz vairāk negaidītu risinājumu. Leišu dziesma ir sižetiski izvērstāka, un situācijas tajā ir vieglāk atjaušamas un uzminamas. Tā tuvāka kaimiņtautu – slāvu balādei un romancei, daudz no tām aizguvusi, nekad ar tām nesajaukdamās. Tradicionālais baltu lirisms un simbolisms leišu dziesmu šķir no slāviskās tradīcijas, kura ir sižetiski asāka un stilistiski vienkāršāka.

Valoda leišu dziesmā satur vairāk citvalodu uzslāņojumu nekā latviešu dziesmā. Veidojot mūsdienu literāro valodu, leiši nevarēja tik plaši izmantot tautasdziesmu kā latvieši. Prāvs polonismu un arī ģermānismu slānis kā vēsturisks mantojums tā arī palicis tikai folklorā un vienkāršrunā.

Vēsturiskā mantojuma leišu dziesmas saturā arī vairāk nekā mums – tajā sazīmējamas Ziemeļu kara, Septiņgadu kara, Napoleona karagājienu atbalsis, dienests cara armijā, 1831. un 1863. gada sacelšanās, trūkumcietēju emigrācija uz Ameriku. Mums vēsturiskie notikumi visbiežāk atspoguļojas jau citā dziesmas žanrā – ziņģē, kas visai strikti nodalās no klasiskās, tautiskās tradīcijas. Leišiem viņu tautiskā tradīcija nav pārtrūkusi līdz pat mūsdienām, tādēļ tur arī šodien tautasdziesma un tautas māksla ir dzīvīgākas nekā pie mums. 1973. gadā izdots teicējas Aneles Čepukienes krājums “Oi tu kregždele” (“Ai, tu bezdelīdziņ”), kurā līdzās tautasdziesmām ir viņas pašas sacerējumi tautasdziesmas stilā. Šādu teicēju, kas savieno senu tradīciju ar mūsu dienām, Lietuvā joprojām ir daudz. Nesen miris izcilais tautas koktēlnieks jeb, kā leiši teiktu, “dievdirbis” Longins Šepka, kurš vienā stilā veidojis gan leģendāru ķēniņieni, gan skumstošu Jēzu, gan populāru estrādes dziedātāju. Šķiet, ka šie piemēri ilustrē to tiešo, nepārtraukto un nepastarpināto tautisko domāšanu, kas Lietuvā vēl joprojām ir stipra.

Leišu dziesma salīdzinājumā ar mūsējo ir daudz apjomīgāka – piecreiz, sešreiz, desmitreiz garāka. Kur latvieši salīdzinātu griezi ar meitu pāris rindiņās, tur leišiem ir plaša daudzpantu paralēle. Mēs visdažādākos dvēseles stāvokļus izsakām bezmaz vienā panta formā, bet leišiem situācijas maiņa dziesmā maina arī formu. Mums pierastais ritms leišu dziesmā sastopams reti.

Taču ko nu par mums – tagad runājam par brāļu dziesmu. Laikam būs lietderīgi palūkoties, kā tā vākta un glabāta. Jau pašiem pirmajiem dziesmu pierakstiem ir bijis laimīgs liktenis.

Jāpiebilst, ka leišu nacionālās kultūras veidošanā īpaši liela loma piederēja tā dēvētajai Mazajai Lietuvai, respektīvi, leišu apdzīvotajai Prūsijas daļai. Protestantisms pirmais sāka rūpēt baznīcas grāmatas vietējā valodā. Spēcīgs zinātņu centrs bija Karaļauču (Kēnigsbergas) universitāte, kuru beidza daudzi leišu cilmes sabiedriskie darbinieki. Reālās pārvācošanas briesmas spieda inteliģenci darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai saglabātu dzīvu šo tautas zaru. No otras puses – vācu valoda un vācu zinātniskās metodes, vācu filosofija, kā arī jaunākās estētiskās un sociālās teorijas pavēra leišu censoņiem ceļu uz citām tautām. 1747. gadā Valterkiemja mācītājs Filips Rūigs (Ruhig, leišu tradīcijā – Ruigys) publicēja traktātu “Betrachtung der litauischen Sprache” (“Leišu valodas apcere”), kurš bija uzrakstīts jau gadus četrdesmit agrāk latīniski. Līdzās leišu valodas skaistuma, bagātības un perspektīvuma aizstāvībai šajā traktātā publicētas vairākas tautasdziesmas. Vienai no tām – līgavas elēģijai “Aš atsisakiau savo močiutei” (“Es tad nu uzteicu māmiņai savai”) – bija lemts kļūt pasaulslavenai. Vācu rakstnieks Gothards Efraims Lesings, sajūsminājies par šo dziesmu, secināja, ka dzejnieki dzimstot zem jebkurām debesīm un tik dzīvīgas jūtas kā šajā dziesmā neesot vienīgi izglītotu tautu privilēģija. Tajos laikos tas bija stipri teikts. Tad šī dziesma nonāca slavenajos Johana Gotfrīda Herdera krājumos “Volkslieder” (“Tautasdziesmas”, 1778–1779) līdzās pirmajiem latviešu tautasdziesmu publicējumiem. Vēl vēlāk šo dziesmu Johans Volfgangs Gēte iestrādāja kā patstāvīgu āriju savā dziesmuspēlē “Zvejniece”. Ar Gētes vārdu saistās arī nākamā nozīmīgā lappuse leišu folkloristikā.

1825. gadā parādījās pirmais leišu tautasdziesmu krājums: Ludvika Rēzas “Dainos oder Litauische Volkslieder” (“Dainas jeb leišu tautas-dzies-mas”). Nabadzīgu Kuršu kāpinieku dēls, kļuvis par Kēnigsbergas univer-sitātes profesoru, neaizmirsa ne savu tautu, ne savu pienākumu. 85 dziesmas ar vāciskajiem tulkojumiem un plašu zinātnisko aparātu (arī vāciski) – tādu izdevumu Baltijas tautas nebija pieredzējušas un vēl ilgi nepieredzēja. Tas patiešām bija sava laika zinātnisko pētījumu un publicējumu līmenī. Vispirms jau 1817. gadā L.Rēza aicināja vākt tautasdziesmas. Tam sekoja zinātniska apcere par tautas-dziesmām (speciāls Gētes pasūtījums) un vēstuļu apmaiņa ar Gēti. Kores-pondencē plaši tika apspriestas folkloras un folkloristikas problēmas. Toreizējais folklorisma vilnis Eiropā iezvanīja nacionālo kustību, valstu un nāciju jaunveidošanos. Un tad – īstā laikā un īstā vietā – parādījās šis krājums.

Rēzas kolekcija ir īpaši interesanta latviešiem. Ilgu laiku Rēzam pašam piedēvēja latvisku, respektīvi, kurseniecisku, cilmi; tagad tomēr izpētīts, ka viņš ir, tā sacīt, “tikras lietuvis” (“tīrs leitis”). Bet latviešu folkloru viņš patiešām pārzināja un uz to savos pētījumos plaši atsaucās. Visi – tolaik nedaudzie – latviešu avoti (Vecā Stendera “Latviešu gramatika”, G.Bergmaņa un D.F.Vāra krājumiņi) iestrādāti Rēzas kopojuma komentāros un apcerēs. Latviskais materiāls L.Rēzam izrādījies savā ziņā pat par klupšanas akmeni. Tajos laikos folkloras vācēji un izdevēji neaprobežojās ar autentisku pierakstu vien. Tautas teiktais vai dziedātais tika rediģēts: no vairākiem variantiem veidoja vienu, it kā trūkstošās vietas aizpildīja ar autora tekstu. Rēza, vadīdamies no tolaik valdošā uzskata par visiem baltiem kopīgu mitoloģiju, leišu folklorā trūkstošo mītisko materiālu vietumis patapinājis no latviešiem. Izmantoti latviešu dziesmas tēli, priekšstati, veselas rindas. Precīzi jautājumu nevar noskaidrot, jo šīm dziesmām Rēzas pirmpieraksti nav saglabājušies.

Nav gluži izslēgta arī tāda iespēja, ka dziesmas pierakstītas kursenieku apvidū, kur novērojams latviskās un leitiskās tradīcijas saplūdums (tādu redzam, piemēram, leišu zvejnieku dziesmās).

L.Rēzas “Dainas” ieņēma goda vietu tālaika Eiropas folkloras kustībā. Jau 1827. gadā čehu atmodas darbinieks un folklorists Františeks Ladislavs Čelakovskis pārtulkoja čehiski un laida klajā gandrīz visu Rēzas krājumu. Starp citu, leišu valodas autoritāte zinību vīru aprindās tolaik bija tik liela, ka Čelakovskis ar saviem čehu kolēģiem palaikam korespondēja leitiski.

Drīz pēc Rēzas paveiktā darba tautasdziesmas aprūpe aizsākās arī pašā Lietuvā, runājot precīzi, Žemaitijā. Žemaišiem vispār ir darbīgu, neatlaidīgu ļaužu slava. Simons Staņēvičs 1829. gadā izdeva nelielu krājumiņu “Dainos Žemaičiķ” (“Žemaišu dziesmas”), kuru 1833. gadā papildināja ar melodiju krājumu (starp citu, izdotu Rīgā). Krājuma sastādīšanā ievērota stingra atlase: publicēta tikai piektā daļa no Staņēviča savāktā materiāla. Tajā netika uzņemtas “pārlieku jaunas un svešiem vārdiem pārpildītas”, “no divām vai trijām dziesmām saliktas”, kā arī mākslinieciski nepilnvērtīgas dziesmas. Tātad jau visai strauji bija mainījušies uzskati un mērauklas.

1846. gadā parādījās vēl viens, jau krietni prāvāks, žemaišu dziesmu krājums: Simona Daukanta “Dainīs Žemaičiķ”. Par savu misiju pierakstītājs un sastādītājs izteicies šādi: “... un arī tādēļ to uzrakstīju, lai tas, kurš pēc 5 vai 6 gadu simtiem pārlūkos mūsu tautas darbus, tad zinātu, kādas dziesmas mūsu laikos bija dziedamas.” Šī krājuma atlase ir savā ziņā pretstats Staņēviča atlasei – šeit uzņemtas arī tautiskā stilā sacerētas literāras cilmes dziesmas: Antana Strazda, Silvestra Vaļūna, Simona Staņēviča un citu. Lietuvā vienmēr bijis spēcīgs dzejas slānis, kas atrodas vidū starp individuālo liriku un klasisko tautasdziesmu. Tā tas ir arī šodien un droši vien būs arī rīt.

19. gadsimta otrā puse Lietuvai un tās gara dzīvei bija traģikas pilna. Jau pēc 1831. gada nemieriem cara valdība slēdza Viļņas universitāti, bet pēc 1863. gada sacelšanās vispār tika aizliegta ar latīņu burtiem rakstīta literatūra (kā zināms, šis aizliegums skāra arī Latgali). Lietuvā uz laiku folkloristikas darbs pieklusa. Leišu folkloru šajā klusuma brīdī izdeva vācu, krievu un poļu zinātnieki. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados parādījās pirmās publikācijas latviešu valodā – sākumā apceres par leišu tautasdziesmām, tad arī atdzejojumi: J.Zvaigznītes, J.Lautenbaha veikums. Tulkošanas darbs īpaši saplauka ap žurnālu “Austrums”: tulkoja Bideru Juris, J.Velme, L.Bērziņš. Interese par leišu tautu un tās dziesmu pasaulē nenoslāpa.

Visizcilākie leišu tautasdziesmas rūpētāji bija brāļi Juškas: Antans Juška (1819—1880) un Jons Juška (1815—1886). Pareizāk būtu runāt par Antana darbu un Jona palīdzību. Būdams Veļonas baznīckungs (uz turieni viņš tika nosūtīts piespiedu kārtā par sakariem ar 1863. gada nemierniekiem), Antans Juška šajā apriņķī savāca milzumu dziesmu. Brālis Jons, strādādams Kazaņā (tā neietilpa Krievijas impērijas Eiropas guberņās, un uz to pieminētais latīņu drukas aizliegums neattiecās), ar lielām pūlēm un pašaizliedzību 1880.—1882. gadā tur izdeva trīs sējumos “Lietuviškos dainos” (“Leišu dziesmas”). Vēl 1883. gadā Pēterburgā iznāca viens Antana Juškas vākums: “Lietuviškos svotbinīs dainos” (“Leišu kāzu dziesmas”). Abos izdevumos visu Antana Juškas savākto dziesmu bija ap septiņi tūkstoši, bet diemžēl rokraksti gājuši zudumā.

Foto: Jānis Kristapsons, vakar, 18.09.2003. — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Tas bija ne tikai līdz tam laikam lielākais leišu folkloristikas sasniegums. Tas bija arī izaicinājums dzimtās kultūras apspiedējiem, tā bija ticība gaišākai nākotnei. Antana Juškas krājumi līdz pat šai dienai ir lielākie un ievērojamākie leišu tautasdziesmu apkopojumi.

Nekavēsimies sīkāk laikposmā pēc drukas aizlieguma atcelšanas un buržuāziskās Lietuvas laikā. Tautasdziesmas aprūpe pamazām ievirzījās organizētā, profesionālā gultnē, un folkloristu enerģija tika izlietota galvenokārt folkloras materiālu vākšanai un apcerei. Varētu varbūt pieminēt izcilā apgaismības darbinieka Jona Basanaviča Amerikā izdotās “Ožkabaliķ dainos” (“Ožkabaļu dziesmas”, 1902), somu pētnieka Aukusti Roberti Niemi vākumu (1912) un viņa plašo studiju par leišu-latviešu-somu tautasdziesmu kopsakarībām (1913). Tautasdziesmas joprojām tika vāktas, sistematizētas, publicētas specializētos zinātnisku rakstu krājumos, bet lielāku izdevumu vairs nebija.

Arī padomju laikā lielāku tautasdziesmu izdevumu līdz šim nav bijis daudz. Divi ievērojamākie folkloras izdevumi ar vienādu nosaukumu “Lietuviķ tautosaka” (“Leišu folklora”) iznākuši 1957. gadā (vienā sējumā) un no 1962. gada līdz 1965. gadam (piecos sējumos). Šeit tautasdziesma publicēta kopā ar citiem folkloras žanriem. Otrā izdevuma pirmie divi sējumi ir arī mūsu izlasītes pamatā. Vēl būtu jāpiemin Zenona Slavjūna trīssējumu kopojums “Sutartinīs” (1958–1959). (Sutartine ir īpašs, daudzbalsīgs, ļoti arhaisks dziedāšanas veids, kurā mūzikas īpatnības veido arī savdabīgu, lakonisku teksta stilistiku.) Izdoti dažādi tematiski un reģionāli krājumi un aizsākts pats pilnīgākais leišu tautasdziesmu izdevums “Lietuviķ liaudies dainynas” (“Leišu tautasdziesmu krājums”), no kura iznākuši pirmie sējumi: bērnu (1980), precību (1983) un kara (1985) dziesmas. Šis darbs tiek veikts nesteidzīgi, ar lielu rūpību un gādību. Tā droši vien sensenos laikos gatavojās līduma līšanai. Daudzi gadi un gadu desmiti patērēti materiāla katalo-ģizēšanai. Lietuvā savākts ap 500 000 dziesmu. Kā jau minējām, leišu dziesma ir daudzkārt garāka par latviešu, tad nu aptuveni varam apjaust, ko mūsu brāļi dziedādami sakrājuši.

Latviešu interese par leišu tautasdziesmu nav zudusi visā pagājušajā simtgadē, kopš pirmoreiz tulkotāju un kultūrpētnieku skatiens šai dziesmai pievērsies. Hronoloģiski nedaudz atkāpjoties, pieminēsim Raiņa devumu leišu tautasdziesmas propagandēšanā. Ar Lietuvu Rainis bija garīgi saistīts visu savu mūžu. 1921. gadā izdotajā tulkojumu antoloģijā “Nemierīga sirds” Rainis ievietojis desmit leišu tautasdziesmu atdzejojumus. Vēl atsevišķi atdzejojumi vai leišu tautasdziesmu motīvi šur un tur iestrādāti viņa oriģinālkrājumos. Daļa tekstu ņemti no Rēzas, daļai nav izdevies noskaidrot avotus. 1923. gadā Plūdonis izdeva nelielu grāmatiņu “Leišu daiņas” ar sešdesmit dziesmu tulkojumiem. Šis poētiski spilgtais veikums joprojām ir mūsu tautu kultūru apmaiņas stūrakmens.

Ilgus gadus leišu tautasdziesma tika tulkota epizodiski; pirmajā vietā izvirzījās profesionālās literatūras tulkojumi. Taču leišu tautasdziesma turpināja dzīvot mūsu apziņā – to dziedāja gan latviskās versijās, gan oriģinālā. Nevieni dziesmu svētki, neviens lielāks starptautiskas folkloras koncerts nenotiek bez leišu tautasdziesmas līdzdalības. 1985. gadā iznāca neliela leišu bērnu dziesmu izlasīte Jāņa Baltvilka latviskojumā “Danco zaķis, danco lapsa”. To izpirka ļoti īsā laikā.

Leišu tautasdziesmu atdzejot latviski ir vienlaikus grūti un viegli. Grūti tādēļ, ka ir atšķirīgi uzsvari mūsu kopīgajiem vārdiem, citāds ritmiskais zīmējums ļoti līdzīgā dziesmā. Viegli tādēļ, ka daudzi stila paņēmieni, psiholoģiskās situācijas ir mums ārkārtīgi tuvas. Daudz ko no mūsu tautasdziesmas stila mēs varam tulkojumā pielietot pat bez pārveidojuma. Leišu dziesma ir vienīgā tuvākā, kurā mēs varam iedzīvināt arī lielu daļu latviskās pasaules. Tiesa, ļoti piesardzīgi, lai nedarītu pāri otras tautas dvēselei un negrēkotu pret patiesību.

Mums šobrīd daudz nākas domāt par mūsu tautasdziesmas izpildījuma stilu, par tautiskās dziedāšanas skolu. Pārāk daudz mēs esam zaudējuši aizvadītajā gadsimtenī: lielā Latvijas daļā jau tagad dzied tikai apdarinātas tautasdziesmas. Lietuvā šādas problēmas faktiski nav. Vēl ir gana dzīvo tautas teicēju, vēl pastāv dzūku, žemaišu, aukštaišu, suvalkiešu īpatnējie stili un īpatnējie repertuāri. Leišu tautasdziesmā, kas savākta no visiem novadiem, var apjaust ne tikai cilvēka dvēseles vibrāciju, bet arī dabas ritmu, saules ceļu. Ja Austrumlietuvā tradicionālā dziesma iesākas “rītiņā agri, saulītei lecot” un tajā pārsvarā ir baltā krāsa, tad rietumos tādas dziesmas sākums ir “vēlajā vakariņā”, “tumšajā naksniņā”, un tā vairāk saistīta ar melnumu. Tādas interesantas sakarības nesen atklājuši leišu folkloras pētnieki.

Un pa šo saules ceļu turpina iet leišu daina. Lietuvā ir plaši pazīstami folkloras ansambļi (tāpat kā pie mums), bet ir arī daudz profesionālu tautasdziesmas solistu (kādu mums nav), kuri bijīgi un rūpīgi turpina tautas iedibināto dziedāšanas stilu. Jauna, mūsdienīga sieviete ar dziļu un plašu balsi pārņem savas sirmās, jau nespēcīgās māmuļas pieredzi.

Nāk atkal atmiņā bērnības ainas un skaņas. Un leišu valoda latvietim arī šķiet kā tāda pusaizmirsta bērnība – tik daudz tajā tuva, līdzīga, kopīga. Ne vienu reizi vien latvisko mēli atsvaidzinājuši seni leišu vārdi. Un visbiežāk šos vārdus nesušas dziesmas.

Cik saviem bērniem mēs neesam devuši leišu varoņu vārdus – par godu un lepnumu abām tautām!

Mūsu brālība nevienam nav jāpierāda, bet, lai to uzturētu dzīvu, mums negurstoši jāstrādā, tad mēs dziļāk un pamatīgāk saprastu viens otru.

“Zeme cēla zāli, zāle cēla rasu...” Mums nav tādas dziesmas, bet kāpēc lai mums tādas nebūtu? Tad mēs, brāļi būdami, tiktu vēl bagātāki.

Pēcvārdam

Knuts Skujenieks – tautu dziesmu tulks

Tulks – tā ir īpaša misija. Viņš ir tas, kas savieno divas pasaules vai kas pārmet tiltu no viena krasta uz otru. Atšķirībā no citiem tulks ir savējais ne tikai vienā pasaulē, bet arī otrā – tajā citādajā. Un tikai tā – labi pazīdams abas, viņš var pārliecinoši un atbilstīgi darīt savu pārcēlāja darbu. Un pārcelt vajag, jo neba nu visi pazīst daudz vairāk par to savējo. Pat tas pats zināšanu mazumiņš var izrādīties paknapāks.

Knuts Skujenieks ir šis tulks. Un tāds viņš ir, ne jau nu veicot īslaicīgu pasūtījumu vai kādu eksotiskas dabas impulsu rosināts. Viņš ir tulks pēc savas būtības, ar visām tam nepieciešamajām cilvēciskajām un profesionālajām varēšanām. Un pati pārcelšana ir nodarbe, kurā viņš aizrautīgi metas atkal un atkal, sasaistot dzimto kultūru ar aizvien jaunām, tuvām un tālām tradīcijām.

Jau kopš dzimšanas dzīve Knutam ir piedāvājusi būt sava veida robežsituācijā: ar vienu kāju savā vidē, ar otru – tālākā, svešā. Tā ir bērnība pašā Leišmalē un brāļu tautas dzīves rituma dziļa sajušana, tik dziļa, ka reizēm saplūst ar savējo. Tās ir studijas multietniskā vidē 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. sākumā M.Gorkija Literatūras institūtā Maskavā. Tas ir padomju režīma “sarūpēts” brauciens uz Mordoviju, kur lēģera necilvēcīgajiem apstākļiem pretī ir dažādu tautību cilvēku iekšējais, dziļkultūrā balstītais gara spēks. Tie ir izjusti, personiski un neformāli kontakti ar daudzu zemju literātiem un citiem kultūras cilvēkiem, kas pēc ieslodzījuma vēl turpinās vairāku gadu desmitu garumā. Galu galā – dziļas daudzkultūru saites savai atvasei ir “ieprogrammējuši” jau vecāki, dodami viņam tolaik apjūsmotā un apbrīnotā norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna vārdu.

Literāti pēc dabas parasti ir atvērti tālākiem, citzemju sakariem, viņi mēdz būt labvēlīgi un atsaucīgi citu kultūru piedāvājumam un impulsiem. Tomēr tikai nedaudzus šie impulsi ierosina uz dziļāku, nopietnāku studēšanu. Apbrīnojama ir Knuta Skujenieka pieeja valodu, literatūru un folkloras tradīciju apgūšanā, šo studiju dziļums un plašums. Skaidru liecību par to dod Knuta mājas bibliotēka, kas ir ieņēmusi plauktus no grīdas līdz griestiem visos gaiteņos, darba istabā un, cik nu varēdama, iespiedusies arī viesistabā un citās telpās. Bibliotēkā sistemātiski, kārtīgi sagulušas antoloģijas, izlases, oriģināldarbi, kas visi sakārtoti pa zemēm un valodām. Te ir baltu – latviešu, lietuviešu un prūšu – tautasdziesmas, pasakas, teikas, te ir citu Eiropas un ne tikai Eiropas tautu garamantas. Līdzās tekstiem ir daudz teorētiskās literatūras – pētījumi, apcerējumi, rokasgrāmatas, vārdnīcas. Varētu teikt, ka te ir nepieciešamie līdzekļi tā daudzpusības un profesionalitātes līmeņa sasniegšanai, kas Knutu Skujenieku padarījusi par to, kas viņš ir.

Citzemju tautas dziesmu saprašanas dziļums var būt dažāds: no virspusēja, ar valodas pamatzināšanām uztveramā satura līdz konteksta, intonācijas un dažādo līmeņu apjausmai. Sarunvalodas un pat literārās valodas zināšana pieklājīgā līmenī vēl nedod iespēju pietuvoties tautasdziesmas dziļākajiem slāņiem, nedod varēšanu sajust tās garšu, to, droši vien, nevar labi apgūt ne kursos, ne citās studijās. Tikai liela pieredze apvienojumā ar jutīgu dabu un smalku intuīciju ļauj dziesmas uztverē līdzināties vai pat pārspēt tās pašas kultūras nesējus, un Knuta attiecības ar leišu, poļu, norvēģu, ukraiņu un citām tautasdziesmām var raksturot tieši tā. Lai ņemam, piemēram, norvēģu balādes, kuru valoda tā īsti vairs nav saprotama mūsdienu norvēģiem, toties Knutam ir ļāvusi justies kā zivij ūdenī. Vai, teiksim, serbu tautasdziesmas ar savu tēlu un izteiksmes līdzekļu pasauli, kas parastam serbu valodas zinātājam dod tikai nojausmu par tajās valdošo gaisotni un zemtekstiem, taču Knutam tā ir pasaule ar noteiktu kārtību, vērtībām un attieksmēm.

Nebūtu pārsteidzīgi apgalvot, ka Knutam Skujeniekam tas ir bijis iespējams, pateicoties dziļām un personiski izjustām zināšanām latviešu folklorā. Neņemos spriest par šo zināšanu avotiem un patieso apjomu, tomēr dažus svarīgus aspektus gan gribētu raksturot.

20. gadsimta 70. gadu beigās Latviju, līdzīgi kā citas zemes, skāra jauna, svaiga attieksme pret daudzām vērtībām, tostarp arī pret folkloru. Pretstatā oficiāli atzītajam, vien skatuvei domātajam tautiskajam folklorismam, sevi pieteica plaša, kultūras pamatvērtības skaroša kustība. Tās uzmanības centrā bija folkloras senākie slāņi, rituāli, ieražas, mitoloģija, tās adeptus raksturoja augsts ideālisms un dziļi personiska motivācija vākt, aizsargāt, apgūt, pētīt un popularizēt to kultūras daļu, ko vēl nebija skāris nedz deformētais sociālisms ar savu totalitāro ideoloģiju, nedz arī modernisms ar progresa pārlieku vispārināšanu. Šī gaišāko prātu izteiktā un tautas ideālu uzturētā kustība bija sava veida sakņu apzināšana, pretkultūra oficiāli atzītajai, tikai formāli tautiskajai. Knuts Skujenieks tajā iekļāvās uzreiz un sparīgi.

Viens no jaunās kustības flagmaņiem bija folkloras draugu kopa “Skandinieki”. Te sanāca kopā skolotāji, studenti, mākslinieki, jauna garīguma meklētāji, lai kopā apgūtu komponistu neapdarinātas ieražu un godu dziesmas, horeogrāfu nepārveidotas tautas dejas, mākslas teorētiķu un tehnologu nesamocītus senos amatus. Te soli pa solim nācās apgūt valodniecības, folkloristikas, etnogrāfijas, tautas kultūras vēstures pamatus, iepazīties ar ekspedīciju lauku darba metodēm. Te nācās drīzi vien no studējošajiem pārtapt par tautas pastāvēšanai svarīgāko atziņu ģenerētājiem un paudējiem drūmas cenzūras apstākļos, par apsmieto un nonicināto vērtību atjaunotājiem un tālāknesējiem. Knuts ar savām folkloras zināšanām, dzīves pieredzi un brīvo, drosmīgo nostāju uzreiz kļuva par autoritāti, kam tika uzticēti svarīgi pienākumi. Viņš uzstāšanās reizēs komentēja dziesmu kontekstu, stāstīja par mitoloģiju, senvēsturi, izgaismoja folkloriskā pasaulskatījuma īpatnības. Knuta klātbūtne bija jaušama gan folkloras draugu kopā, galu galā te līdzās viņam savu vietu atrada arī Skujenieku jaunā paaudze – dēls un meita, gan arī folkloras klubā, kas savu darbību uzsāka 80. gadu pašā sākumā, itin drīz kļūdams par sava veida tautas augstskolu ievērojamam dalībnieku skaitam.

Cita nozīmīga epizode Knuta Skujenieka folkloriskajās gaitās bija kopdarbs ar režisoru Andri Slapiņu un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas folkloras ansambli “Savieši”, 1982. un 1983. gadā veidojot pirmo folkloras filmu skolām. Filmas “Latviešu folklora. Gadskārtu dziesmas” scenārijs izrādījās dziļš, trāpīgs un būtību izsakošs, tas deva skaidru ievirzi un satvaru turpmākajai filmēšanai. Ir dabiski un pašsaprotami, ka turpinājums šai filmai bija daudz lielāka formāta darbs – dokumentāla kinolente “Krišjānis Barons”. Nemaz nepārsteidz arī tas, ka šodien, pēc 20 gadiem, šīs filmas nav zaudējušas savu aktualitāti un izskatās tikpat svaigas, mūsdienīgas un informatīvas kā toreiz.

Par trešo nozīmīgo Knuta Skujenieka folkloriskās darbības aspektu gribētu pieminēt viņa publikācijas, it īpaši tās, kas radušās 1980. gadu vidū, Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas svinību gaidās un izskaņās. Jau 1984. gadā “Literatūrā un Mākslā” parādās raksts “Piemirstas, bet dzīvas ainas”, kas ar savu dziļumu, ar mītiskā pasaules modeļa mūsdienīguma uzsvēršanu, ar latviskās identitātes jautājumu risināšanu saviļņoja itin rāmos folklorisma publicistikas ūdeņus. Raksta caurviju motīvs ir doma par to, ka folkloras, jo sevišķi tās senāko slāņu saprašana tikpat kā nav iespējama, ja tos aplūko atrauti no citu tautu mītiem, no sentautu reliģijas. Seno priekšstatu patstāvīgums un universalitāte, mītiskā un sadzīviskā aspekta nedalītība – šīs spilgti un dzīvi izteiktās domas daudzus rosināja pievērsties folkloras tekstiem ne tikai kā senu dienu atblāzmai vai reliktam, bet gan kā aktuālam, mūsdienīgam, kultūrradošam spēkam. Itin drīz Knuts Skujenieks kopā ar citiem autoriem piedalās Izglītības ministrijas pasūtīta folkloras mācību līdzekļa “Tautas mutvārdu daiļrade skolā” (1985. g.) radīšanā. Ar savu apceri “Dziesmu segli. Latviešu tautasdziesmas stilistiski saturisks interpretējums” viņš apskata latviešu tautasdziesmu satura, stila un konteksta jautājumus, uzbūves īpatnības, kopumā parādot to kopsakarības ar citu tautu dziesmām, gan arī unikalitāti plašākā mērogā. Saistoša ir doma par to, ka “latviešu dziesma ir tautas enciklopēdija, īpatnējas civilizācijas nesēja un lieciniece. Tajā ir daudz Eiropas un pasaules kultūrā trūkstošu ķēdes locekļu, daudz mitoloģijas, etnogrāfijas, vēstures un valodniecības mīklu atminējumu. Savukārt tur ir mīklas, kuru minējums atrodams citur”. Mazliet novēlotajā (1987. g.) Krišjāņa Barona jubilejas izdevumā “Paliekamdziesma” tika iekļauts gan Knuta Skujenieka raksts “Piemirstas, bet dzīvas ainas”, gan arī runa Rakstnieku savienības 9. kongresā 1986. gadā, kurā tika programmatiski iezīmēti svarīgākie folkloras aktualizēšanas aspekti. Interesanti, ka tur izteiktā doma, ka ““Latvju dainām” ir oficiāli jāieņem tā vieta cilvēces gara krātuvē, uz kuru tām pilnas tiesības”, ir īstenojusies pēc 16 gadiem, kad Dainu skapis tika iekļauts Pasaules atmiņas reģistrā. Toties doma par folkloras gadagrāmatu vai almanahu joprojām nav zaudējusi aktualitāti un meklē savu realizāciju.

Tādējādi, stingri balstīdamies savu tautasdziesmu neikdienišķi pamatīgā pazīšanā, Knuts Skujenieks tikpat neparasti dziļi ir lūkojies arī citu tradīciju virzienā. Viņam tautasdziesmas ir dzeja, tajā pašā laikā tās arī nav dzeja, vismaz ne tajās kategorijās, kā mēdz domāt par autordzeju. Tās pieder mutvārdu tradīcijai, un to anonīmā autorība ikvienā dziedāšanas reizē ieņem konkrētā dziedātāja apveidus. Tautasdziesmas teksts nav sastindzis un nemainīgs, tomēr tas nav arī ikreiz pavisam no jauna radāms sacerējums. Šā teksta relatīvi patstāvīgā, nemainīgā daļa ir sižeti vai to trūkums, izteiksmes līdzekļi, poētiskā uzbūve un formulas – samērā stabilas, noteiktas tradīcijas ietvaros nemainīgas un šai tradīcijai vien raksturīgas teksta vienības. Tautasdziesma ir ieražu, rituālu daļa, un tā ar visiem iespējamiem līdzekļiem “piedalās” šajā rituālā. Tautasdziesmas ir dziedamas, un to teksts ir cieši saistīts ar mūziku.

Līdzīgi var teikt, ka tautasdziesmas pārcelšana no vienas valodas citā ir atdzejošana, tajā pašā laikā tā nav tikai atdzejošana. Svarīgi ir visiem iespējamiem līdzekļiem pārcelt arī šīs dziesmas folkloriskumu, iztulkot to citas tradīcijas kategorijās. Knuts Skujenieks šajā ziņā ir nepārspēts meistars. Viņa tautasdziesmu tulkojumi ir folkloriski, turklāt ar skaidri izteiktu izcelsmes reģiona, valodas, vides iezīmēšanu. Šie atdzejojumi ir poētiski, relatīvi patstāvīgi, tomēr tiem cauri ir jūtams rituāls, saistība ar tradicionālo dzīvesveidu, iekļaušanās folkloras aprites struktūrās.

Apbrīnojami ir tas, ka Knuta Skujenieka tulkotās tautasdziesmas ir dziedamas. Tās ir viegli dziedāt, it kā tās būtu pašu, tomēr arī nav šaubu, ka tās dziedamas nevis kā latviešu, bet tieši kā leišu, poļu, dāņu, zviedru tautasdziesmas. Nav brīnums, ka vairākas no tām jau ir folklorizējušās latviešu vidē, te lai pieminu zviedru “Reiz dzīvoja kāds kalpa zēns”, dāņu “Precinieks” vai somu “Mana mīļā skaista ir”.

Varētu vienīgi vēlēties, lai šādu dziesmu no Knuta pasaules tautu dziesmu krājuma būtu aizvien vairāk. Knuts savējo ir padarījis, nu ir mūsu kārta. Lai skan!

Valdis Muktupāvels

Materiāli “Latvijas Vēstnesī” — ar Rakstu izdevēju, direktora Jāņa Juškas un galvenās redaktores Ievas Janaites, un autora Knuta Skujenieka labvēlīgu atļauju. — “LV” red.