Lietuva un Latvija. Vai izpratīsim viens otru?

Lietuvas laikrakstā “Atgimimas” 11. jūlijā bija iespiesta pazīstamā lietuviešu literatūrzinātnieka, filoloģijas zinātņu doktora, Baltoskandijas akadēmijas vadītāja Silvestra Gaižūna apcere “Lietuva un Latvija. Vai izpratīsim viens otru?” Tagad publikācija nonākusi arī “Latvijas Vēstneša” rīcībā. Iepazīstinām ar raksta tulkojumu. Jāpiebilst, ka teksts lietuviešu valodā tika izplatīts arī Lietuvas interneta portālā “Delfi”.

Tik daudz apsūdzību Latvijai, tik daudz spriedumu par šo zemi Lietuvas presē, radio un televīzijā vēl nav nācies lasīt un dzirdēt. Par lietuviešu kritikas pamatmērķi kļuvusi Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Kā no pārpilnības raga bira un arvien birst versijas par to, kāpēc Latvijas prezidente nevēlējās ierasties uz Mindauga kronēšanas jubileju, bet tagad jau kategoriski apgalvo, ka visa lietuviešu tauta to nesaprot. Pazīstu Latvijas prezidenti jau kopš tā laika, kad viņa bija Kanādas profesore. Un tieši viņa tad lūdza atsūtīt N. Vēļus un B. Srogas tekstus, tieši viņa nekad nav bijusi vienaldzīga pret baltu kultūras mantojumu, bet, kļuvusi par prezidenti, 1999. gadā vienu no pirmajām intervijām sniedza Lietuvas presei.

Šajās dienās baltu nesaskaņu saknes sāk meklēt pat tālu vēsturē. Premjerministrs A. Brazausks, skaidrodams nesaskaņu ar Latviju cēloņus, tos ļoti labi prot saskatīt seno baltu vēsturē, diemžēl nezin kāpēc nerunā par Latvijas jaunāko laiku vēsturi: viņš ir aizmirsis, ka latviešu tauta 19. gadsimtā vairākkārt atbalstīja baltu tautu vienotības ideju un ka 1873. gada jūnija notikumu Rīgā atzīmēšana bezmaz ikvienam latvietim — tāpat arī prezidentei — ir tikpat svēta kā Mindauga kronēšanas godināšana lietuvietim.

Kaut gan Latvijas prezidente atbild uz jautājumu, kādēļ viņa neieradās Lietuvā 6. jūlijā, šī atbilde Lietuvā, šķiet, neko nespēj izskaidrot. Un neizskaidros, ja mēs, lietuvieši, būsim nevērīgi pret Latvijas vēsturi vai jūlija sākuma norisēm Rīgā.

Bet tieši šos notikumus komentētāji ir noklusējuši vai pieminējuši tikai garāmejot, nezinu, apzināti vai neapzināti. Lasot ne vienu vien komentāru, rodas iespaids, ka par Mindauga kronēšanas jubilejas svinībām nevar būt nekā svarīgāka ne Lietuvai, ne visai Eiropai, bet dažs kaimiņš, kas uz tām nav ieradies, kļūs par ienaidnieku. Jau vēsture tā ir gribējusi, ka ne tikai lietuviešiem, bet arī latviešiem būtu savs 6. jūlijs. Tiesa, latvieši nekronēja Mindaugam līdzīgu karali (kaut gan, starp citu, ne viens vien latviešu rakstnieks par to ir sacerējis lugu): Latvija šajā dienā godināja dainu dievu Līgo, kas daudzus gadsimtus to iedvesmoja, tāpat arī prezidente, kas ir uzrakstījusi ne vienu vien pētījumu par latvju dainām. 1873. gada jūnija nogalē latvieši, Līgo iedvesmoti, sanāca uz pirmajiem Vispārīgajiem Dziesmu svētkiem, kas kļuva par svarīgāko robežzīmi ceļā uz valsts neatkarību. “Dziesmā zem Līgo karoga pirms 130 gadiem latvieši sevi sāka apzināties kā nāciju” — 6. jūlijā Dziesmu svētku noslēguma koncertā teica Vaira Vīķe-Freiberga. Katri Dziesmu svētki Latvijā tautai kļūst par saikni, par konsolidējošu notikumu, bet pirmo Dziesmu svētku jubileja latviešiem bija patiesi neikdienišķi svarīgs notikums, ko grūti salīdzināt ar mūsu Dziesmu svētkiem. Tādēļ mūsu politiķiem un žurnālistiem, kritizējot Latvijas politisko attieksmi pret Lietuvas viedokli jūlija sākumā, nevajadzētu aizmirst, ka ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai ir sava vēsture, un ar savu karaļa kroni nevajadzētu nolaisties zemāk par draudzīgas tautas būtību. Te ļoti ieteicams atšķirt pazīstamā latviešu vēsturnieka Ulža Ģērmaņa grāmatu “Latviešu tautas piedzīvojumi” un pārlasīt šīs rindas: “Nepārspīlējot var apgalvot, ka Latvijas karogs ir pielīdzināms senāko valstu karogiem (..) Kad 1873. gadā Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja pirmos Vispārējos Dziesmu svētkus, rīkotāji un kārtības sargi tos rotāja ar sarkanbaltiem karogiem.”

Silvestrs Gaižūns, Baltijas asamblejas prēmijas laureāts

“LV” (Andris Sproģis) tulkojums no lietuvju valodas