Par gatavību smagam darbam

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre:

Foto: A.F.I.

Jūs esot neapmierināta ar līdzšinējo kārtību deputātu ievēlēšanā...

Uzskatu, ka tomēr vajadzētu jauktu vēlēšanu sistēmu, kur deputāti tiek ievēlēti gan pēc partiju sarakstiem jeb proporcionālā vēlēšanu sistēmā, gan arī no vienmandāta apgabaliem. Attiecībai jābūt pareizai. Nesaku, ka tai jābūt 50% pret 50%. Varbūt 60% un 40%, bet jauktu sistēmu vajag noteikti, jo ļoti bieži deputātiem zūd tiešā atbildība pret saviem vēlētājiem. Deputāts ir ievēlēts saskaņā ar partijas sarakstu, partija īsteno politiku, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko cilvēks sapratis un solījis saviem vēlētājiem. Tas, ka veidojam koalīcijas valdības, bieži vien liek nonākt dažādos kompromisos. Ja būtu arī no vienmandāta apgabaliem ievēlēti deputāti, katrs zinātu, kuram vēlētājam viņš ir atbildīgs.

Vai tā ir taisnība, ka Zaļo un zemnieku savienības ceļā uz Saeimu krusttēvs bija Aivars Lembergs?

Nē, nav taisnība. Zināma palīdzība noteikti bija. Bet finansētāju bija ļoti daudz. Lai savāktu noteiktu pamatu vēlēšanu kampaņai, avīzē paziņojām, un visi, kas vēlējās palīdzēt, varēja pārskaitīt naudu minētajā kontā. Un nevajag pārspīlēt viena vai otra cilvēka nozīmību, jo, veidojot mītus, paši sākam tiem ticēt, un tad mēs no viņiem baidāmies, tad ar viņiem cīnāmies.

Kāda ir Latvijas un ārzemju biznesa autoritāšu ietekme uz lēmumu pieņemšanu Latvijā?

Šķiet, ka iepriekšējos gados šī ietekme bija lielāka. Patlaban lielākā daļa pamatlikumu ir sakārtota, galvenokārt veicam likumu harmonizēšanu ar Eiropas Savienības direktīvām. Tāpēc tiešas biznesa ietekmes nav. Šķiet, pašreiz pozitīvi veidojas lobiju institūcija - nāk nevalstiskas organizācijas un mēģina labot tās likumu nepilnības, kas traucē strādāt kādai atsevišķai profesijai, nozarei, vai norāda, ka nav kārtības uzņēmējdarbības vidē. Var runāt arī par nodokļu atlaidēm, bet tās top valdības, izpildvaras līmenī. Iespējams, tur uzņēmēju ietekme ir nedaudz lielāka nekā Saeimā.

Kādai ir jābūt sabiedrības informēšanas akcijai par iestāšanos ES?

Tā nedrīkst būt akcija. Jo katra akcija ir tikai vienreizēja. Patiesībā tam vajadzēja būt procesam, kas sācies pirms 10-12 gadiem, kad pieņēmām politisko lēmumu stāties šajā savienībā. Diemžēl daudzas lietas notikušas Saeimas, Ministru kabineta līmenī. Tikai pēdējo divu gadu laikā, kad sāka runāt par sarunu sadaļu noslēgumu, nolēma, ka vajadzētu pieaicināt arī profesionālo asociāciju pārstāvjus. Patlaban šķiet, ka nebija īsti pareizi dibināt informēšanas grupu. Tad gaida, kad to finansēs, pēc tam domā, kā finanses dalīt, pēc tam - kāda vispār būs stratēģija, pēc tam - izsludina konkursus, kas ko darīs vai nedarīs, bet laiks iet. Ceru, ka darba grupa izdarīs visu iespējamo ne tikai bukletu veidā. Uzskatu, ka nav īsti pārdomāts ar lektoriem. Vasaras laikā cilvēkus nesavāks kopā. Varbūt vienīgi varētu darboties līdzīga formula kā priekšvēlēšanu laikā, kad partijas devās aģitācijā ar koncertbrigādēm. Cilvēkiem jau patlaban ir jābūt informētiem un jābūt skaidrai nostājai, kāpēc viņi ir par vai pret ES. Daudzās valstīs finansē arī eiroskeptiķus, lai viņi izsaka pretējo viedokli, lai nav tā, ka mēs solām debesmannu un beigās sanāk pelnu putra.

Kādu prognozējat referenduma iznākumu?

Domāju, ka tas būs pozitīvs. Šķiet, visi Latvijas iedzīvotāji saprot, ka nepieciešams būt Eiropā. Ja paliekam ārpusē, savukārt Igaunija un Lietuva nobalso par iestāju ES (viņiem ir vairāk eirooptimistu), nonāksim zināmā izolācijā. Mūsu valstī ir liela problēma, par ko neviens nerunā - mums nav programmas gadījumam, ja neiestājamies ES. Ārlietu ministrija šādu varbūtību nemaz nav izskatījusi. No dzīves filozofijas viedokļa tas nav pareizi, jo jābūt gataviem dažādām situācijām. Manuprāt vairākums cilvēku noslieksies par ES, ņemot vērā kopdarbības iespējas, kādas paveras Latvijai. Neskatoties ne uz ko, noteikta palīdzība mums joprojām ir vajadzīga, un, ja Eiropas Savienībā būs lielākas finanšu iespējas kaut vai lai labāk sakārtotu savu infrastruktūru - ceļus, sakarus, tas vien radītu mums lielus uzlabojumus.

Ko Latvija zaudēs, iestājoties ES?

Daļēji zaudēsim suverenitāti. Iespējams, būs vairāk jāturas pie kopīgiem viedokļiem ar ES valstīm. Domāju, ka varētu mazināties nacionālā parlamenta loma, jo mūsu likumi pilnībā ir jāharmonizē ar ES likumiem. Tāpēc jādomā, kā nezaudēt ietekmi lēmumu pieņemšanā, it sevišķi, runājot par finanšu disciplīnu. Ja iestāsimies arī Eiropas Monetārajā savienībā, zaudēsim iespēju kontrolēt savu fiskālo politiku, kas ļoti tieši ietekmēs ekonomiku un arī uzņēmējdarbību, - tās ir procentu likmes. Jārēķinās, ka, ieviešot eiro, cenas paaugstināsies. Kāpēc tad Lielbritānija tik ilgi spriež, vai tā gribētu zaudēt savu finansiālo neatkarību vai negribētu?! Katrā valstī centrālā banka ar finanšu instrumentiem vai nu regulē ekonomikas straujāku attīstību, vai arī mēģina panākt, lai nebūtu dziļas recesijas, - ar naudas emisiju, ar refinansēšanas likmes noteikšanu.

Vai Latvija varētu panākt ātrāku pietuvošanos vecās Eiropas dzīves līmenim? Un kā to izdarīt? Šlesers gribētu to paveikt 10 gados, kamēr iepriekš prognozēts, kas tas iespējams tikai 25 gados.

Lasīju ES ekspertu pētījumu, kā jutīsies kandidātvalstis pēc iestāšanās ES. Tur šī pietuvošanās prognozēta 15 gados. Jāņem vērā, ka Latvija patlaban diemžēl atrodas vissliktākajā stāvoklī no visām kandidātvalstīm. Pirmos gadus mums klāsies ļoti grūti. Problēma - neesam rūpējušies par vietējās uzņēmējdarbības, savas zemniecības nostiprināšanu. Lielākā daļa nav gatava konkurences tirgum. Kā mainīsies mūsu tautsaimniecības struktūra un ieguldījums iekšzemes kopproduktā? Esot ES, saskaņā ar pētījumu vislabāk klāsies pakalpojumu jomai... Pētījumā ļoti atklāti rakstīts, ka no tādām valstīm kā Grieķija, Spānija zemu atalgotā darbaspēka izmantošanas tendence pārvietosies uz Baltijas valstīm. No vienas puses, tas ir skumji, jo mūsu cilvēki tiks nodarbināti par salīdzinoši zemāku samaksu nekā jau esošajās ES valstīs. No otras puses, tas nav nemaz tik slikti, jo šeit palielināsies uzņēmējdarbības aktivitāte. Pēc iestāšanās nevaram cerēt uz ļoti lieliem ieguldījumiem Latvijā, jo tie, kas to gribējuši, jau ir ieņēmuši vietas šajā reģionā.

“KAPITĀLS”;  pēc G. Rozenberga intervijas “Par gatavošanos smagam darbam”