Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zinātniski - par darba, dzīves un vides kvalitāti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.04.2001., Nr. 63 https://www.vestnesis.lv/ta/id/7523

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lielākās Latvijas jaunbūves spāru svētkos

Vēl šajā numurā

24.04.2001., Nr. 63

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Zinātniski — par darba, dzīves un vides kvalitāti

Iznācis kārtējais “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” numurs

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Kaut ar manāmu aizkavēšanos, iznācis žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 2000. gada noslēdzošais — 5./6. numurs. Ap 20 iespiedlokšņu apjoma izdevumā ievietoti 28 ar diagrammām, dokumentu kopijām un fotoattēliem ilustrēti zinātniski vai zinātniski informatīvi apcerējumi un materiāli. To autori — pieredzējuši un Latvijā labi pazīstami pētnieki, kā arī topošie zinātnieki — pašreizējie doktoranti. Priecē, ka par žurnāla autoriem kļūst arvien vairāk zinātnieku jaunās audzes pārstāvju — maģistrantu un doktorantu, ka žurnāla informatīvajās slejās biežāk parādās norādes par jauno zinātnieku līdzdalību dažādās zinātnes norisēs, ka viņu darbos izteikti lietišķi priekšlikumi aktuālu jautājumu risināšanai.

Jaunā žurnāla laidiena tematiskais vadmotīvs ir kvalitāte un tās uzlabošana cilvēku dzīves eidā, jaunu speciālistu gatavošanā, sociālajā un veselības aprūpē, tautsaimnieciskajā darbībā, valstisku norišu pārvaldē, visu līmeņu audzināšanas un mācību darbā, vides sakopšanā un uzturēšanā, zinātniskajā pētniecībā, arī citās jomās. Rakstu autori kritizē valsts ierēdņu pārsteidzīgus lēmumus, izsaka daudzus pētniecības gaitā radušos priekšlikumus, kas izmantojami aktuālu valsts dzīves, izglītības, saimnieciskās darbības un citu jautājumu risināšanā. Zinātnieki gaida šo priekšlikumu īstenošanu.

Žurnālā publicēti gan hipotētiski, gan plašākā zinātāju lokā pārrunājami, dažkārt pat strīdīgi priekšlikumi, spriedumi, vispārinājumi. Cerams, ka tie izraisīs attiecīgo jautājumu speciālistu pārrunas un rosinās turpmākiem padziļinātiem pētījumiem. Šo domu apmaiņu labprāt publicēsim.

LZA korespondētājlocekle Pārsla Eglīte žurnāla ievadā pamato līdz šim pārāk maz pētītas tēmas — cilvēku dzīves kvalitātes — izzināšanas zinātniski praktisko nepieciešamību — un izvirza trīs svarīgus valstiskus uzdevumus: 1) gādāt par dzīves kvalitātes paaugstināšanu visu vecumu cilvēkiem saiknē ar laba veselības stāvokļa saglabāšanu un darbotiesspējīga mūža pagarināšanu, 2) dzīves kvalitātes nodrošināšanu saiknē ar cilvēka garīgo un fizisko aktivitāti labvēlīgas materiālās labklājības un apkārtējās vides apstākļos, 3) iedziļināšanos jautājumos par sociālās vides un pilsētvides ietekmi uz dzīvesveidu, par saskarsmes kultūras lomu cilvēku garīgās veselības stāvoklī, kā arī jautājumos par visu šo dzīves kvalitātes sastāvdaļu savstarpējās saistības likumsakarībām.

Pārslas Eglītes rakstā “Dzīves kvalitāte laika izteiksmē” skaidrots dzīves kvalitātes jēdziena saturs un uzsvērts, ka līdzās cilvēku ienākumiem, dažādu pakalpojumu pieejamībai, ilglietojamu priekšmetu esamībai, mājokļa platībai, labiekārtojumam un citām materiālām parādībām visai svarīga ir ļaužu piederība kādai demogrāfiskai un sociālai grupai, tai atbilstošu vēlmju un darbības iespēju apmierināšana. Aplūkotas šādas svarīgas dzīves kvalitātes sastāvdaļas. 1) Laika vērtība, kas nozīmē cilvēka veselības kā ilga mūža un augstu darbaspēju pamata uzturēšanu, laika lietderīgu izmantošanu un darba prasmes nemitīgu pilnveidošanu. Pēdējā ir ne tikai atsevišķa indivīda, bet arī visas sabiedrības un valsts rūpe. 2) Laika neatgriezeniskums saiknē ar cilvēka dzīves dažādu posmu darbošanās iespējām un to lietderīgu izmantošanu, t.i., ar mācībām, radošo darbību, brīvā laika izlietošanu, iepriekšējo paaudžu pieredzes pārmantošanu, jaunu vērtību radīšanu un citu. 3) Laika budžets jeb dažādām personiskās, ražošanas un sabiedriskās dzīves vajadzībām un vēlmēm patērējamais laiks atšķirīgā demogrāfiskā, sociālā un vecuma vidē. 4) Ienākumu līmenis un tā sniegtās iespējas iedzīvotāju dažādu grupu vēlmju īstenošanā. 5) Brīvā laika izlietojums, kam jākalpo cilvēku fizisko un garīgo darbotiesspēju atjaunošanai, jābūt pilnvērtīga darba mūža un piepildītas kvalitatīvas dzīves paildzināšanas nosacījumam. Autores piedāvātajā izpratnē dzīves kvalitāte “ir veselīgām un cilvēka garīgo izaugsmi veicinošām nodarbībām piepildīts laiks visos mūža posmos”. Zinātniece izsaka daudzus ierosinājumus tādas dzīves kvalitātes sasniegšanai.

Doktorante Iveta Pavlina plašā valstiska mēroga skatījumā vērtē bērnu aprūpes un audzināšanas apstākļus mūsdienu Latvijas ģimenēs, uzsverot, ka: “Audzināšana — tās ir investīcijas nākotnē, jo attīstībai nepieciešami kvalitatīvi cilvēkresursi. Ja audzināšanas sākotnējā ievirze nav pietiekami kvalitatīva, tad, var teikt, ka notikusi vislielākā izšķērdība valsts mērogā, jo pāraudzināšana prasa daudzkārt lielākas pūles un līdzekļus nekā audzināšana, turklāt nav garantijas, ka izdosies. Kā svarīgākos savstarpēji saistītus audzināšanas sociālos aspektus autore min: 1) rūpes par bērna fizisku attīstību; 2) rūpes par vispusīgu intelektuālu attīstību un individualitātes veidošanu; 3) rūpes par veselību, tās nostiprināšanu, pārliecības radīšanu par veselīga dzīvesveida nepieciešamību; 4) rūpes par bērna socializāciju; 5) radošu spēju attīstīšanu. Tālākajā domu izklāstā pārliecinoši un rosinoši skaidrots ikviena nosauktā aspekta saturs, īstenošanas iespējas un grūtības katrā bērna attīstības posmā. Tomēr galvenā vērība ir veltīta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnu audzināšanas jautājumiem, kas it kā iekļaujas trīs audzināšanas modeļos: 1) bērna interesēm atbilstošākajā audzināšanas apstākļu modelī, 2) vecāku interesēm atbilstošākajā bērna audzināšanas apstākļu modelī, 3) valsts interesēm atbilstošākajā bērna audzināšanas apstākļu modelī.

Secinot, ka “šodienas apstākļi nosaka sabiedrības attīstības iespējas nākotnē”, autore vispārina dažādu aptauju datus un iezīmē vairākas visai sabiedrībai bīstamas tendences: “Sabiedrībā, kurā nav iespējams nodrošināt pilnvērtīgu uzturu, par normu sāk pieņemt organisma prasībām neatbilstošu uzturu. Bērni, kuriem vecāki nav spējuši apmaksāt nodarbības spēju attīstīšanai, par normu sāks uzskatīt pieticību kultūrizglītībā, intelektuālā attīstībā. Iespējams, valstsvīri par normālu uzskata arī to, ka mazu bērnu vecākiem pašiem jārisina savas problēmas un viņiem neviens nesniedz palīdzību.” Tā kā ģimenēm atbalsts bērnu audzināšanā nepieciešams tūlīt, autore ierosina: 1) neatņemt ģimenēm jau esošos valsts pabalstus un, plānojot to palielināšanu, neizdalīt īpašas kategorijas, bet domāt par visiem, 2) reāli ieviest, nevis atstāt labo ieceru stadijā plānoto pabalstu mācību līdzekļu iegādei ģimenēm ar skolas vecuma bērniem, 3) popularizēt veselīgu dzīvesveidu, sadarbībā ar lielākajām firmām īstenot dažādus projektus šai jomā, lielāku uzmanību veltīt veselības mācības ieviešanai skolās, 4) veicināt bērnudārzu pieejamību arī jaunākā vecuma bērniem (līdz trīs gadu vecumam), 5) popularizēt atvieglojumu iespējas kultūras iestāžu apmeklēšanā, 6) iesaistīt un atbalstīt nevalstiskas organizācijas u.c. institūcijas tādu projektu īstenošanā, kas ļautu bērniem attīstīt spējas un prasmes ar minimālu finansiālu līdzdalību no vecāku puses, 7) izstrādāt atvieglojumu sistēmu ģimenēm ar bērniem viņu spēju un prasmju, intelektuālās attīstības veicināšanai. Šim mērķim varētu novirzīt uz dzimstības samazināšanās rēķina ietaupīto naudu, kas paredzēta pabalstiem, 8) pats galvenais — ne tikai atzīt ģimeni ar bērniem par prioritāti, bet veidot sabiedrības viedokli, ka tas tā patiešām arī ir.

Ģeogrāfijas doktore Ieva Marga Markausa vispusīgi vērtē Latvijas studentu attieksmi pret studijām ārzemēs. Pētījuma avots ir dati, kas iegūti 758 ārzemēs studējušu un studēt gribošu jauniešu, kā arī 11 ārzemēs studējošu maģistrantu un doktorantu aptaujā 1999./2000. mācību gada pirmajā semestrī 12 Latvijas augstskolās. Aptaujāti dabaszinātņu, humanitāro, sociālo un tehnisko nozaru studenti, doktoranti un maģistranti. Pētījumu rosinošie motīvi bijuši: 1) reformu gaita Latvijas augstākās izglītības sistēmā un 2) sabiedrībā izplatītā doma, ka Latvijas jaunieši studijas ārzemēs izmanto kā iespēju ar laiku atrast darbu citās zemēs. Rakstā vispusīgi aplūkots: 1) interviju dotumi kā izziņas avots, 2) ārzemju studiju popularitātes pakāpe, 3) motivācija studijām ārzemēs, 4) studiju vietas, ilgums un specialitātes, 5) šķēršļi, tajā skaitā informācijas trūkums, kas traucē studijas ārzemēs, 6) jauniešu rīcība studiju mērķa sasniegšanai, tajā skaitā finansējuma meklējumi, 7) studētgribētāju svešvalodu prasme, 8) ārzemju studijās iegūto zināšanu izmantošanas ieceres, 9) priekšstati par studijām ārzemēs un to atbilstība realitātei.

Aptaujas dotumi ļāvuši autorei izteikt šādus vērā ņemamus vispārinājumus un praktiskus priekšlikumus. 1) Daļēji apstiprinājies pieņēmums, ka studijas ārzemēs ir sākums intelektuālā potenciāla emigrācijai, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas attīstību. 2) Tas var notikt, ja ārzemju studiju process arī turpmāk tiks atstāts pašplūsmā un dažādā — pārsvarā ārvalstu — pārziņā bez sasaistes ar Latvijas attīstības interesēm. 3) Saņemot atbalstu no ārvalstīm, studentu atbildība un pienākumi drīzāk saistās ar šīm valstīm nekā ar Latviju, kaut gan viņu vairums vēlas strādāt Latvijā. 4) Galvenais apstāklis, kas var sekmēt jauniešu palikšanu ārzemēs pēc studijām, ir ierobežotās iegūto zināšanu izmantošanas iespējas Latvijā, it īpaši, ja ārzemēs iegūts zinātniskais grāds. 5) Ar dažādu fondu un programmu palīdzību pārsvarā tiek atbalstītas Latvijas jauniešu studijas sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Tādējādi it kā nesavtīgā ārvalstu palīdzība zināmā mērā popularizē uzņēmējvalstu ideoloģiju, vērtību sistēmu, idejas, dzīves modeli. Tāpēc saistībā ar studijām ārzemēs lielu nozīmi iegūst studējošo prasme salīdzināt un vērtēt, kā arī tas, kā viņi objektīvi izjūt valsts attieksmi pret sevi. 6) Studijas ārzemēs ir jaunas pieredzes un zināšanu avots, iespēja paaugstināt Latvijas intelektuālo potenciālu. Tāpēc tās būtu visnotaļ atbalstāmas. Jautājuma otra puse ir iegūtajām zināšanām atbilstošas darba iespējas Latvijā. 7) Latvijas skolās un pirmajos studiju gados iegūtais zināšanu līmenis ļauj visumā veiksmīgi studēt vai papildināt zināšanas citu valstu augstskolās. 8) Latvijas augstskolās maināms mācību saturs un mācību procesa organizācija, izmantojot ārzemēs studējošo pieredzi. 9) Ir nepieciešama valsts programma Latvijas jauniešu studiju atbalstīšanai ārzemēs. 10) Studijas ārzemju doktorantūrā sekmē zinātnes attīstību studiju zemēs, ja Latvijā zinātnē netiek nodrošināts ar mācībās ieguldīto darbu samērojams atalgojums. Līdz ar to Latvija var zaudēt ne tikai attīstības iespējas, kas saistās ar izglītību un zinātni, bet arī aizbraukušo jauniešu vispārējā izglītošanā ieguldītos līdzekļus. 10) Balstoties uz pētījuma rezultātiem, iespējams izstrādāt nepieciešamos valsts darbības virzienus, lai sekmētu studijas ārzemēs un secīgi tām veicinātu ārzemēs studējušo jauniešu zināšanu un pieredzes izmantošanu viņu pašu izaugsmes un Latvijas attīstības interesēs.

Doktorants Māris Brants no dažādiem skatpunktiem aplūko Latvijas vecuma pensijas saņēmēju materiālo un sociālo stāvokli pēdējā desmitgadē, sniedzot par to plašus statistikas datus un pašu pensionāru vērtējumus, un secinot, ka reālā pensionāru situācija Latvijā kļuvusi neapskaužama. Tomēr uz iedzīvotāju vispārējā pretrunīgā dzīveslīmeņa fona, viņaprāt, “pensionāri ir Latvijas sabiedrības vidusslānis”. Augot pensionāru īpatsvaram valstī, izeja no stāvokļa tiek meklēta, mainot pensionēšanās vecumu un tādējādi samazinot pensionāru īpatsvaru. Autors brīdina par šādas rīcības vienpusību. “Skaidrs, ka bez ekonomiskiem uzlabojumiem Latvijā kopumā un adekvāta darbavietu skaita pieauguma situācija uzlaboties nevar. Mainot vienīgi pensionēšanās vecumu, cilvēki, kuri būs spiesti vēl strādāt, tomēr nestrādās, jo nespēs atrast darbu.”

Medicīnas doktores Anita Villeruša un Iveta Pudule ar 1998. gada 3000 cilvēku aptaujā iegūtu ziņu palīdzību skaidro saikni starp Latvijas pieaugušo iedzīvotāju izglītību un viņu rūpēm par savu veselību, t.i., attieksmi pret alkoholu, smēķēšanu, uztura lietošanu un fiziskām aktivitātēm. Viņas meklē sakarību starp ļaužu sociāli ekonomisko un vispārējo veselības stāvokli, kurā ietilpst mūža ilgums, ķermeņa izmēri un proporcijas, slimību biežums, mirstība u.c. Iedzīvotāju sociāli ekonomisko stāvokli, autoruprāt, raksturo trīs pamatkritēriji: nodarbošanās, izglītība un ienākumi, kas stabilā sabiedrībā ir savstarpēji saistīti. Darba galvenais secinājums: “Izglītība ir viens no veselīga dzīvesveida faktoriem.”

Izglītības līmenis ietekmē cilvēku attieksmi pret veselīgu dzīvesveidu: ļaudis ar zemāku izglītības līmeni ir grūtāk pārliecināmi, ka viņiem nepieciešams mainīt izturēšanos. Aptaujātie ar augstāku izglītību pareizāk novērtējuši smēķēšanas kaitīgumu un fiziskās aktivitātes nozīmi veselības uzturēšanā. Izglītība izrādījusies būtisks nosacījums veselīgu uztura produktu izvēlē. Autorēm ir trīs būtiski valstiskas nozīmes secinājumi. 1) Attieksmi pret veselību sabiedrībā nosaka zināšanas un uzskati, kuri savukārt ir cieši saistīti ar populācijas izglītības līmeni. 2) Iedzīvotāju attieksmes pētīšana turpmāk var tikt izmantota veselības kampaņu organizēšanai, lai mainītu sabiedrībā valdošos aplamos priekšstatus par daudziem ar veselību saistītiem jautājumiem. Šie priekšstati bieži ir būtiskākie šķēršļi veiksmīgas profilakses programmas īstenošanā. 3) Vispārējās izglītības programmās plašāk vajadzētu iekļaut jautājumus par veselību un tās riska faktoriem. Tas nodrošinātu priekšnoteikumus jaunu uzskatu un normu veidošanās procesam sabiedrībā.

Medicīnas doktore Gunta Ancāne atsaucas Pasaules veselības organizācijas aicinājumam raksturot cilvēka veselību kā fizisku, emocionālu un sociālu labklājību, kuras priekšnosacījums ir arī pietiekami veselīga personības struktūra. Viens no apstākļiem, kas, autoresprāt, visvairāk kropļo personības struktūru, ir pārdzīvota vardarbība. Izdalījusi trīs vardarbības variantus — fizisku, seksuālu un psihoemocionālu (garīgu), viņa vispusīgi analizē pret bērniem vērstu garīgu vardarbību un tās ļaunās sekas cilvēka personības veidošanās un darbošanās procesos. Rakstā izteiktās domas ir visai noderīgas un rosinošas ģimenēm, pedagogiem, visu to iestāžu darbiniekiem, kam saskare ar bērniem un jauniešiem, arī visplašākajai sabiedrībai. Pētījuma pamats ir LZA Ekonomikas institūta darbinieku veiktā Rīgas vidusskolēnu aptauja, kura parādījusi tādu bērnu augstu īpatsvaru, kuri cietuši no vardarbības.

Datorzinātņu doktora Edvīna Karnīša programmatiskajā rakstā “Zināšanu pārvaldība — Latvijas ilgtspējīgas attīstības centrālais process” koncentrēti un vispusīgi izklāstīts, kas darāms, lai mūsu zemē tiktu sasniegts tāds ekonomiskās, politiskās un sociālās attīstības modelis turpmākajiem 20—30 gadiem, “kas nodrošinās attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstošu Latvijas sabiedrības un ikviena indivīda labklājības līmeni, vislabāk apmierinās šīs paaudzes vajadzības, saglabājot nākamajām paaudzēm iespēju apmierināt viņu vajadzības”. Autors uzsver, ka “21. gadsimtā zināšanas kļūst par attīstības galveno dzinējspēku visās darbības jomās”. Šajos apstākļos zināšanu pārvaldībai — zināšanu sistēmiskai un virzītai uzkrāšanai, apguvei, izplatīšanai un lietojumam — jākļūst par darbības modeli valsts mērogā. Rakstā izklāstīts šādu rīcības jomu saturs: 1) zināšanu pārvaldība, 2) vispārēja informācijas pieejamība, 3) izglītības pieejamība, 4) zinātniski pētījumi, 5) valodas politika, 6) zināšanas kā centrālais resurss tautsaimniecības attīstībai, 7) valsts, biznesa un iedzīvotāju saskaņota un ieinteresēta darbība.

Doktorants Jānis Lazdiņš no jurista viedokļa aplūko zemes nomas līgumu slēgšanas formālos noteikumus Kurzemes un Vidzemes guberņās 19. gadsimtā. Apcerējuma sagatavošanai dotumi ņemti no likumdošanas aktiem un no literatūras. Diemžēl autors nav analizējis pašus nomas līgumus, ar to slēgšanu un īstenošanu saistītos saimnieciskos un tiesu dokumentus. Tādēļ raksts lasāms un izmantojams, paturot vērā šo apstākli un nevairoties no publicēto faktu un vispārinājumu pārbaudes.

LZA īstenais loceklis Indulis Ronis plašā pārrunas rosinošā rakstā nereti visai kritiski analizē un vērtē ārzemēs un Latvijā izdotu literatūru par slepkavībām Latvijā nacionālsociālistiskās okupācijas gados un polemizē par pētnieku atbildības problēmu historiogrāfijā. Apcerējumā izceltas domas par vēstures avotu pilnvērtīgas objektīvas izmantošanas nepieciešamību, par mērķtiecīgu tendenciozu rīcību un atziņu savlaicīgu uztveršanu un noraidīšanu, par dažādu avotu sniegtu dotumu pārbaudi un salīdzināšanu, arī par citiem pētniecības metodikas jautājumiem. Autors iebilst pret daudzām citu pētnieku izteiktām domām, šaubās par viņu avotu bāzes izmantošanas pilnvērtību, nosauc pretrunīgus un skaidrojamus jautājumus un to kopas. Diemžēl apšaubījumi, noraidījumi un pārmetumi parasti ir deklaratīvi un tikai retumis pamatoti ar uzrādītiem pirmavotiem. Raksts mudina veikt pārbaudošus un padziļinātus pētījumus vairākos jautājumos, piemēram, par Viktora Arāja prāvas gaitu Hamburgas zemes tiesā, par Andrieva Ezergaiļa publicēto faktu pirmavotiem, par kara noziegumu veicēju komandu rašanos, skaitu un patieso sastāvu Latvijā, par Valdemāra Veisa nokļūšanu Latvijā 1941. gadā un sākotnējo darbību, par kaujām Rīgā 1941. gada jūnija–jūlija sadurdienās u.c. Raksts lasāms ar nopietnu uzmanību, nevairoties no izteikto vērtējumu pārbaudes pēc pirmavotiem, jo autora izdarītie dokumentējumi un pamatojumi ne vienmēr ir nevainojami.

Mākslas zinātnieks doktorants Jānis Kalnačs apjomīgā rūpīgi izstrādātā apcerējumā sniedz daudzpusīgas ziņas par Latvijas tēlotājas mākslas stāvokli, devumu un iecerēm vācu okupācijas laikā 1941.—1944. gadā. Autors pārliecinoši parāda, ka Latvijai raksturīgie centieni radīt kultūras un mākslas vērtības neapsīka pat smagajos kara gados, kad pastāvēja okupācijas režīms un tā savtīgās prasības. Tajos gados, “izņemot politiskus plakātus un karikatūras, kā arī atsevišķus aktualitātēm veltītus darbus (dažu varas vīru portreti vai kara ziņotāju zīmējumi), mākslas dzīve ir bijusi minimāli saistīta ar tiešu kara un okupācijas laika norišu attēlojumu”. Minētos četrus gadus zinātnieks uzskata par ļoti nozīmīgiem latviešu mākslas vēsturē tādēļ, “ka tie bija pēdējie gadi, kad dzimtenē vienlaikus strādāja gan nedaudzie latviešu mākslas vecmeistari, kas māksliniecisko izglītību bija ieguvuši 19. gs. nogalē, gan paaudze, kas bija iepazinusi modernisma strāvojumus, gan Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņi, jo Otrā pasaules kara beigās liela tiesa latviešu mākslinieku, tāpat kā inteliģence kopumā, pamatoti baidoties no padomju varas represijām, bija spiesta doties trimdā”. Darbojoties dažādu ieviržu un interešu māksliniekiem, viņu veikums, it īpaši ieceres, bija plašas un daudzveidīgas. Autors apskata šādas mākslinieku darbības jomas: 1) izstādes un mākslas salonu devums; 2) esošos mākslas muzejus un mēģinājumus atvērt jaunus mākslas muzejus pilsētās un lauku apvidos; 3) mākslinieku organizācijas, tajā skaitā muzeju biedrības; 4) mākslas grāmatas un citādus izdevumus; 5) pastmarkas; 6) vitrāžas; 7) tēlniecību. Katrā raksta iedaļā sniegta informācija par nerealizētajām iecerēm.

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim