Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Pēterburga – latviešu valodas un etnogrāfijas pētījumiem

Daina Nītiņa, Latvijas ZA korespondētājlocekle:

Lai arī 19.gs. vidū Tērbatā bija vāciska universitāte, Augustam Bīlenšteinam, kad viņš tur ieradās studēt teoloģiju, nācās ņemt privātstundas un apgūt krievu valodu, jo, kā viņš pats atzina, “ar pārējiem priekšmetiem Tērbatā man nebija nekādu grūtību, bet krievu valodā es nezināju gandrīz neko”. Starp citu, semestra sākumā, 1846.gada janvārī, A.Bīlenšteinam Tērbatas universitātē bija vispirms jāiztur gatavības eksāmens, jo Krievijas likumi neatzina prūšu izdoto abitūrijas apliecību. Zīmīgi, ka pēc abitūrijas eksāmena un svinīgajām atvadām no Karaliskās Prūsijas valsts skolas Pfortā A.Bīlenšteinam tika izteikts atgādinājums būt nomodā par vācu garu un vācu būtības stiprumu Baltijas zemē. To A.Bīlenšteins nekad nav aizmirsis, un, manuprāt, var atzīt, ka pār viņa dzīvi gulst politikas un zinātnieka sarežģīto attieksmju smaguma ēna, lai gan A.Bīlenšteins ir vēlējies nošķirt zinātni no politikas. Piemēram, zinātniskā pētījuma “Die lettische Sprache” ievadā viņš norāda uz to, ka vēlas būt brīvs un neatkarīgs no nacionālajām kaislībām un kustībām, grib atklāt latviešu valodas būtību, tās ģēniju, dot “eine Darlegung des Genius der lettischen Sprache”. Tajā pašā laikā, runājot par nacionālo, vācisko un krievisko strāvojumu Latvijā, A.Bīlenšteins atzīst, ka rusifikācijas centieni liek vāciešiem domāt par sevi, par to, kā saglabāt vācu valodu vispār un izglītību vācu valodā.

Sanktpēterburgā A.Bīlenšteins bija gan evaņģēliski luteriskās baznīcas pārstāvis, gan latviešu valodas, folkloras, etnogrāfijas un vēstures pētītājs. Par Sanktpēterburgas Ķeizariskās zinātņu akadēmijas līdzekļiem tika izdota pirmā latviešu valodas zinātniskā gramatika “Die lettische Sprache,” kuras abus sējumus A.Bīlenšteins uzrakstīja apmēram piecos gados, lai gan visi ar gramatikas izdošanu saistītie darbi aizņēma vēl divus gadus. Neskatoties uz atsevišķiem trūkumiem, apjomīgais A.Bīlenšteina darbs, kura abas daļas veido pāri par 900 lappušu, ir izcilākais sasniegums salīdzināmi vēsturiskajā latviešu valodas izpētē līdz pat 1922.gadam, kad iznāca J.Endzelīna “Lettische Grammatik”.

Līdzekļus latviešu valodas zinātniskās gramatikas izdošanai un pusi Demidova prēmijas Sanktpēterburgas Ķeizariskā zinātņu akadēmija A.Bīlenšteinam piešķīra savā sēdē 1860.gada beigās pēc trīs recenzentu – akadēmijas īsteno locekļu O.Bētlinka, F.Vīdemaņa un A.Šīfnera — ieteikuma.

Recenzenti atzīst, ka A.Bīlenšteins izstrādājis sava laika zinātnes jaunā viļņa prasībām atbilstošu darbu, kurā vispirms izskatīti tie ar latviešu valodu saistītie dotumi, kas iezīmējas ar pašu runātāju ģeogrāfiski teritoriālajiem sakariem, plaši izmantojot salīdzinājumam latviešu izloksnes, tautasdziesmas un lietuviešu valodas faktus. Viņi gan uzskata, ka latviešu valodas faktu skaidrojumos ar sanskrita, grieķu, gotu valodas palīdzību A.Bīlenšteinam nav pietiekamas pieredzes un speciālo zināšanu, tāpēc vjadzētu atteikties no tik plašiem salīdzinājumiem. Sagatavojot pētījuma “Die lettische Sprache” manuskriptu publicēšanai, A.Bīlenšteins ir sašaurinājis salīdzinājumu ar tālākām valodām, piekrītot tam, ka šajā novadā patiešām daudz kā hipotētiska un diskutējama. Publicētajā gramatikā latviešu valodas skaņas un formas salīdzinātas galvenokārt ar lietuviešu un slāvu valodu vārdiem.

Recenzentu ietekmē A.Bīlenšteins gramatikas galīgajā variantā atteicās arī no plašākiem valodas filozofijas ekskursiem. Taču grāmatas priekšvārdā viņš joprojām atzīst filozofisko par vienu no svarīgākajiem sava pētījuma principiem un darbu kopumā par filozofisku, jo, pētot metodoloģijas — izziņas un metodes — jautājumus, filozofijas uzmanības lokā ir visas zinātnes. Pēc A.Bīlenšteina pārliecības, gramatiķim jābūt filozofam, jo viņam nepieciešams meklēt sakarību starp formu un saturu, matēriju un ideju.

Pēterburgā tika publicēta A.Bīlenšteina grāmata par latviešu tautības un valodas robežām 19.un 13.gs., kuru saīsināti mēdz dēvēt par “Die Grenzen” vai “Grenzen” un kurai pētnieks bija ziedojis trīsdesmit gadu. A.Bīlenšteins vairākkārt ir ceļojis pa Latvijas novadiem, viens pats vai kopā ar Adalbertu Becenbergeru vai L.Štīdu vācis vietvārdus, folkloras, etnogrāfijas un mitoloģijas materiālus, pētījis izloksnes, par ko saglabājušās liecības Latviešu literārās biedrības sēžu protokolos, autobiogrāfijā un ceļojumu piezīmēs. A.Bīlenšteins pirmais noteica latviešu valodas un tās trīs dialektu robežas un, Latvijā pirmoreiz izmantojot lingvistiskās ģeogrāfijas metodi, izveidoja 7 karšu atlantu “Atlas der ethnologischen Geographie des heutigen und des prähistorischen Lettenlandes”, kur atainotas latviešu valodas un tās dialektu robežas 1884.gadā, dota izoglosu karte, latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un lībiešu robežas 1250.gadā.

Kad astoņdesmito gadu beigās manuskripts bija gatavs iespiešanai, Pēterburgas akadēmiķis Ernsts Kuniks, ar kuru A.Bīlenšteins bija iepazinies sarakstoties un kuru apmeklējis jau 80.gadu sākumā, izteica cerību, ka varbūt Ķeizariskā zinātņu akadēmija varētu uzņemties šā darba izdošanu. 1890.gada aprīlī A.Bīlenšteins nodeva pastā savu manuskriptu, to apdrošinot par 1000 rubļiem, jo viņam nebija kopijas. Autobiogrāfijā A.Bīlenšteins šādi apraksta šo gadījumu: “Pasta priekšnieks pārbijās: vēl nekad tik vērtīgs pasta sūtījums nebija gājis caur viņa rokām. Tam vajadzēja būt jocīgam skatam todien uz perona, kad pasta skrīveris esot stāvējis pie pasta vagona ar uzvilktu ieroci vienā un manu sūtījumu otrā rokā”.

Pēterburgas Zinātņu akadēmija uzņēmās A.Bīlenšteina grāmatas “Die Grenzen” izdošanu ar parasto nosacījumu, ka autors kā honorāru saņems pusi no 500 izdodamajiem eksemplāriem. Akadēmiķis E.Kuniks gandrīz divus gadus rūpējās par A.Bīlenšteina grāmatas izdošanu un ierosināja dažādus labojumus un papildinājumus. Tā kā A.Bīlenšteinam zuda redze, E.Kuniks ir palīdzējis “Die Grenzen” pēdējā redakcijā un E.Volteris ir sastādījis grāmatas reģistru.

Kā izteicies A.Bīlenšteins, viņš ik nedēļas saņēmis no Kunika vienu vai divas dažreiz īsas, citreiz vairāku lokšņu garas vēstules ar akadēmiķa pārdomām un ziņām par izdošanas gaitu. Akadēmiķis E. Kuniks A.Bīlenšteinam pavisam uzrakstījis ap 160 vēstuļu. Kad E.Kuniks 1899.gadā nomira, A.Bīlenšteins akadēmiķa piemiņai veltītā priekšlasījumā un rakstā atceras viņu abu sadarbību un E.Kunika daudzās vēstules.

E.Kuniks ir palīdzējis A.Bīlenšteinam iegūt Roberta Heimburgera prēmiju, kuru piešķīra Tērbatas universitāte. Tā kā pieņēma tikai publicētus zinātniskus darbus, Sanktpēterburgas Ķeizariskās akadēmijas tipogrāfija, Kunika skubināta, darīja visu iespējamo, lai paspētu laikā. Dažas pēdējās loksnes un kartes tika steidzami novilktas un nosūtītas uz Tērbatu pēdējā brīdi. Vairāku darbu konkurencē A.Bīlenšteins prēmiju saņēma, jo prēmijas komiteja, kurā bija valodnieks J.Boduēns de Kurtenē un Baltijas vācu vēsturnieks un arheologs Rihards Hausmanis, balsoja par labu viņa lielajam pētījumam “Die Grenzen”. Ir publicētas arī viņu recenzijas par šo A.Bīlenšteina grāmatu. Ievērojamais valodnieks J. Boduēns de Kurtenē, toreizējais Tērbatas Ķeizariskās universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes profesors, šo grāmatu augstu novērtēja, norādot uz autora nepieredzēto rūpību, precizitāti un godprātību.

Jau 1890.gada beigās Sanktpēterburgas Ķeizariskā zinātņu akadēmija ievēlēja A.Bīlenšteinu par korespondētājlocekli. Īpaši pagodināts A.Bīlenšteins juties, kad no A.Kunika uzzinājis, ka šo vietu iepriekš bija ieņēmis Jākobs Grimms. Par A.Bīlenšteina vadītās Latviešu literārās biedrības goda biedriem vai korespondētājlocekļiem savukārt tika ievēlēti vairāki savā laikā ar Sanktpēterburgu saistīti zinātnieki: Ernsts Kuniks, Eduards Volteris, Jōzefs Zubatijs. Starp citu, laikā, kad A.Bīlenšteins bija Latviešu literārās biedrības prezidents (1864-1894), tā sarakstījās ar vairāk nekā 20 zinātniskām iestādēm un apvienībām Tērbatā, Kēnigsbergā, Pēterburgā, Maskavā, Stokholmā, Vašingtonā un citur.

A.Bīlenšteins augstu vērtēja vietvārdu nozīmi valodas un tautas vēstures pētīšanā. Viņš ir daudz laika veltījis to vākšanai un izstrādājis programmu mācītājiem, skolotājiem un citiem potenciāliem vācējiem, kā apkopot un aprakstīt visus Latvijas vietvārdus, kuri dzirdami tautas valodā vai atrodami vecās baznīcas grāmatās, arhīvos, senās kartēs, tiesu protokolos un citos avotos. Par to A.Bīlenšteins 1892.gada maijā raksta ziņojumu Ķeizariskajai zinātņu akadēmijai; šis 11 lappušu garais materiāls ir publicēts Pēterburgā. Sagatavot akadēmijai materiālu par Latvijas vietvārdiem A.Bīlenšteinu pamudināja Kunika piezīmes par darbu “Die Grenzen” un tas, ka akadēmija gatavoja izdošanai lietuviešu apdzīvoto vietu sarakstus.

Augusta Bīlenšteina nāves gadā Sanktpēterburgā tiek publicēta pirmā daļa viņa grāmatai par latviešu koka būvēm, mājsaimniecības piederumiem un darbarīkiem “Die Holzbauten und Holzgeräte der Letten”. Pirmās daļas iznākšanu viņam izdevās piedzīvot. Pētījuma otro daļu palīdzēja sagatavot A.Bīlenšteina bērni. Dēls Valters darbu noveda līdz galam, un grāmata iznāca Petrogradā 1918.gadā.

A.Bīlenšteins atzina, ka “krievu valdība ar Pēterburgas Zinātņu akadēmijas palīdzību izdeva daudz līdzekļu plašās valsts visāda veida izpētei”. Šajā sakarā var minēt A.Bīlenšteina tikšanos ar baronu Eduardu fon Tollu triju arktisko ekspedīciju dalībnieku, kas savu ģeoloģisko pētījumu laikā Kurzemē 19.gs. deviņdesmito gadu vidū ieradās A.Bīlenšteina pastorātā, lai uzzinātu viņa domas par Sāmsalas vaļņu apli. A.Bīlenšteinam bijis interesanti klausīties barona Tolla stāstījumu par ceļojumu uz Sibīrijas salām un viņa personīgajām attiecībām ar Ziemeļpola pētnieku F.Nansenu.

Īpaši cieši bija A.Bīlenšteina sakari ar sava laika Vācijas zinātnes pasauli. Taču svarīga loma A.Bīlenšteina zinātniskajā darbībā un viņa pētījumu publicēšanā ir bijusi arī Sanktpēterburgas, Tērbatas un Maskavas zinātniekiem.