Par grāfu Mihalu Borhu – Eiropas mēroga zinātnieku, tepat Latvijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Mihala Borha Varakļānu pils bibliotēkas grāmatzīme (ar dzimtas ģerboni – trim gudriem kraukļiem)

Referāts LZA zinātniskajā izbraukuma konferencē Varakļānos šodien, 2003. gada 16. maijā

Man ir liels gandarījums, ka Varakļānu pilsētas tiesību iegūšanas 75 gadu atcere tiek saistīta ar izcilā novadnieka grāfa Mihala Borha 250. dzimšanas dienas pieminēšanu un ka varu še, Mihala Borha dzimtenē, izklāstīt dažas savas atziņas par šī neparastā cilvēka mūžu un darbību. Savulaik, ap 1978. gadu, es kādu laiku īpaši nodarbojos ar Borha “izpēti” un “reanimāciju”, publicēju par viņu divus rakstus speciālos zinātniskos izdevumos krievu un poļu valodā, kas varbūt ir paslīdējuši garām plašākai sabiedrībai grāfa dzimtajā pusē, jo tolaik jau pie mums nebija īsti pieņemts par muižniekiem skaļi sacīt ko pozitīvu. Ieganstu Borha studijām man deva toreizējā mūsu ciešā saskare ar Polijas Zinātņu akadēmiju, ar kuru kopā veicām plašāku desmit gadus ilgu kopdarbu organisko nitrosavienojumu analītiskajā ķīmijā. Iepazinos ar daudziem jaukiem kolēģiem (kuri vēlāk kļuva organizācijas “Solidarnoł·” aktīvisti), ar vairākiem vēlāk prominentiem poļu vēsturniekiem, kurus ieinteresēja Borhs un kuri mudināja mani šo Polijā piemirsto personību aplūkot tuvāk. Varēju sameklēt šo to Krakovā un Varšavā, Maskavā un Rīgā, bibliotēkās, muzejos, arhīvos, saistījos ar poļu profesoriem A. Laškeviču un prof. J. Stasēviču-Jasjukovu, arī ar skolotāju E. Spēlmani (Varakļānos). Rezultātā tapa paplašs raksts galvenajā poļu zinātņu vēstures žurnālā “Kwartalnik historii nauki i techniki” (1980, Rok XXV, Nr. 3, s. 481-499), raksts mūsu Baltijas zinātņu vēstures rakstu krājumā un populārs raksts izdevumā “Zvaigžņotā Debess” (1979).

Citā ziņā mani iepriecina tas, ka Borha piemiņas saglabāšanā varēju iesaistīt savu draugu un domubiedru, ievērojamo Latvijas paleontologu un novadpētnieku Viktoru Grāvīti (1925-2001), kurš pirms tam bija publicējis savā “Dabas un vēstures kalendārā 1968. gadam” manu nelielu rakstiņu par Borhu. Tieši tolaik, 1978. gadā, Grāvītis apstrādāja Latgalē gūtos paleontoloģiskos materiālus un atklāja vairāku jaunu pleckāju (brahiopodu) sugas. Vienu no tām, kas tika atrasta Medņu dziļurbumā (274,5 m) Līvānu novadā, Grāvītis tad nosauca par “Bicarinatina borchi”, otrai deva profesora E. Rozenšteina vārdu, bet vēl citu varietāti, no Daugavas kreisā krasta, nosauca “Laima Seliana”. Šo faktu un nesen aizsaulē aizgājušā Grāvīša nopelnus gribētos še atgādināt, lai nepavīdētu viedoklis, ka aizvēsturiskajiem dzīvniekiem Borha vārdu devuši kādi slaveni ārzemju pētnieki un sen, — nē, to darījis mūsu pašu Grāvītis, še, Latvijā.

Bet nu – par grāfu

Mihalu Janu Borhu. Sniegšu dažus mazāk zināmus faktus un vērtējumus, kas varētu būt arī subjektīvi. Ja mēs runājam par Borhu — “Eiropas mēroga zinātnieku”, tad savs pamatojums šim apzīmējumam (ģeogrāfiskā diapazona, darbības daudzpusības, pagodinājumu ziņā) varētu būt, taču tieši profesionalitātes un zinātniskā devuma nozīmības ziņā to, manuprāt, varētu arī apšaubīt. Mihals Borhs bija viens no Apgaismības laikmeta visai tipiskiem personāžiem: amatierzinātnieks, rosīgs muižniecības darbinieks, piļu un parku veidotājs, cilvēks ar neparastu enerģiju un, iespējams, pārmērīgām ambīcijām, kura pēdas dzimtajos Varakļānos tomēr ir daudz dziļākas nekā pasaules zinātnē un pat Polijā. Apsteidzot savu stāstījumu, minēšu vērtējumu, ko Mihalam Borham devis viņa dižais laikabiedrs Johans Volfgangs Gēte: “Vispār grāfa darbīgums, man šķiet, pārsniedz viņa zināšanas” (“Die Tätigkeit des Grafen scheint mir ūbrigens grösser als seine Kentnisse”). Tieši zinātnei Borhs veltījis samērā neilgu sava mūža posmu (1774-1780); vislielāko ievērību te pelna viņa zinātnisko ceļojumu apraksti pa Itāliju (Sicīliju) un Maltu, varbūt arī mēģinājumi ieteikt bioģeoķīmisku metodi minerālu atrašanai. Tādēļ vispirms daži apsvērumi par Borhu kā Rečas Pospolitas norieta posma darboni, pēdējā karaļa Staņislava Poņatovska uzticības vīru.

Mihals Jans Borhs dzimis 1753. gada 31. jūnijā (kā vēstī Antona Buholca Baltijas personāliju rokraksts; vecās poļu enciklopēdijās minēts 1751. gads, nav izslēgts, ka Polijā sev vien zināmu iemeslu dēļ Mihals uzdevis citu dzimšanas gadu). Viņa tēvs Jans Andžejs Juzefs Borhs (1710-1780), Varakļānu un Preiļu muižas īpašnieks, cēlies no senās Livonijas ordeņmestra Borha pārpoļojušās dzimtas, mūža nogalē bija Rečas Pospolitas kanclers, mita Varšavā, kur viņa rezidence bija liela pils Medus ielā (Miedowa), tagadējā Polijas katoļu baznīcas galvas kardināla — primasa mītne. Mihals guva izglītību tēva mājās Varakļānos un Varšavā pie franču mājskolotājiem un Varšavas piāru Collegium Nobile, kas atradās līdzās tēva pilij. 1771. gadā Mihals kļuva par Lietuvas kājnieku gvardes kapteini un bija karaļa Staņislava sardzē pazīstamā konfederātu uzbrukuma laikā, kuri gribēja karali sagūstīt un varbūt pat nogalināt. Šis starpgadījums noticis Medus ielā, līdzās Borhu pilij. Karali patiešām sagūstīja, bet nakts tumsā pa burzmu viņam izdevās atbrīvoties. Mihals Borhs apgalvo, ka incidentā ticis ievainots ar pistoles šāvienu, vēlāk pats par šo lietu sacerējis veselu poēmu — “Stanislaide”(1791), taču poļu vēsturnieki apšauba viņa versiju kā pārspīlējumu, jo sekojošā tiesas prāvā pret uzbrucējiem (kuru, starp citu, vadīja Mihala tēvs) jaunā cilvēka ievainojums vispār nav ticis minēts. Katrā ziņā incidentam bija vēsturiska nozīme tajā ziņā, ka tas kļuva par ieganstu, lai Polijas lietās iejauktos kaimiņu lielvalstis un pieprasītu Polijas “pirmo sadalīšanu”, kuras rezultātā Latgale tika iekļauta Krievijas impērijā. Zīmīgi, ka (to atzīmē E. Dunsdorfs) vienošanos starp Krieviju un Poliju no Rečas Pospolitas puses parakstīja 96 personas, taču dažādo vaivadiju pārstāvju skaitā nebija Inflantu (Latgales) oficiāla delegāta. Starp parakstītājiem no Latgales bija vienīgi Jans Borhs — vecākais, kurš līgumu parakstīja kā Polijas vicekanclers.

Kā zināms, Staņislavs Poņatovskis bija bijis Katrīnas II favorīts, kurš Polijas troni guva ar viņas īpašu protekciju (līdzīgi kā Ernsts Johans Bīrons kļuva par Kurzemes lielhercogu Annas Ivanovnas īpašās labvēlības dēļ). Poļu vēsturnieki pārmet Poņatovskim kosmopolītismu un valsts interešu nodevību Polijai liktenīgajos gados. To pašu pārmet arī Borhiem — tēvam un dēlam kā karaļa tuviem līdzgaitniekiem, tādēļ Borhu vērtējums poļu enciklopēdijās parasti ir visai kritisks. Mihalam Borham īpaši pārmet to, ka viņš īpaši esot “izspiedis” sev augstus amatus, piedraudot pāriet Krievijas vai Austrijas dienestā. Sava taisnība šādos apgalvojumos ir, - jau 1783. gadā Mihals saņēma no Sv. Romas (Austrijas) imperatora grāfa fon Lubošica titulu, bet viņa mātei — Polijas kanclera atraitnei Krievijas valdība piešķīra mūža nomā vairākas muižas Ludzas stārastijā. Jāņem tomēr vērā Borhu situācijas kutelīgums, jo viņu muižas — īpašumi (Varakļāni, Preiļi) kopš 1773. gada atradās Krievijas impērijas sastāvā, Polockas vietniecībā (vēlāk — Vitebskas guberņā), bet paši viņi ieņēma augstus amatus Polijas valsts un diplomātiskajā dienestā.

Tā Mihals Borhs bija Polijā ģenerālleitnants, Lietuvas dižkunigaištes ģenerālkvartīrmeisters, Beļskas vaivads, Kara departamenta pastāvīgās padomes loceklis, vairākkārt ievēlēts par Seima delegātu. Vienlaikus Mihals Borhs nereti braukāja arī uz Pēterburgu un Rīgu, meklējot tur augstāko aprindu protekciju. Rīgā viņš apprecējās ar pazīstamā īru cilmes karavadoņa un Baltijas ģenerālgubernatora Georga Brauna (Latvijas vēsturē bieži pieminētas personas) meitu Eleonoru, un šīs laulības notika Sv. Jēkaba baznīcā. No politiskas darbības Polijā Mihals atsacījās pirms Polijas “otras dalīšanas”, ap 1790. gadu, stāvoklim tur kļūstot saspringtam.

1795. gadā, Polijai galīgi sabrūkot, no troņa atteicās (un mūža pēdējos gadus salauzts aizvadīja Pēterburgā) arī Borha patrons Staņislavs Poņatovskis, ar kuru, kā vēlāk ironiski rakstīts poļu enciklopēdijā, Borhu esot tuvinājušas “tieksmes uz zinātni, literatūru un komfortu”. Savukārt Mihals Borhs kļuva par Ludzas stārastu un kopš 1790. gada nodevās Varakļānu pils un parka veidošanai. Karaļa Staņislava Poņatovska plašajā korespondencē sava vieta ir arī sarakstei ar Mihalu Borhu.

Viss sacītais jāņem vērā, vērtējot arī Borha zinātniskās nodarbes, jo šīs nodarbes bija pakārtotas arī viņa galminieka un diplomāta gaitām. Aplam būtu vērtēt Staņislavu Poņatovski negatīvi vien — pēdējais Polijas karalis patiešām tiecās veicināt valstī gan izglītību, gan ražošanu. Tika dibināta gan Edukācijas komisija — pirmā izglītības ministrija Eiropā, kā teic poļi, gan arī Karaliskā ģeoloģiskā inspekcija Džovani Karozi un Staņislava Okraševska vadībā. Tās uzdevums bija izdibināt Polijas dabas bagātības, organizēt to pārstrādi. Šajos ļoti rosīgajos pasākumos bija iesaistīts arī Jelgavas Pētera akadēmijas profesors Johans Jakobs Ferbers, izcils sava laika ģeoloģijas, mineraloģijas un kalnrūpniecības lietpratējs. Poļu speciālisti iepazinās ar citu attīstītāko valstu pieredzi (Saksijā, Bohemijā, Francijā), lai pārņemtu to.

Šajos pasākumos, vai nu pēc paša iniciatīvas, vai karaļa rosināts, iesaistījās arī jaunais (tolaik 20-22 gadus vecais) Mihals Borhs, kurš ieinteresējās par mineraloģiju un ģeoloģiju, jo Varšavas piāru kolēģijas mācību priekšmetu skaitā bija arī šīs zinības. Tolaik Eiropas mācīto vīru aprindās zinātniskas ievirzes ceļojumi bija modes lieta, pēc šiem ceļojumiem publicēja dažādu Eiropas reģionu ģeogrāfiskus, dabzinātniskus, mineraloģiskus aprakstus, metalurģijas un kalnrūpniecības empīriskās pieredzes zinātniskus apkopojumus; populāras bija Ignāca Borna, Žana Getāra, Pītera Braidona un jau pieminētā Jelgavas profesora J.J. Ferbera grāmatas, nedaudz vēlāk tiem pievienojās arī J.V. Gētes Itālijas ceļojumu apraksts.

Tad nu arī jauniņais, tolaik vēl 21 gadu vecais, Mihals Borhs devās

ārzemju ceļojumos

pa Saksiju, Šveici, Franciju, Itāliju, ieradās arī Maltas salā, kur, cita starpā, viņa uzdevums bija nokārtot Maltas ordeņa Polijas atzara izveidošanu. 1775. gadā Borhs iepazinās ar Saksijas un Šveices kalnrūpniecību, tad Francijā aplūkoja vara kausēšanas krāsnis Šesi un Senbelā. Borhs pievērsa uzmanību apstāklim, ka pie dzelzsavotiem Forēzu apkaimē aug zināmas augu sugas — virši, rododendri; uz šī novērojuma pamata Borhs ierosināja bioģeoķīmisku metodi minerālu atklāšanai (par l’indication des plantes), ko iesniedza gan kā memuāru Dižonas zinātņu akadēmijā, gan karalim Staņislavam, kas to tālāk nodeva atsauksmei savam galvenajam speciālistam Okraševskim. Okraševska izvērtējums bija negatīvs, Borha ierosinājumi netika ne izmantoti, ne pārbaudīti, ne attīstīti. Borha memuārā empīriskos novērojumus mēģināts skaidrot ar dažu ķīmisku eksperimentu palīdzību, kas īstenoti, balstoties uz flogistona teoriju. Autors uzsver dzīvnieku, augu un minerālu valstības vienotību, aizrāda, ka ārstnieciskie un indīgie augi šīs īpašības zaudē, mainoties augsnes apstākļiem. Sāls nogulumi uz augiem, kādus Borhs novērojis vecajās Veļičkas sālsraktuvēs, rosinājušas atziņu, ka augus var izmantot ne tikai kā sāļu indikatorus, bet arī sāļu koncentrēšanai no atšķaidītiem šķīdumiem. Ar šiem saviem secinājumiem Borhs iepazīstināja pazīstamo šveiciešu dabaspētnieku Šarlu Bonnē, dabas elementu vienotības teorijas autoru, kurš jaunā dabas drauga domas atzinis par drosmīgām, taču tālāku pārdomu cienīgām un devis Borham savus ieteikumus, kurus pēdējais gan nekonkretizē.

Attiecīgais rokraksts un Okraševska atsauksme glabājas Čartorisku bibliotēkā Krakovā — pirms kāda laika tos zinātniski vēsturiskā aspektā izanalizējuši poļu mineraloģijas speciālisti A. Gavels un K. Masļankevičs, atzīstot autora domu lidojumu un secinājumu drosmi. Taču šie Borha atzinumi nav pārāk dziļi pamatoti, un domas par noteiktu augu sugu atrašanos noteiktu rūdu tuvumā ir izskanējusi jau sirmā senatnē. Liekas, tādēļ arī autors savu darbu nav publicējis un tādēļ pārlieku daudzināms tas nebūtu (pirmoreiz tas publicēts, līdz ar Okraševska negatīvo atsauksmi, 1966. gadā Varšavā kā liecība tam, ka ģeobioķīmiska rakstura problēmas Polijā skartas jau 18.gs.).

No Francijas Borhs devās uz Itāliju, kur pavadīja divus gadus. Te viņš iepazinās ar sadrumstalotās Itālijas valstiņu galma un zinātnieku aprindām, ar itāļu naturālistiem Delatori, Salvatori de Blazī, britu vēstnieku Neapolē seru V. Hamiltonu (lēdijas E. Hamiltones vīru), pazīstamu arheologu, kolekcionāru un dabaspētnieku, kurš bija izpētījis Vezuvu un lavas pārklātās Herkulānu un Pompeju pilsētas. Itālijā publicēta Borha iejūsmināta oda par elektrību, Sjenas akadēmijai iesniegts traktāts par fosforicējošu materiālu izgatavošanas jaunu paņēmienu, izdota grāmata par Pjemontas minerāliem. Galvenais veikums tomēr ir Sicīlijas minerālu un izrakteņu bagātību izpēte, publicējot par šiem jautājumiem un savu ceļojumu iespaidiem četras grāmatas Neapolē, Romā un Turīnā (1777, 1778, 1780, 1782). Grāmatas kļuva samērā populāras, tika tulkotas arī vācu, holandiešu, zviedru valodā, jo autors turpināja angļu ceļotāja Pītera Braidona aizsāktos vērojumus, dažuviet konkretizējot tos.

Pieminams, ka šīs Borha grāmatas vēlāk izmantojis J.V. Gēte sava slavenā Itālijas ceļojuma laikā, desmit gadus vēlāk (1786-1878). Lūk, ko raksta Gēte 1787.gada 13. aprīlī: “Grāfs Borhs ļoti centīgi nodarbojies ar provizorskiem darbiem par izrakteņu valstību Sicīlijā; un tas, kurš pēc viņa apmeklēs šo salu ar līdzīgiem mērķiem, būs viņam ļoti pateicīgs. Man šķiet tikpat patīkami, cik nepieciešami godināt savu priekšgājēju. Jo arī es pats esmu tikai priekšgājējs citiem sekotājiem, gan dzīvē, gan ceļojumā (..). Viņa burtnīca, lapas kvartā, pilnīgi veltīta Sicīlijas izrakteņu valstībai, man bija ļoti noderīga, un, pēc tās sagatavojies, es varēju lietderīgāk apmeklēt akmeņu slīpētājus.” Tiesa, Borha sacerējumi ne gluži apmierināja Gēti, viņš izteica šaubas, vai Borhs patiešām esot sasniedzis Etnas virsotni, un piebilda, ka grāfs “ķeras pie lietas ar sava veida pašpārliecinātību, kas ir pretīga pieticīgai nopietnībai, ar kādu jāizturas pret svarīgiem priekšmetiem”.

Savā laikā minētos Borha oriģinālsacerējumus esmu izlasījis, nedaudz tos komentējis savos zinātniski vēsturiskajos rakstos. Jāatzīst, ka Borha darbos patiešām empīriskais, samērā plašais faktu materiāls it kā kontrastē ar secinājumu vieglumu, rotaļīgumu, zināmu nenosvērtību un pretenciozitāti (jāatceras gan, ka sacerējumu autors bijis 25-28 gadus vecs). Autors intuitīvi pauž interesantas domas par to, ka dabā vērojami “divi darbības ziņā gluži pretēji spēki. Viens — varens, bet īslaicīgs, otrs — tikko samanāms, bet pastāvīgi darbojošs un bieži vien papildināts ar pirmā rezultātu. Pirmā spēka izpausmes mūs biedē jau ar stāstu par tām vien (vulkāni u.c.), bet cik niecīgs ir to rezultāts, salīdzinot ar to, ko sasniedz lēna un mērena Dabas darbība!” Šīs lēnās darbības izpausmes, saskaņā ar Borhu, esot ķīmiski procesi. Ātro un lēno ģeoloģisko procesu norobežošana apsteidza laiku, tā iesakņojās ģeoloģijas zinātnē tikai pēc Laiela 19.gs. Savas “Sicīlijas litoloģijas” ievadījumā Borhs deva daudz, mūsuprāt, ievērības cienīgu metodoloģiska rakstura domu, taču tālākajā tekstā idejas maz tiek konkretizētas. No literatūras vērēm secināms, ka Borhs labi orientējās tālaika zinātniskajā ķīmijas literatūrā, kas balstījās uz flogistona teoriju (G.E. Štāla, J. Behera, J. Hofmaņa, E. Kēniga darbi), kā arī mineralogu darbos (J. Valēriuss, J.F. Henkelis, D. Dolomjē, A.F. Kronštets u.c.). Savu ievērojamāko grāmatu Borhs veltījis pāvestam Pijam VI, izceldams apstākli, ka pāvests licis zinātnei kalpot savu pavalstnieku labumam, nosusinot Pontijas purvus.

Borhs piemin arī paša izstrādāto “vulkānu teoriju”, kuru, šķiet, nav publicējis, pauž nodomus iepazīstināt nākotnē publiku ar daudzām citām savām idejām un pat veselām zinātņu nozarēm, 1786. gadā sastādījis “Borha kunga sacerējumu pilna krājuma” prospektu (36 sējumos!), un šo kopoto rakstu izdošanu nesekmīgi lūdza protežēt karali Staņislavu. Pārliekās ambīcijas, zināma tukšvārdība, pretenciozitāte un diletantisms dažbrīd izraisīja nepelnīti ironisku attieksmi pret Borhu un, šķiet, arī viņam pašam lika galu galā reāli izvērtēt savus spēkus. Pēc atgriešanās Polijā 1780. gadā Borhs ar zinātni būtībā vairs nenodarbojās (ja atskaita Sicīlijas un Maltas ceļojuma apkopojošas divsējumu grāmatas izdošanu 1782. gadā). Viņš sacerēja literārus darbus (pieccēlienu traģēdiju “Viktors Amadejs” (1789)), pārtulkoja franču valodā M. Vīlanda fantastisko poēmu “Oberons”(1789), sacerēja sava sievastēva ģenerāļa Georga Brauna spilgtu dzīvesaprakstu (1794), pārtulkoja no angļu valodas Lielbritānijas karaļa dārznieka Viljama Forsaita apcerējumu par augļukoku slimībām (izdots Tērbatā 1792. gadā). Sarakstē ar karali Poņatovski Borhs izvirzīja arī ierosinājumu par poļu vispārējās enciklopēdijas sastādīšanu un izdošanu, ko viņš apņemtos izdarīt.

Kā liecināja vēlākais Borha biogrāfs, Jelgavas literāts, Pēterburgas ZA korespondētājloceklis J.F. Reke (pēc M. Borha personiskā arhīva datiem) Borhs sarakstījies ar ievērojamiem zinātniekiem un literātiem — Dž.B. Bekariju, D. Bernulli, Ž. Bifonu, F. Galiāni, P. Metastazio, J. Milleru, P. Bifonu, Dž.M. Delatori, Voltēru u.c. (daudzu vārdus zinām mēs katrs). Borhs bija 18 dažādu mākslu un literatūras biedrību loceklis Francijā un Itālijā, šie ievēlējumi visi notikuši Borha ārzemju komandējumu laikā un, iespējams, vairāk saistīti ar viņa ieņemamo augstmaņa statusu un jaunības cerībām. Arī institūcijas nav augstākā ranga, bet gan reģionālākas nozīmes akadēmijas, tostarp Dižonas, Lionas, Sjenas, Turīnas zinātņu akadēmijas. Tiesa, sava veida izņēmums te ir Zemesmīļotāju akadēmija Florencē (Accademia dei Georgifili), kura dibināta 1753. gadā, tajā pašā gadā, kad dzimis Borhs, un kura zemkopības un vīnkopības zinību jomā sekmīgi turpina darboties vēl šodien (pērn par tās locekli ievēlēta LLMZA prezidente LZA akadēmiķe Baiba Rivža). 1786. gadā Borhs kļuvis arī par Pēterburgas Brīvās ekonomiskās biedrības locekli, kas rūpējās par jauninājumu ieviešanu dažādās nozarēs, īpaši lauksaimniecībā.

Savā pēdējā ārzemju ceļojumā Borhs devās 1791. gadā uz Lielbritāniju un pēc atgriešanās no tā pilnīgi atsacījās no politiskās darbības Polijā un apmetās uz pastāvīgu palikšanu Varakļānos, kur pārlaida sava mūža pēdējos 20 gadus. Polijā tajā laikā brieda dziļas politiskas norises, šļahtiču “patriotiskā partija” guva virsroku Četrgadu seimā, tika pieņemta 1791.gada 3. Maija konstitūcija, deklarēta armijas, valsts iekārtas tālu ejoša reforma. Šajās norisēs Mihals Borhs, acīmredzot, jutās lieks, jo vairāk tādēļ, ka pret patriotiem vērsās Krievija, Prūsija un Austrija, kas 1793. gadā panāca Polijas otru sadalīšanu, bet 1795. gadā, pēc neveiksmīgās Koscjuško sacelšanās, galīgo, trešo Polijas sadalīšanu, kuras rezultātā valsts zaudēja neatkarību uz 120 gadiem. Latgali šie lielie vēsturiskie notikumi tieši jau vairs neskāra, un Borhs varēja Varakļānos nodoties savas pils celtniecībai, romantiskā parka iekārtošanai, bibliotēkas un minerālu kolekciju sakārtošanai. Parkā Borhs sākotnēji bija iecerējis izvietot izcilo Polijas darbinieku krūšutēlus, bet pēc Rečpospolitas bojāejas — Krievijas imperatoru un sava sievastēva Georga Brauna bistes. Varakļānos Borhs veicināja jezuītu darbību, sagājās ar viņiem, tāpat ar savu tuvāko domubiedru — itāļu arhitektu Vinčenco Macoti, taču šajā laikā, pēc J.F. Rekes liecības, “grāfs dzīvoja vienīgi savu padoto labumam un zinībām. Viņš galvenokārt nodarbojās ar dabaszinātņu studijām, kurām, īpaši mineraloģijas nozarē, viņš savāca un atstāja lielu, vērtīgu kabinetu, bez tam vienlaikus arī ļoti plašu un izmeklētu bibliotēku, kura skar visus zinību novadus”.

Borha īpašumā

tolaik bija plaša muiža, vairākas sādžas (mūža beigās 498 dzimtļaudis), Lubānas ezers. Var tikai nojaust par Borha plašajām interesēm un dabaszinātniskām nodarbībām Varakļānos, kas saistās ar lauksaimniecību un dārzkopību, medicīnu, ķīmiju, mineraloģiju. Par to liecina laikabiedru un pēcteču atsauces un viņa zemnieku tālu pēcteču nostāsti, kas cirkulējuši apkārtnē vēl ap 1970. gadu, tos apkopojusi pensionētā skolotāja Emīlija Spēlmane. Tajos runāts par jaunu lauksaimniecības kultūru (“velna auzu”, varbūt lucernas) ieviešanu, par vara apstrādi, ķīmiskajiem eksperimentiem bij. lazaretē — “Lazarkā”, no kurienes nākošos tvaikus un dūmus vietējie māņticīgie zemnieki skaidroja ar burvestībām. Nevar izslēgt, ka leģendas par “Lielo zābaku” saistāmas ar kādreizējām Borha ekspedīcijām pa Sicīliju un runa iet par tālaika alpīnista inventāru. Tāpat “lielā kariete” un “dzīvais zobens” skaidrojami ar Borha biogrāfijas uztveri zemnieku skatījumā. Diemžēl izdibināt, vai arī Varakļānos Borhs ir nodarbojies ar nopietnu pētniecību, oriģinālu ideju izvirzīšanu medicīnā vai lauksaimniecībā, šodien tikpat kā nav iespējams, jo Varakļānu laikā viņš nekā nav publicējis un attiecīgie arhīvu materiāli nav saglabājušies vai arī nav vēl vēsturnieku uzieti un izpētīti.

Trauksmainajā Napoleona karu laikā Borhs mūža nogalē dzīvoja puslīdz vientulībā, daudz slimoja. Viņš aizgāja aizsaulē 1810. gada 29. decembrī (pēc vecā stila), pēc jaunā stila — 1811. gada 10. janvārī). Savu mantību Borhs novēlēja sievai Eleonorai un dēliem. Testamentā viņš parūpējās arī par savu zinātnisko mantojumu — bibliotēka, naturāliju un fizikas kabinets, kā arī dārgakmeņi bez ietvara, kas “drīkst piederēt vienīgi dabisko raritašu kabinetam”, jāsaglabā nesadalītā veidā, lai tos varētu lietot visi dzimtas locekļi. Borhu dzimtas arhīvam jāpaliek Varakļānu pilī, jāsastāda tā apraksts. Ja atraitne Eleonora sava mūža laikā nepagūst nobeigt iecerēto katoļu baznīcas un Borhu kapličas celtniecību, kā arī galīgo bibliotēkas ierīkošanu “pēc maniem plāniem un rasējumiem”, tas jāgarantē dēliem ar visu savu mantību. Apbedīt sevi Borhs vēlēja kapličā — rotondā, kuras celtniecība tika nobeigta 1814. gadā.

Borha bibliotēka un dabzinātniskās kolekcijas glabājās Varakļānu pilī vēl pusgadsimtu, līdz Borha dēla — Vitebskas muižniecības priekšnieka Karola Borha — nāvei 1851. gadā. Pazīstamais Latgales novadpētnieks Gustavs Manteifelis par to rakstīja 1868. gadā: “Pils bibliotēka ietvēra 8000 sējumu, galvenokārt dabzinātniska satura. Ēdamistabā ir savā veidā interesanti dzimtas portreti, zem kuriem greznojas ģenealoģiski — heraldiski senču slavinājumi dzeltenā krāsā.” Pēc tam, kad Varakļānus mantoja Borha mazmeita kņaze Sanguško, daļu minerālu kolekcijas pārveda uz Jelgavu, Kurzemes provinciālmuzeju (1870), bet grāmatu krājumu — uz Atašieni (Marinzeju). Arhīvu Pirmā pasaules kara laikā evakuēja uz Krieviju, tas varētu būt daļēji saglabājies kādos Krievijas vai Polijas arhīvos. Atsevišķas Borha grāmatas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, tāpat arī Borha testaments (Latgales pētnieka prof. B. Brežgo fondā, bibliotēkas “retumos”), taču kopumā bibliotēkas, kolekciju, arhīva gaitas nav zināmas (apzinātas).

Par to, ka gluži bezcerīgi tomēr nav kaut ko sameklēt, liecina šāds gadījums. Veidojot savu Borha rakstu, pirms gadiem 25 nejauši ieminējos par to arhitektam Aleksejam Dogadkinam (prof. E. Laubes palīgam Ķemeru sanatorijas celtniecībā un mana tēva prof. P. Stradiņa palīgam Medicīnas vēstures muzeja veidošanā), par kuru zināju, ka viņš ir pēdējā Borha — Teodora Borha — audžudēls. Borha Marinzejas pils zāle bijusi izdaiļota akmeņiem inkrustētām mēbelēm, no kurām — viņš atcerējās — trūkumā nonākušais Borhs pārdevis pa vienam minerāliem inkrustētam galdiņam režisoram Eduardam Smiļģim un dzejniekam Edvardam Virzam. Un, patiešām, Smiļģa galdiņš atradās Teātra muzejā, tātad vismaz dažas Borha minerālu kolekcijas atliekas pieejamas publiskai apskatei!

Grūti šodien arī izvērtēt, cik liels bijis grāfa Borha devums Varakļānu novada dzimtļaužu izglītošanā. Borhs, liekas, nav bijis ne Gustavs Manteifelis, ne Vecais Stenders, viņa centieni un prioritātes bijušas citas (savu bibliotēku un kolekciju viņš ļāvis izmantot zinātniskiem mērķiem, tur strādājis Manteifelis, Reke, taču interesentu bijis maz un nepavisam jau nu ne latgalieši, jo pirmā skola Varakļānos parādās pēc dzimtbūšanas atcelšanas). Tādēļ arī diez vai grāfam Borham bijusi vērā ņemama ietekme uz kultūras un zinātnes attīstību Latgalē. Taču gribas atzīmēt, ka Varakļānu novads izglītības izpratnes un izcilu cilvēku tapšanas ziņā krasi izceļas citu Latgales novadu starpā — no šejienes nākuši astronoms Jānis Ikaunieks, fiziķis Konstantīns Počs, arhitekts Staņislavs Borbals, arheologs Ēvalds Mugurēvičs, vēsturnieks Nikolajs Ķaune, rakstnieks Alberts Sprūdžs, izcilie garīgie darbinieki — priesteri un bīskapi Pēteris Smelters, Miķelis Dukaļskis, Boļeslavs Sloskāns, Pēteris Strods, Aloizs Broks, Henriks Trūps, Antons Justs, daudzpusīgais profesors Leonards Latkovskis, ķirurgs Pāvils Mucenieks un vēl, un vēl. Vai šajā apstāklī tomēr nav kāda tālāka atbalss no Borha darbības, no paaudžu reminiscencēm par viņa sakārtoto pili, parku, noslēpumaino personību?

Mani secinājumi,

kā vēstures cilvēka secinājumi par Mihalu Borhu varētu būt sekojoši.

Pirmais. Izcils zinātnieks — profesionālis viņš nebija, viņa atziņas nav radušas paliekamu vietu pasaules zinātnes pūrā, taču viņš bija izcils zinātnes mīļotājs, no augstmaņu aprindām, erudīts, daudz lasījis, dzīvi ieinteresēts, cilvēks, kas spēja izsacīt atsevišķas spožas idejas, nepierādīdams tās ar eksperimentiem vai aplēsēm. Paliekama nozīme, galvenokārt tomēr kultūrvēsturiskā aspektā, ir vienīgi grāfa ceļojuma aprakstiem pa Sicīliju un Maltas salu.

Otrs. Mihals Borhs dedzīgi iestājās par teorijas un prakses vienību, par zinātnes atziņu izmantošanu Polijā un, iespējams, arī Latgalē, tāpat par zinātnes un mākslu vienību. Viņš bija franču un itāļu kultūras adepts, centās ienest šo kultūru sniegumu Austrumeiropas realitātē, kad Eiropa atradās krustcelēs, kad bruka Polija, bruka vecā kārtība Francijā, pa daļai arī Itālijā.

Trešais. Mihals Borhs pacēla Varakļānus, būtībā izveidoja šejienes kultūrvides tradīcijas, viņš ir kļuvis par Varakļānu simbolu. Vai un cik lielā mērā grāfs ir ietekmējis vietējo zemnieku izglītību un kultūru, tas būtu vēl jāskaidro.

Nobeigšu ar paša Borha citātu no viņa grāmatas “Lithologie Sicilienne”: “Es atšķiru [iekšējo] nepieciešamību no uzdevuma; pirmā liek cilvēkam radoši strādāt pēc viņa paša dziņām un savas esamības uzturēšanai; otrs ir feodālā likuma emanācija, kas vergam liek strādāt priekš sava saimnieka, bieži vien pretēji paša interesēm.”

Mihals Borhs dzīvoja Latgalē un Eiropā vienlaikus, arī sava mūža pēdējos gados. Šodien, kad tik aktuāla kļūst mūsu atgriešanās Eiropas saimnieciskajā un kultūras telpā, kad runā par Latgales atpalicības pārvarēšanu Eiropas Savienības ietvaros, par atpalikušākā jaunās Eiropas novada augšāmcelšanu, arī Borha personība gūst jaunu nozīmi un uzrunā mūs pēc diviem gadusimtiem. Latgales un arī Varakļānu nākotne nav atgriešanās Borhu laikmetā, bet visa tā pozitīvā izmantošana, kas spēj izcelt mūs no pašreizējās skumjās ikdienības, savienojot laikmetīgo un mūžīgo. Jo atgriešanās Eiropā nav tikai solītie materiālie labumi, bet arī katedrāles, pilis, māksla un mūzika, garīgās vērtības, kopības apziņa, kopēja vēsture un kopēja nākotne.

Tuvāk par šodien un rīt Varakļānos pulcējušos Latvijas Zinātņu akadēmijas un Varakļānu pilsētas domes zinātnisko konferenci par Latvijas ziemeļaustrumu daļas kultūrvēstures jautājumiem — kādā no “LV” nākamajiem laidieniem.