Par pašapzinīgu, aktīvu, stingru Latviju

Vācijas Māršala fonda Vašingtonā vecākais līdzstrādnieks Ronalds Asmuss:

Nomācošā militārā pārākuma dēļ Savienotās Valstis jūtas mazāk ierobežotas rīkoties savu nacionālo interešu aizsargāšanai. Vai šis būtu sākums tai «jaunai pasaules kārtībai», par kuru pašreizējā prezidenta Buša tēvs runāja pirms vairāk nekā desmit gadiem? Ja tā, kāda loma pasaules drošības saglabāšanā ir NATO?

Manuprāt, mums Savienotajās Valstīs ir jāatbild uz jautājumu: aukstais karš ir beidzies — kāds ir NATO uzdevums, un ko ASV un Eiropa vēlas stratēģiski darīt kopā? Deviņdesmitajos atbilde bija — savienība starp ASV un Rietumeiropu ir jāpaplašina uz Eiropas austrumu daļu, tā izveidojot jaunu drošības kārtību, vienotu un brīvu Eiropu. Proti, jānodrošina, lai Eiropā nekad vairs nebūtu jākaro. To izdevās paveikt, izvairoties no sadursmes ar Krieviju, ko pareģoja visi kritiķi.

Tagad amerikāņi, raugoties uz pasauli, var teikt — Eiropa vairs nav problēma, bet vai tā ir partnere? Vai ASV un Eiropai ir jauna kopēja darba kārtība? No amerikāņu viedokļa pašlaik Vidējie Austrumi ir bīstamākā pasaules daļa, no kuras var nākt apdraudējumi un kari. Nākamo desmitgažu lielākie stratēģiskie izaicinājumi ir Vidējos Austrumos un Āzijā. Jautājums NATO ir — vai aliansei arī turpmāk ir jākoncentrējas miera nodrošināšanai kontinentā, kas kļūst arvien stabilāks? Tas ir svarīgs, taču vairs nav ASV ārpolitikas galvenais mērķis. Vai NATO jākļūst par daļu no jaunas stratēģijas, kurā ASV un Eiropa kopā pievērstos problēmām ārpus Eiropas, jāpiemērojas jaunajiem draudiem, kuri lielākoties nāk no Eiropas ārpuses, taču var iespaidot gan Eiropu, gan ASV?

Pašreizējā eksperimenta pirmais starprezultāts ir, ka ASV un Eiropa nespēja vienoties par kopēju attieksmi un stratēģiju Irākas jautājumā. Vai tas nozīmē, ka vienoties nav iespējams? Nē. Domāju, ka lielāko daļu no vissliktākā, ko redzējām pēdējā gadā, varēja novērst. Neviens nevēlējās šo krīzi — ne Bušs, ne Širaks, ne Šrēders. Taču viņi visi pieļāva kļūdas un spēra soļus, kuri mūs noveda tur, kur nu esam. Tagad jautājums nav tikai, vai varam atjaunot Irāku, bet arī — vai varam atjaunot transatlantiskās attiecības.

Lēmumi par iziešanu ārpus Eiropas būs atkarīgi no spējas panākt vienotu viedokli par draudu avotiem un rīcību to novēršanai. Irākas gadījumā draudu uztvere Amerikā un, teiksim, Vācijā, bija stipri atšķirīga. Vai būs iespējams panākt visu dalībvalstu vienprātību par to, ko uzskatīt par draudiem?

Mums tas ir jāspēj. Strīdi par padomju draudu dabu un to novēršanas veidiem risinājās visus piecdesmit gadus, taču allaž spējām panākt kopēju stratēģiju, jo pratām piespiest sevi atrast šo jautājumu risinājumu. Patiesībā ASV un Eiropa pat nemēģināja panākt kopēju stratēģiju pret Irāku, pret Vidējiem Austrumiem. Esmu pārliecināts — ja mūsu līderi vienotos par izpratni, ka šis reģions ir tik svarīgs un tas, kas tur notiek, skar mūsu vitālās intereses, un apņemtos nosūtīt labākos diplomātus, ģenerāļus un stratēģus, lai tie panāk vienošanos, viedokļu atšķirības mazinātos. Domstarpības droši vien paliktu — tāpat kā tās palika četrdesmitajos, piecdesmitajos, astoņdesmitajos, taču rezultāts būtu daudz labāks, nekā bijis līdz šim.

Būs interesanti vērot, vai jaunās dalībvalstis, kuras pievienojās lielā mērā tādēļ, lai nodrošinātos pret atlikušajiem Krievijas draudiem, būs kopā ar tām valstīm, kurām ir redzējums un kuras vēlas mainīt aliansi nākotnei, vai arī ar tām, kuras vēlētos palikt pie status quo. Tas jums būs jāizlemj. Mēs, amerikāņi, ceram, ka jaunās dalībvalstis būs starp tām, kuras virzīs pārmaiņas. Jo jūs saprotat, ka tieši pārmaiņas ļāva uzņemt jūs un palīdzēja risināt jūsu problēmas.

Deviņdesmitie bija viena no sekmīgākajām desmitgadēm reģiona vēsturē. Tas ir ļoti saprotami, ka jūs tagad vēlētos atlaisties klubkrēslā ar glāzi vīna un cigāru un kādus desmit gadus atvilkt elpu. Taču tā nenotiks. Jo jūs ienākat NATO šo stratēģisko debašu laikā, jūs pievienojaties ES, kurā noris milzīga diskusija, un jums vēl paliek arī dažas pašmāju problēmas. Varat atļauties īsu brīdi svinībām, taču turpmāk jūs būsiet lielajā līgā, kurā ieejot jums būs jāpieņem lēmumi, jāizlemj, kurā debašu pusē būsiet.

Mēs nevēlamies, lai jūs esat mazais puisītis kaktiņā, kuram nav viedokļa. Ne jau tādēļ mēs to darījām. Mēs to nedarījām, cerēdami, ka jūs vienmēr būsiet amerikāņu pusē, mēs to darījām, domādami, ka droši vien mūsu viedokļi reizēm nesakritīs, taču kopumā valstis ar jūsu pieredzi, visticamāk, izvēlēsies cīnīties par taisnu lietu. Es dodu priekšroku pašapzinīgai, aktīvai, stingrai mazajai Latvijai, kura reizēm nepiekrīt, nevis pasīvai lūdzējai, kas sēž kaktā un nedara neko. Es labāk gribu, lai cīnāties par saviem uzskatiem. Domāju, ka lielākoties gan mēs būsim vienā pusē, jo mums ir kopējas intereses — plašas, aktīvas transatlantiskās attiecības.

Spriedze starp ASV un veco Eiropu nostāda Latviju neērtā situācijā un liek bažīties, ka ASV klātbūtnes samazināšanās Eiropā mazinātu Latvijas drošību. Vai ir nopietns pamats bažām, ka ASV interese par Baltijas valstu drošību varētu mazināties, un ko Latvija var darīt, lai tā nenotiktu?

Es esmu viens no tiem, kuri uzskata, ka Amerika ir Eiropas lielvalsts. Ka mums ir pastāvīgas ilgtermiņa intereses Eiropā. Ir labi, ka Eiropā problēmas izzūd, taču mums Amerikā ir jāmaina domāšana — jāsāk domāt par Eiropu kā par partneri, nevis kā par problēmu. Latvijai un Savienotajām Valstīm kopējs izaicinājums tagad, kad esat integrēti NATO, ir darba kārtība nākamajai desmitgadei — ko ASV un Latvija, ASV un Baltijas valstis, ASV un Ziemeļvalstis vēlas kopā sasniegt nākamajos desmit gados? Mums ir vajadzīgs nākamais kopējais projekts. Vai šis projekts būtu Baltkrievijas demokratizēšana? Ukrainas integrēšana? Krievijas pārveidošana, kas būtu projekts ļoti ilgam laikam? Vai Baltijas valstu sadarbība ar mums arī Afganistānā, Irākā, Vidusāzijā un Kaukāzā?

Amerikāņi nākamajā desmitgadē atcerēsies, kuri šajā krīzē bija kopā ar mums morāli un politiski un kuri nebija. Es to nedomāju sodīšanas nozīmē — ka mēs gribētu sodīt vai apbalvot. Nē. Taču fakts, ka Sīms Kallass atbrauca uz Vašingtonu un pateica to, ko pateica, ka Vaira Vīķe–Freiberga atbrauca, ka atbrauca Kvašņevskis — to atcerēsies, un ne tikai republikāņi, bet arī demokrāti. Ziniet, viņas pēdējā vizīte Vašingtonā… Es pat nevaru pateikt, cik daudz cilvēku man pēc tam teica — vai jūs redzējāt Latvijas prezidenti CNN? Vai dzirdējāt, ko viņa pateica? Viņa aizskāra Amerikā kādu stīgu, kas bija ļoti svarīgi un par ko daudzi amerikāņi gribētu pateikt paldies. Viņa prata pateikt to, ko mēs visi jutām, no sirds un amerikāņiem patiesi saprotamā veida. Tikai ceru, ka viņa netiks politiski sodīta par pareizu rīcību.

“DIENA”; pēc A. Ozoliņa un P. Raudsepa intervijas “Šis nav laiks atlaisties klubkrēslā”