Par pirmajiem pasaules apbraucējiem

Katamarāna “Kaupo” kapteinis Valdis Grenenbergs–Grīnbergs:

Cik ilgi jūs bijāt prom no Latvijas?

Trīsarpus gadu. Tik ilgi gan nebijām domājuši būt projām, bet pa ceļam iznāca lielākas un mazākas aizkavēšanās, šis tas arī salūza un bija jāremontē.

Un kādas bija tās lielākās aizķeršanās?

Lielā vējā bijām spiesti ieiet Roterdamas ostā, no kurienes veselu mēnesi nevarējām tikt laukā. Tāpat aizķeršanās iznāca Kanāriju salās (nekādu eksotiku es tajās nemanīju, tas skaistums vairāk tāds piepušķojums vien ir), kur mums bija jādabū Brazīlijas vīzas. To kārtošana mums paņēma vēl trīs mēnešus. Kad nonācām Riodežaneiro, sapratām, ka Dienvidamerikas dienvidu galā nonāksim dziļā ziemā – jūnijā, jūlijā, tāpēc nolēmām nogaidīt līdz viņu vasarai – novembrim, decembrim. Bet būtībā – varējām jau braukt, jo tā ziema nebūt neesot nekāda bargā. Jāteic, ka ceļš izvērtās diezgan skarbs, jo nācās pārdzīvot spēcīgus pretvējus, kā arī diezgan nepatīkamu brīdi, kad katamarānam nolūza masts.

Bet par spīti pārbaudījumiem, pasaules apceļošanu taču varētu dēvēt par sapņa piepildījumu?

Man tas nebija sapnis, bet vēlme apskatīt pasauli. Un šāds ceļojums ir viena no metodēm, kā to izdarīt. Man šķita, ka tas ir visracionālākais veids citu zemju apskatīšanai. Bet būtībā vajag vispirms apzināt, kādas ir tās vietas, ko ir vērts apskatīt, un tad iet uz tām “pa taisno”. Faktiski mūsu maršruts nebija tas skaistākais...

Bet vai nesatikāt daudzus citus, kas dod priekšroku tieši šādam ceļošanas veidam?

Jāteic, tādu cilvēku ir ne mazums, un to gandrīz var dēvēt par dzīves filozofiju. Īpaši tie, kas ceļo one handed, t.i., pilnīgi vieni, kas man liekas visai riskanti, jo zinu, kas uz ūdeņiem var notikt. Satikām vienu 18 gadus vecu puisi, kas jau deviņu gadu vecumā kopā ar māti šķērsojis Indijas okeānu no Austrālijas puses. Kopš tā laika viņš gluži viens pats ceļojis pa jūrām un okeāniem. Starp citu, vaicājām viņam, kā viņš sevi nodrošina ar pārtiku, uz ko viņš atbildēja, ka tik daudz naudas esot, lai nopirktu rīsus. Un zivis – ir labu labā piedeva. Es gan brīnījos, ko tur var noķert – labi ja uz 1000 jūdzēm varējām vienu zivi nomakšķerēt. Turklāt okeāna zivis ir gan lielas, bet pēc garšas nevar līdzināties pat mūsu siļķei.

Un kā jūs atrisinājāt provianta problēmu, ja jau zivis pie dūšas negāja?

Pavisam vienkārši – rīsi, auzu pārslas, visādu veidu pupiņas. Vai pietika? Nu, grāvjus nerakām un kokus negāzām, tā kā pie tās slodzes pietika ar šo racionu. Lai gan, godīgi sakot, tāds liels sapnis mums bija kartupeļi. Taču pat tad, kad pie tiem tikām, nācās atzīt, ka nekur nav tādu tupeņu kā pie mums, Latvijā. Pilnīgi nopietni to saku. Varu tikai pabrīnīties, cik siltās zemēs tie ir negaršīgi. Par gaļas produktiem varu teikt to pašu – nekas nestāv klāt mūsu speķītim!

Ja runājam par ēšanu, jāpiemin arī veselība. Kāda tā ir pēc šā ilgā ceļojuma?

To varētu raksturot kā vidēju, starp sliktu un ļoti sliktu, un laikam jau nāksies kādu brīdi lāpīt veselību arī slimnīcā. Arī kuģis jāsaved kārtībā, lai ar to varētu turpmāk braukt. Katamarāns kalpo jau kopš 1977. gada, bet lielu “veselības traucējumu” nav bijis, ja nu dažas nepilnības konstrukcijā. Es plostu raksturotu kā tādu labu, vecu draugu, uz kuru vienmēr var paļauties.

Vai arī par pārējiem komandas biedriem varat teikt tāpat kā par katamarānu?

Gāja raibi un nebūt ne tā, kā vajadzētu. Iznāca gan lamāšanās un gandrīz vai izplūkšanās. Visi komandas locekļi ir ļoti augstas klases speciālisti, bet, kā teica viena paziņa – pieci ģēniji vienā maisā ir bišķiņ par daudz.

Kāda kopumā izskatās pasaule no jūsu redzespunkta?

Ļoti nesakārtota, daudzviet liela nabadzība. Un par to nācās pārliecināties ik uz soļa. Tad ir jāteic, ka mēs dzīvojam ļoti labi (baidos gan daudz izteikties, jo esmu pabijis Latvijā tikai nedēļu). Jo tādas nabadzības, ka nav kur dzīvot un tūkstošiem cilvēku mīt papīra būdās, ko lielāks vējš aiznes pa gaisu, taču šeit nav. Jā, patiešām pārsteidzoši liels cilvēces slānis dzīvo šausmīgā nabadzībā, un ne jau tāpēc, ka visi būtu sliņķi un slaisti.

Vai ceļojuma laikā sastapāt arī latviešus?

Jā, un viņi bija ļoti dažādi. Piemēram, sastapām vienu vecāku vīru, kas Otrā pasaules kara laikā bija atradies Himleram jo tuvu. Tāds plātīgs un viltīgs vīrelis, kas aizrautīgi lielījās, kā viņš visus šmaucis. Tāpat satikām Latvijā dzimušu vīru Arturu Burģeli, kas mums palīdzēja salabot vēja ģeneratoru. Kur tad vēl Austrālijā satiktie latvieši! Tāda neaizmirstama tikšanās mums bija ar kādu Brazīlijā dzimušu latviešu sievieti (viņa perfekti runāja latviski), kas mūs visus uzaicināja pie sevis Sandjego uz “pārtiju”, kur skanēja Paula dziesmas (tās gan mani dara sentimentālu) un mastā plīvoja liels Latvijas karogs.

Vai nebija vēlme kādā vietā piestāt un palikt?

Nē, to es varu teikt bez lišķības – nekur citur kā tikai Latvijā es nevēlētos dzīvot. Un ne jau tāpēc, ka esmu tajos gados, kad grūti adaptēties svešā malā. Mēs ilgi stāvējām Dienvidāfrikas ostiņā, kas ir skaisti izbūvēta (neviena mūsu būve nestāv klāt). Un tur sastapām kādu cilvēku, kas ir ļoti bagāts. Viņš nevēlas tur palikt, jo situācija baltajiem, “pateicoties” gan viņu pašu “pūlēm” (tas gan arī daudzviet pasaulē ir noticis, kad ar zobenu un Tā Kunga vārdu ir dibināta sava kārtība), nav labvēlīga, baltie bieži tiek piekauti, aplaupīti (arī pāris mūsu komandas vīru kādā pievakarē to izbaudīja uz savas ādas). Un tad viņš vaicāja, vai mēs nevēlētos palikt tik skaistā vietā, bet es atbildēju, ka nekādā gadījumā. Un tad viņš ieinteresējās par Latviju – varbūt tur viņš varētu turpmāk dzīvot, ja jau to ne pret ko nevar mainīt.

“RĪGAS BALSS”  pielikums “JŪRMALA”;  pēc A. Krēsliņas intervijas “Ar “Kaupo” apkārt pasaulei”