Par labākajiem iestāšanās nosacījumiem

Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Ķesteris:

Foto: A.F.I.

Vai iestāšanās sarunas nu ir pavisam galā? Kā galvenā sarunvedēja sekmes novērtējusi valdība? Vai esat saņēmis nākamo auseklīti uz uzplečiem un augstāku dienesta pakāpi?

Man Ārlietu ministrijā augstāku rangu nemaz nevarēja piešķirt, jo jau pirms nozīmēšanas par Latvijas delegācijas vadītāju iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību 1999. gada oktobrī biju vēstnieks – virs šīs pakāpes mūsu resorā vairs citu nav. Man pilnīgi pietiek ar to, ka cilvēki mūsu delegācijas paveikto atceras ar labu vārdu. Zivsaimnieku līderis Inārijs Voits reiz izteicies, ka tagad droši vien 90 procenti zvejnieku referendumā nobalsošot par iestāšanos. Mūsu delegācija savas pilnvaras nolika 16. aprīlī, kad Latvija parakstīja iestāšanās līgumu.

Ja referendumā tauta teiks “nē”, šis un visi pārējie darbi izrādīsies veltīgi?

Par to man būtu no sirds žēl. Vairāk nekā triju gadu darbs būtu vējā ne tikai man, bet arī citiem delegācijas locekļiem. Bet visstiprāk nāktos nožēlot politiskos un ekonomiskos ieguvumus, ko Latvija būs palaidusi garām. Taču ticu, ka tā nenotiks.

Kā īsti varam novērtēt sarunās panākto: izdevās labi vai...

Patiesībā Latvija no Eiropas Savienības saņēma vislabākos iestāšanos nosacījumus. Aprēķinot Briseles piešķirto finansējumu uz vienu valsts iedzīvotāju, it kā nedaudz lielāka summa pienākas Lietuvai, taču jāatceras, ka tur pieskaitīti arī līdzekļi Ignalinas AES slēgšanai. Bet Latvija jau nākamgad no dažādiem Briseles fondiem saņems 264 miljonus eiru jeb ap 168 miljoniem latu.

Bet cik mums būs jāiemaksā savienības biedrunaudās?

Nākamgad – 69 miljoni eiru jeb ap 44 miljoniem latu. Bet pirmajos trijos gados Latvijas tīrais ieguvums jeb saņemtās naudas pārsvars pār iemaksāto būs vismaz 832 miljoni eiru jeb 531 miljons latu pēc pašreizējā kursa.

Kāpēc mums dod pat salīdzinoši vairāk nekā citām jaunpienācējām valstīm?

Tādēļ, ka viens no svarīgākajiem rādītājiem formulās, pēc kurām aprēķina ES palīdzību dalībvalstīm, ir to iekšzemes kopprodukta lielums. Tā kā no desmit kandidātvalstīm Latvijai tas ir viszemākais, mums sniegs lielāku atbalstu.

Tātad šoreiz iegūsim savas nabadzības un atpalicības dēļ?

Var teikt arī tā. Viens no pamatprincipiem savienībā ir solidaritāte. Taču vēl viens ieguvumu iemesls ir visai sekmīgi lauksaimniecības sarunu rezultāti, kas Latvijai deva par 50 procentiem lielākus ieguvumus nekā Eiropas Komisija solīja sarunu sākumā. Mūsu izcīnītās augstākās ražošanas kvotas nodrošina arī lielākas subsīdijas zemniekiem, tātad palielina Latvijas kopējo iegūto līdzekļu apjomu. Vēl cits naudas avots no savienības ir t.s. Šengenas nauda. Valsts robežas un imigrācijas jautājumu sakārtošanai mums iedeva 42 miljonus latu, kas ir vairāk nekā puse no summas, kādu paši bijām gatavojušies iztērēt austrumu robežas un vīzu sistēmas pilnveidošanai.

Kopumā ar sasniegto varam būt stingri vien apmierināti.

Vai arī pēc iestāšanās savienībā zemnieki saņems SAPARD naudu un ceļu būvētāji – ISPA līdzekļus, kas bija paredzēti līdz 2006. gadam?

Protams. Šī palīdzība turpināsies līdztekus maksājumiem, kas mums pienāksies kā dalībvalstij. Šogad Latvijai kopējā t.s. pirmsiestāšanās palīdzība būs 57 miljoni latu, bet nākamajos gados tā pieskaitīta jau pieminētājai Briseles finansējuma kopsummai.

Tomēr lauksaimniekiem pilnas ES subsīdijas tiks tikai 2010. gadā. Brisele gan arī Latvijai piešķīra dažādus prasību atvieglojumus vides tīrībā un citās jomās. Kad beigsies pēdējais no šiem pārejas periodiem? Kad Latvija būs pilnībā eiropeizēta?

Iestāšanās sarunās Latvijai panācām 35 dažādus pārejas periodus, kas ir viens no lielākajiem skaitļiem visu desmit kandidātvalstu vidū. Pēdējais, visilgākais prasību atvieglojums darbosies līdz 2015. gadam.

Ko no iestāšanās ES iegūs vecie ļaudis, kas labākas darba iespējas vairs nevarēs izmantot? Valstu robežas taču gandrīz izzudīs un cenas varbūt augs, bet pensijas paliks, kādas bijušas.

Arī pensionāri noteikti iegūs no Latvijas iestāšanās savienībā. Kas man ļauj to apgalvot? Pirmkārt, trijos gados vien Latvijā ieplūdīs apmēram miljards latu, kas neapšaubāmi radīs jaunas darba vietas, un cilvēki maksās sociālo nodokli. Turklāt interesanti, ka Eiropas Savienības nauda ienāks pārsvarā tajās sfērās, kur nav domājamas nekādas privātas ārzemju investīcijas – piemēram, ceļu būvē un citos infrastruktūras objektos. Kurš privātuzņēmējs gan tērētu naudu Latvijas ceļiem? Tie taču nav lielveikali, ar kuriem var nopelnīt.

Otrkārt, īpaši gribu uzsvērt – no šīs Eiropas naudas Latvijā tiešām tiks samaksāti visi nodokļi, jo Brisele savu līdzekļu izmantošanu uzrauga tik stingri, ka pilnībā izslēdz “aplokšņu problēmu”. Rezultātā ienāks nauda Latvijas sociālajā budžetā, kam ir vistiešākais sakars ar pensijām.

Treškārt, manuprāt, Latvijas valdībai pirms iestāšanās savienībā vajadzētu nolemt izdarīt t.s. “apsteidzošo indeksēšanu” – palielināt pensijas vēl pirms iespējamā cenu pieauguma, lai mazāk nodrošinātie iedzīvotāji neciestu. Starp citu, nemaz neesmu pārliecināts, ka pārtika kļūs dārgāka, – tam vienkārši nav reāla ekonomiska pamata.

Kas jums kā galvenajam sarunvedējam no Latvijai panāktajiem nosacījumiem sagādāja vislielāko gandarījumu un par ko visvairāk raizējaties?

Šim panākumam noteikti nebūs lielākais ekonomiskais efekts no visa sasniegtā, tomēr es par to patiešām priecājos. Rīgas līcī varēs zvejot tikai latviešu un igauņu zvejnieki. Tas patiešām ir visai unikāls precedents ES zivsaimniecībā, par ko daudzi mums vēl šodien saka: tas nu gan jums labi izdevās! Lai to panāktu, mēs savā pusē iesaistījām pat bijušo Vācijas vēstnieku Eiropas Savienībā, kas savulaik aktīvi piedalījās Norvēģijas iestāšanās sarunās, kurā zivsaimniecība bija viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ļoti labi, ka panācām atļauju zvejot un tirgot līdz pat 10 centimetru garas reņģes, kas bija svarīgi mūsu zvejniekiem.

Lauksaimniecībā Latvija, Lietuva un Igaunija beigu beigās panāca labākus nosacījumus tāpēc, ka cīnījās kopā, pierādot īpaši lielo postu, ko nodarījusi ilgā padomju okupācija. Vai arī citās sarunu jomās izpaudās baltiešu vai varbūt visu kandidātvalstu vienotība?

Kaut kāda kopdarbība notika ļoti, ļoti vāji. Lauksaimniecībā tā patiešām izdevās, taču, vienīgi pateicoties Latvijas Zemkopības ministrijas un Agrārās ekonomikas institūta aktīvajai nostājai. Jo tie bijām mēs, latvieši, kas sasaucām pārējos kopā un rēķinājām okupācijas radīto zaudējumu koeficientus. Ļoti būtiska lauksaimniecības sarunās bija arī Valsts prezidentes iesaistīšanās, nosūtot vēstuli Eiropas Komisijas prezidentam Romano Prodi. Vēstulē prezidente izskaidroja Latvijas lauksaimniecības īpašo stāvokli un aicināja Eiropas Komisiju piedāvāt baltiešiem labvēlīgus nosacījumus.

Tas, jūsuprāt, līdzēja?

Acīmredzot, jā. Pats dzirdēju, kā Prodi zīmīgi pieminēja šo, pēc viņa vārdiem “piena vēstuli”.

Koordinēšanās ar citām kandidātvalstīm padevās ļoti slikti, un no Centrālās un Austrumeiropas valstīm par baltiešiem dzirdēts nicīgs un skaudīgs izteikums – mēs esot mazas, bet rijīgas valstiņas, kas jau daudz ko dabūjušas, bet gribot vēl un vēl.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa intervijas “Andris Ķesteris: “Latvija no Eiropas Savienības saņēma vislabākos iestāšanās nosacījumus.””