Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.04.2003., Nr. 62 https://www.vestnesis.lv/ta/id/74113

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Dziesmu svētku biļešu cenām

Vēl šajā numurā

24.04.2003., Nr. 62

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Ziemeļu Palmīras svētību un garu

Apzinoties latviešu nacionālās kultūrvēstures avotus Sanktpēterburgā

Pēterburgas Mākslas akadēmija kā latviešu profesionālās mākslas šūpulis

Aija Brasliņa, Valsts Mākslas muzeja speciāliste:

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas, Valsts mākslas muzeja un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja kopsēdē “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā” 2003.gada 4.aprīlī

Latviešu māksla eiropeiskā kontekstā ir samērā jauna nacionālā skola, un tās vēsturisko attīstības gaitu, tāpat kā Latvijas mākslas evolūciju kopumā, nenoliedzami ietekmējusi vietējā sociālpolitiskā, nacionālā un mākslas dzīves situācija. Kā viens no nozīmīgākajiem faktoriem nacionālās mākslas veidošanās procesā darbojas mākslinieciskā izglītība.

Baltijā, t.sk. Latvijas teritorijā, mākslai profesionalizējoties un atbrīvojoties no amatnieciskās tradīcijas un cunftu sistēmas, 19. gadsimtā arvien lielāku nozīmi ieguva akadēmiski izglītotie mākslinieki, pārsvarā vācbaltieši, kas bija studējuši vai ieguvuši akadēmiskus grādus un amatus Pēterburgas, Drēzdenes, Berlīnes, Minhenes, Diseldorfas, Vīnes un citās mākslas akadēmijās. Tolaik privileģētie Baltijas vācieši lielākoties tiecās veidot savu profesionālo karjeru ārzemēs, taču arī Krievijas galvaspilsēta šādiem nolūkiem šķita piemērota. 18. gs. beigās Pēterburgas akadēmijā mācījās G. A. Zauerveids – vēlākais tās batāliju klases vadītājs, 19. gs. sākumā – īslaicīgi E. G. Bose, J. L. Eginks, pēc tam – P. Riconi, V. Timms u.c., par akadēmiķiem kļuva J. L. Eginks, R. Švēde, M. Mihelsons un V. Timms.

Pēc Latvijas teritorijas pilnīgas iekļaušanas Krievijas impērijā Pēterburgas Ķeizariskā mākslas akadēmija (Bvgthfnjhcrfz frfltvbz [elj;tcnd), kas bija dibināta 1757. gadā, likumsakarīgi kļuva šejienes māksliniekiem par pieejamāko un nozīmīgāko augstākās mākslas izglītības nodrošinātāju. Ķeizariskā galma ministrijai pakļautā Pēterburgas Mākslas akadēmija bija ne vien augstākā Krievijas mācību iestāde tēlotājā mākslā un arhitektūrā, bet arī visas valsts mākslas dzīves noteicēja un kontrolētāja. Pēterburgas akadēmija praktizēja piešķirt ar akadēmisko izglītību un dažādām akadēmiskām aprobācijām saistītus grādus un titulus ne tikai par mācību procesa rezultātiem, bet arī par tās padomei iesniegtiem mākslas darbiem vai radošiem nopelniem.

19. gadsimta otrajā pusē līdzās cittautiešiem savu darbību sāka pirmie akadēmiski izglītotie latviešu izcelsmes mākslinieki O. Bērtiņš, K. Hūns, J. Feders un A. Daugulis. Tāpat kā vācbaltieši viņi galvenokārt vēl darbojās savrupi ārpus dzimtenes, kur trūka atbilstošu izglītības, darba un mākslas tirgus iespēju. Kaut gan šajā laikmetā aktualizējās jaunlatviešu kustība, nedaudzie tēlojošie mākslinieki atšķirībā no literātiem un mūziķiem vēl mērķtiecīgi neizkopa nacionālus centienus. Akadēmisko tradīciju apgūšana, kas realizējās galvenokārt Pēterburgā, iezīmēja augstāku latviešu mākslas attīstības pakāpi, pietuvinot pirmos latviešu profesionāļus eiropeiskam līmenim. Sekojot vecāku Eiropas skolu pieredzei, viņi tolaik orientējās uz konservatīvo, historizējošo akadēmisko mākslu un 19. gadsimta reālismu, nevis jaunāku virzienu novācijām, vienlaikus ar akadēmiskiem grādiem stiprinot savu sociālo statusu un līdzvērtību konkurencē ar cittautiešiem.

Šī perioda izcilākie latviešu gleznotāji K. Hūns, J. Feders un grafiķis A. Daugulis ieguva akadēmisko meistarību pirmsreformu Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 50. gados un 60. gadu sākumā. Visciešāk ar šo mācību iestādi bija saistīts Pēterburgā augstu vērtētais un par akadēmiķi titulētais Kārlis Hūns (1831–1877), kurš 70. gadu sākumā kļuva arī par tās pedagogu. Tematiski daudzpusīgais gleznotājs Francijā un Krievijā iemantoja popularitāti kā vēsturisko kompozīciju autors un studijas beidza ar lielo zelta medaļu, izpelnīdamies ārzemju komandējumu uz Parīzi. 1871. gadā, iecelts par Pēterburgas akadēmijas profesoru, K. Hūns atgriezās Krievijā. Jūlijs Feders (1838–1909) specializējās ainavu glezniecībā un meistarības ziņā ir salīdzināms ar atzītiem krievu, vācu un skandināvu ainavistiem. Pārtraucis mācības, viņš mākslinieka grādus un akadēmiķa nosaukumu (1880) saņēma vēlāk, vienīgi netika apstiprināts akadēmijas padomes piešķirtajā profesora pakāpē. Krievijā populārais Augusts Daugulis (1830–1899), kurš latviešu mākslas vēsturē ierakstījis “Pēterburgas Avīžu” epizodi, kā viens no pirmajiem ksilogrāfiem Pēterburgas akadēmijā saņēma brīvmākslinieka nosaukumu (1858). Vairāki vācbaltieši un latvieši šo nosaukumu un citu pakāpju kvalifikāciju ieguva kā eksterni, piemēram, mazpazīstamais J. Budevics, Antverpenes Mākslas akadēmijā studējušais O. Bērtiņš u.c. Portretistam Jānim Staņislavam Rozem (1823–1897) pirmajam no latviešiem 1861. gadā Pēterburgas akadēmijas padome piešķīra akadēmiķa grādu. K. Hūns, J. Feders, J. Roze ar panākumiem piedalījās akadēmijas rīkotajās izstādēs.

Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītojušies vai saņēmuši akadēmiskos nosaukumus virkne ievērojamu, sevišķi Rīgas arhitektūrai historisma un jūgendstila periodā nozīmīgu cittautiešu – L. Bonštets, H. Šēls, R. Pflūgs, J. D. Felsko, K. J. Felsko, R. Šmēlings, A. Šmēlings, K. Beine u.c. Daži, piemēram, M. Eizenšteins, skolojušies arī Pēterburgas Civilinženieru institūtā. 1865. gadā arhitekta – būvmākslinieka atestāts akadēmijā tika izsniegts pirmajam profesionālajam latviešu arhitektam Jānim Frīdriham Baumanim (1834–1891), bet 1894. gadā to pabeidza vēlākais akadēmiķis Pēteris Feders (1868–1936).

Augstākā līmeņa profesionālo sagatavotību tēlotājas mākslas nozarēs vietējos apstākļos nevarēja iegūt līdz pat brīdim, kad neatkarīgajā Latvijā darbību sāka Latvijas Mākslas akadēmija. Pieticīgāka līmeņa iespējas Rīgā parādījās 19. gs. 70. gados, kad tika atvērtas vairākas amatniecības (Rīgas Amatnieku biedrības skola, Būves un mākslas amatu skola) un privātās mākslas skolas, t.sk. pirmā vidējā speciālā tēlotājas mākslas skola – vācbaltu gleznotājas Elīzes fon Jungas-Štillingas nodibinātā zīmēšanas un gleznošanas skola (1873), kuru 1879. gadā oficiāli atzina Pēterburgas Mākslas akadēmija. Konsekventi un modernizēti akadēmiskās mākslinieciskās izglītības principi tika ieviesti vēlu – tikai 20. gadsimta sākumā – Rīgas pilsētas mākslas skolā. Vietējās mācību iestādes iesniedza audzēkņu darbus izvērtēšanai Pēterburgas akadēmijā, piemēram, zīmēšanas skolotāja kvalifikācijas iegūšanai.

Jaunu attīstības soli iezīmēja apzināti virzīta nacionālās skolas izveide, ko vispārējā latviešu garīgās kultūras pacēlumā 19.–20. gs. mijā īstenoja nākamā profesionālo mākslinieku paaudze. Pēterburgā 19. gs. 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā mācījās gandrīz visi tālaika nozīmīgākie latviešu mākslinieki. Kā brīvklausītāji Pēterburgas Mākslas akadēmijā iestājās gleznotāji Ā. Alksnis, J. Rozentāls, S. Birnbaums, P. Balodis, V. Purvītis un J. Belzēns, kā pilntiesīgi audzēkņi studēja A. Baumanis un J. Valters. Studiju gados, kas sakrita ar novecojušā akadēmisma krīzi, mācību klasēs tika iepazītas pirmsreformu akadēmijas metodes, bet daži konkursa darbi tapa saskarē ar peredvižņikiem, kas reformētajā augstskolā pārstāvēja 19. gs. reālistu principus.

Šīs paaudzes latviešu māksliniekus vairāk nekā pieminētos priekštečus ietekmēja mākslas dzīve ārpus akadēmijas un līdzdalība tajā, studiju laikā un ap 1900. gadu eksponējot darbus Pēterburgas izstādēs. Tieši Krievijas galvaspilsētā 19. gs. 90. gados veidojās viņu jaunā, gadsimtu mijai raksturīgā mākslas izpratne. Blakus akadēmiskajai izglītībai Pēterburgas mākslinieciskā vide sniedza ierosinājumus jaunāko krievu, kā arī Rietumu mākslas parādību, t.sk. impresionisma, simbolisma, jūgendstila iepazīšanai, kas veicināja atraisīšanos no akadēmiskās tradīcijas. Modernizētas formālās izteiksmes meklējumi vadošo gleznotāju agrīnajā daiļradē savienojās ar akadēmiskās skolas un krievu mākslas iespaidiem, kas mazinājās ap 1900. gadu, pastiprinoties Rietumu virzienu ietekmei.

Nacionālās mākslas uzdevumi tika izvirzīti 80.–90. gadu mijā dibinātajā mākslinieku apvienībā “Rūķis”, kurā Pēterburgas akadēmijā studējošiem latviešiem pievienojās arī konservatorijas un Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņi (R. Zariņš, G. Šķilters, T. Zaļkalns, J. Madernieks u.c.). “Rūķa” dalībniekus vienoja ideja radīt nacionālu un vienlaikus modernu Eiropas līmeņa mākslu, spilgti izkopjot katram savu radošo individualitāti. Jāakcentē, ka uz dekoratīvi lietišķo mākslu orientētā Štiglica skola 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tapa par otru svarīgāko Pēterburgas mācību iestādi, kuru absolvēja latviešu mākslinieki – tēlnieki, grafiķi, teātra dekoratori, lietišķās mākslas speciālisti, vairākiem vēlāk nonākot tajā atpakaļ arī pedagogu statusā (J. Jaunkalniņš, K. Brencēns, G. Šķilters, Pēterburgas akadēmijas audzēknis J. Belzēns).

Tie “Rūķa” pārstāvji, kuri atgriezās dzimtenē, iedibināja patstāvīgu latviešu mākslas dzīvi, kas koncentrējās Rīgā. Ap 1900. gadu akadēmiski izglītotie latvieši, it īpaši V. Purvītis, J. Valters un J. Rozentāls, noteica sava laika latviešu un arī Latvijas glezniecības attīstību, sasniedzot eiropeisku kvalitāti, novatorismā un mākslinieciskā vērienā apsteidzot vietējos vācu māksliniekus, kuru vidū bija arī Pēterburgas akadēmijā studējušie vācbaltieši G. fon Rozens, B. Borherts, F. Morics.

Reformas paaugstinātais speciālās izglītības cenzs un brīvklausītāju statusa likvidācija kļuva par iemeslu latviešu studentu skaita apsīkumam Pēterburgas Mākslas akadēmijā un pieplūdumam Štiglica skolā. Mainīto mācību sistēmu ap 1900. gadu iepazina gleznotāji J. R. Tillbergs un A. Romans, arhitektūras nodaļā 20. gs. sākumā – A. Purics, E. Štālbergs un K. Bikše. Opozīcijā pret akadēmiskajām prasībām padsmitajos gados veidojās avangarda mākslas teorētiķis V. Matvejs. Pēcrevolūcijas akadēmijas darbnīcās Petrogradā mācījās nākamie modernisti K. Zāle, L. Kuršinska, U. Skulme, kurš iepriekš bija studējis arī būvmākslu.

Akadēmijā apgūtā pieredze turpinājās latviešu mākslinieku pedagoģiskajā praksē privātajās studijās un mākslas skolās. Lielākie nopelni akadēmiskās mākslinieciskās izglītības nostiprināšanā Latvijā pieder Vilhelmam Purvītim (1872–1945), kurš 1909. gadā pārņēma E. fon Jungas-Štillingas skolas mantinieces – Rīgas pilsētas mākslas skolas – vadību. Laikā līdz Pirmajam pasaules karam Pēterburgas akadēmijas pārraudzītā mācību iestāde piedzīvoja augšupeju un atbalstu, kas ļāva tās direktoram iecerēt Baltijas reģiona mākslas akadēmijas izveidi Rīgā. Būdams autoritāte Pēterburgā, V. Purvītis, kurš pats savulaik beidza studijas ar lielo zelta medaļu, atteicās no piedāvājuma kandidēt uz vakanto ainavu meistardarbnīcas vadītāja vietu akadēmijā, kurā 1913. gadā tika ievēlēts par akadēmiķi. Nodibināt Mākslas akadēmiju gleznotājam izdevās pēc Latvijas neatkarības iegūšanas (de iure 1919. gadā, de facto 1921. gadā), kā paraugu nacionālās mākslas augstskolai daļēji pārmantojot Pēterburgas akadēmijas modeli. Turpmāk par galveno lokālās mākslas izglītības centru un profesionālo tradīciju veidotāju kļuva Latvijas Mākslas akadēmija.

Atgādinot jau zināmo Pēterburgas Mākslas akadēmijas lomu latviešu profesionālās mākslas attīstības pirmsākumos, jāuzsver nepieciešamība pēc atjaunotas, mūsdienu mākslas vēstures prasībām atbilstošas 19. gadsimta mākslas interpretācijas, atbrīvojoties no novecojušiem priekšstatiem un fragmentārisma izpētē, no izolēta latviešu un cittautiešu veikuma traktējuma, neiesaistot un neanalizējot to plašākā Baltijas reģionam raksturīgu sakarību kontekstā. Augsta metodoloģiskā un izziņas kvalitāte šī laikposma parādību skatījumā pagaidām iezīmējas atsevišķos šaurāk specializētos pētījumos (E. Kļaviņš “Latviešu portreta glezniecība: 1850–1916”, R., 1996; D. Bruģis “Historisma pilis”, R., 1996 u.c.). Apzinot vietējo mākslinieku un arhitektu saskari ar bagātīgo un sarežģīto Pēterburgas mākslas dzīvi, iespējams padziļināt ietekmju un analoģiju meklējumus, kas patlaban vairāk izvērsti, bet ne izsmelti 19.–20. gs. mijas parādību izpētē. Pašreizējā latviešu mākslas vēstures situācijā joprojām trūkst gan arhīvu avotos, oriģinālu un salīdzinošā materiāla studijās pilnveidotu monogrāfisku pētījumu par 19. gadsimta klasiķiem, gan sintezējošu atziņu par referātā aplūkoto periodu kopumā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!