Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zinātne šīsdienas Latvijas kontekstā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.04.2003., Nr. 58 https://www.vestnesis.lv/ta/id/73785

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Celulozes rūpnīcas ietekmes un Latvijas tautsaimniecība

Vēl šajā numurā

15.04.2003., Nr. 58

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Zinātne šīsdienas Latvijas kontekstā

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

A12.JPG (21538 bytes)
LZA pavasara pilnsapulcē 10. aprīlī: LZA prezidents Jānis Stradiņš, LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis un LZA viceprezidents, Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Juris Ekmanis
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ievadruna LZA pavasara pilnsapulcē 2003. gada 10. aprīlī Rīgā

Atkal jauns pavasaris, un atkal mēs sanākam Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pavasara pilnsapulcē, lai izvērtētu aizvadīto gadu zinātnē un Latvijā. Esam pieredzējuši pārmaiņu laiku Latvijā – Saeimas vēlēšanas daļēji mainījušas politiskās elites sastāvu, Latvija parakstījusi vai paraksta oficiālus iestāšanās dokumentus NATO un Eiropas Savienībā (ES), raisās publiskas diskusijas par Eiropu sakarā ar gaidāmo septembra referendumu; ik nedēļas sabiedrību satricina (un dažkārt satracina) jaunumi iekšpolitikā un ārpolitikā, pārdomāti un nepārdomāti, virzoši un traucējoši.

Arī Latvijas zinātnē ir bijuši savi notikumi – gan guvumi, gan zaudējumi. Neatgriezeniska ir vienīgi daudzu zinātnieku – mūsu Zinātņu akadēmijas locekļu, goda doktoru, citu ievērojamu Latvijas zinātnes pārstāvju aiziešana mūžībā. Gadā, kas aizvadīts kopš 2002. gada pavasara pilnsapulces, no mums ir šķīrušies:

Tūrs Heijerdāls (Norvēģija), leģendārs ceļotājs, etnogrāfs, LZA goda doktors; Jakovs Panovko (Vācija) – inženierzinātnieks, mehāniķis, LZA ārzemju loceklis; Edgars Dunsdorfs (Austrālija) – vēsturnieks un tautsaimnieks, LZA goda loceklis; Jānis Labsvīrs (ASV) – tautsaimnieks, ZA goda doktors; Benjamiņš Treijs – ekonomists, LZA goda loceklis; Jurijs Uržumcevs (Krievija) – inženierzinātnieks, LZA ārzemju loceklis; Pēteris Lejiņš (ASV) – tiesībzinātnieks, LZA goda loceklis; Alberts Skudra – inženierzinātnieks, LZA īstenais loceklis; Jurijs Bankovskis – ķīmiķis, LZA īstenais loceklis; Ernests Foldāts (Venecuēla) – biologs, LZA ārzemju loceklis; Arnolds Krauklis – mediķis, psihofiziolgs, LZA korespondētājloceklis; Ādolfs Sprūdžs – tiesībzinātnieks, LZA goda doktors; Visvaldis Varnesis Klīve – teologs un filozofs, LZA korespondētājloceklis. Godināsim mūsu mūžībā aizgājušos izcilos kolēģus ar klusuma brīdi.

Ievadrunā vēlos izsacīt dažas pārdomas par pašreizējo zinātnes stāvokli Latvijā, tās attīstības tendencēm, par zinātnes un valsts attiecībām.

Pirms pusotra mēneša Saeima apstiprināja valsts budžetu 2003. gadam, taupības budžetu, kā mums apgalvo; tajā pagaidām nav tikuši iekļauti izdevumi daudzām būtiskām vajadzībām. Papildu finansējumu ir guvušas iekšlietu struktūras, teātra darbinieki, vēl dažas jomas, ieskaitot arī Ministru kabinetu, kaut kas ticis zemniekiem, kaut kas ierēdņiem; tāpat prioritāri un dāsni tiks finansēta sadarbība ar Eiropas Savienību un NATO. Budžetu apspriežot, bija dzirdamas neapmierinātas balsis no mediķu, skolotāju, pensionāru puses, tiem solīts papildu finansējums budžeta grozījumos gada otrajā pusē. Klusēja zinātnieki, klusēja augstskolu darbinieki, klusēja arī vēl daudzu citu jomu darbinieki. Un tad nu vaicāsim, kādēļ klusē zinātnieki, vai tādēļ, ka stāvoklis ir puslīdz apmierinošs, vai tādēļ, ka labi, ja vispār drīkst elpot. Vai tādēļ, ka uz valsts atbalstu vispār vairs necer, ka iemācījušies pelnīt paši vai saņem naudu no Eiropas, vai arī tādēļ, ka saprot: valstij pašreiz ir citas neatliekamas, svarīgākas vajadzības un ne valstij, ne sabiedrībai pašmāju zinātne nešķiet nedz prioritāra, ne interesanta.

Vārdu sakot, kārtējo reizi izvirzās jautājums: “Kas notiek Latvijā?” Jautājums, ko Jāņa Dombura televīzijas pārraidēs risina ik trešdienas vakaru (starp citu, šis brīvās diskusijas raidījums tapis 2000. gadā arī pēc mūsu ierosmes, kopā ar Latvijas baznīcas un inteliģences pārstāvjiem). Taču arī J.Dombura diskusiju lokā zinātne, augstskolu dzīve un modernās tehnoloģijas nav iekļuvušas.

Pavīd divi diametrāli pretēji viedokļi. Pirmais: zinātne Latvijā ir dziļā krīzē, stagnācijā, depresijā, tā izlaiž garu, mirst. Otrs: Latvijas zinātne jau kopš 1999. gada veiksmīgi darbojas Eiropas vienotajā zinātnes telpā, kur tā esot nokļuvusi pat agrāk nekā citas jomas. Domāju, ka abi viedokļi ir vienpusīgi, taču katrā no tiem ir daļa patiesības, atkarībā no tā, no kāda viedokļa vērtējam zinātni.

Situācijai zinātnē ir zināma analoģija ar zemkopības vērtējumu mūsdienu Latvijā. Viens vērtējums būs tradicionālajai, patriarhālajai zemkopībai, kas atdzimusi laukos kādreizējo kolhozu un sovhozu vietā, otrs vērtējums varētu būt 1000 ha saimniecībām, kas cenšas iekarot Eiropas tirgu, pielāgoties tā prasībām, dažkārt gan ignorējot lauku iedzīvotāju vairākuma sociālās, arī nacionālās intereses.

Arī Latvijas zinātnē pēdējos gados iezīmējusies dziļa diferenciācija. Var vērtēt, ka Latvijā pašreiz zinātnē – pētniecībā un industriālajā zinātnē – darbojas ap 5000 cilvēku, 3 – 4 reizes mazāk nekā 1989. gadā (18 000 cilvēku), to skaitā 1500 doktoru. Ļoti daudzi spējīgi zinātnieki pārcēlušies uz dzīvi un darbu Rietumvalstīs (apmēram 1000), vēl vairāk zinātnieku devušies “iekšējā emigrācijā”– uz biznesa, finanšu, administratīvo struktūru pasauli (to skaitā arī mūsu Ministru prezidents Einars Repše, ja vēlaties – atgādināšu, ka savu karjeru viņš sekmīgi tika aizsācis Zinātņu akadēmijā). Daži kolēģi no zinātnes aprindām pat devušies apceļot pasauli ar katamarānu “Kaupo” un, atgriezušies pēc trim gadiem, argumentē, ka riskanto ceļojumu uzņēmušies tādēļ, ka Latvijā nav sajutuši atbalstu zinātnei. Neanalizēšu zinātnei zudušo cilvēku kategoriju, kaut arī tās attieksme pret savu iepriekšējo profesiju – zinātni ir ļoti būtiska, īpaši, ja cilvēks ieņem vadošu stāvokli valsts administratīvajā vai biznesa struktūrā.

Latvijas zinātnē turpina strādāt spējīgi un produktīvi zinātnieki, no kuriem daudzi ir labi pazīstami un tiek augstu vērtēti pasaulē. Piemērus jūs paši zināt. Pēdējo gadu laikā īpaši esam centušies identificēt dzīvīgākos Latvijas zinātnes pārstāvjus un virzienus LZA Senāta sēdēs, gada notikumu aptaujās, plašsaziņas līdzekļos, konferencēs. To zinātnieku skaits, kas ir ieinteresēti Latvijas Zinātnes padomes (LZP) grantos, pašreiz ir aptuveni 1500–2000, viņu darbs visumā ir sekmīgs, taču šādu zinātnieku skaits sarūk, viņu vidējais vecums tuvojas 60 gadiem. Biznesa sektorā, industriālajā zinātnē strādā ap 1500 cilvēku. Bez LZP pētnieciskajos projektos iesaistītajiem vēl ir vismaz 2000 universitāšu un augstskolu docētāju (arī profesoru), kas veic pētniecisko darbu līdztekus pedagoģiskajam vai arī neveic to.

Zinātnieku (doktoru) skaits uz 1000 nodarbinātajiem Latvijā (0,6 cilvēki) nupat kļuvis 2 reizes mazāks nekā Igaunijā, tas kļūst nesalīdzināms ar rādītājiem ES (8,5) vai ASV un Japānā (11). Šajā ziņā stāvoklis patiešām ir kritisks! Tas stipri līdzīgs zinātnes stāvoklim Zimbabvē, no kurienes bēg “baltie”.

Dažādo zinātnieku kategoriju intereses, finansiālais nodrošinājums, prestižs, morālais reitings, nākotnes izredzes Latvijā ir ļoti atšķirīgas, arī atkarībā no pētnieka vecuma, arī no zinātnes nozares (lietišķās zinātnes, dabaszinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes), arī no institūcijas, kurā tie darbojas(universitāte, valsts pētniecisks institūts, firma), tādēļ runāt par kādu kopsaucēju, apelēt pie zinātnieku kopējām interesēm Latvijā pašreiz reāli liekas grūti, ja ne neiespējami.

Un tomēr šādas kopējas intereses pastāv, un zinātniekiem tās ir precīzi jādefinē, lai tās uztvertu gan valsts, gan sabiedrība. Pasaules attīstītākās valstis, arī Eiropas Savienība, 21. gadsimtu uztver kā gadsimtu, kas būs uz zināšanām balstītas ekonomikas un sabiedrības gadsimts. Būtu nevis jāsamazinās, bet ievērojami jāpieaug zinātnes lomai jebkuras valsts attīstībā, kas sevi vēlētos apliecināt kā civilizētu, attīstītu valsti.

Eiropas Savienība Boloņā un Lisabonā ir definējusi augstāko izglītību un zinātni kā prioritāras darbības jomas, spraužot par mērķi līdz 2010. gadam atvēlēt zinātnei 3% attiecīgās valsts kopprodukta (1% no budžeta, 2% – no ražošanas sektora). Eiropā pēc ES ierosmes tiek veidota vienotā zinātnes telpa, kurā jau patiešām iesaistījušies arī kandidātvalstu zinātnieki. Latvijas zinātnieki, gan samērā ierobežotā skaitā, piedalās ES Ietvarprogrammās zinātnē un tehnoloģiskajā attīstībā, un sekmīgo projektu pieteikumu rezultātā 5. Ietvarprogrammā Latvijas zinātnieki un uzņēmumi ir atpelnījuši divreiz vairāk līdzekļu nekā valsts dalības iemaksas minētajās programmās. Arī NATO Zinātnes programmā Latvijas zinātnieku līdzdalība bijusi samērā aktīva. Tas ir ļoti apsveicami, tāpat kā apsveicama ir Latvijas valdības politika palielināt līdzfinansējumu ES Ietvarprogrammu sekmīgajiem projektiem. Taču pārliekā aizraušanās ar ES projektu nozīmīgumu vien man šķiet pārsteidzīga, pat bīstama. Pirmkārt, tas var radīt maldīgu ilūziju, ka ar zinātnes finansējumu Latvijā viss kārtībā, un ja vēl nav, tad atrisinājumu dos Eiropa. Otrkārt, Ietvarprogrammu projekti aptver samērā šauru, ierobežotu, praktiski orientētu nozaru loku, noteikumus te diktē ES, nevis mazās dalībvalstis, un lielajās Eiropas Savienības valstīs šādu projektu joma aptver ap 5% pētniecības satura. Kopējās programmas tur funkcionē uz finansiāli labi nostādīta un pārdomāta pētniecības fona, uz adekvātas pētniecības bāzes, infrastruktūras fona, ko finansē attiecīgā nacionālā valsts. Atkal un atkal jāatkārto, ka katrai valstij, arī Latvijai, tomēr nepieciešama sava nacionāla, labi subsidēta zinātnes sistēma, savas pašas nacionālās programmas, ka zinātnei jāattīstās harmoniski pietiekami plašā nozaru diapazonā, lai nebūtu vērojamas disproporcijas. Saprotams, jau Bībelē runāts par principu: “Kam ir, tam tiks dots, bet, kam nav, tam tiks atņemts”, uz to balstās pašreizējā sabiedrība, taču, runājot par tik mazu un vēl gluži nenostabilizējušos valsti, kāda ir Latvija, jāšaubās, vai šis princips būtu absolutizējams. Vismaz fundamentālās un arī humanitārās zinātnes būtu jāsubsidē valstij, pat ja tā nav liela un turīga.

Neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas pēdējos 10 gados (1994–2003), visai zinātnei kopumā atvēlēti apmēram 90 miljoni latu, tas ir krietni mazāk nekā pašreizējais Latvijas aizsardzības gada budžets (110,68 milj. Ls). Pēdējos piecos gados valsts zinātnes budžeta finansējums nav ticis palielināts, tas veido 0,18% (kopā ar biznesa sektoru – 0,45%) iekšzemes kopprodukta un ir zemākais rādītājs ES kandidātvalstīs. 2003. gadā zinātnes budžeta finansējums (dotācija) salīdzinājumā ar 2002. gadu gan ir palielināts par 9% (no Ls 8 976 892 2002. gadā uz Ls 9 868 030 2003. gadam), taču viss palielinājums ir novirzīts līdzdalībai ES programmās (dalības maksām un sekmīgo projektu līdzfinansējumiem), bet, piemēram, valsts institūciju (ministriju) pasūtītie pētījumi, kuros piedalās arī profesionāli zinātnieki, ir pat samazināti par 300 tūkstošiem latu un t.s. grantu, t.s. centralizētais finansējums, tāpat arī, piemēram, finansējums Zinātņu akadēmijai (Ls 120 330) nav pieauguši ne par santīmu (neraugoties uz inflāciju). Īpaši sāpīgi tas skar nepelnošos institūtus, piem., humanitāros, jo infrastruktūras, pakalpojumu izdevumi arvien pieaug, algas pētniekiem ir īsti nožēlojamas, neadekvātas, kaut gan rezultātu kvalitāte joprojām lielākoties “turas līmenī”. Nedaudz šogad pieaudzis grantu finansējums emeritētiem zinātniekiem.

Jau vairākus gadus netiek rasti līdzekļi Latvijas zinātnes potenciāla atjaunināšanai un papildināšanai, nav izveidota tāda sistēma, arī augstskolās, lai ienākšana zinātnē kļūtu pievilcīga jaunajiem. Jā, studējošo skaits bakalauru un maģistrantu programmās Latvijā ar katru gadu pieaug, bet doktorantu skaits ir 4 – 5 reizes mazāks par vēlamo, un arī no tiem doktorantūru beidz niecīgs skaits. Arī studējošo sadalījums pa specialitātēm ir vienpusīgs, deformēts, lai neteiktu, kropls (ar hipertrofiju ekonomikas, jurisprudences, citās sociālo zinātņu nozarēs). Dabzinātņu, inženierzinātņu speciālistu skaits, kuri varētu noteikt valsts nākotni, ir krasi nepietiekams. Ir traucēti perspektīvi pētījumi universitātēs, jo profesoru skaits vienpusīgi tiek saistīts ar studējošo skaitu attiecīgajās nozarēs. Latvijas zinātnieku un augstskolu docētāju potenciāla atjaunināšana ir neatliekams uzdevums. Manuprāt, neatliekams uzdevums ir arī veicināt pētniecības attīstību universitātēs, tieši universitātēs, to fakultātēs, ne vien ar universitātēm saistītajos pētnieciskajos institūtos vien, jo pētniecības un augstākās izglītības integrācija, lai kā negribētos atzīt, šajos 10 gados reāli tomēr nav notikusi. Pasaules bankas veiktais pēdējais pētījums par mūsu augstākās izglītības un pētniecības sistēmu, par valsts atbalstu pētniecībai un augstākajai izglītībai, par to saistību, kura provizoriskie rezultāti publicēti pirms mēneša, ir visai kritisks, ja ne iznīcinošs. Tas mums tomēr jāņem vērā.

Vienlaikus tomēr uzsvēršu, ka, paceļot pētniecību universitātēs pašās, nebūtu “gremdējami” juridiski patstāvīgie pētniecības institūti Latvijas Universitātes (LU) sastāvā un ārpus tās, kas joprojām turpina būt galvenie pētnieciskās darbības veicēji Latvijā – tie lielākoties ir tie paši bijušie LZA institūti, kuri tomēr ir darbojušies un turpina darboties kvalitatīvi un kur joprojām ir koncentrēts galvenais pētniecības potenciāls Latvijā. Cietvielu fizikas institūts, Fizikas institūts, Biomedicīnas pētījumu centrs, Organiskās sintēzes institūts (OSI), Koksnes ķīmijas institūts, Matemātikas un informātikas institūts jau ir ekselences centri vai arī funkcionē augstā līmenī, un veicināt to eroziju pašreiz nebūtu saprātīgi, tāpat kā Latvijai būtiski nozīmīgi ir Latvijas vēstures institūts, Latviešu valodas institūts, citi humanitāro zinātņu institūti, kas nav vienas dienas veidojumi. Tādēļ universitāšu senātiem, fakultātēm sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, sadarbībā ar institūtiem būtu neatliekami jāveic korekcijas zinātnes un augstākās izglītības likumos, jānosaka iepriekšminēto institūtu statuss, jāpanāk kompromisi, lai institūti varētu funkcionēt, lai institūti (un/vai valsts nozīmes zinātnes centri) gūtu reālu iespēju turpināt darbību, neraugoties uz komerclikuma voluntārajiem un birokrātiskajiem šķēršļiem. Nupat saturīgajā tikšanās reizē ar Zinātņu akadēmijas vadību Einars Repše solīja atbalstīt šos likuma grozījumus. Dzīvē ienāk arī jauns jēdziens – zinātnes un tehnoloģiju parki, veidojas to kontūras, daļa institūtu varētu tajos integrēties, bet ne jau visi. Procesam jānotiek organiski, lai neiznīcinātu saknes, tradīcijas, bet arī lai neabsolutizētu pašreizējo situāciju un neturpinātos dabiskā erozija.

Viena no pētniecības centru un universitāšu būtiskajām problēmām ir infrastruktūras problēma. Ierobežotā finansējuma dēļ zinātnes infrastruktūra modernā līmenī daudzmaz nodrošināta ir tikai datorzinātnes jomā. Ļoti nepieciešamās, bet dārgās zinātniskās un tehnoloģiskās aparatūras atjaunošana pēdējos gados praktiski nav notikusi vai notikusi mazā mērā (piemēram, OSI iegādātais rentgendifraktometrs), jau esošās zinātnes infrastruktūras uzturēšanas izdevumi ir stipri pieauguši. Šajā jomā jāpanāk kardināli risinājumi, pamatā finansiāla rakstura, lai Latvijas zinātne arī turpmāk saglabātu konkurētspēju, lai tā varētu piedalīties Eiropas projektos, lai Latvijā ne tikai reāli varētu pastāvēt ekselences centri, bet perspektīvā veidotos arī starptautiskas nozīmes kolektīvi centri.

Ja nebūs zinātnes infrastruktūras, ar laiku nebūs arī vērā ņemamas zinātnes. Turklāt par infrastruktūru jārunā visplašākajā nozīmē, arī par zinātniskās informācijas, bibliotēku infrastruktūru. Maza atkāpe. Pēdējā laikā daudz esam runājuši par Nacionālo bibliotēku sakarā ar iecerēto Gaismas pils celtniecību, bet vienlaikus nemanot esam ļāvuši panīkt Akadēmiskajai bibliotēkai (LAB), kas sevī apvieno gan Misiņa bibliotēku, gan arī seno, 1524. gadā dibināto Bibliotheca Rigensia ar ļoti vērtīgo senatnīgo rokrakstu un reto grāmatu fondu. 2024. gadā, tikai pēc 20 gadiem, mums būtu jāsvin 500 gadu kopš šīs senatnīgās, Ziemeļaustrumeiropā pirmās zinātniskās bibliotēkas dibināšanas. Tā varētu būt UNESCO pasaules mantojuma cienīga jubileja, bet vai tad vairs būs kam svinēt šo datumu? Bibliotēka daudz paveikusi gan datorizācijas, elektroniskās informācijas jomā, gan kultūras mantojuma saglabāšanā, gan sabiedrības integrācijā, ir cildināms Ventas Koceres un viņas līdzgaitnieču entuziasms, taču kā modernam pētniecības darbam domāta bibliotēka tā pamazām iet bojā. Ik gadus jaunas ārzemju literatūras iegādei tā saņem Ls 23 000 (!), apmaiņas ceļā gūst literatūru vēl par apmēram Ls 150 000, bet tas ir piliens jūrā. Igaunijā līdzīga Akadēmiskā bibliotēka saņem 9 reizes vairāk, Lietuvā līdzīga bibliotēka – 10 reizes vairāk. Bibliotēkā vairs nav jaunākās zinātniskās literatūras. Pēdējā Latvijas Zinātnes padomes sēdē nupat bija mēģinājums atskaitīt no visiem grantiem 1–3% literatūras iegādei, taču dažādu nozaru pārstāvju domas par šo nodevu bija krasi atšķirīgas, pozitīvu lēmumu pieņemt neizdevās. Manuprāt, Akadēmiskās bibliotēkas problēma nav atrisināma zinātnes budžeta ietvaros, vismaz pašreizējā zinātnes budžeta ietvaros (zinātnieki un augstskolu pasniedzēji veido tikai 30% bibliotēkas lasītāju) – tā prasa augstākās izglītības, varbūt arī Rīgas pilsētas iesaisti risinājumos. Pieminu šo problēmu arī tādēļ, ka LZA Harta uzliek LZA par pienākumu šī zinātnes un kultūras mantojuma krātuves zinātnisku pārziņu. Gribu rosināt plašāku publisku diskusiju LZA, ārpus tās, augstskolās, sabiedrībā – diskusiju par LAB likteni. Rosināju to jau 1999. gadā, taču tad tā tika noklusināta – būtu jāatsāk spriest, runāt, arī Ministru prezidenta viedoklis bija labvēlīgs.

Sakarā ar Nobela prēmijas piešķiršanu ķīmijā šveiciešu zinātniekam K. Vītriham pērn izvirzījās jautājums, ka viņa skolniekam un daudzu publikāciju līdzautoram LZA īstenajam loceklim E. Liepiņam jāstrādā ārpus Latvijas, Stokholmas Karolinska institutet, jo Latvija nevar atļauties ļoti dārga, bet Latvijas ķīmijas zinātnei visai nozīmīga 500 – 600 MHz NMR spektrometra iegādi, ar kuru varētu risināt starptautiski nozīmīgas problēmas. Tas ir tikai viens piemērs, ka Latvijas zinātnes potenciāls negūst iespēju realizēties dzimtenē. Šādu piemēru varētu minēt daudz, 700 – 1000 Latvijas jaunās un vidējās paaudzes zinātnieku darbojas ārzemēs, un šie uz Rietumvalstīm izceļojušie zinātnieki ir aizveduši sev līdzi (ja attiecinām poļu veiktās aplēses uz Latviju) intelektuālo kapitālu apmēram 100 milj. USD apmērā, tas ir samērojams ar summu, kas ieguldīta Latvijas zinātnē visos neatkarības gados. Un šis emigrēšanas process līdz ar iestāšanos ES kļūs intensīvāks, ja valsts nemainīs savu attieksmi pret zinātni un ja arī paši nebūsim aktīvāki finansu atbalsta meklējumos arī ārzemēs, dažkārt nekaunoties kļūt par “ārzemnieku kalpiem”, taču ar iespējami izdevīgiem noteikumiem, lai šī ārvalstu subsidētā zinātne paliktu Latvijā.

Būtu ļoti, ļoti skumji, ja jaunajā, tomēr kosmopolitiskajā Eiropā zinātni, pētniecību meklētu lielajos centros – Kembridžā, Upsalā, Grenoblē, Heidelbergā, ja “lielo mākslu” meklētu Parīzē, bet uz Rīgu, Latviju brauktu iedzert kādu “Aldara” aliņu, veikt dabas ekskursiju ekoloģiski tīrā vidē, pamīlēties ar skaistām meitenēm un pie reizes varbūt iegriezties Operā. Maza tad būs varbūtība, ka te veidosies jauni valdeni, endzelīni, ostvaldi, canderi, capi, – vismaz savus potenciālos atklājumus viņi te neveiks. Velti būtu cerēt tad uz Latvijas Nokia. Starptautiskie analītiķi lēš: ja aktīvo zinātnieku skaits valstī noslīd uz 1 zinātnieku uz 1000 iedzīvotājiem (tā tas ir vairumā Āfrikas zemju), intelekts tur attīstīties nespēj. Latvija šo kritisko slieksni diemžēl ir pārkāpusi vai tuvu tam, dažās nozarēs to jau sāpīgi izjūtam (kaut vai ģeoloģijā), tādēļ jārunā par “zinātnes glābšanu”.

Tādēļ mums jāakcentē pirmām kārtām zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanas programma (izstrādāta Izglītības un zinātnes ministrijā), iekļaujot tur primāri gan atbalstu jauno zinātnieku izaudzināšanai, gan reemigrācijas veicināšanai, gan emeritēto zinātnieku problēmu civilizētu risināšanu (300 emeritēti zinātnieki ar grantu 100 Ls mēnesī). Tas viss nav panākams tikai ar doktorantūras un postdoktorantūras stipendijām, – jābūt arī interesantām un aktuālām tēmām, atbilstošai zinātnes infrastruktūrai, adekvātam asociēto profesoru atalgojumam, perspektīvai veikt pētījumus arī turpmāk, jābūt institūtiem, kur strādāt, kur risina Latvijai vajadzīgas lietas. Situācijas risinājumam zinātnē jābūt kompleksam. Jo ilgāk tādu atliks, jo vairāk finansiālu līdzekļu valstij būs jāiegulda zaudēto gadu un zaudētās zinātnes kapacitātes dēļ.

Ir nepieciešami – uzsveru vēlreiz – kardināli un drosmīgi risinājumi zinātnes glābšanai Latvijā, Latvijas zinātnes konkurētspējas saglabāšanai, tos gaidām no valdības. Un te nu nonākam pie problēmas “zinātne un valsts”. Mēs runājam par zinātnes pastāvēšanu no zinātnieku viedokļa, bet jāvaicā arī, cik nelielā valstī zinātne liekas nepieciešama, cik sabiedrība, valsts vara jūt nepieciešamību pēc zinātnes. Pēdējos 10 gadus, īpaši pēdējos septiņus gadus, kopš Andra Šķēles valdības, varas attieksme pret zinātni ir bijusi nevērīga, formālajās deklarācijās varbūt ne gluži noraidoša. Ir tikušas veidotas un “pieņemtas zināšanai” koncepcijas, stratēģijas, vadlīnijas, bet no tām tikpat kā nekas nav īstenots. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas Latvijas parlaments vai valdība nav akceptējušas ne “White paper on science and technologies in Lithuania”, ne “Knowledge Based Estonia”. Atklāti sakot, visus šos gadus zinātniekiem nav bijis un, šķiet, arī tagad nav politiska atbalsta, lobija. Pat Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tik vien kā paliek lepnais nosaukums “… un zinātnes”, kamēr reāli budžeta sadaļa zinātnei IZM budžeta daļā procentuāli sarūk, uz izglītības, sporta u.tml. rēķina, kaut arī ministru pašu subjektīvā attieksme pret zinātni un augstāko izglītību ir bijusi un ir labvēlīga.

Nesen sarunā ar Ministru prezidentu Einaru Repši viņš man sacīja: “Jūs varat rēķināties, ka runājat ar pirmo neatkarīgās Latvijas valdību, kas atbalsta zinātni.” Kaut nu tā būtu, ticēsim, jo “Jaunā laika” programmā patiešām paredzēts divkārtīgs finansējuma palielinājums zinātnei. Arī vakardienas saruna bija cerīga.

Nupat, 20. martā, premjers ir apstiprinājis Ministru kabineta rīcības plānu 2003. gadam, kas balstās uz valdības deklarāciju. Valdības 7 deklarēto prioritāšu skaitā viena ir – “informācijas sabiedrība un uz zināšanām balstīta tautsaimniecība”.

Sadaļā (6) “Informācijas sabiedrība” kā būtiska valdības prioritāte ir paredzēts aktīvi stimulēt “informācijas tehnoloģiju attīstību, kā arī to sniegto priekšrocību izmantošana visās dzīves sfērās” un arī “veicināt Latvijas informācijas tehnoloģiju industrijas izaugsmi programmātikas un elektronisko iekārtu attīstībā, ražošanas, apgādes un uzturēšanas jomās, kā arī šo produktu eksportu”. Deklarācijas sadaļā “Izglītība un zinātne” 11 uzdevumu skaitā formulēti šādi uzdevumi:

“14. 8. Īpašu vērību veltīsim fundamentālajām, kā arī humanitārajām zinātnēm, kas sekmē nacionālās identitātes un kultūras attīstību.

14. 9. Sekmēsim lietišķo pētījumu izmantošanu tautsaimniecībā, lai zinātnes sasniegumi un uzkrātās zināšanas radītu intelektietilpīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību.

14. 10. Veicināsim zinātnisko darbu augstākās izglītības iestādēs, lai celtu akadēmiskā personāla kvalifikāciju un spētu sagatavot jaunus zinātniekus.

14. 11. Materiāli stimulēsim jaunu cilvēku promociju un iesaistīšanos zinātniskajā darbā.”

Ministru kabineta vidēja termiņa darbības prioritāšu un rīcības plānā paredzēts izstrādāt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju, veicināt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstību, saiknes izveidošanu starp akadēmisko izglītību, zinātni un ražošanu un zinātnisko rezultātu komercializāciju (2003. gadā ieviešot Zinātnes un tehnoloģiju parka 1. posmu Salaspilī, kas sekmētu jaunu inovatīvu MVU veidošanos, radot ne mazāk kā 500 darba vietas zinātņietilpīgās nozarēs). Izglītības un zinātnes ministrijas prioritāšu sarakstā 2003. gadam jau paredzēta zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunināšana (200 doktorantu stipendijas), kā arī “praktiski orientētas zinātnes attīstība Latvijai būtiskās tautsaimniecības nozarēs, ar ES struktūrfondu palīdzību pilnveidojot tirgus orientēto pētījumu sistēmu valsts ekonomiskās attīstības veicināšanai un nodrošinot iespējas kvalitatīvai līdzdalībai ES pētījumu projektos”.

Šīs ieceres ir apsveicamas, lielā mērā tās balstās uz universitāšu un zinātnieku ieteikumiem.

Tiesa, mūsuprāt, plānos ir ignorēta Valdības deklarācijā solītā “īpašā vērība” fundamentālajām un humanitārajām zinātnēm, tām, kas pētī un pamato mūsu nacionālās identitātes un kultūras attīstību. “Svētajā trīsvienībā” – zinātne, augstākā izglītība, tehnoloģijas – parasti apiet šo mazām tautām īpaši būtisko komponenti – humanitārās zinātnes, nacionālās identitātes pamatu izpēti. Nav akcentēti soļi ES strukturālo fondu izmantošanai zinātnes infrastruktūras atbalstam. Bet galvenais – atbalsts zinātnei joprojām paliek labu novēlējumu līmenī, nevis kā reāls finansējuma palielinājums. Taupības režīma apstākļos ir iesaldēts gan akadēmiķa Elmāra Grēna rūpīgi izstrādātais Genoma projekts, gan investīciju projekts Dainu skapja un Latviešu folkloras krātuves telpu (varētu teikt arī plašāk – letonikas krātuves) izveidošanai tepat Augstceltnē, nav rasti līdzekļi valsts zinātniskām programmām prioritārajos pētījumu virzienos (un tādas būtu jāiedibina).

Tieši pirms gada, 2002. gada martā, zinātnieki, augstskolu docētāji un Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki pēc ilgstošām diskusijām vienojās, ka visas Latvijas stratēģiskais mērķis varētu būt augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģijas izvirzīšana par pilsoniskas sabiedrības, ekonomikas un kultūras ilgtermiņa attīstības stūrakmeni. Diemžēl iepriekšējā valdība normatīva dokumenta veidā neapstiprināja un nevirzīja izskatīšanai Saeimā šīs zinātnieku sabiedrības vienošanās pamatnostādnes, kuras man šķiet pareizas un pamatotas arī šodien. Tiekoties ar Ministru prezidentu E. Repši, esam tās saturiski un redakcionāli modificējuši, gribu ar tām iepazīstināt arī pilnsapulci, tās publicētas “Latvijas Vēstnesī”(2003.g. 10. aprīlī).

Kā galvenie uzdevumi ir formulēti:

1. Nostiprināt augstākās izglītības un zinātnes vadošo lomu sabiedrības attīstībā:

– izveidot universitātes par galvenajiem fundamentālo pētījumu zinātnes centriem Latvijā, kur augsta līmeņa zinātniskā darbība būtu savienota ar augstas kvalitātes akadēmiskajām un profesionālajām studijām pietiekami plašā nozaru spektrā;

– veicināt valsts zinātnisko institūtu attīstību, paredzot to bāzes finansējumu un institūtu pētnieciskā personāla iesaisti perspektīvāko studiju programmu īstenošanā;

– palielināt valsts budžeta finansējumu universitātēm zinātnes attīstībai, doktorantūras studiju nodrošināšanai, zinātnes nozaru atbalstam, pētnieciskās bāzes un infrastruktūras nostiprināšanai;

– nodrošināt akadēmisko bāzi zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, zinātnes un tehnoloģijas parku radīšanai;

– sniegt iespējas iegūt augstāko izglītību Latvijas reģionos, mazinot disproporcijas to attīstībā;

– nostiprināt universitāšu un Augstākās izglītības padomes sadarbību, kā arī universitāšu, zinātnisko institūtu, Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sadarbību maģistrālo pētniecības virzienu noteikšanā un izvērtēšanā, svarīgāko valsts nozīmes programmu mērķu un to īstenošanas formulēšanā; veicināt diskusijas par zinātnes vietu sabiedrībā;

– sagatavot augstākās kvalifikācijas profesionāļus darba tirgum.

2. Atjaunot zinātnes potenciālu un attīstīt pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā:

– integrēt zinātniskos pētījumus, augstāko izglītību un modernās tehnoloģijas vienotā inovatīvās darbības vidē;

– saglabāt un vairot tautas kultūras mantojumu, veicinot humanitāro zinātņu (Latvijas vēsture, latviešu valodniecība, etnoloģija u.c.) padziļinātu izkopšanu;

– izveidot tautsaimniecības, socioloģijas, politoloģijas u.c. sociālo zinātņu, pētījumus mūsdienīgā līmenī;

– radīt vidi un nosacījumus inovatīvai uzņēmējdarbībai (tajā skaitā informāciju tehnoloģijās), efektīvi izmantojot strukturālos fondus, starptautiskos projektus u.c. finansu instrumentus;

– nodrošināt zinātnisko institūtu pētījumu produktivitāti, atpazīstamību un konkurētspēju starptautiskajā apritē.

Iezīmēti arī rezultātu un resursu kvantitatīvie indikatori, kas sasniedzami 2010. gadā:

2.1. Cilvēkresursi:

– Studentu skaits 120 000 (pašreiz 118 000)

– Doktorantu skaits 4 500 (pašreiz 1 100)

– Profesoru skaits 1 000 (pašreiz ~ 500)

– Pētniecībā aktīvi strādājošo zinātņu doktoru skaits 5 000 (pašreiz ~1500)

– Pētniecībā nodarbināto cilvēku skaits 12 000 (pašreiz~4500)

2.2. Finansu resursi:

– Valsts budžeta dotācija augstākajai izglītībai 1,4% no IKP

– Valsts budžeta dotācija zinātnei un pētniecībai, 1,0% no IKP

no tā zinātnei universitāšu fakultātēs 0,4% no IKP

– Pētniecībai piesaistītais privātais finansējums 1,0–1,3% no IKP

– Augstākajai izglītībai piesaistītais privātais

finansējums 1,0–1,4% no IKP

2.3. Infrastruktūra:

– Jaunveidoti, ar universitātēm un pētniecības institūtiem saistīti zinātnes un tehnoloģijas parki;

– augstskolu un infrastruktūras modernizācija un optimizācija.

2.4. Rezultatīvie indikatori:

– Sagatavojamo speciālistu skaits 30 000

– Sagatavojamo doktoru skaits 700 (pašreiz ~ 60)

– SCI publikāciju skaits 1 000 (pašreiz ~ 300)

– Augsto tehnoloģiju produkcijas daļa valsts eksportā 20–25% (pašreiz – 6%).

Šie indikatori sasniedzami, palielinot zinātnes finansējumu ik gadus vidēji par 0,1% IKP, līdz ar to zinātnes budžetam 2004. gadā būtu jābūt vismaz 0,3% IKP (~16 milj. Ls).

2004. gadā budžetā iesakām papildus asignēt zinātnes cilvēkresursu atjaunošanai 0,5 milj. Ls, pētniecības institūtu bāzes finansējumam 0,8 milj. Ls, valsts pētījumu programmu īstenošanai ekonomiski nozīmīgās jomās 0,8 milj. Ls, infrastruktūras atjaunošanai 1,1 milj. Ls, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vajadzībām 0,4 milj. Ls, kā arī lietišķi orientētu pētījumu saites starp ražošanu un zinātni veicināšanai no struktūrfondu (ERAF) līdzekļiem – (1–1,5) milj. Ls apjomā.

Domāju, ka izvirzītie principi varētu tikt iekļauti likumā kā obligātas normas, nevis vēlējumi. Vismaz Ministru prezidents solīja panākt zinātnes finansējuma minimālas robežas (% no IKP) iekļaušanu likumā, kas beidzot radītu radikālu pavērsienu reālajā politikā. Uz to pamata varētu tikt veidots Saeimas akceptēts zinātnes stratēģijas dokuments ar obligātiem kontrolskaitļiem.

Ir jārada pārdomāta atbalsta sistēma Latvijas humanitāro zinātņu pētījumiem, uz kurām balstās mūsu nacionālās identitātes apzināšana un uzturēšana. Jāsakārto Latvijas zinātnisko institūciju – juridisko personu īpašumattiecības, nododot nekustamos īpašumus zinātnisko institūciju īpašumā, kā tas noticis attīstītākajās valstīs, arī Igaunijā, daļēji arī Krievijā. Vārdu sakot, zinātnieku un augstskolu darbinieku pretenzijas pašas valdības izvirzīto uzdevumu reālai īstenošanai ir visai plašas un dibinātas, – un tās ir pašas valsts, ne tikai zinātnieku interesēs.

Pašreiz mums varbūt nav jēgas nostāties opozīcijā valdībai, rīkot zinātnieku protesta akcijas pret joprojām nepietiekamo finansējumu, pret nevērīgo attieksmi, kā to rosināja vairāki kolēģi šīs pilnsapulces sagatavošanas gaitā. Būtībā ar jauno valdību zinātniekiem atkal jāatsāk tas pats dialogs, ar tiem pašiem argumentiem, kādus jau gadiem esam cēluši priekšā iepriekšējām valdībām, vēl un vēl reizi skaidrojot, pārliecinot, argumentējot, kādēļ zinātne Latvijai ir vitāli svarīga, ka zinātne nav “vecu vīru un vecu sievu vaļasprieks” vien. Tiesa, jaunā valdība jau deklarējusi savu pozitīvo attieksmi, izpratni, ka zinātne ir jāatbalsta, ka strauju Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību ES ietvaros garantētu vienīgi principiāla izšķiršanās par būtisku atbalsta palielinājumu augstākajai izglītībai, zinātnei un tehnoloģiskajai attīstībai.

Pagaidām šāda izšķiršanās praktiski tomēr vēl nav notikusi, un “jaunie laiki” zinātnē vēl nav iestājušies. Varētu teikt – gaidīsim, kā tajā vecajā nostāstā par Hodžu Naseredinu, kurš sparīgi solījies iemācīt lasīt emīra ēzeli 20 gados aprēķinā, ka pa šiem gadiem viens jau būs paguvis “aiziet”– ēzelis, Naseredins vai emīrs. Desmit gadi būtu aizritējuši, emīri ir mainījušies, ēzelis daļēji ir apmācīts ja nu ne lasīt, tad vismaz savvaļā gādāt sev barību. Naseredins vēl ir dzīvs, Eiropas komisāram Filipam Biskvēnam tiek rakstīti solījumi, cik cēli mēs ieiesim Eiropas zinātnes telpā. Bet vai Eiropas Savienība, tās prasības kļūs par to atslēgu, kuras dēļ Latvija kļūs dāsnāka pret savu zinātni? Daļēji varbūt, taču galīgā izvēle jāizdara tikai un vienīgi mums pašiem Latvijā, apvienojot valdības un sabiedrības intereses un zinātnieku piedāvājumus, iniciatīvas. Lūzums vēl nav noticis, tomēr negribētos ticēt, ka dzīvē būtu jāienāk jaunai, vecā Rokfellera un vecā Rotšilda dēlu, paaudzei, lai tāds tas varētu īstenoties.

Nav jau daudz šajā zālē jaunu cilvēku, bet tos es sveicu īpaši. Naudas izteiksmē prēmijas, ko viņiem spējam piešķirt, nav tik lielas. Taču Jūs esat ķīla tai Latvijas zinātnes, izglītības, tehnoloģiju nākotnei, par kuru te runāju, un ļoti ceru, ka pēc gadiem 5 (ja attaisnosies astrologa P. Globas pareģojumi par Latviju) akadēmijas prezidenta runa šajā zālē varētu būt krietni vien optimistiskāka.

Pagaidām mūsu varā, zinātņu akadēmijas, ar to saistīto mecenātu varā, ir morāli atbalstīt pasākumus, kas veicina zinātni, uzturēt gaisotni. Pie šīs morālās gaisotnes pieder kaut vai kosmētiski izremontētā konferenču zāle ar iekrāsoto pūci, telpas Latviešu valodas un Latvijas Vēstures institūtiem, emeritēto zinātnieku klubam, ko izremontēja ar LZA Lietu pārvaldes (V. Kozlovska) gādību; pieder arī zinātnes balvu un zinātnisko nosaukumu piešķiršana, kas varbūt nenotiek tik svinīgi kā balvu pasniegšana mūzikā, kinematogrāfijā, rakstniecībā, tomēr arī ļauj izcelt nozīmīgākos sasniegumus, rādīt, ka zinātne Latvijā joprojām ir dzīva.

Ministru prezidents Einars Repše un izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis lūdz nodot sveicienus LZA pilnsapulces dalībniekiem, akadēmijas balvu laureātiem, bet it īpaši jaunajiem zinātniekiem, pasvītro, ka abi ir nākuši no akadēmiskās vides un atbalsta to. Summēšu šai auditorijai atklātības gaisotnē vakardien notikušās LZA un LZP sarunas rezultātus ar E. Repši un K. Šadurski, un tieši Ministru prezidenta autentiskos izteikumus:

1. atbalsta stratēģisku tēzi, ka Latvijas prioritāte ir zinātnes, kultūras vērtību radīšana, MVU (“Latvija ir izšķiršanās priekšā – ieiet Eiropā ar galvu vai ar kājām”), šais jomās jāinvestē līdzekļi, raugoties, lai tie netiktu izšķērdēti;

2. izvirza tēzi par valdības sadarbību ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, kurai uzticas – nozīmīgu projektu izvirzīšanu, izvērtējumu un finansēšanu, ar lietderīgu un caurspīdīgu līdzekļu izlietošanas garantējumu; noraida domu par kādu fondu veidošanu un iesaistīšanu procesā (“fondi – tā ir laba doma no blēžu puses valsts budžeta aplaupīšanai”);

3. valsts augstskolu un LZA īpašuma jautājumu sakārtošana – fiksēt tos valsts vārdā uz valsts augstskolas vai LZA vārda, gan ar zināmiem ierobežojumiem (pārdot u.tml.);

4. sakārtot zinātnisko institūtu juridiskā statusa normatīvo bāzi (Komerclikuma uzlikto ierobežojumu modificēšana attiecībā uz zinātniskām iestādēm), vispār iespējami operatīvi sakārtot normatīvo bāzi, birokrātiskās procedūras;

5. sniegt LZA un LZP visu tām nepieciešamo informāciju: visiem ir tiesības zināt visu, īpaši zinātniekiem, jo informācijas pieejamība un izplatība vairo iespējas, ka prātīgi cilvēki izteiks savus vērā ņemamus papildu ierosinājumus;

6. iniciatīvu un grūti risināmu problēmu risinājumam izmantot instrumentu: Ministru prezidenta rezolūcija (caur K. Šadurski, B. Puriņu, K. Ļesņikoviču);

7. principā atbalsta LZA un LZP priekšlikumos ietvertos indikatorus augstākajā izglītībā un zinātnē (“summas nav lielas, tām konsekventi jāaug”) esošo resursu ietvaros un aizrāda, ka zinātnes finansējumu nav pamata ierobežot ar izglītības budžeta apjomu (IZM ietvaros), personiski atbalsta tās zinātnes papildfinansējuma ierosmes, kurām skaidrs mērķis;

8. ja zinātnieki uzskata par vēlamu, viņi var izstrādāt Saeimā akceptētu dokumentu – zinātnes attīstības ilgtermiņa stratēģiju, taču tas, viņaprāt, nav būtiskākais un nākamās valdības to var neņemt vērā; varētu (analogi likumam par Valsts aizsardzību) Zinātnes likumā ierakstīt normu par garantētu zinātnes minimālo budžeta finansējumu (“apakšējo robežu”) atkarībā no IKP, kam pakāpeniski jāpieaug (2010.g. sasniedzot 1% no IKP);

9. zinātniekiem aktīvāk jāiesaistās valsts demokrātiskajā pārvaldē, pašiem iesniedzot strukturētus priekšlikumus, kurus var pieņemt vai argumentēti noraidīt, jo civildienesta ierēdņu kapacitāte ir pārāk maza;

10. premjers noteikti atbalsta emeritēto zinātnieku granta pacelšanu no 66 Ls uz 100 Ls mēnesī;

11. premjers mudināja zinātnē līdzekļus mazāk izšķiest sīkiem virzieniem, bet vairāk koncentrēt nozīmīgās jomās un projektos, piemēram, izceļot Ventspils radioastronomisko centru kā “fantastisku tehnikas brīnumu”, kas varētu nest Latvijas vārdu zinātnes pasaulē.

Premjers saprot, ka Eiropas līdzekļu piesaiste vien neatrisina zinātnes finansējuma problēmas. Taču nekādus solījumus par zinātnes budžeta finansējuma būtisku palielinājumu, arī 2004. gadam, nedod – nākamā gada budžeta pamataprises jau izveidotas vai tiek veidotas. Bija gan nenoteikts solījums vairāk piesaistīt Eiropas struktūrfondu un Pasaules bankas līdzekļus zinātnes infrastruktūrai (kas nozīmē arī līdzfinansējumu no valsts). LZA priekšlikumi par 2004. gada budžeta palielinājumu, kurus jūs dzirdējāt manā runā, tomēr ir oficiāli iesniegti gan Ministru prezidentam, gan ministram, tāpat arī iesniegti līdz 2010. gadam sasniedzamie kontrolskaitļi (rezultatīvie indikatori) augstākajā izglītībā, zinātnē un tehnoloģijās.

Tikšanās beigās E.Repše, tā kā šaubīdamies, vaicāja, vai šajā reizē būtu nozīme ātri izskatīt šo mūsu iesniegto stratēģijas dokumentu pa punktiem. Es sacīju, ka varbūt ne, – ne tādēļ ka mēs nebūtu gatavi principiālai sarunai, bet tādēļ, ka no konteksta sapratu, ka valdība pašreiz nav gatava būtiskam zinātnes finansējuma palielinājumam, bet stratēģijas īstenošana patiešām prasa zinātnes budžeta divkāršošanu. Ja spontāni pieņemto lēmumu rezultāts būtu nevis budžeta palielināšana, bet esošā trūcīgā budžeta pārstrukturēšana, tas varbūt nebūtu šīs tikšanās optimālais rezultāts, jo zinātne jau sen dzīvo “taupības budžetā”, ar divkārt savilktu jostu.

Rezultāts, mūsuprāt, ir konstruktīva dialoga sākums ar valdību, savstarpējas cieņas un uzticības apliecinājums, deklarēta liecība, ka premjers augstu vērtē zinātni un zinātniekus, vairāk vēlas tos iesaistīt valsts veidošanā kā ekspertus vai jaunu ierosmju rosinātājus. Vai tas reāli īstenosies, rādīs laiks.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!