Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pēterburga Latvijas kultūras un politiskajā vēsturē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.04.2003., Nr. 53 https://www.vestnesis.lv/ta/id/73498

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Rīga bija lielpilsēta, bet Pēterburga - vēl lielāka

Vēl šajā numurā

04.04.2003., Nr. 53

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pēterburga Latvijas kultūras un politiskajā vēsturē

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Latvijas Zinātņu akadēmijas 2003. gada 4.aprīļa sēdei sagatavotais ievadreferāts “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā”

Šo Zinātņu akadēmijas pavasara sēdi varētu dēvēt arī tā: “Atmiņas par veco Pēterburgu”. Hronoloģiski tā saistās ar Sanktpēterburgas dibināšanas 300 gadu atceri, bet Latvijas 18.—20.gs. kultūrvēstures kontekstā tēmas nozīme varētu būt pat plašāka. Iezīmējas vairākas problēmas: kā un kur sāka veidoties latviešu nacionālā inteliģence? Kā gājuši Latvijas (Vidzemes, Kurzemes) eiropeizācijas ceļi? Kāds īpatsvars Latvijas vēsturē ir bijis “intelektuālajai trimdai”, ārpus Latvijas teritorijas mītošajiem latviešu inteliģentiem, vai tautiskā atmoda veidojās galvenokārt Latvijā pašā vai ārpus tās? Kā un kur dzima Latvijas politiskās kultūras aizmetņi, Latvijas autonomijas, vēlāk valstiskuma ideja? Un varbūt — šaurākā aspektā — kā un kur veidojās Latvijas zinātnes iedīgļi — Rīgā, Jelgavā, Tērbatā vai arī kur tālāk ārpus Latvijas? Šādus jautājumus varētu uzdot vēl vairākus citus, nedomāju, ka uz visiem tiem šodien radīsim atbildes. Taču uz ļoti daudziem jautājumiem lielākā vai mazākā mērā atbildes rodamas šīsdienas sēdes uzstādījumā “Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā”. Domāju, ka līdz Latvijas valsts nodibināšanai nevienai pilsētai ārpus Latvijas teritorijas, atskaitot Tartu (Tērbatu), Latvijas kultūrvēsturē nav bijusi lemta tik nozīmīga loma kā Sanktpēterburgai, un tādēļ šo, Pēterburgas posmu, būtu jāatceras, jāizvērtē.

Atgādināšu, ka 1703. gada 1.(12.) maijā Pētera I vadītais karaspēks ieņēma zviedru cietoksni Nienšanci netālu no Ņevas grīvas un 16.(27.) maijā tur tika likti pamati Sanktpēterburgas (jeb Petropavlovskas) cietoksnim, ko nosauca Sv. Pētera vārdā. Ar šo datumu saista Pēterburgas dibināšanu, jo jau tajā pašā gadā tur sāka celt arī ostu, biržu, tirdzniecības centru un cara rezidenci, gadu vēlāk — admiralitāti, bet 1712. gadā Pēterburgu pasludināja par Krievijas galvaspilsētu. Visi šie akti šīsdienas latviešu inteliģentā var izaicināt pretrunīgas jūtas un asociācijas, jo laika ziņā tie sakrīt ar Pētera I un Šeremetjeva postošajiem iekarojumiem, ar Krievijas impērijas tapšanu un tās iziešanu uz Baltijas jūru, ar “loga ciršanu uz Eiropu”. Latvijas teritorija 18. gadsimtā — trijos paņēmienos — tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, lielā mērā atrauta no Ziemeļvalstīm, savā ziņā arī vājinot tradicionālos sakarus ar Vāciju un Poliju — Lietuvu. Taču, no otras puses, ar šīm vēstures norisēm pati Krievijas impērija Pētera I un viņa pēcnācēju, īpaši Katrīnas II laikā, pamazām tika tuvināta Rietumeiropai, ierauta Eiropas norisēs, un šīs tuvināšanās, Krievijas vesternizācijas, centrs bija Pēterburga. Tā kļuva par caru rezidences vietu, par Krievijas tirdzniecības, kuģošanas, rūpnieciskās ražošanas, kultūras un zinātnes centru, 1725. gadā te tika dibināta Pēterburgas Ķeizariskā Zinātņu akadēmija. Pēterburgai bija cieši sakari ar iekarotajām Baltijas guberņām, arī ar Rečas Pospolitas sastāvā ietilpstošo Kurzemes — Zemgales hercogisti, ar Baltijas vāciešiem, kuru loma Krievijas impērijā, īpaši 18. gadsimtā, bija ļoti liela. Atgādināšu, ka ukazu par Pētera iecerētās Pēterburgas Zinātņu akadēmijas darbības uzsākšanu 1725. gada novembrī parakstīja Katrīna I, bet Pēterburgu par Krievijas impērijas galvaspilsētu galīgi noteica cariene Anna Ivanovna 1732. gadā (Pēteris II 1728. gadā bija licis pārcelt galvaspilsētu atpakaļ uz Maskavu), un abas šīs augstās dāmas nāca no Latvijas.

Neiztirzāšu jautājumu par Pēterburgas kā galvaspilsētas, Baltijas guberņu un Kurzemes hercogistes “īpašajām attiecībām”18.gs., jo tas vairāk skar Baltijas vācu elites funkcionēšanu impērijā. Atgādināšu vienīgi Ernsta Johana Bīrona fenomenu saistībā ar Rundāles un Jelgavas piļu celtniecību, arhitekta Rastrelli iesaistīšanu šajos darbos un tāpat akcentēšu Pēterburgas Zinātņu akadēmijas ietekmi uz zinātņu attīstību Baltijā vispār. Baltija ir devusi neproporcionāli daudzus Pēterburgas Zinātņu akadēmijas locekļus, savukārt Zinātņu akadēmija daudz darījusi Baltijas izpētē ( akadēmiķu I. Ļepjohina, V. Severgina, A. Šēgrēna ekspedīcijas, V. Strūves — K. Tennera ģeogrāfiskā grāda mērījumi, detalizētu Vidzemes un Kurzemes ģeogrāfisko karšu sastādīšana, akadēmiķa Kristjāna Pandera devona nogulumu pētījumi un jo daudzi citi veikumi). Pirmais latviešu izcelsmes dabaszinātnieks — ārsts un farmaceits D.H. Grindelis arī bija Pēterburgas ZA korespondētājloceklis (1807), kurš augstāko izglītību (mācīta aptiekāra diplomu) formāli bija nedaudz agrāk ieguvis Pēterburgā, Medicīniski ķīmiskajā akadēmijā 1800. gadā.

Taču būtiskāk Pēterburgas ietekme Latvijas kultūrā, latviešu inteliģences pirmo paaudžu tapšanā īsteni ir sākusi izpausties Aleksandra II reformu laikmetā, aptuveni kopš 1860. gada, kad Pēterburgā (daļēji arī Tartu — Tērbatas universitātē), ārpus Baltijas vācu elites tiešās ietekmes loka, sāka raisīties latviešu tautas atmoda. Pēterburgā tā varēja veidoties daudz brīvāk nekā Baltijas guberņās, kur vācbaltieši lika šķēršļus no dzimtbūšanas nesen atbrīvoto latviešu centieniem emancipēties, veidot savu patstāvīgu kultūru, izglītību un zinātni. Pēterburga šajā ziņā bija liberālāka, turklāt daudzi krievu kultūras darbinieki (toskait arī slavofiļi) latviešu atmodas darbiniekos saskatīja vismaz pagaidu sabiedrotos cīņā pret vācu pārmērīgo ietekmi Krievijas impērijas administrācijā un kultūrā.

Tieši tādēļ Pēterburgā varēja tik sekmīgi darboties Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns, Auseklis, tieši tādēļ te veidojās “Pēterburgas Avīzes” (1862—1865), pirmais relatīvi neatkarīgais, demokrātiskais, eiropeiski un latviski noskaņotais laikraksts (gan ar īsu mūžu). Mūsu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju” 1873. gadā Pēterburgā sacerēja Smoļnija institūta pasniedzējs Baumaņu Kārlis. Mazliet vēlāk (galvenokārt pēc 1890. gada) Pēterburgā izauga profesionāli latviešu mākslinieki (K. Hūns, J. Feders, Ā. Alksnis, A. Baumanis, J. Rozentāls, V. Purvītis, J. Valters, A. Romans, J. Tilbergs, V. Matvejs, K. Zāle, A. Annuss, E. Brastiņš, A. Cīrulis, B. Dzenis, J. Kuga, P. Kundziņš, J. Madernieks, E. Melderis, K. Miesnieks, R. Pērle, O. Skulme, G. Šķilters, T. Ūders, S. Vidbergs, T. Zaļkalns, R. Zariņš), profesionāli latviešu komponisti (Jurjānu Andrejs, J. Bētiņš, J. Vītols, P. Jozuus, A. Kalniņš, E. Melngailis, E. Dārziņš, J. Zālītis, T. Reiters, N. Vanadziņš), arhitekti (J. Baumanis, E. Štālbergs, S. Antonovs, J. Alksnis), daudzi dažādu nozaru speciālisti un zinātnieki. Kā redzam, no Pēterburgas mākslas akadēmijas, Pēterburgas konservatorijas un Štiglica Augstākās zīmēšanas skolas nākuši vai visi tālaika latviešu izcelsmes komponisti, gleznotāji, tēlnieki, grafiķi, kas likuši pamatus latviešu mākslai un tiek atzīti par klasiķiem arī tagad. Ievērojama vieta šim posmam ierādīta arī trimdā izdotajā Jāņa Siliņa “Latvijas mākslā, 1800 -1915” (Stokholma, 1980).

Ar Pēterburgu saistās latviešu kuģniecības sākumi un Krišjāņa Barona “Latvju dainu” izdošana, ko pēc pazīstamā tirgotāja un Pēterburgas domes locekļa H. Visendorfa protekcijas īstenoja Pēterburgas Zinātņu akadēmija (1894 – 1915). Šis pats Visendorfs pēc Barona “Dainu” iznākšanas bija izlūdzies Zinātņu akadēmijas atbalstu arī Kārļa Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcas” izdošanai, līdzko darbs būšot nobeigts vairāk par pusi, diemžēl šis projekts neīstenojās. Krievijas ģeogrāfijas biedrība daudz darīja Baltijas izpētē, ievadīja latviešu un krievu etnogrāfu un folkloristu sadarbību.

Pēterburgā radās Latviešu studentu literārie vakari (kopš 1870. gada), vēlāk (1896) - studentu korporācija “Fraternitas Petropolitana” (tagad “Fraternitas Metropolitana”), pirmais latviešu mākslinieku pulciņš “Rūķis” (ap 1890), studentu biedrība “Ziemelis” (1908) u.c.

Salīdzinot Pēterburgu ar Maskavu, jāatzīst, ka aptuveni kopš 1870. gada spēcīga latviešu diaspora darbojās arī Maskavā, te ir strādājuši K.Valdemārs, K.Barons, F. Brīvzemnieks, izglītību guvis Jānis Čakste, radušās akadēmiskā vienība “Austrums”(1883) un studentu korporācija “Fraternitas Lettica” (“Fraternitas Moscoviensis”), strādājuši vairāki ievērojami latviešu zinātnieki (R. Krimbergs, V. Altbergs). Taču latviešu skaita ziņā un nozīmības ziņā līdz 1914. gadam Maskava tomēr ir atpalikusi (dažubrīd gan nedaudz) no Pēterburgas. Nevar tomēr noliegt, ka šajā laikmetā abās pilsētās risinājušies Latvijas kultūrvēsturei nozīmīgi notikumi. Paradoksālā kārtā latviešu inteliģences eiropeizācija, tuvināšanās Rietumu mentalitātei savulaik vairāk gāja caur Pēterburgu (saprotams, citā aspektā to veicināja arī Baltijas vācbaltieši tepat Baltijā).

Aplūkotajām norisēm ir dziļa analoģija ar to darbu, ko veikusi latvju trimda pēc Otrā pasaules kara, kad daudziem dzimtenē strādāt iespējams nebija. Tātad latviešiem jau kopš 19.gs. vidus iedibinājās trimdas kultūras tradīcijas, turklāt šī kultūra bija cieši saistīta ar Latviju, izrietēja no tās vajadzībām un atbalsojās Latvijā. Saprotams, nebūtu jāpārspīlē — kopš 1868. gada sāka darboties Rīgas Latviešu biedrība, gadu vēlāk — tās Zinību komisija, kultūras un daļēji arī humanitāro zinātņu darbā Latvijā pamazām iesaistījās arvien vairāk tautskolotāju u.tml. Tērbatas universitāte un Rīgas Politehniskais institūts līdz pat 1918. gadam palika svarīgākie latviešu akadēmiskās izglītības centri. Un tomēr — profesionāli nodarboties ar zinātni, avansēties akadēmiskajā dzīvē Rīgā un Tērbatā līdz pat Latvijas neatkarības laikam latviešiem praktiski nebija iespējams.

Tādēļ jauno latviešu censoņu skats vērsās ārpus Latvijas — uz augstskolām gan Krievijā, gan — bet stipri mazākā mērā — Vācijā, Šveicē un Francijā. Izcilu, ja ne pašu izcilāko vietu zinātnes centru vidū ieņēma Pēterburga.

Kādēļ Pēterburga, un kādēļ 90. gadi? Pēterburga bija Krievijas impērijas galvaspilsēta, viseiropeiskākā no tās pilsētām. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861. gadā un Aleksandra II reformām augšupeju te pieredzēja izglītība un zinātne, esošās augstskolas eiropeizējās un tika dibinātas jaunas. Pēterburgā izveidojās prāva latviešu kolonija, 20.gs. sākumā Pēterburgā un tās apkaimē mita ap 15 000 latviešu, kas cerēja avansēties. Lielākoties tie gan piederēja mazāk izglītotiem slāņiem — tirgotāji, sīki ierēdņi, dārzkopji, mežkopji, mūziķi, ļoti lielā skaitā — sulaiņi, kalpotāji, taču daudz bija arī skolotāju, inženieru, ārstu. Līdz 19.gs. 80. gadiem latvieši, arī jaunlatvieši, galvenokārt orientējās uz vācu kultūru un latviešu skolās mācīja vācu valodu, bet pēc Manaseina revīzijas un spaidu rusifikācijas Baltijas guberņās sāka mācīt krievu valodu un varmācīgi pārkrievot augstskolas. 1893. gadā Tērbatas universitāte pārtapa par Jurjevas universitāti ar krievu mācību valodu. 1896. gadā krievu valodu ieviesa arī Rīgas Politehnikumā, pārveidojot to par Rīgas Politehnisko institūtu. Ļoti daudzi Tērbatas un arī Rīgas mācībspēki atstāja savas vietas, daļēji kritās šo augstskolu līmenis. Spaidu rusifikācija Baltijas guberņās pamazām pārvilināja latviešu studentus uz Pēterburgas augstskolām, kur gars bija liberālāks un kuru zinātniskais līmenis šajā laikā arvien cēlās.

Apspriežot problēmu “Kur latviešu jaunekļiem der studēt?”, “Dienas Lapa”1887. gadā sniedz kategorisku atbildi: ”Latviešiem ieteicamas krievu universitātes.” Pēc “Dienas Lapas” datiem, 1819. – 1894. gadā Pēterburgas universitātē studējuši 90 latvieši, arī Jānis Pliekšāns-Rainis, kurš beidza juridisko fakultāti 1884.gadā. Zīmīgi, ka šie izglītošanās centieni deva vielu Plūdoņa poēmai “Atraitnes dēls”(sacerēta 1899. gadā, publicēta “Mājas Viesa Mēnešrakstā” 1900. gadā) — poēmas tapšanas iegansts bijusi kāda “Dienas Lapas” ziņa par latviešu studenta — censoņa pāragro nāvi Pēterburgā, kurš turp braucis studēt par skolotāju.

Līdz 1890. gadam tieši latviešu zinātnieku vai zinātniski orientētu studentu Pēterburgā nav, taču 80. gados līdz ar rusifikācijas vilni sākas zinātnei disponēto latviešu migrācija no Tērbatas uz Pēterburgu (līdzīgi tam, kā iepriekšējos gadu desmitos no Tērbatas uz impērijas galvaspilsētu bija aizplūduši daudzi vācbaltieši, kas tur avansējās zinātnē). Tā Pēterburgā nonāk jaunais astronoms F. Blumbahs, veterinārārsti K. Helmanis un E. Zemmers, farmaceits K. Krēsliņš un vēl citi, starp citu, visi korporācijas “Lettonia” filistri. Tieši šim apstāklim ir izšķirīga loma gan latviešu akadēmiskās dzīves veidošanā Pēterburgā, gan korporācijas “Fraternitas Petropolitana” tapšanā.

Man nav iespējams šodien sniegt tās latviešu zinātnieku kopas raksturojumu, kas izauga Pēterburgā 19. un 20. gadsimta mijā (1890—1920) un vēlāk turpināja savu darbību Latvijā, kad tā ieguva neatkarību. To bija daudz, un te rodam Latvijas akadēmiskajā dzīvē visai nozīmīgus uzvārdus. Pēterburgas 20 augstskolās šajos gados izglītību guva 12 — 15% visas latviešu akadēmiskās jaunatnes (pēc F. Mīlenbaha uzziņu grāmatas datiem). Daudzi no tiem kvalitātes ziņā pārsniedza citās pilsētās studējošos. Pēterburga deva daudz izcilu mācībspēku jaundibinātajai Latvijas Universitātei — pirmajos desmit pastāvēšanas gados vismaz 57 docētājus. To skaitā minami: arhitektūras fakultātē V. Purvītis, E. Štālbergs un S. Antonovs; ķīmijas fakultātē — J. Auškāps, A. Janeks, A. Liepiņš, M. Gūtmanis, B. Popovs, arī farmaceiti E. Svirlovskis un E. Zariņš, kas ilgus gadus bija darbojušies Pēterburgā; filozofijas un vēstures fakultātē — E. Blese, A. Tentelis, E. Dīls, J. Jirgens, A. Ābele; inženierzinātnēs — E. Laimiņš, J. Leimanis; lauksaimniecības fakultātē — P. Starcs, A. Teikmanis, K. Kiršteins; matemātikas un dabzinātņu fakultātē — R. Putniņš, F. Gulbis, E. Gēliņš, A. Zāmelis; mehānikas fakultātē — N. Rozenauers, A. Vītols; medicīnas fakultātē — E. Fērmanis, E. Gartjē, V. Kļimenko, P. Mucenieks, J. Prīmanis, K. Rudzītis, P. Sniķeris, P. Stradiņš, M. Veidemanis, N. Vētra, arī pirmā sieviete — zinātņu doktore Rīgā A. Bormane; tiesību fakultātē — L. Ausējs, V. Bukovskis, A. Būmanis, K. Dišlers, V. Gribovskis, P. Mincs; teoloģijas fakultātē — Jāzeps Vītols (komponists). No šī nepilnīgā saraksta vien redzams, ka daudzi no LU celmlaužiem, ap 15% docētāju nākuši no Pēterburgas. No Pēterburgas nāca arī Mākslas akadēmijas un Konservatorijas pirmie rektori — V. Purvītis un J. Vītols.

Abi pirmie Rokfellera fonda stipendiāti, kurus konkursa kārtā ASV pārstāvji 1924. gadā atzina par piemērotiem tālākām studijām ASV, bija mediķi — Kara medicīnas akadēmiju beigušie petropolitāņi Jēkabs Prīmanis un Pauls Stradiņš. Jēkabs Prīmanis uzskatāms par latviešu medicīniskās antropoloģijas pamatlicēju, Tautas dzīvā spēka institūta izveidotāju, Pauls Stradiņš — par daudzu ķirurģijas nozaru un medicīnas institūciju, arī organizētās pretvēža cīņas pamatlicēju Latvijā, Kristaps Rudzītis — par terapeitu skolas izveidotāju un plašas terminoloģijas vārdnīcas sastādītāju. Ievērojamākais un cienījamākais inženierzinātnieku saimē bija profesors Alfrēds Vītols, hidrauliķis ar pasaules vārdu, LU zinātnes prorektors, Tautu savienības eksperts Polijas un Dancigas brīvpilsētas robežstrīda izšķiršanai, eksperts Ķeguma spēkstacijas būvē, Lubānas nosusināšanas projekta realizēšanā un Liepājas—Glūdas dzelzceļa līnijas celtniecībā. A.Vītols ir pētījis hidroelektrisko staciju dambju hidraulisko profilu, upju gultnes nevienmērīgumu un morfoloģiju, hidrauliskās berzes koeficientus. Mūža beigās A.Vītols centās izveidot vispārinātu hidrauliku — psammohidrauliku vai psaltikohidrauliku, ģeneralizējot Bernulli formulu.

Vairākām vārdbalvām, kuras tagad piešķir LZA, doti kādreiz Pēterburgā studējušo latviešu uzvārdi (Raiņa balva, Alfrēda Vītola balva, Paula Stradiņa balva), savukārt Rīgas Stradiņa universitāte piešķir Kristapa Rudzīša un Jēkaba Prīmaņa balvu.

No citu jomu latviešu darbiniekiem būtu minami “Latvijas radio tēvs” Jānis Linters, pedagogs Longins Ausējs, teologs Jānis Sanders un Krievijas luterāņu bīskaps Jānis Grīnbergs, cenzors Mārtiņš Remiķis, izveicīgais žurnālists Oskars Rāviņš (kura izveidotajās “Jaunās Pēterburgas Avīzēs” līdzdarbojušies V. Olavs, K. Ducmanis, A. Niedra, R. Blaumanis, E. Treimanis-Zvārgulis). Atzīmēsim, ka tieši Pēterburgā izdoti gan Augusta Deglava “Latyšskij sbornik sovremennoi literatury”, gan īpaši V. Brjusova un M. Gorkija redakcijā veidotā latviešu literatūras antoloģija (1916), pirmā latviešu literatūras reprezentācija cittautu auditorijā, kur kvalitatīvus tulkojumus veikuši citu starpā A. Bloks, V. Brjusovs u.c. krievu literāti.

Politiķi — Latvijas valsts dibinātāji (K. Ulmanis, J. Čakste, Z. Meierovics u.c.) — kā personības un sabiedriski darbinieki lielākoties gan nav veidojušies Pēterburgā, taču pirmie latviešu parlamentārieši, ja tā drīkst apzīmēt Krievijas Valsts domes deputātus (pēc 1905. gada revolūcijas, 1906. — 1917. gadā), ilgāku vai īsāku laiku ir darbojušies Pēterburgā. Pirmās Valsts domes (1906) deputāti citu starpā bijuši Jānis Čakste un Frīdrihs Grosvalds, 2. Valsts domē (1907) ievēlēti Eduards Treimanis-Zvārgulis, Jānis Ozols, Pēteris Juraševskis, 3. Valsts domē — Andrejs Priedkalns un zemnieks Ernests Karlsbergs, 4. Valsts domē — Jānis Zālītis (vēlākais LR aizsardzības ministrs) un Jānis Goldmanis. No 1915. gada augusta līdz 1918. gada janvārim Pēterburgā darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas latviešu inteliģencei un nākamajiem brīvvalsts politiķiem bija pirmā nopietnā skola plašākam valstiskam darbam. Liktenīgajā, visgrūtākajā vēstures momentā tā organizēja izkaisītos tautas spēkus pašpalīdzībā un pašdarbībā. Līdz ar šīs organizācijas nodibināšanos Valsts domes deputāti J. Zālītis un J. Goldmanis strādāja ciešā kontaktā ar to, katra viņu uzstāšanās Valsts domē, katrs likumprojekts un ierosinājums iepriekš tika apspriests ar bēgļu delegātiem. Te izkristalizējās ideja par latviešu Baltijas guberņu — Vidzemes un Kurzemes — apvienošanu. Šajā nozīmē Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju ir pamatoti saukt par pirmo latviešu parlamentu, varbūt latviešu priekšparlamentu. Komitejas vadītāji bija Vilis Olavs, vēlāk Jānis Čakste, priekšsēdētāja vietnieks — Arveds Bergs, aktīvo locekļu vidū minami arī J. Zālītis, J. Goldmanis, V. Skubiņš, prof. V. Maldonis, prof. J. Rancāns, F. Kemps, K. Bahmanis, K. Zariņš un Fr. Grosvalds.

No šīs institūcijas izauga Latviešu Pagaidu nacionālā padome, Tautas padomes priekštece, kuru 1918. gada 11. novembrī Lielbritānija atzina par Latvijas Pagaidu valdību. Priekšdarbi LPNP izveidošanai tika veikti Petrogradā 1917. gada oktobrī, tur darbojās arī tās organizācijas komiteja, un tikai Oktobra revolūcijas dēļ pati dibināšana notika Valgā, 1917. gada 17.—19. novembrī (pēc vecā stila). LPNP vadošie darbinieki bija J. Goldmanis, K. Pauļuks, Z. Meierovics, V. Zāmuels, J. Čakste, Ā. Klīve, K. Bahmanis, J. Rubulis, K. Skalbe, J. Akuraters, A. Kroders, A. Bergs u.c. Atzīmējams, ka LPNP otrajā sesijā jau boļševizētajā Petrogradā pagrīdes apstākļos 1918. gada 17. janvārī pieņēma rezolūciju, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”. Daži memuāristi un vēsturnieki to pat pielīdzina Latvijas valsts pirmajai proklamēšanai, kas tātad būtu notikusi Petrogradā tūdaļ pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas. Arī turpmāk LPNP darbība līdz pat 1918. gada vidum risinājās Pēterburgā pagrīdes apstākļos, un tikai pēc tam vēsturisko stafeti pārņēma Rīgā Kārlis Ulmanis ar saviem domubiedriem, kuru vidū bija arī LPNP pārstāvji. Tātad var teikt, ka arī latviešu tautas otra, politiskā atmoda lielā mērā saistās ar Pēterburgu.

Pēc tam, kad tika proklamēta Latvijas valsts, turpmākajos vēstures posmos ne latviešu politiskajā, ne sabiedriskajā, ne kultūras dzīvē Petrogradas loma Latvijā vairs nav bijusi ne tuvu tik nozīmīga. Tiesa, arī Ļeņingradā strādāja atsevišķi latviešu cilmes zinātnieki (piem., A. Dzens-Ļitovskis, V. Melnalksnis, P. Saldaus, A. Šmits, J. Lūsis u.c.), darbojās latviešu kultūras organizācijas lielinieciskā garā, taču tā jau ir cita, īpaši aplūkojama problēma, margināla Latvijas kultūrvēsturei.

Bet šodien aplūkojamā problēma ir visai būtiska, par to liecina kultūrvēsturnieku interese, lielais pieteikto referātu skaits. Mēs atceramies seno, vēsturisko Pēterburgu kā vienu no latviešu kultūras un valstiskuma šūpuļiem.

Prātā nāk mākslinieka Aleksandra Benuā vārdi, kas sacīti pirms 100 gadiem, kad šī pilsēta svinēja savu divsimtgadi: “Pēterburga ir augusi un attīstījusies savdabīgi, ar apbrīnojamu spēku. Tā taču ir nevis vidusmēra eiropeiska pilsēta un pat, no otras puses, ne krieviska, bet tāda pilnīgi savdabīga, nenoliedzami skaista un grandioza [pilsēta].” Ar šiem vārdiem lai sveicinām Sanktpēterburgu tās trīssimtgadu jubilejā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!