Eiropai vajadzīgs spēcīgs prezidents

ES Konstitucionālā konventa viceprezidents Džuliano Amato:

Amato, kungs, kamēr jūs ES Konventā gribat izstrādāt viengabalainu ES ārpolitikas pamatu, Eiropas valstis strīdas kā vēl nekad. Vai jums nerodas šaubas par sava darba jēgu?

Nē, nekādā gadījumā. Kā tāds, kurš vēlas panākt, lai Eiropa pārstāvētu vienotu viedokli, es gan neesmu priecīgs par nesenajiem notikumiem, taču astoņu valstu un valdību vadītāju vēstule apstiprina, cik grūti būs panākt šo kopējo viedokli, kā arī to, cik tas ir nepieciešami.

Šķiet, ka skaistā ideja par vienotu Eiropu ir mirusi jau pirms tās konstitūcijas dzimšanas.

Nē, sapnis ir dzīvs. Tas, ko mēs piedzīvojam pašreiz, ir mācība Eiropai. Un man ir jāsaka, ka atbildība par to ir jāuzņemas arī Vācijai un Francijai. Berlīne un Parīze savlaicīgi neparūpējās par atbalstu savām pozīcijām arī Eiropas Savienībā. Nepieciešamo saskaņu Eiropā vairs nav iespējams panākt tāpat kā pirms 40 vai 50 gadiem. Toreiz Vācijas un Francijas attiecības bija pīlārs visam. Tās joprojām ir svarīgas, taču šodien vairs nepietiek ar to vien, ka tās divatā paziņo par savām pozīcijām un tad gaida, ka visi pārējie vēlēsies zem tām parakstīties. Šī neveiksme ir Vācijas un Francijas iepriekšējās izturēšanās sekas.

Arī Konventā nesen bija dzirdami iebildumi, kad Parīze un Berlīne iepazīstināja ar priekšlikumu par jauno varas sadalījumu Briselē.

Jā, daudziem bija sajūta, ka viņiem - tāpat kā referendumā - ir jāsaka vienīgi “jā” vai “nē”. Šādā veidā lielajā Eiropā konsensu panākt vairs nebūs iespējams.

Ko jūs iesakāt kā risinājumu?

Es esmu sapratis to, ka Eiropas Padomei (ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāju sanāksmēm) beidzot ir vajadzīgs īsts prezidents ar autoritāti. Viņam nav jāiejaucas ES Komisijas darbā, bet jācenšas panākt nepieciešamo konsensu 25 dalībvalstu vadītāju starpā - galvenokārt Eiropas ārpolitikā.

Taču, kurš gan to spēj - un pie tam vēl pēc ES paplašināšanas ar desmit jaunām dalībvalstīm?

Tas būs grūti. Taču šāds prezidenta amats palīdzētu. Mums ir jāiesaista tieši jaunās dalībvalstis un jāpanāk, ka tās pievienojas Eiropas konsensam. Jāpārliecina jaunās dalībvalstis, ka Eiropa nav ASV ienaidniece. Mēs esam konkurējoši partneri, bet Eiropai un Amerikai ir svarīgas vienas un tās pašas vērtības. Fundamentālā atšķirība starp ES un ASV nav mērķos. Strīds notiek par to, ka ASV valdība Irākas krīzes atrisināšanā vienpusēji uzticas uz militārajiem līdzekļiem. Eiropa ir maigāka vara. Satura ziņā man tuvāka ir Vācijas un Francijas nostāja. Taču Parīzes un Berlīnes rīcība bija kaitīga, gandrīz vai kontrproduktīva. Mēs vairs nedzīvojam Eiropā ar sešām valstīm. Drīz vien tās būs 25. Tā būs cita pasaule. Konsensu nevar uzspiest - tas ir jāpanāk smagā darbā.

Pēc “Sūddeutsche Zeitung”