Par augstskolām: kas studē, ko māca

Oļģerts Krastiņš, emeritētais profesors, Latvijas Universitāte, Valentīna Locāne, pētniece, Latvijas Statistikas institūts, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.24, 13.02.2003.,

Nr.28, 20.02.2003.

Akadēmiskais personāls

Mācību darbu augstskolās realizē akadēmiskais personāls, sākot ar profesoriem un beidzot ar asistentiem. Nodrošinājumu ar akadēmisko personālu var vērtēt, rēķinot to uz 100 studentiem. Vēsturiskie dati bija minēti raksta sākumā.

Arī dati par akadēmiskā personāla skaitu prasa zināmas atrunas. Mūsdienās ļoti izplatīta ir amatu savienošana — darbs divās vai vairākās darbavietās. Akadēmisko personālu var raksturot gan ar kopskaitu, ieskaitot strādājošos daļslodzē, gan ar pamatdarbā strādājošajiem (3.tabula). Par pēdējiem nav zināms, vai tie nestrādā daļslodzē kādā citā darbavietā.

Kā liecina 3.tabulas dati, kopējais akadēmiskā personāla skaits un pamatdarbā strādājošo skaits diezgan būtiski atšķiras. Piemēram, Inženierzinātņu un informatīvo tehnoloģiju akadēmijā kopējais akadēmiskais personāls piecas reizes pārsniedz pamatdarbā strādājošo skaitu.

Vērtējot pēc pamatdarbā strādājošo skaita, ar akadēmisko personālu, rēķinot uz 100 studentiem, vislabāk nodrošināta ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Rīgas Juridiskā augstskola, Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija — tātad augstskolas ar samērā izteiktu studiju specifiku. Vismazākos skaitļus uzrāda dažas nesen dibinātās augstskolas un dažas koledžas.

Runājot par lielajām universitātes tipa augstskolām, samērā labs stāvoklis ir Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur nodrošinājums ar akadēmisko personālu pārsniedz valsts vidējos rādītājus. Valsts vidējā rādītāja līmenī atrodas Rīgas Tehniskā universitāte, bet Latvijas Universitāte ir noslīdējusi zem valsts vidējiem rādītājiem. Pēdējo var izskaidrot ar straujo studentu skaita pieaugumu Latvijas Universitātē, kas nav ticis līdzsvarots ar atbilstošu akadēmiskā personāla pieaugumu.

Vēl svarīgāks rādītājs par kopējā akadēmiskā personāla skaitu un tā nodrošinājumu uz 100 studentiem ir personāla skaits ar zinātnisko grādu.

Pamatskolā skolotājs visādā ziņā ir gudrāks un vispār “pārāks” par saviem skolēniem, bet augstskolā tā vairs nav. Vērtējot pēc zināšanu plašuma, daudzi studenti var pārspēt dažu labu pasniedzēju. Piemēram, vēsturi un ģeogrāfiju (nav runa par šīm fakultātēm) tiklab studenti, kā pasniedzēji ir mācījušies vidusskolā. Tikai studenti pavisam nesen, pasniedzēji — pirms desmit, divdesmit vai vairākiem gadiem.

Lai augstskolu mācībspēkiem būtu ko teikt studentiem, viņu zināšanām ir jābūt dziļākām vismaz vienā vai, vēlams, dažos radniecīgos studiju kursos. To grūti panākt tikai ar speciālās papildliteratūras lasīšanu un stažēšanos ārzemēs. Tādēļ akadēmiskā personāla vispārējs pienākums ir veikt zinātnisko darbu, īpaši augstākajā (profesoru, docentu) līmenī.

Viens no pamatkritērijiem un pārbaudes formām, ka zinātniskais darbs ir veikts pietiekamā apjomā un kvalitātē, ir promocijas darba (disertācijas) izstrādāšana, kas pašreizējos apstākļos dod doktora grādu. Tikai pēc doktora grāda iegūšanas akadēmiskā personāla loceklis iegūst tiesības sevi pieskaitīt zinātniekiem. Ņemot vērā zinātnieka īpašo nozīmi augstskolu mācību procesa nodrošināšanā un pilnveidošanā, 3.tabulā Latvijas augstskolas ir sakārtotas rādītāja “akadēmiskais personāls ar zinātnisko grādu uz 100 studentiem” dilstošā secībā. Ņemts vērā tas akadēmiskais personāls, kas attiecīgajā augstskolā strādā pamatdarbā.

Pēc šā rādītāja pārliecinoši pirmajā vietā izvirzās Rīgas Juridiskā augstskola, desmit reizes pārsniedzot visu augstskolu vidējos rādītājus. Jāņem gan vērā, ka tā ir neliela augstskola ar tikai 14 mācībspēkiem. Tādos apstākļos vieglāk panākt kvalitāti nekā “masveida ražošanā”.

Kā ļoti kvalitatīvs jāatzīmē akadēmiskā personāla sastāvs Latvijas Medicīnas akadēmijā un Alberta koledžā.

Latvijas lielās universitātes meklējamas sarakstu vidusdaļā, turklāt Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē akadēmiskais personāls, statistikas kvantitatīvajā izpratnē, ir nedaudz labāks nekā Latvijas Universitātē.

Minētie skaitļi un ieņemamās vietas nav absolutizējamas. Tie tikai netieši atspoguļo akadēmiskā personāla reālo kvalitāti. Pāris izcilu, nopelniem bagātu profesoru studiju apakšprogrammā spēj tai piedot tādu līmeni un spožumu, kādu nespēj dot desmit ar grūtībām promocijas barjeru pārvarējušie jaunie zinātnieki.

Tomēr skaitļi pievērš uzmanību tam, ka dažās (varbūt vairākumā?) lielajās augstskolās galveno uzmanību pievērš studentu skaita palielināšanai, auditorijas darba nodrošināšanai un citām absolūti nepieciešamām lietām. Zinātniskais darbs tiek atstāts vairāk vai mazāk katra paša ziņā: pašiem jāmeklē finansējums Latvijas Zinātnes padomes vai starptautisku projektu veidā, jāmeklē publicēšanās iespējas u.c.

Šī nerakstītā tradīcija būtu jālauž. Zinātniskajam darbam būtu jākļūst par katras augstskolas, īpaši universitātes tipa augstskolas, pamatu un kvalitātes garantu.

3. tabula

Augstskolu akadēmiskais personāls

Datu avots: “Izglītības iestādes Latvijā 2001./ 2002. mācību gada sākumā” – R.: CSP, 2002. — 110.,111.lpp.