Par noteiktību lauksaimniecības politikā

LZA akadēmiķis Arnis Kalniņš, ekonomists, – “Latvijas Vēstnesim”

Jaunajā valsts budžeta projektā, kas iesniegts Saeimā, atspoguļojumu rod arī lauksaimnieku intereses. Taču dažās lietās, manuprāt, vēlama lielāka noteiktība šīs tautsaimniecības nozares stabilizācijai. Lai gan Lauksaimniecības likumā noteiktie 3% no valsts budžeta šī gada projektā lauksaimnieku subsīdijām paredzēti, tomēr daļa no šīm subsīdiju programmām tiek izņemta valsts funkciju izpildei un kas būtu finansējama no budžeta, nevis no subsīdijām zemniekiem. Vairāki pasākumi, kurus bija paredzēts finansēt no valsts budžeta, diemžēl ir iekļauti subsīdijās. Piemēram, piena reģistra izveidošana un uzturēšana, cenu ziņošanas sistēmas ieviešana, lai katru dienu varētu apsekot lauksaimniecības produktu cenas un nosūtīt uz Briseli. Tātad šajā 2003. gadā reālais lauksaimniekiem pieejamais subsīdiju apjoms saruks salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

Jaunā valdība jau atteicās no akcīzes nodokļa par naftas produktiem pārdali par labu Autoceļu fondam, tas ir, no 60 līdz 85 procentiem, kura pieaugums galvenokārt nonāktu lauku autoceļu sakārtošanai un uzturēšanai un kuru opozīcija pēc LSDSP frakcijas deputātu ierosmes grūtās diskusijās panāca 7. Saeimas darbības pēdējā gadā.

Principiāli jau vairākus gadus netiek risinātas tirgus attiecības starp cukurbiešu audzētājiem, cukurbiešu pārstrādātājiem un cukura pārstrādes un izmantošanas uzņēmumiem. Jau 1999. gadā LSDSP rosināja Latvijā piemērot Lietuvā ieviesto praksi šo tirgus dalībnieku interešu saskaņošanā. Lietuvā ieviestais cukura nodoklis sekmīgi ļauj attīstīties gan cukurbiešu audzētājiem, gan cukura ražošanas un pārstrādes nozarēm. Tas būtu bijis reāls pakāpiens uz Eiropas Savienībā pieņemto praksi. Zemkopības ministrija, valdība tad vēl nebija gatava pieņemt šos priekšlikumus.

Pagājušajā gadā Likumā par cukuru tika pieņemts pagaidu variants šīs problēmas risināšanā (cukura cenas kompensācija), bet izpildvara arī to nepilda. Nav ieviests muitas nodoklis cukura sīrupiem un saldinātājvielām. Galu galā saņemtā cukurbiešu audzēšanas kvota no ES ir sava veida nacionālā bagātība un tā ir jāaizsargā. Vidējai laika perspektīvai ASV un ES izveidojušas savu noslēgtu cukura tirgu, kas savukārt netīk Brazīlijai un Austrālijai (arī pieaugošā cukura tirgus aizpildītājiem no Taizemes, Ķīnas, Vjetnamas un Indijas), jo tur ražo daudz lētā niedru cukura. Tāpēc ASV un ES ir speciāli izstrādājušas savu cukura politiku, un tās ietvari mums ir jāizmanto. Attālākajā perspektīvā ES cukura politika var arī neizturēt PTO spiedienu.

Tagad lauku saimniecības Latvijā ir neziņā par cukurbiešu realizācijas nosacījumiem 2003. gadā, bet cukura pārstrādātāji — par savas nozares nākotni. Nav skaidrs, kā slēdzami līgumi; tagad jāstrādā arī ar minerālmēslu un ķimikāliju pārdevējiem. Arī cukurfabrikas nav izmaksājušas vēl pilnu nolīgto cenu par piegādātajām cukurbietēm, kas kavē norēķinus ar bankām par aizdevumiem. Šajā nozarē īpatnība ir tā, ka cukurbiešu audzēšanas tehnoloģijā, iekārtās, kombainos un mašīnās ir ieguldīts pat līdz Ls 500 uz 1 ha cukurbiešu, kuras nav izmantojamas citās nozarēs, un šo tehniku nav arī kur lāgā pārdot.

Tāpat nesakārtots ir arī cūkgaļas, piena produkcijas un dažu citu lauksaimniecības produktu iekšējais tirgus. 2001. gadā sākās straujš cūkgaļas iepirkuma cenu kritums no 0,74 Ls/kg līdz 0,55 Ls/kg (dzīvsvarā), un šis kritums turpinās līdz šim brīdim. Valstī diezgan daudz tiek ievesta arī gaļa no Polijas, jo šī valsts subsidē cūkgaļas eksportu. Paredzams, ka Latvijā drīzumā tiks realizēta lēta virskvotu gaļa no ES, jo Krievija plāno ieviest gaļas kvotas. Ražotāju nerentabla darbība draud ar saimniecību bankrotiem, kas var izraisīt sociālās spriedzes palielināšanos. Tā kā veikalos gaļas produkcijas cenas nemainās, papildu ienākums acīmredzot nogulsnējas starpnieku, pārstrādātāju un tirgotāju rokās.

Latvijā 2002. gadā ievestas 11 654 tonnas cūkgaļas, kas ir par 44 procentiem vairāk nekā 2001. gadā. Visvairāk ievests no Igaunijas (5315 t), Vācijas (2244 t), Lietuvas (1861 t) un Polijas (1378 t). Putnu gaļa pagājušajā gadā ievesta 23 877 tonnu apjomā jeb par 34 procentiem vairāk nekā 2001. gadā. Visprāvākais putnu gaļas imports ir no ASV (9084 t), Beļģijas (6438 t), Lietuvas (1972 t), Vācijas (1845 t), Igaunijas (1731 t) un Lielbritānijas (1477 t). Var pieņemt, ka valstī ir prāvi gaļas uzkrājumi, kas spiedīs uz tirgu.

Lauku saimniecībām ir neskaidrības arī citos jautājumos. Pieņemts un darbojas Komerclikums. Taču nav vēl pat aroddarbības likuma projekta, lai lauku saimniecības laikus zinātu par zemnieku saimniecību juridiskā statusa maiņu tuvākajos gados. Arī lauksaimnieku statūtsabiedrībām līdz 2004. gada beigām būs jāpārreģistrējas.

Tā kā lielākā daļa zemnieku saimniecību ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājas, tagad ir izveidojušās “nodokļu likmju šķēres”, jo uzņēmumu nodoklis samazināts līdz 19 procentiem, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis palicis 25% līmenī. Tieši tas sliktākos apstākļos nostāda lauku saimniecības un mazos uzņēmējus.

Netieši lauku iedzīvotāju saimniekošanas apstākļus negatīvi ietekmē arī neizlēmība administratīvi teritoriālās reformas īstenošanā, investīciju samazināšana pašvaldību budžetos 2003. gadā, neskaidrības valsts reģionālajā politikā.

Kā zināms, esošā situācija zemes pārdošanas likumdošanā būtiski samazina lauku saimniecību konkurētspēju ar ES dalībvalstu lauksaimniekiem. Lauksaimniecības zemes tirgus regulēšana, lai ierobežotu zemes izmantošanu spekulatīviem nolūkiem no ārzemnieku puses, lietderīga līdz brīdim, kamēr mūsu pašu saimnieki būs nostiprinājušies, lai varētu šo zemi pirkt, nevis pārdot sava sliktā materiālā stāvokļa dēļ. Lai kaut nedaudz sakārtotu šo jautājumu, pēdējos septiņus gadus tika rosināta atbilstošas mērķa kredīta programmas īstenošana Latvijā. Tikai pagājušo gadu, tas ir, ar 2002. gada jūliju sāka darboties valsts atbalstīta kreditēšanas sistēma lauksaimniecības zemju iegādē ar atvieglotiem noteikumiem (ar 4% gadā un 20 gadu atmaksas termiņu, maksimālā platība – 500 ha). Sākumā kredītlīnijas ietvaros tika atvēlēts 1 500 000 latu, un tās realizācija pēc 2002. gada 22. jūlija mēneša laikā jau tika apgūta – pieprasījums pēc tāda veida kredīta ir liels! Taču pēcāk šī kredītlīnija atkal aprāvās, negūst savu tālāko virzību. Šo apsīkumu gan valdībai vajadzētu pārvarēt un uz to būtu vairāk jāmudina arī sabiedriskajām organizācijām, kuras pārstāv lauku saimniecību intereses.

Tagad no jauna tiek aktualizēts jautājums par zemes iepirkšanas nosacījumu noteikšanu pirmo reizi arī no valdību veidojošām partijām, arī no “Jaunā laika”. Ministru kabinets šī gada februāra sākumā uzdeva Tieslietu ministrijai kopā ar Ekonomikas ministriju un Finanšu ministriju sagatavot grozījumus zemes likumos un koncepciju likumprojektam “Par darījumiem ar zemi”. Tas ir apsveicami, ko pēdējos sešus gadus neatlaidīgi ir ieteikusi un par ko iestājusies LSDSP.

Lai atceramies vienu no pēdējiem rosinājumiem, kad 2002. gada 13. februārī tika sasaukta 7. Saeimas ārkārtas plenārsēde, kuras darba kārtībā tika izvirzīts lēmuma projekts “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Saeimas lēmumprojektā tika paredzēts, ka tikmēr, kamēr Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem nav radīti līdzīgi zemes iegādes nosacījumi, sarunās ar Eiropas Savienību jāparedz ierobežojumi (pārejas periods) ārvalstu pilsoņiem, Latvijā iegādājoties lauksaimniecības un meža zemes, 10 gadu laikā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Tātad pakāpenības princips. Šajā pārejas periodā nebūtu atļauts pārdot lauksaimniecības un meža zemes ES iedzīvotājiem. Pamatojums šādam apsvērumam saistīts ar to, ka 10 gadu laikā, izveidojot konkurētspējīgus zemes iegādes nosacījumus, Latvijas iedzīvotāji varētu izšķirties par lauksaimniecības zemes iegādi. Desmit gadu periods saistās arī ar to, ka Eiropas Komisija paredz noteikt līdzīgu periodu tiešo maksājumu ieviešanai pilnā apmērā (no 25% līdz 100%), kā tas ir esošajās ES dalībvalstīs. Šādus pārejas periodus saņēma Čehija, Slovākija, Ungārija, Polija un citas valstis, bet Latvija atturējās no šādas iespēju izmantošanas.

Taču toreiz Saeimas Tautsaimniecības komisijā pārsvaru guva Tautas partijas un “Latvijas ceļa” deputāti un šo plenārsēdes novirzīto lēmumprojektu nepieņēma. Rezultātā Saeimas galīgais nolēmums 14. marta sēdē bija visai nepilnīgs: “Uzdot Ministru kabinetam līdz 2002. gada 1. maijam informēt Saeimu par priekšlikumiem, kuri sekmētu Latvijas pilsoņu iespējas veikt darījumus ar zemi, stimulētu zemes īpašumu konsolidāciju un jaunu zemes īpašumu iegādi zemnieku saimniecību paplašināšanai.” Un pats interesantākais ir tas, ka pagājušā gada nogalē sarunu noslēgšanas posmā pati Eiropas Savienība ierosināja Latvijai izmantot šādas pārejas perioda iespējas. Tas arī ir viens no iemesliem ES skeptiķu lielam īpatsvaram Latvijā, lai gan iestāja Eiropas Savienībā mums ir derīga.

Saskaņā ar iepriekš minēto Saeimas lēmumu Ministru kabinetam līdz 2002. gada 1. septembrim bija jāsagatavo likumprojekts “Par darījumiem ar zemi”. Taču likumprojekta darba grupa secināja, ka vispirms nepieciešams izstrādāt zemes politiku un politiskās nostādnes Latvijā, kuras vēl nav. Tas nozīmē, ka visus šos desmit gadus Latvijā lauksaimniecības zemes jautājumu risināšanā nav bijusi kompleksa, izsvērta koncepcija. Jaunā valdība tagad tomēr pie šī jautājuma atgriežas, un tas ir pozitīvi.

Atgriežoties vēsturē – izdarītie grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 1996. gadā bija par daudz liberāli, pat superliberāli, ko nožēlo pat daļa to, kuri tos tajā laikā ieteikuši un nobalsojuši. Ar tā laika nobalsojumu tika dotas iespējas pirkt lauksaimniecības un meža zemi ārvalstu juridiskajām personām. Jau senāk, it kā daļēji sagatavojot augsni iepriekš veiktajiem grozījumiem likumā, 1994. gadā (sk. “Diena”, 26. maijā) ekonomikas ministrs Ojārs Kehris, tieslietu ministrs Egils Levits un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše presē sniedza kopīgu paziņojumu, kurā ne visai pārdomāti un tālredzīgi teikts, ka “..atbalstām priekšlikumus drosmīgām izmaiņām likumdošanā, kas dotu tiesības Latvijas juridiskām un fiziskām personām un ārvalstniekiem iegūt savā īpašumā zemi..”. Cerēsim, ka jaunajā likumprojektā “Par darījumiem ar zemi” tiks arī saprātīgi ievērotas Latvijas valsts nacionālās intereses, nosakot ārzemniekiem ierobežojumus lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādē, jo tas izkropļo Latvijas zemes tirgu, palielinot to cenas.